91. pants
noteic: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez

jebkādas diskriminācijas."

Lai gan pieteikumā ietverts

prasījums izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību visam Satversmes

91. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka ir izvērtējama

apstrīdēto normu atbilstība tikai Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, kas garantē visu personu vienlīdzību likuma un

tiesas priekšā. Satversmes 91. panta otrajā teikumā

nostiprinātā diskriminācijas aizlieguma principa mērķis ir

novērst iespēju, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī, pamatojoties

uz kādu nepieļaujamu kritēriju, piemēram, rasi, tautību vai

dzimumu, tiktu ierobežotas personas pamattiesības (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada

14. septembra sprieduma lietā

Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu). Taču

pieteikumā nav norādīts, ka apstrīdētajās normās paredzētā

atšķirīgā attieksme būtu balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju.

Tādēļ šīs lietas ietvaros apstrīdētās normas tiks analizētas

vienlīdzības principa, nevis diskriminācijas aizlieguma principa

kontekstā. Turklāt apstrīdētās normas tiks analizētas pieteikumā

ietverto prasījumu apjomā un tikai attiecībā uz ambulatorai

ārstēšanai paredzēto zāļu iegādes izdevumu kompensācijas kārtību,

nevērtējot medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas

kārtību.

7. Satversmes

91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības

principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana.

Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda

tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām

personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām.

Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas

objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts

neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 14. septembra sprieduma lietā

Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr

šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo

"vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes tiesas

2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas

6. punkts).

Satversmes tiesa, interpretējot

Satversmes 91. pantu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips

liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga

pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada

3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1. punktu un 2005. gada

11. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-08-01 5. punktu). Atšķirīgai

attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma

mērķa vai arī ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem

līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. decembra sprieduma lietā

Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas

3. punktu).

Tātad, lai izvērtētu, vai

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajā

teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, nepieciešams

noskaidrot:

1) vai un kuras personas (personu

grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētās normas paredz

vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis

un vai ir ievērots samērīguma princips.

8. Apstrīdētās normas

attiecas uz Noteikumu Nr. 899 92. punktā minētajām

personām. Lai noteiktu, vai šīs personas atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar Noteikumu

Nr. 899 II nodaļā minētajām personām, ir nepieciešams

noskaidrot, kādi zāļu kompensācijas mehānismi ir paredzēti

Noteikumos Nr. 899.

Noteikumi Nr. 899 paredz

divus zāļu kompensācijas mehānismus: vispārējo un

individuālo.

8.1. Vispārējā mehānisma

ietvaros tiek kompensēti medikamenti, kas ietverti kompensējamo

zāļu sarakstā un paredzēti Noteikumu Nr. 899

1. pielikumā minētajām diagnozēm atbilstošo slimību

ārstēšanai. Kompensējamo zāļu sarakstu veido Zāļu cenu valsts

aģentūra (Farmācijas likuma 11. pants un Noteikumu

Nr. 899 10. punkts) atbilstoši Noteikumu Nr. 899

6. punktā minētajiem pamatprincipiem, un tas sastāv no trim

daļām: A saraksta, B saraksta un C saraksta.

A sarakstā atbilstoši Noteikumu Nr. 899 23. punktā

un V nodaļā minētajiem kritērijiem iekļauj savstarpēji

aizvietojamās zāles zāļu vispārīgā nosaukuma vai zāļu

farmakoterapeitiskās grupas ietvaros un savstarpēji aizvietojamās

medicīniskās ierīces. B sarakstā atbilstoši Noteikumu

Nr. 899 23. punktā un V nodaļā minētajiem

kritērijiem iekļauj tādas zāles un medicīniskās ierīces, kurām

kompensējamo zāļu sarakstā nav savstarpēji aizvietojamu zāļu vai

medicīnisko ierīču. C sarakstā atbilstoši Noteikumu

Nr. 899 VI nodaļā minētajiem kritērijiem iekļauj tādas

zāles un medicīniskās ierīces, kuru izmaksas viena pacienta

ārstēšanai pārsniedz 3000 latu gadā un kurām Noteikumu

Nr. 899 55. punktā minētie izrakstīšanas nosacījumi nav

pietiekami, lai ierobežotu pacientu skaitu atbilstoši

kompensācijai piešķirtajiem līdzekļiem.

Kompensējamo zāļu iegādes

izdevumus sedz noteiktā apjomā, ņemot vērā slimības raksturu un

smaguma pakāpi. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 899

4.1. punktu zāles tiek kompensētas 100 procentu,

90 procentu, 75 procentu un 50 procentu

apmērā.

8.2. Individuālais zāļu

kompensācijas mehānisms paredz kompensējamo zāļu sarakstā

neiekļauto zāļu iegādes izdevumu kompensāciju individuālām

personām.

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 899

92. punktu VOAVA, pamatojoties uz personas iesniegumu, kam

pievienots attiecīgās ārstniecības nozares ārstu konsīlija

lēmums, ir tiesīga pieņemt lēmumu par zāļu un medicīnisko ierīču

iegādes izdevumu kompensāciju individuāliem pacientiem. Minētos

izdevumus kompensē zāļu iegādes izdevumu kompensācijai piešķirto

valsts budžeta līdzekļu ietvaros divos gadījumos. Pirmkārt, ja

diagnoze nav iekļauta Noteikumu Nr. 899 1. pielikumā

un, attiecīgo slimību ārstējot, bez konkrēto zāļu lietošanas nav

iespējams uzturēt pacienta dzīvības funkcijas. Otrkārt, ja

diagnoze ir iekļauta Noteikumu Nr. 899 1. pielikumā un

dzīvības funkciju uzturēšanai nav piemērotas nevienas no

kompensējamām zālēm (nepieciešama tādu zāļu lietošana, kuras nav

iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā). Šajā gadījumā saskaņā ar

Noteikumu Nr. 899 95. punktu VOAVA pieņem lēmumu par

zāļu iegādes izdevumu kompensāciju 100 procentu apmērā.

Savukārt apstrīdētās normas noteic, ka individuālām personām zāļu

iegādes izdevumus kompensē ne vairāk kā 10 000 latu apmērā

vienam pacientam 12 mēnešu periodā. Ja paredzamie izdevumi

pārsniedz 10 000 latu, pārējo summu sedz pacients, saņemot

zāles aptiekā.

8.3. Satversmes tiesa

uzskata par pamatotu Pieteikuma iesniedzējas viedokli, ka

Noteikumu Nr. 899 92.2. punktā minētās personas un šo

pašu noteikumu II nodaļā minētās personas atrodas vienādos

un salīdzināmos apstākļos, jo abām personu grupām ir noteikta

viena un tā pati diagnoze (hroniska, dzīvību apdraudoša slimība

vai slimība, kas izraisa smagu neatgriezenisku invaliditāti) un

abām personu grupām ārstēšanā ir nepieciešama attiecīgo pacienta

dzīvības funkcijas uzturošo zāļu lietošana. Tam piekrīt arī

Tiesībsargs. Turklāt Sa-tversmes tiesa uzskata, ka arī Noteikumu

Nr. 899 92.1. punktā minētās personas (kurām noteiktā

diagnoze nav iekļauta Noteikumu Nr. 899 1. pielikumā)

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar šo noteikumu

II nodaļā minētajām personām, jo šīm abām personu grupām ir

diagnosticēta hroniska, dzīvību apdraudoša slimība vai slimība,

kas izraisa smagu neatgriezenisku invaliditāti, un ir jālieto

attiecīgās zāles, lai uzturētu pacienta dzīvības funkcijas.

Līdz ar to Noteikumu

Nr. 899 92. punktā minētās personas un

Noteikumu Nr. 899 II nodaļā minētās

personas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

9. Gan Noteikumu

Nr. 899 92. punktā minētās personas, gan šo pašu

noteikumu II nodaļā minētās personas ir tiesīgas saņemt zāļu

iegādes izdevumu kompensāciju noteiktā apmērā atbilstoši

diagnozei. Taču apstrīdētās normas individuālā zāļu kompensācijas

mehānisma ietvaros noteic ierobežojumus, paredzot, ka konkrētos

gadījumos vienam pacientam 12 mēnešu periodā zāļu iegādes

izdevumus kompensē ne vairāk kā 10 000 latu apmērā.

Vispārējā zāļu kompensācijas mehānisma ietvaros šāda ierobežojuma

nav, un kompensējamo zāļu sarakstā ir iekļautas arī tādas zāles,

kuru izmaksas var būt lielākas par 10 000 latu vienam

pacientam 12 mēnešu periodā.

Tātad

apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

10. Lai noteiktu, vai

atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

jāizvērtē, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots

samērīguma princips.

Taču Satversmes tiesa ir atzinusi,

ka ne vienmēr ir iespējams konkrētas pamattiesības ierobežojumu

satversmību vērtēt vienīgi Satversmes 91. panta pirmā

teikuma aspektā. Ir jāņem vērā tas, ka Satversmes 91. panta

pirmajā teikumā noteiktais vienlīdzības princips itin bieži

piemērojams kopā ar citām pamattiesībām (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-04-01 15. punktu). Arī

juridiskajā literatūrā ir atzīts, ka, balstoties tikai uz šo

principu, nereti nevar secināt, kā lieta izšķirama (sk.:

Langenbuhere K. Tiesnešu tiesību attīstība un iztulkošana. Rīga:

Tiesu namu aģentūra, 2005, 158. lpp.).

Noskaidrojot, vai tiesību normas

nav pretrunā ar vienlīdzības principu, ir jāņem vērā tiesību

joma, kurā tās ietilpst. Apstrīdēto normu raksturs, tostarp to

saikne ar citām Satversmes normām un vieta pamattiesību sistēmā,

neizbēgami ietekmē likumdevēja rīcības brīvību un līdz ar to arī

Satversmes tiesas īstenotās kontroles apjomu (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-04-01 15.2. punktu).

11. Ministru kabinets

norāda, ka atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis - aizsargāt

citu cilvēku tiesības, proti, tiesības uz veselību. Arī

Tiesībsargs uzskata, ka atšķirīgā attieksme ir vērsta uz to, lai

nodrošinātu citu cilvēku tiesības uz veselības aizsardzību.

11.1. Tiesības uz veselības

aizsardzību konstitucionālā līmenī ir nostiprinātas Satversmes

111. pantā, kas noteic, ka valsts aizsargā cilvēka veselību

un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Satversmes

tiesa ir norādījusi, ka šī norma uzliek valstij pienākumu

aizsargāt ikvienas personas tiesības pašai rūpēties par savu

veselības stāvokli, kā arī pienākumu atturēties no darbībām, kas

traucē personai īstenot šīs tiesības. Satversmes 111. pants

neuzliek valstij pienākumu nodrošināt ikvienam iespējami augstāko

veselības līmeni, taču no šajā pantā noteiktā izriet valsts

pienākums noteiktos gadījumos un tādā līmenī, kas cieši saistīts

ar šīs valsts ekonomiskajām iespējām, veikt pasākumus, lai

aizsargātu cilvēku veselību (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 1. punktu

un 2004. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2003-15-0106 6. punktu).

11.2. Tāpat Satversmes

tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 111. panta saturs

noskaidrojams ciešā sasaistē ar Satversmes 89. pantu, kas

noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas

1. punktu, 2003. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01

secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada

17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-10-01 7.1. punktu).

Interpretējot Satversmi un Latvijas starptautiskās saistības,

jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu to harmoniju (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

5. punktu). Līdz ar to starptautiskās tiesības un

to piemērošanas prakse var kalpot par līdzekli Satversmē noteikto

tiesību normu un principu satura noskaidrošanai.

ANO Vispārējās cilvēktiesību

deklarācijas 25. pants noteic, ka katram cilvēkam ir

tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot medicīniskos

pakalpojumus, kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības

uzturēšanai un labklājībai.

ANO Starptautiskā pakta par

ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. pants

noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības

sasniegt visaugstāko fiziskās un psihiskās veselības līmeni.

Pasākumu kopumā, kas pakta dalībvalstīm jāveic minēto tiesību

pilnīgai īstenošanai, ietilpst tādi pasākumi, kas nepieciešami,

lai nodrošinātu slimību, tostarp epidēmisko un endēmisko slimību,

arodslimību un citu slimību, profilaksi un ārstēšanu, apkarošanu,

kā arī tādu apstākļu radīšanu, kas ikvienam nodrošinātu

medicīnisko palīdzību un medicīnisko kopšanu slimības

gadījumā.

ANO Ekonomisko, sociālo un

kultūras tiesību komiteja, kas izveidota, lai uzraudzītu ANO

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām īstenošanu tā dalībvalstīs, ir skaidrojusi tiesības uz

veselību vispārējā komentārā Nr. 14 "Tiesības uz visaugstāko

sasniedzamo veselības līmeni" (sk.: The right to the highiest

attainable standard of health: 11/08/2000. E/C.12/2004/4. CESCR.

Substantive issues arising in the Rights. General Comment

Nr. 14). Šajā komentārā (turpmāk - Vispārējais

komentārs Nr. 14) norādīts, ka tiesības uz veselību nav

saprotamas kā tiesības būt veselam. Tiesības uz veselību ietver

gan konkrētas brīvības, gan konkrētas tiesības. Brīvības nozīmē,

piemēram, to, ka ikviens cilvēks var brīvi kontrolēt savu

veselību un ķermeni, kā arī būt brīvs no citu personu iejaukšanās

attiecīgajos procesos, piemēram, cilvēks nedrīkst tikt ārstēts

bez viņa piekrišanas. Savukārt tiesības ietver tiesības uz tādas

veselības aizsardzības sistēmas pieejamību, kura nodrošina visiem

cilvēkiem vienlīdzīgas iespējas sasniegt visaugstāko veselības

līmeni. Taču ir jāņem vērā, ka valsts nevar uzņemties pilnīgu

atbildību par indivīda iespējām sasniegt visaugstāko veselības

līmeni, jo to ietekmē gan ģenētiskie faktori, gan personu

atšķirīgā uzņēmība pret dažādām slimībām, gan arī neveselīgs

dzīvesveids. Līdz ar to tiesībām uz veselību atbilst valsts

pienākumu rūpēties par veselības aprūpes iestāžu, pakalpojumu,

aprīkojuma un zāļu esamību (availability) un pieejamību

(accessibility), kā arī citiem apstākļiem, kas ietekmē

iespēju sasniegt visaugstāko veselības līmeni.

Tātad no

tiesībām uz veselību izriet valsts pienākums veikt pasākumus, kas

nepieciešami cilvēku veselības aizsargāšanai, tostarp, nodrošinot

veselības aprūpes pakalpojumu un zāļu esamību un pieejamību.

11.3. Ministru kabinets

atbildes rakstā skaidro, ka apstrīdēto normu mērķis ir panākt

līdzsvaru starp visu pacientu interesēm saņemt noteikta līmeņa

primāro veselības aprūpi un pacientu interesēm individuālos,

īpašos gadījumos. Ja individuālā kompensācijas mehānisma ietvaros

netiktu noteikti nekādi ierobežojumi, varētu veidoties

netaisnīga, nevienlīdzīga un nesamērīga valsts attieksme pret

pārējiem pacientiem. Proti, nebūtu iespējams apmierināt to

pacientu pieteikumus, kuri vēršas valsts kompetentajās iestādēs,

lai saņemtu zāļu iegādes izdevumu kompensāciju saskaņā ar

kompensējamo zāļu sarakstiem, jo veselības aprūpes budžeta

līdzekļi jau būtu izlietoti, kompensējot zāļu iegādes izdevumus

individuālām personām. Ministru kabinets norādījis, ka, nenosakot

šādus ierobežojumus, arī to pacientu skaits, kuri varētu saņemt

individuālo kompensāciju, tiktu samazināts, jo piešķirto līdzekļu

gluži vienkārši būtu par maz. Tādējādi apstrīdētajās normās

noteiktais ierobežojums esot vērsts uz to, lai nodrošinātu

iespēju maksimāli plašam pacientu lokam maksimāli efektīvā veidā

saņemt zāļu iegādes izdevumu kompensāciju un līdz ar to sekmēt

veselības aizsardzību atbilstoši Satversmes 111. pantam.

Tā kā valstij

ir pienākums nodrošināt zāļu pieejamību un apstrīdētajās normās

noteiktais ierobežojums arī ir vērsts tieši uz to, lai

nodrošinātu zāļu pieejamību pēc iespējas lielākam skaitam

personu, atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis - aizsargāt

citu cilvēku tiesības uz veselību.

12. Kā izriet no

pieteikuma, tā iesniedzēja uzskata, ka, apstrīdētajās normās

paredzot atšķirīgu attieksmi, nav ievērots samērīguma princips.

Apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi atkarībā no tā,

vai attiecīgās slimības ārstēšanā nepieciešamās zāles ir vai nav

iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, un zāles šajā sarakstā

tiekot iekļautas tikai tad, ja ir izvērtēta to terapeitiskā un

izmaksu efektivitāte. Taču tas esot formāls kritērijs, jo neesot

atkarīgs no konkrētā pacienta gribas vai darbībām. Turklāt tas,

ka zāles nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, vēl

nenozīmējot, ka tās nav efektīvas. Par zāļu efektivitāti varot

spriest tikai pēc to novērtēšanas. Pieteikuma iesniedzēja

uzskata, ka zāļu iegādes izdevumu kompensācijas apmēra

ierobežošana būtu pieļaujama, bet tikai tādā gadījumā, ja tā

attiektos arī uz vispārējo zāļu kompensācijas mehānismu.

Arī Tiesībsargs uzskata, ka nav

ievērots samērīguma princips. Fakts, ka individuālā kārtībā

kompensējamo zāļu efektivitāte nav pietiekama vai pietiekami

pierādīta, nevarot būt par pamatu kompensācijas apmēra

ierobežošanai. Individuālā zāļu kompensācijas mehānisma ietvaros

katrs gadījums tiekot izvērtēts atsevišķi un visiem šādiem

gadījumiem esot izņēmuma raksturs. Turklāt tādā gadījumā, ja

personai ir nepieciešamas dārgas zāles un tai pašai nākas segt

kompensācijas un zāļu cenas starpību, šo zāļu iegādes iespējas

esot niecīgas jeb faktiski nekādas. Tā kā apstrīdētās normas

nenodrošina to, ka visām personām ar identisku vai līdzīgu

diag-nozi zāļu iegādes izdevumu kompensācijas apmērs ir vienāds,

neesot ievērots samērīguma princips.

12.1. Satversmes tiesa

uzskata, ka, izvērtējot to, vai, ar apstrīdētajām normām nosakot

atšķirīgu attieksmi, ir ievērots samērīguma princips, jāņem vērā

arī apstrīdētās normas saikne ne tikai ar pieteikumā minētajām,

bet arī citām Satversmes normām.

12.1.1. Apstrīdētās normas

ir saistītas ar Satversmes 111. pantā nostiprinātajām

tiesībām uz veselību. Turklāt apstrīdētās normas ietekmē gan to

personu tiesības uz veselību, kurām tās tiek piemērotas, gan arī

citu personu tiesības uz veselību. Tāpēc ir jāizvērtē valsts

pienākumi, kas izriet no personu tiesībām uz veselības

aizsardzību.

Apstrīdētās normas regulē no

tiesībām uz veselību izrietošo valsts pienākumu nodrošināt

personām pieeju zālēm. Taču starptautiskā cilvēktiesību normu

piemērošanas prakse liecina, ka no tiesībām uz veselību valstij

neizriet pienākums nodrošināt ikvienam nepieciešamās zāles bez

maksas. Šāds pienākums neizriet arī no tiesībām uz dzīvību un

tiesībām uz privāto dzīvi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

lēmumus par pieņemamību lietās: Nitecki v. Poland, decision of

21 March 2002 on the admissibility of the application;

Sentges v. the Netherlands, decision of 8 July 2002 on

the admissibility of the application; Pentiacova and Others v.

Moldova, decision of 4 January 2005 on the

admissibility of the application). Arī Vispārējā komentārā

Nr. 14 ir norādīts, ka valstij ir pienākums

nodrošināt pieeju zālēm, it īpaši pieeju Pasaules Veselības

organizācijas norādītajām svarīgākajām zālēm. Šis pienākums

ietver arī valsts pienākumu nodrošināt zāļu finansiālo

pieejamību. Tomēr komentārā nav teikts, ka ikvienam būtu tiesības

prasīt, lai viņam nepieciešamās zāles valsts apmaksātu

pilnībā.

12.1.2. Gan no

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan arī no ekonomiskajām,

sociālajām un kultūras tiesībām valstij izriet pienākums gan

ievērot, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības.

Pienākums ievērot pamattiesības nozīmē valsts pienākumu

atturēties no iejaukšanās personas tiesībās. Pienākums aizsargāt

pamattiesības nozīmē valsts pienākumu aizsargāt personas

pamattiesības no citu privātpersonu iejaukšanās tajās. Savukārt

pienākums nodrošināt pamattiesības nozīmē valsts pienākumu veikt

konkrētus pasākumus pamattiesību īstenošanai (The Maastricht

Guidelines on Violations of Economic, Social and Cultural Rights,

para 6. Sk. arī Satversmes tiesas 2008. gada

3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01

7. punktu).

Pienākums nodrošināt pieeju zālēm

ir kvalificējams kā pienākums nodrošināt pamattiesības un kā tāds

var būt atkarīgs no valsts rīcībā esošajiem resursiem. Tas ir

atzīts ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un

kultūras tiesībām. Šā pakta 2. panta pirmajā daļā

norādīts, ka valstij ir pienākums maksimālajos tai pieejamo

resursu ietvaros veikt pasākumus, lai pakāpeniski nodrošinātu

šajā paktā atzīto tiesību pilnīgu īstenošanu. Arī Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka valsts nevar atteikties īstenot Satversmē

iekļautās ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, taču šo

tiesību īstenošanas apjoms var būt atkarīgs no valsts rīcībā

esošajiem resursiem (sk. Satversmes tiesas

2001. gada 13. marta sprieduma lietā

Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un

2006. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-10-01 14.2. un

14.3. punktu).

12.1.3. Mūsdienu medicīnas

un zinātnes straujās attīstības rezultātā ir pieejams plašs

dažādu slimību ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču

klāsts. Taču valstu finanšu resursi ir ierobežoti un tās nevar

apmaksāt ikvienam iedzīvotājam visas tam nepieciešamās zāles,

medicīniskās ierīces un ārstēšanu. Līdzekļu piešķiršana vienai

pacientu grupai vienlaikus nozīmē to, ka citai pacientu grupai

šie līdzekļi tiek liegti. Tāpēc faktiski ikvienai valstij nākas

saskarties ar grūto uzdevumu sadalīt resursus un līdz ar to

noteikt, kam, kādos apstākļos un kāda veida ārstēšana tiks

apmaksāta.

Pasaulē nav izstrādāti universāli

kritēriji, pēc kuriem šajā ziņā varētu noteikt prioritātes, tāpēc

valstij ir liela rīcības brīvība šo jautājumu izlemšanā. Arī

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka, lemjot par

ierobežota apjoma resursu sadali, valsts bauda plašu rīcības

brīvību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus par

pieņemamību lietās: Nitecki v. Poland, decision of

21 March 2002 on the admissibility of the application;

Sentges v. the Netherlands, decision of 8 July 2002 on

the admissibility of the application; Pentiacova and Others v.

Moldova, decision of 4 January 2005 on the

admissibility of the application). Tomēr šī rīcības brīvība

nav neierobežota.

Pirmkārt, valstij neatkarīgi no

tās attīstības līmeņa ir pienākums veikt pasākumus, lai,

izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus, panāktu ekonomisko,

sociālo un kultūras tiesību nodrošinājumu vismaz minimālajā

līmenī (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

14. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2003-19-0103 8. punktu).

Otrkārt, Vispārējā komentārā

Nr. 14 ir uzsvērts, ka nav pieļaujama neatbilstoša veselības

aprūpes resursu sadale. Valstij visupirms jācenšas attīstīt

primāro veselības aprūpi un profilaksi, kas dod labumu lielai

sabiedrības daļai, nevis dārgus veselības aprūpes pakalpojumus,

kas bieži vien ir pieejami tikai nelielai sabiedrības daļai.

Arī tiesību zinātnē ir atzīts, ka

resursus jācenšas izmantot tā, lai no tiem labumu gūtu pēc

iespējas lielāks cilvēku skaits. Ja resursi ir ierobežoti,

nepieciešams tāds mehānisms, kas nodrošina pieejamo resursu

optimālu izmantošanu (sk.: Alvarez-Castillo F.,

Ravindran T. K. S., de Pinho H. Priority

Setting. In: The Right Reforms? Health Sector Reforms and Sexual

and Reproductive Health. Ravindran

T. K. S., de Pinho H (eds). South Africa:

Women's Health Project, School of Public Health, University of

the Witwatersrand, 2005, p. 164). Tas nozīmē, ka

ir jāsabalansē atsevišķu indivīdu un visas sabiedrības intereses.

Sociālo tiesību jomā nedrīkst pieļaut situāciju, ka jebkura

sabiedrības grupa, pieprasot, lai valsts tai nodrošina noteiktus

medicīnas pakalpojumus bez maksas, iegūst priekšrocības

salīdzinājumā ar citām sabiedrības grupām. Ja valsts finanšu

resursi ir ierobežoti, uzmanība pievēršama visas sabiedrības

labklājībai (sk.: Annus T., Nompter A. The rights to health

protection in the Estonian Constitution. Juridica International,

Nr. VII, 2002, pp. 120-121).

Uz nepieciešamību aizsargāt visas

sabiedrības intereses ir norādījis arī Tiesībsargs savā viedoklī

(sk. lietas materiālu 2. sējuma 6. lpp.).

Tātad valstij ir pienākums

nodrošināt efektīvu resursu izmantošanu un panākt taisnīgu

līdzsvaru veselības aprūpei atvēlēto finanšu resursu sadalē,

ievērojot atsevišķu pacientu nepieciešamību saņemt dārgus

veselības aprūpes pakalpojumus un vispārējo nepieciešamību

nodrošināt veselības aprūpes pieejamību pēc iespējas lielākai

sabiedrības daļai.

12.2. Ministru kabinets

atbildes rakstā norādījis, ka zāļu kompensācijas sistēma Latvijā

tiek veidota, ņemot vērā to, ka primārā veselības aprūpe ir

galvenā veselības aprūpes sastāvdaļa, kura balstās uz zinātniski

pamatotām un praktiskām metodēm un kurai jābūt pieejamai

iedzīvotājiem. Zāļu iegādes izdevumu kompensācijas sistēma tiek

veidota kā viens no mehānismiem primārās veselības aprūpes

principu - pieejamība un taisnīgums - nodrošināšanai pacientiem,

kuri sirgst ar smagām un hroniskām slimībām. Pilnvērtīga

medikamentoza ārstēšana ambulatorajā posmā ļauj novērst pacientu

veselības stāvokļa pasliktināšanos un nonākšanu stacionārā. Tāpēc

Latvijā ieviesta zāļu iegādes izdevumu kompensācijas sistēma

pacientiem, kuriem ir smagas un hroniskas slimības.

Vispārējā kārtībā kompensējamie

medikamenti ir ārstnieciski izvērtēti, proti, ir pierādīta to

terapeitiskā efektivitāte, atbilstība konkrētu slimību ārstēšanas

shēmām un vadlīnijām, kā arī citiem nozīmīgiem faktoriem (sk.

Noteikumu Nr. 899 22., 23. un 24. punktu un

VI nodaļu). Šie medikamenti ir arī ekonomiski novērtēti,

proti, ir zināmas to izmaksas un ietekme uz kompensācijai

piešķirtajiem valsts līdzekļiem, salīdzināta to terapeitiskā

efektivitāte un izmaksas salīdzinājumā ar citu pieejamo

ārstēšanas veidu, kā arī salīdzinātas to cenas Latvijā ar cenām

citās Eiropas Savienības valstīs (sk. Noteikumu Nr. 899 22.,

23. un 24. punktu un 3. pielikumu).

Izvērtējot dzīvības funkciju

uzturēšanai paredzētās zāles pirms to iekļaušanas kompensējamo

zāļu sarakstā, tiek ņemts vērā dzīvildzes rādītājs, proti, tas,

cik lielā mērā konkrētās zāles pagarina dzīvi, salīdzinot ar citu

pieejamu attiecīgās slimības ārstēšanas veidu (parasti - plašāk

pieejamo ārstēšanas veidu). Tas nozīmē, ka saskaņā ar

kompensējamo zāļu sarakstu konkrētai diagnozei (pacientam), pat

tad, ja zāļu iegādes izdevumus kompensē 100 procentu apmērā,

tiek kompensētas nevis jebkādas zāles par jebkādu cenu, kuras

pieprasa pacients, bet tikai tās zāles, kuras kompetentā valsts

iestāde atzinusi par ārstnieciski un izmaksu ziņā efektīvām.

Iekļaujot zāles kompensējamo zāļu

sarakstā, tiek aprēķināts, cik lielā mērā jaunās zāļu terapijas

izmaksas pārsniedz iepriekš plānotās terapijas izmaksas. Ņemot

vērā dzīvildzes rādītāju starpību un izmaksu starpību, tiek

aprēķinātas papildu izmaksas par vienu lietošanas rezultātā

iegūtu dzīves gadu jeb izmaksu efektivitātes pieauguma

koeficients. Arī citās valstīs tiek izmantotas līdzīgas

metodes, veidojot valsts apmaksāto zāļu sarakstu (sk.:

Alvarez-Castillo F., Ravindran

T. K. S., de Pinho H. Priority Setting.

In: The Right Reforms? Health Sector Reforms and Sexual and

Reproductive Health. Ravindran T. K. S.,

de Pinho H (eds). South Africa: Women's Health Project, School of

Public Health, University of the Witwatersrand, 2005,

p. 140). Saskaņā ar Noteikumu Nr. 899

46.2. apakšpunktu kompensējamo zāļu C sarakstā neiekļauj

zāles, kuru izmaksu efektivitātes pieauguma koeficients ir

augstāks par sarakstā jau iekļauto zāļu izmaksu efektivitātes

pieauguma koeficientu.

Savukārt individuālām personām

paredzētās zāļu iegādes izdevumu kompensācijas gadījumā nav

pierādīta attiecīgā medikamenta terapeitiskā efektivitāte,

atbilstība konkrētu slimību ārstēšanas shēmām un vadlīnijām, kā

arī citiem nozīmīgiem faktoriem, turklāt nav attiecīgā

medikamenta izmaksu pozitīva novērtējuma. Individuālais

kompensācijas mehānisms ir vērsts uz to, lai nodrošinātu

ārstēšanu neparedzētos gadījumos (retas diagnozes, jauni

medikamenti), ja medikamentu terapeitiskā efektivitāte (arī

dzīvildze, kas atsevišķos gadījumos var līdzināties pat nullei)

vēl nav zināma un nav iespējams paredzēt un plānot pacientu

vajadzību apmierināšanai nepieciešamos līdzekļus valsts

budžetā.

Arī konkrētajā gadījumā,

pamatojoties uz Ārstniecības likuma 4. pantu un Noteikumu

Nr. 899 62.2. punktu, Zāļu cenu valsts aģentūra

noraidīja zāļu izplatītāja pieteikumu par medikamenta

Sprycel (Dasatinibum, ATĶ L01XE06) iekļaušanu

kompensējamo zāļu sarakstā, jo netika iesniegti klīnisko pētījumu

rezultāti un VOAVA nav pieejama informācija par medikamenta

terapeitisko efektivitāti diagnozes Z94.8 gadījumā (sk.

lietas materiālu 1. sējuma 149. -

159. lpp. un 2. sējuma 12. -

22. lpp.).

Līdz ar to redzams, ka zāļu

kompensācijas sistēma ir balstīta uz zāļu terapeitiskās un

izmaksu efektivitātes izvērtējumu. Kompensējamo zāļu sarakstā

tiek iekļautas tikai tādas zāles, kuru terapeitiskā un izmaksu

efektivitāte ir pierādīta. Savukārt individuālā zāļu

kompensācijas mehānisma gadījumā zāļu terapeitiskā un izmaksu

efektivitāte nav pietiekama vai nav pietiekami pierādīta.

Paredzot atšķirīgu attieksmi, valsts cenšas panākt tās rīcībā

esošo valsts resursu efektīvu izmantošanu zāļu kompensācijas

sistēmā un nodrošināt pēc iespējas lielākas sabiedrības daļas

tiesības uz veselību.

Ņemot vērā

minēto, apstrīdētās normas ir piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

12.3. Zāļu iegādes izdevumu

kompensācijas sistēma kopš 2005. gada Latvijā tiek attīstīta

atbilstoši koncepcijai "Par finanšu resursiem zāļu pieejamības

nodrošināšanai pacientu ambulatorai ārstēšanai Latvijā nākamo

piecu līdz desmit gadu laikā, valsts lomu un atbildību šajā

procesā" (turpmāk - Koncepcija). Koncepcija ir apstiprināta

ar Ministru kabineta 2004. gada 20. decembra rīkojumu

Nr. 1002 "Par Koncepciju par finanšu resursiem zāļu

pieejamības nodrošināšanai pacientu ambulatorai ārstēšanai

Latvijā nākamo piecu līdz desmit gadu laikā, valsts lomu un

atbildību šajā procesā" (sk.

http://polisis.mk.gov.lv).

Atbilstoši Koncepcijai

2005. gadā tika uzsākta un 2007. gadā pilnībā pabeigta

kompensējamo zāļu saraksta izveidošana diagnozēm, kurām tā

vairākus gadus tika atlikta nepietiekama finansējuma dēļ. Ar

2007. gada 1. janvāri tika paaugstināts kompensācijas

apmērs vairāku slimību gadījumā. Ir izveidoti ārstēšanas shēmām

atbilstoši kompensējamo zāļu saraksti vairākām slimību grupām,

liekot uzsvaru uz tām, kurās vērojams saslimstības un mirstības

rādītāju pieaugums. Ir pabeigta arī to ambulatorai ārstēšanai

paredzēto zāļu iekļaušana kompensējamo zāļu sarakstā, kuras agrāk

tika iepirktas centralizēti. Ar 2005. gada 1. janvāri

tika uzsākta zāļu iegādes izdevumu kompensācija individuāliem

pacientiem, nodrošinot pacientiem ar smagām un hroniskām slimībām

izņēmuma gadījumos, tādos kā diagnosticēta reta slimība, kura nav

iekļauta kompensācijas sistēmā vai kuras ārstēšanai nepieciešamās

zāles nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, iespēju saņemt

valsts palīdzību zāļu iegādē. Šim mērķim atvēlēti 2 procenti

no gadskārtējā valsts budžeta likumā zāļu kompensācijai

piešķirtajiem līdzekļiem (sk. lietas materiālu

1. sējuma 136.-141. lpp.).

Arī zāļu iegādes izdevumu

kompensācijai atvēlētais valsts budžeta finansējums pakāpeniski

tiek palielināts. Kā izriet no Ministru kabineta sniegtās

informācijas, zāļu kompensācijai piešķirtie līdzekļi

2004. gadā bija 19,8 miljoni latu, 2005. gadā - 30,4

miljoni latu, 2006. gadā - 42,7 miljoni latu,

2007. gadā - 61,3 miljoni latu, bet 2008. gadā - 66,3

miljoni latu (sk. lietas materiālu

1. sējuma 139. lpp. un likuma "Par valsts

budžetu 2008. gadam" 4. pielikumu).

Tomēr, neraugoties uz šā finansējuma palielinājumu, Veselības

ministrija norāda, ka šogad zāļu kompensācijas sistēmā ir

prognozējams deficīts septiņu miljonu latu apmērā un līdz ar to

rodas prob-lēmas pat ar kompensējamo zāļu sarakstā iekļauto zāļu

apmaksu (sk. lietas materiālu

2. sējuma 10. lpp.).

Kā jau tika norādīts, valstij ir

liela rīcības brīvība, lemjot par resursu sadali. Tāpat tika

secināts, ka zāļu terapeitiskā un izmaksu efektivitāte var būt

par pamatu atšķirīgai attieksmei. To atzinusi, piemēram, arī

Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, norādot, ka par

pamattiesību pārkāpumu nav uzskatāms tas, ka valsts vispār

atsakās apmaksāt zāles, kuru terapeitiskā un izmaksu efektivitāte

nav pierādīta, kaut arī šīs zāles ir nepieciešamas pacienta

dzīvības funkciju uzturēšanai (sk. Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas 1997. gada

5. marta lēmumu lietā Nr. 1 BvR

1068/96).

Līdz ar to var secināt, ka valstij

būtu tiesības nekompensēt tādu zāļu iegādes izdevumus, kuru

terapeitiskā un izmaksu efektivitāte nav pietiekama vai nav

pierādīta. Tomēr valsts ir izvēlējusies sniegt atbalstu personām,

kurām šādas zāles ir nepieciešamas, tiesa gan, sniedzot to

ierobežotā apmērā.

Ņemot vērā

minēto, Satversmes tiesa secina, ka valsts ir izvēlējusies pēc

iespējas saudzējošāku līdzekli.

12.4. Izvērtējot

likumdevēja vai Ministru kabineta tiesības noteikt sociālo

pakalpojumu apmēru, nepieciešams ņemt vērā, ka zāļu kompensācijas

maksimālo apmēru lielā mērā nosaka valsts pamatbudžeta iespējas,

kas visbiežāk tiek politiski izvērtētas.

Satversmes tiesa jau ir

norādījusi, ka juridiskās argumentācijas ceļā nav iespējams

izvērtēt valsts finansiālās iespējas, ekonomisko situāciju,

tiesībpolitikas prioritātes un atsevišķu sociālo grupu īpašās

vajadzības. Visi šie apsvērumi ietekmē likumdevēja vai Ministru

kabineta izšķiršanos, paredzot noteiktus pakalpojumus un to

apmēru (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2006-10-01 14.2. un

14.3. punktu).

Arī citu valstu tiesas ir

atzinušas, ka tiesas process nav piemērots tam, lai risinātu

jautājumu par prioritātēm veselības aprūpē (sk.: King

J. A. The Justiciability of Resource Allocation. The

Modern Law Review, 2007, Vol. 70, Number 2,

p. 199).

Līdz ar to Satversmes tiesas

iespējas izvērtēt, vai šajā gadījumā sabiedrības ieguvums ir

lielāks nekā indivīdam nodarītais kaitējums, ir ierobežotas. Taču

Satversmes tiesa var izvērtēt, vai šajā gadījumā noteiktais

ierobežojums ir saprātīgi pamatots.

12.4.1. Zāļu kompensācijai

no valsts budžeta tiek piešķirts noteikts finansējums, kura

apmēru aprēķina, ņemot vērā prognozes par to pacientu skaitu,

kuri sirgst ar Noteikumu Nr. 988 1. pielikumā minētajām

slimībām un kuriem nepieciešamas kompensējamo zāļu sarakstā

iekļautās zāles, kā arī aprēķinus par vidējām viena pacienta

ārstēšanas izmaksām. Savukārt to pacientu skaitu, kuriem

nepieciešama individuālā kompensācija, un šo pacientu ārstēšanas

izmaksas prognozēt nav iespējams, tādēļ individuālajai

kompensācijai netiek plānoti atsevišķi līdzekļi, bet tiek

izlietota daļa no zāļu kompensācijai jau piešķirtajiem

līdzekļiem.

Ar apstrīdētajām normām nosakot

kompensācijas apmēra ierobežojumu 10 000 latu apmērā vienam

pacientam 12 mēnešu periodā, valsts ir centusies panākt to, lai

varētu sniegt atbalstu pēc iespējas lielākam skaitam pacientu.

Proti, izvērtējot valsts budžeta iespējas un ierobežojuma

samērīgumu ar vidējiem zāļu iegādes izdevumiem. Līdz ar to var

veidoties arī tāda situācija, ka noteiktā ierobežojuma dēļ kāda

persona faktiski nespēj iegādāties tai nepieciešamās zāles.

Savukārt tad, ja šāda ierobežojuma nebūtu, varētu veidoties

citāda situācija, proti, individuālajam zāļu kompensācijas

mehānismam paredzētie līdzekļi tiktu iztērēti, sniedzot atbalstu

tikai nedaudziem cilvēkiem, kuriem nepieciešamas ļoti dārgas

zāles. Lai panāktu efektīvāku individuālajam zāļu kompensācijas

mehānismam paredzēto līdzekļu izlietojumu, ir noteikts konkrētais

ierobežojums un tas ir balstīts uz vidējā vienam, individuālam

pacientam piešķiramās kompensācijas apmēra aprēķiniem.

Kā norāda Veselības ministrija,

tad ar 10 000 latu ir iespējams pilnībā segt zāļu iegādes

izdevumus lielākajai individuālo pacientu daļai. Savu secinājumu

ministrija pamatojusi ar šādiem skaitļiem, proti, vidējiem viena

individuāla pacienta kompensācijas izdevumiem: 2005. gadā -

6721 lats, 2006. gadā - 3767 lati, 2007. gadā - 3615

latu, 2008. gada astoņos mēnešos - 2978 lati (sk. lietas

materiālu 2. sējuma 10. lpp.).

Līdz ar to ir redzams, ka ar

apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums ir balstīts uz

saprātīgiem apsvērumiem un tādējādi Ministru kabinets ir centies

līdzsvarot visas sabiedrības un atsevišķu personu intereses.

12.4.2. Pieteikuma

iesniedzēja norāda, ka atšķirīgā attieksme neesot objektīvi

pamatota, jo persona pati nevarot ietekmēt zāļu iekļaušanu

kompensējamo zāļu sarakstā. Fakts, ka zāles nav izvērtētas, vēl

nenozīmējot to, ka tās nav efektīvas.

Noteikumu Nr. 899

11. punktā noteikts, ka zāles kompensējamo zāļu sarakstā var

iekļaut tikai uz zāļu reģistrācijas apliecības turētāja

(īpašnieka), zāļu vairumtirgotāja vai viņa pilnvarota pārstāvja

rakstveida iesnieguma pamata. Veselības ministrija skaidro, ka

šis noteikums ir saistīts ar to, ka tikai minētās personas var

garantēt attiecīgo zāļu pastāvīgu pieejamību pacientiem. Turklāt

šāds mehānisms ļaujot panākt cenas pazeminājumu. Pamatojoties uz

Noteikumos Nr. 899 reglamentēto kārtību, kādā zāles tiek

iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā un balstoties uz

izvērtēšanas procesā iegūtajiem faktiem, Zāļu cenu valsts

aģentūrai izdodoties vienoties ar ražotāju par ražotāja

(izplatītāja) pirmreizējā iesniegumā iekļaušanai kompensējamo

zāļu sarakstā piedāvātās kompensācijas bāzes cenas

(vairumtirdzniecības cenas) samazināšanu. Piemēram, kā ir

norādīts Ministru kabineta atbildes rakstā, kompensējamo zāļu

sarakstā iekļauto zāļu Glivec sākotnējā cena bija 1807,40

latu (120 kapsulas pa 100 ml), bet Zāļu cenu valsts aģentūrai

izdevās to samazināt līdz 1600 latiem. Rezultātā izdevumi zāļu

Glivec kompensēšanai samazinājušies par aptuveni

150 000 latiem jeb sniegta palīdzība vairāk nekā 1000

pacientiem atbilstoši kompensējamo zāļu sarakstam vai vairāk nekā

40 pacientiem individuālās kompensācijas gadījumā (izmaksas uz

vienu pacientu, kompensējot zāles no kompensējamo zāļu saraksta,

ir 140,98 lati, receptes izmaksas - ap 15 latiem).

Turklāt jāņem vērā, ka zāļu

terapeitiskās un izmaksu efektivitātes izvērtēšanai ir

nepieciešama informācija par pētījumiem, kas veikti ar

attiecīgajām zālēm. Dokumentus, kas satur nepieciešamo

informāciju, pamatā var sniegt zāļu reģistrācijas apliecības

turētājs (īpašnieks).

Tātad šāda kārtība ir noteikta,

balstoties uz saprātīgiem apsvērumiem, kas vērsti uz resursu

efektīvu izmantošanu un to, lai tiktu nodrošinātas pēc iespējas

lielākas sabiedrības daļas tiesības uz veselību.

Tādējādi var secināt, ka ar

apstrīdētajām normām paredzētā atšķirīgā attieksme ir pamatota.

Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka valstij ir liela rīcības brīvība

veselības aizsardzības jomā, Satversmes tiesai nav pamata

apšaubīt, ka sabiedrības un atsevišķu indivīdu intereses ir

saprātīgi sabalansētas.

Tā kā

atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis un ir ievērots

samērīguma princips, apstrīdētās normas atbilst Sa-tversmes

91. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta

2006. gada 31. oktobra noteikumu Nr. 899

"Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču

iegādes izdevumu kompensācijas kārtība" 100. un

100.1 punktu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 91. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris