6. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

pilnībā pievienojas Ministru kabineta viedoklim daļā par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. un 113. pantam.

Tieslietu ministrija uzskata, ka Ministru kabinets, pieņemot

apstrīdētās normas, ir rīkojies tam Autortiesību likuma 34. panta

septītajā daļā piešķirtā pilnvarojuma ietvaros. Likumdevējs esot

uzdevis Ministru kabinetam noteikt nesēja atlīdzību, un tas arī

ticis izdarīts, pieņemot Noteikumus Nr. 321. Autortiesību likuma

34. pantā ietvertajā pilnvarojumā neesot noteikts, par kādiem

nesējiem un iekārtām maksājama nesēja atlīdzība. Tādējādi

attiecīgā izšķiršanās esot bijusi Ministru kabineta

kompetencē.

Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētās normas atbilst arī

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija direktīvas Nr.

2001/29/EK "Par dažu autortiesību un blakustiesību

saskaņošanu informācijas sabiedrībā" (turpmāk -­ Direktīva

2001/29/EK) prasībām. Šīs direktīvas 5. panta 2. punkta

"b" apakšpunkts paredzot, ka viens no priekšnoteikumiem

darba reproducēšanai personiskas lietošanas nolūkos ir tiesības

uz taisnīgu atlīdzību. Eiropas Savienības tiesības neparedzot

vienotu kārtību, kādā nosakāma taisnīga atlīdzība par

reproducēšanu. Taisnīgas atlīdzības apmēra un iekasēšanas

kārtības noteikšana esot katras dalībvalsts kompetencē.

Eiropas Savienības Tiesa esot atzinusi, ka taisnīgas

atlīdzības jēdziens ir autonoms Eiropas Savienības tiesību

jēdziens, kas jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs

neatkarīgi no tām sniegtās iespējas paredzēt minētās atlīdzības

saņemšanas nosacījumus. Taisnīgas atlīdzības jēdziens esot

izvērtējams atbilstoši samērīguma principa kritērijiem, un tam

esot jānodrošina līdzsvars starp dažādām interesēm, tostarp

jāaizsargā atlīdzības maksātāju intereses. Eiropas Savienības

Tiesa esot norādījusi, ka taisnīga līdzsvara prasība ir jāievēro,

ja nesēji un iekārtas tiek izmantoti kopiju izgatavošanai,

tādējādi radot kaitējumu autortiesību un blakustiesību

subjektiem. Līdz ar to uzmanība esot jāvelta konkrētu nesēju un

reproducēšanas iekārtu lietošanas mērķim. Proti, esot

jānoskaidro, vai konkrēti nesēji un iekārtas tiek izmantoti

galvenokārt autortiesību un blakustiesību objektu reproducēšanai

vai arī citiem mērķiem.

Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāvis - Tieslietu

ministrijas Eiropas Savienības Tiesas departamenta direktors

Inguss Kalniņš - paskaidroja, ka konkrēti nesēji un

iekārtas, par kuriem maksājama nesēja atlīdzība, jānosaka,

izvērtējot to lietošanas mērķi, proti, apsverot, vai

privātpersonas tos izmantos darbu reproducēšanai personīgas

lietošanas nolūkos. Ja nesēja atlīdzību iekasē par nesējiem un

iekārtām, kurus pamatā izmanto citiem mērķiem, tad veidojoties

netaisnīga situācija - maksāt nākoties personai, kurai šajā

gadījumā neesot pretizpildījuma jeb samaksas pienākuma.

Tieslietu ministrija nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju

argumentam, ka nesēja atlīdzība esot nosakāma par visiem nesējiem

un iekārtām, ja pastāv potenciāla iespēja tos izmantot

reproducēšanai personīgas lietošanas nolūkos. Direktīvas

2001/29/EK 5. panta 2. punkta "b" apakšpunkts esot

interpretējams tādējādi, ka ir jābūt saiknei starp taisnīgas

atlīdzības finansēšanai paredzētās nodevas piemērošanu un nesēju

un iekārtu prezumēto izmantošanu reproducēšanai privātām

vajadzībām.