8. pants
ir interpretējams tādējādi, ka tas aptver un aizsargā

arī viendzimuma partneru ģimenes neatkarīgi no tā, ka valsts nav

paredzējusi mehānismus šādas ģimenes attiecību juridiskai

atzīšanai. Savukārt Eiropas Savienības tiesībās ir atzīta

viendzimuma partneru iespēja veidot juridiski nostiprinātu ģimeni

atbilstoši dalībvalstu tiesiskajam regulējumam. Tomēr Satversmes

tiesa ir uzsvērusi: tas vien, ka Konvencija vai Eiropas

Savienības tiesību normas neparedz valsts pienākumu nodrošināt

personai noteiktas tiesības vai nodrošināt personas tiesības

noteiktā veidā, nenozīmē to, ka šāds pienākums valstij

neizrietētu no vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes

normām (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra

sprieduma lietā Nr. 2019‑33‑01 12.2. punktu).

Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ir ietverts valsts

pienākums aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni. Tas nozīmē, ka

ikvienai valsts institūcijai savas kompetences ietvaros jārūpējas

par ģimenes aizsardzību un atbalstu un šis valsts pienākums

aptver ne vien ārējo normatīvo aktu izdošanu, bet arī tiesību

normu piemērošanu. Spriedumā lietā Nr. 2019‑33‑01 Satversmes

tiesa konkretizēja tieši likumdevēja kompetenci Satversmes 110.

panta pirmajā teikumā ietvertā valsts pienākuma izpildē.

Satversmes tiesa norādīja, ka Satversmes 110. panta pirmajā

teikumā ir ietverti divi likumdevēja pienākumi: 1) nodrošināt

ģimenes juridisko aizsardzību; 2) nodrošināt ģimenes sociālo un

ekonomisko aizsardzību un atbalstu. Likumdevēja pienākums

nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību prasa noteikt sociālajā

realitātē pastāvošo ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, proti,

noregulēt šo attiecību dalībnieku personiskās un mantiskās

attiecības. Savukārt pienākumu nodrošināt ģimenes sociālo un

ekonomisko aizsardzību un atbalstu likumdevējs var izpildīt,

konkretizējot likumā ģimenes tiesības uz īpašu aizsardzību un

atbalstu, proti, paredzot likumā dažādus ģimenes aizsardzības un

atbalsta pasākumus. Abi no Satversmes 110. panta pirmā teikuma

izrietošie likumdevēja pienākumi ir savstarpēji cieši saistīti.

Ja valsts nenodrošina ģimenes juridisko aizsardzību, proti,

nenosaka ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, tad nav iespējams

šo attiecību dalībniekiem nodrošināt arī Satversmes 110. panta

pirmajā teikumā ietvertās sociālās un ekonomiskās tiesības

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā

Nr. 2019‑33‑01 12.3. punktu, sal. sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019‑01-01 16.2.1. un

16.2.2. punktu).

Likumdevējam no Satversmes 110. panta pirmā teikuma

izrietošais pienākums aizsargāt ikvienu ģimeni nozīmē, ka

likumdevējam nav rīcības brīvības izvēlēties, vai viendzimuma

partneru ģimenēm vispār ir jānodrošina juridiskā aizsardzība, kā

arī ekonomiskā un sociālā aizsardzība un atbalsts. Tomēr

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam piemīt zināma

rīcības brīvība, nosakot ģimenes attiecību tiesiskā regulējuma

formu un saturu un izvēloties metodes, mehānismus un pasākumus,

ar kuru palīdzību tiks nodrošināta ģimenes sociālā un ekonomiskā

aizsardzība un atbalsts. Šī rīcības brīvība nav neierobežota.

Likumdevējam ir tiesības noteikt tādu ģimenes aizsardzības un

atbalsta tiesisko regulējumu, kas ir balstīts uz objektīviem un

pamatotiem kritērijiem, ņemot vērā šo attiecību specifiku, tai

skaitā arī šo attiecību dalībnieku un situāciju atšķirības, kas

prasa nodrošināt atbilstošu ģimenes attiecību tiesisko regulējumu

un ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta

pasākumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra

sprieduma lietā Nr. 2019‑33‑01 12.3. punktu).

10.2. Satversmes 110. panta pirmais teikums ir cieši

saistīts ar cilvēka cieņas principu un Satversmes 96. pantā

ietvertajām personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

Cilvēka cieņa ir demokrātiskas tiesiskas valsts konstitucionāla

vērtība, un ar cilvēka cieņas principu nav savienojams uzskats,

ka viena cilvēka cieņai varētu būt mazāka vērtība nekā cita

cilvēka cieņai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra

sprieduma lietā Nr. 2019‑33‑01 12.2. punktu).

Cilvēka cieņa ir jāievēro nevis vienīgi formāli, bet pēc

būtības, tādēļ atbilstoši cilvēka cieņas principam ikvienas

ģimenes aizsardzības un atbalsta tiesiskajam regulējumam ir jābūt

jēgpilnam. Tiesiskais regulējums, kas paredzētu viendzimuma

partneru ģimenei vien formālu atzīšanu, bet nenodrošinātu

aizsardzību un atbalstu, pēc būtības nozīmētu viendzimuma

partneru ģimenes atzīšanu par nesvarīgu ģimenes formu un tādējādi

būtu cilvēka cieņu aizskarošs. Tādēļ likumdevējam jārūpējas, lai

tiesiskais regulējums nodrošina viendzimuma partneru ģimenēm ne

vien formālu juridisku atzīšanu, bet arī juridisko aizsardzību un

sociālo un ekonomisko aizsardzību un atbalstu.

Viena cilvēka cieņas ievērošana un pamattiesību nodrošināšana

neatņem un nemazina cita cilvēka cieņu. Tādēļ Satversmes 110.

panta pirmajam teikumam atbilstošas aizsardzības un atbalsta

nodrošināšana viendzimuma partneru ģimenei netraucē citu ģimenes

formu pastāvēšanai un nemazina tām paredzēto aizsardzību un

atbalstu.

Turklāt likumdevēja rīcības brīvību Satversmes 110. panta

pirmajā teikumā ietverto pienākumu izpildē ierobežo ne vien

cilvēka cieņas princips, bet citstarp arī tiesiskās vienlīdzības

princips un diskriminācijas aizlieguma princips (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr.

2019‑33‑01 12.3. punktu). Atbilstoši šiem vispārējiem tiesību

principiem likumdevēja pieņemtais viendzimuma partneru ģimenes

attiecību tiesiskais regulējums un sociālās un ekonomiskās

aizsardzības un atbalsta tiesiskais regulējums nedrīkst bez

racionāla pamata nostādīt šīs ģimenes nelabvēlīgākā stāvoklī

salīdzinājumā ar dažādu dzimumu partneru ģimenēm.

10.3. Satversmes 110. panta pirmais teikums ietver

divus likumdevēja pienākumus. Proti, šajā Satversmes normā

visupirms ir ietverts likumdevēja pienākums nodrošināt ģimenes

juridisko aizsardzību jeb noteikt ģimenes attiecību tiesisko

regulējumu. Savukārt šim pienākumam pakārtots ir otrs šajā

Satversmes normā ietvertais likumdevēja pienākums - nodrošināt

ģimenes ekonomisko un sociālo aizsardzību un atbalstu, izvēloties

un nosakot atbilstošus aizsardzības un atbalsta pasākumus.

Ar ģimenes attiecību tiesisko regulējumu ir saprotams ģimenes

locekļu savstarpējo personisko un mantisko attiecību regulējums,

kas nodrošina ģimenes aizsardzības pamatu, tostarp tiesības

juridiski nostiprināt ģimenes attiecības. Ja personām, kuras savā

starpā izveidojušas ģimenes attiecības, nav iespējas panākt šo

attiecību juridisku nostiprināšanu, tad valsts šādu ģimeni

"nevar ieraudzīt" jeb nevar identificēt, kas

nepieciešams, lai šīs ģimenes locekļi spētu efektīvi izmantot

tiem Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības un

valstī paredzētos ģimenes aizsardzības un atbalsta pasākumus.

Proti, ja personām, starp kurām izveidojušās ģimenes attiecības,

nav paredzētas tiesības šīs savas ģimenes attiecības juridiski

nostiprināt, tad nemaz nav iespējams šādām ģimenēm nodrošināt

nedz pilnvērtīgu juridisko aizsardzību, nedz arī sociālo un

ekonomisko aizsardzību un atbalstu.

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka likumdevējam nav

rīcības brīvības izvēlēties, vai ģimene, citstarp arī viendzimuma

partneru ģimene, vispār būtu jāaizsargā un jāatbalsta, - tas ir

likumdevēja pienākums, ko tieši nosaka Satversmes 110. panta

pirmais teikums. Taču no Satversmes 110. panta pirmā teikuma

neizriet likumdevēja pienākums nodrošināt ģimenes aizsardzību un

atbalstu noteiktā formā vai ar noteiktiem pasākumiem (sal. sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr.

2019‑33‑01 12.3. punktu).

Nosakot ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, likumdevējs ir

tiesīgs izvēlēties dažādus risinājumus, ja vien attiecīgais

tiesiskais regulējums, pirmkārt, nodrošina personām iespēju

juridiski nostiprināt savas ģimenes attiecības un tikt valsts

atzītām par ģimeni. Tā kā ģimenes attiecības veidojas personu

privātās dzīves ietvaros, tiesiskais regulējums, kas nodrošina

ģimenes attiecību juridisku nostiprināšanu, vienmēr būs balstīts

uz personu brīvprātīgu izvēli juridiski nostiprināt savas ģimenes

attiecības un padarīt tās juridiski "redzamas" valstij.

Otrkārt, ģimenes attiecību tiesiskajam regulējumam jānodrošina

ģimenes un tās locekļu aizsardzība viņu personiskajās un

mantiskajās attiecībās. Tas nozīmē, ka ģimenes attiecību

tiesiskajam regulējumam jānosaka ģimenes locekļu savstarpējās

tiesības un pienākumi personiskajās un mantiskajās attiecībās,

kas izriet no viņu ģimenes dzīves.

Savukārt, nosakot ģimenes ekonomiskās un sociālās aizsardzības

un atbalsta tiesisko regulējumu, likumdevēja rīcības brīvība ir

plašāka - likumdevējam nav pienākuma paredzēt konkrētus

ekonomiskās un sociālās aizsardzības un atbalsta pasākumus.

Likumdevējs var brīvi izvēlēties, kāda rakstura pasākumus

paredzēt ģimenei noteiktās situācijās. Taču, kā Satversmes tiesa

jau atzinusi lietā Nr. 2019‑33‑01, šī rīcības brīvība nav

neierobežota un ģimenes ekonomiskās un sociālās aizsardzības un

atbalsta tiesiskajam regulējumam jābūt balstītam uz objektīviem

un pamatotiem kritērijiem, ņemot vērā šo attiecību specifiku, tai

skaitā arī šo attiecību dalībnieku un situāciju atšķirības

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma

lietā Nr. 2019‑33‑01 12.3. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka jautājumi, kas

attiecas uz mantojuma atstājēja tuvāko radinieku mantošanas

tiesībām, ir vērtējami Konvencijas 8. pantā paredzētās ģimenes

dzīves aizsardzības kontekstā (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1979. gada 13. jūnija sprieduma lietā "Marckx v.

Belgium", pieteikums Nr. 6833/74, 52. punktu un 2004. gada

13. jūlija sprieduma lietā "Pla and Puncernau v.

Andorra", pieteikums Nr. 69498/01, 26. punktu). Līdzīgi

Satversmes 110. panta pirmā teikuma izpratnē no ģimenes dzīves

izrietoši un tādēļ ar to nesaraujami saistīti ir personiski un

mantiski jautājumi, kas rodas līdz ar ģimenes dzīves izbeigšanos,

ko citstarp var izraisīt ģimenes locekļa nāve.

Līdz ar to Satversmes 110. panta

pirmajā teikumā ietvertais likumdevēja pienākums aizsargāt un

atbalstīt ģimeni aptver ģimenes aizsardzību un atbalstu arī

ģimenes locekļa nāves gadījumā.

11. Izskatāmajā lietā ir apstrīdēta Ministru kabineta

pieņemtas tiesību normas satversmība. Tādēļ nepieciešams

noskaidrot arī Ministru kabineta kompetenci izdot ārējus

normatīvos aktus, lai nodrošinātu Satversmes 110. panta pirmajā

teikumā ietvertā valsts pienākuma izpildi.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi: saskaņā ar

Satversmes 64. pantu, lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas

īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam

visi jautājumi pilnībā jāizšķir un jānoregulē pašam. Šāda kārtība

ne vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, bet arī ļauj

ātrāk un efektīvāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu

nepieciešamību. Likumdevējs likumdošanas procesā izlemj tos

jautājumus, kuri ir visai sabiedrībai būtiski, un pilnvaro

Ministru kabinetu vai citu valsts institūciju izdot tiesību

normas, kas nepieciešamas likumu īstenošanai. Saeima, darbojoties

kā likumdevējs, nav tiesīga nodot izpildvarai izlemšanai tādus

jautājumus, kuri saskaņā ar Satversmi ir tikai pašas Saeimas

ekskluzīvajā kompetencē. Par tādu svarīgu un nozīmīgu

sabiedriskās dzīves jautājumu reglamentāciju, kuros nepieciešama

konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija, jālemj

likumdevējam pašam (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20.

janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306

16.1. punktu un 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr.

2015‑05‑03 10. punktu).

Attiecīgi Ministru kabineta tiesības izdot ārējos normatīvos

aktus sniedzas vien tiktāl, ciktāl tam šīs tiesības ir nodotas ar

likumu. Ministru kabinetam var uzdot likuma ieviešanai dzīvē

nepieciešamā regulējuma izstrādāšanu, lai tiktu detalizēta likumā

ietvertā politiskā griba vai noteikta likuma īstenošanas kārtība.

Šādos normatīvajos aktos nedrīkst ietvert tiesību normas, kas nav

uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2010‑40‑03 10. punktu). Ministru kabineta rīcības

brīvības robežas, īstenojot tam likumā paredzētās tiesības izdot

ārējos normatīvos aktus, nosaka ne tikai konkrētā likuma normā

paredzēts pilnvarojums regulēt atsevišķu jautājumu, bet arī citi

likumi un tiesību sistēma kopumā. Gadījumā, ja likumdevējs nav

likumā noregulējis tādu jautājumu, kura noregulēšanai

nepieciešama politiska izšķiršanās un kurš atbilstoši Satversmes

64. pantam ietilpst likumdevēja kompetencē, Ministru kabinets nav

tiesīgs pēc savas iniciatīvas un ieskata to noregulēt likumdevēja

vietā (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2015‑05‑03 10. punktu).

Tas, kādā veidā likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros

noregulē ģimenes locekļu savstarpējās personiskās un mantiskās

attiecības, lai izpildītu savu pienākumu nodrošināt ģimenes

juridisko aizsardzību, jeb, citiem vārdiem, ģimenes attiecību

tiesiskā regulējuma forma un saturs ir visai sabiedrībai būtisks

jautājums, kura izlemšanai nepieciešama likumdevēja izšķiršanās,

un tādējādi šis jautājums ietilpst likumdevēja ekskluzīvajā

kompetencē. Tādēļ no Satversmes 64. panta un 110. panta pirmā

teikuma izriet tieši likumdevēja pienākums ar likumu noteikt

viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko regulējumu.

Likumdevējs ir tiesīgs likumā paredzēt Ministru kabinetam tādu

pilnvarojumu, kura ietvaros Ministru kabinets var būt tiesīgs

citstarp noteikt ģimenes ekonomiskās vai sociālās aizsardzības

vai atbalsta pasākumus. Taču tas nenozīmē, ka Ministru kabinets

būtu tiesīgs pieņemt šādu regulējumu attiecībā uz tādām ģimenēm,

kurām likumdevējs nav noteicis ģimenes attiecību tiesisko

regulējumu. Lai būtu iespējams nodrošināt ģimenes ekonomisko un

sociālo aizsardzību un atbalstu tādām ģimenēm, kurām likumā nav

paredzēts ģimenes attiecību tiesiskais regulējums, pašam Ministru

kabinetam vajadzētu paredzēt šo ģimenes attiecību juridiskas

nostiprināšanas nosacījumus un kritērijus. Taču tad Ministru

kabinets ietiektos likumdevēja kompetencē esošajā jautājumā par

ģimenes attiecību tiesiskā regulējuma formu un saturu un pārkāptu

Satversmes 64. pantu. Tādēļ atbilstoši Satversmes 64. pantam

Ministru kabinets, izdodot ārējos normatīvos aktus, ir tiesīgs

noteikt ekonomiskās un sociālās aizsardzības un atbalsta

pasākumus tikai tādām ģimenēm, kurām likumdevējs ir paredzējis

ģimenes attiecību tiesisko regulējumu.

Līdz ar to ģimenes ekonomiskās un

sociālās aizsardzības un atbalsta tiesiskajam regulējumam, ko

Ministru kabinets nosaka tam likumā noteiktā pilnvarojuma

ietvaros, ir jābūt saskanīgam ar likumā paredzēto ģimenes

attiecību tiesisko regulējumu.

12. Ciešā sasaiste starp Satversmes 110. panta pirmajā

teikumā ietvertajiem likumdevēja pienākumiem noteikt ģimenes

attiecību tiesisko regulējumu un nodrošināt ģimenes ekonomisko un

sociālo aizsardzību un atbalstu nozīmē to, ka jebkurš ģimenes

sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta tiesiskais

regulējums veido vienotu sistēmu ar ģimenes attiecību tiesisko

regulējumu. Tādēļ arī Ministru kabineta pieņemts ģimenes sociālās

vai ekonomiskās aizsardzības vai atbalsta tiesiskais regulējums,

tai skaitā apstrīdētajā normā ietvertais regulējums, ir vērtējams

kā daļa no vienotas tiesiskā regulējuma sistēmas.

Tātad, lai pārbaudītu, vai apstrīdētā norma, ciktāl tā

attiecas uz mantojuma atstājēja pārdzīvojušo tā paša dzimuma

partneri, kuram ar mantojuma atstājēju bija izveidota ģimene,

atbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, izskatāmajā

lietā Satversmes tiesai jānoskaidro:

1) vai likumdevējs ir noteicis viendzimuma partneru ģimenes

attiecību tiesisko regulējumu un normatīvajos aktos ir paredzēts

viendzimuma partneru ģimenes aizsardzības un atbalsta tiesiskais

regulējums;

2) vai noteiktais ģimenes attiecību tiesiskais regulējums un

aizsardzības un atbalsta tiesiskais regulējums ļauj vismaz

minimālā apmērā nodrošināt viendzimuma partneru ģimenes

aizsardzību un atbalstu;

3) vai noteiktais ģimenes attiecību tiesiskais regulējums un

viendzimuma partneru ģimenes aizsardzības un atbalsta tiesiskais

regulējums atbilst vispārējiem tiesību principiem (sal. sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr.

2019‑33‑01 13. punktu).

13. Ņemot vērā ģimenes sociālās un ekonomiskās

aizsardzības un atbalsta tiesiskā regulējuma pakārtotību ģimenes

attiecību tiesiskajam regulējumam, Satversmes tiesa lietā Nr.

2019‑33‑01 jau pārbaudīja, vai likumdevējs ir noteicis

viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko regulējumu.

Noskaidrojusi, kāds ģimenes attiecību tiesiskais regulējums ir

paredzēts Latvijas tiesību sistēmā, Satversmes tiesa secināja, ka

likumdevējs nav noteicis viendzimuma partneru ģimenes attiecību

tiesisko regulējumu. Tādēļ viendzimuma partneru ģimenei

nodrošināt ekonomisko un sociālo aizsardzību un atbalstu nemaz

nav iespējams. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka

likumdevējs nav izpildījis tam no Satversmes 110. panta pirmā

teikuma izrietošo pienākumu nodrošināt arī viendzimuma partneru

ģimenes aizsardzību un atbalstu, un atzina lietā Nr. 2019‑33‑01

apstrīdēto likuma normu, ciktāl tā neparedzēja viendzimuma

partneru ģimenes aizsardzību un atbalstu, par neatbilstošu

Satversmes 110. panta pirmajam teikumam (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2019‑33‑01 14.

punktu).

Satversmes tiesa lietā Nr. 2019‑33‑01 secināja, ka

likumdevējam no Satversmes 110. panta pirmā teikuma izrietošo

pienākumu izpildei nepieciešams veikt padziļinātu un kompleksu

izpēti. Tādēļ Satversmes tiesa atzina lietā Nr. 2019‑33‑01

apstrīdēto tiesību normu par spēkā neesošu no 2022. gada 1.

jūnija, tādējādi nodrošinot likumdevējam saprātīgu laiku, lai tas

varētu savas rīcības brīvības ietvaros pieņemt atbilstošāko

viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko regulējumu un

paredzēt viendzimuma partneru ģimenei atbilstošus sociālās un

ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2019‑33‑01 15.

punktu). Līdz izskatāmās lietas izspriešanai likumdevējs vēl

nav pieņēmis viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko

regulējumu, proti, nav izšķīries par viendzimuma partneru ģimenes

attiecību tiesiskā regulējuma formu un saturu, tai skaitā par

konkrētiem viendzimuma partneru ģimenes attiecību juridiskas

nostiprināšanas nosacījumiem un kārtību.

Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo tiesisko regulējumu valsts

"juridiski neredz" faktiski pastāvošās viendzimuma

partneru ģimenes, jo tām nav nodrošināta iespēja juridiski

nostiprināt savas ģimenes attiecības. Tātad viendzimuma partneri

juridiski netiek uzskatīti par ģimeni un savstarpējās tiesiskās

attiecības var regulēt tikai kā tādas personas, starp kurām nav

ģimenes saišu. Tā kā pagaidām nav tāda viendzimuma partneru

ģimenes attiecību tiesiskā regulējuma, kas ļautu juridiski

nostiprināt viendzimuma partneru ģimenes attiecības, šobrīd nav

iespējams arī identificēt šādu ģimeni, lai nodrošinātu tās

sociālo un ekonomisko aizsardzību un atbalstu. Tātad valstī

pastāvošā ģimenes aizsardzības un atbalsta sistēma, kas citstarp

ietver arī apstrīdēto normu, neaizsargā viendzimuma partneru

ģimenes nedz juridiski, nedz ekonomiski un sociāli.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā attiecas uz mantojuma atstājēja pārdzīvojušo tā paša dzimuma

partneri, kuram ar mantojuma atstājēju bija izveidota ģimene,

neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam.

14. Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai, secinot,

ka apstrīdētā norma neatbilst kaut vienai augstāka juridiska

spēka tiesību normai, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā

neesošu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 2.

novembra sprieduma lietā Nr. 2020‑14‑01 13. punktu).

Līdz ar to nav nepieciešams papildus vērtēt apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam

diskriminācijas aizlieguma principam un Satversmes 105. panta

pirmajiem trim teikumiem.

15. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska

spēka tiesību normai.

Ģimenes attiecību tiesiskajam regulējumam un ģimenes

ekonomiskās un sociālās aizsardzības un atbalsta pasākumu

tiesiskajam regulējumam jāveido vienota un saskanīga tiesiskā

regulējuma sistēma. Tādēļ Ministru kabinetam ir jāgādā, lai pēc

viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskā regulējuma

stāšanās spēkā Ministru kabineta noteikumos ietvertais ģimenes

ekonomiskās un sociālās aizsardzības un atbalsta tiesiskais

regulējums būtu saskanīgs ar jauno ģimenes attiecību tiesisko

regulējumu, kā arī atbilstošs vispārējiem tiesību principiem un

citām Satversmes normām, starptautiskajām un Eiropas Savienības

tiesībām.

Ņemot vērā minēto, apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz

mantojuma atstājēja pārdzīvojušo tā paša dzimuma partneri, kuram

ar mantojuma atstājēju bija izveidota ģimene, ir atzīstama par

spēkā neesošu no tā paša brīža, no kura par spēkā neesošu atzīta

lietā Nr. 2019‑33‑01 apstrīdētā likuma norma.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2009. gada

27. oktobra noteikumu Nr. 1250 "Noteikumi par valsts nodevu

par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu

zemesgrāmatā" 13. punktu, ciktāl tas attiecas uz mantojuma

atstājēja pārdzīvojušo tā paša dzimuma partneri, kuram ar

mantojuma atstājēju bija izveidota ģimene, par neatbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un

spēkā neesošu no 2022. gada 1. jūnija.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

Osipova