14. pants

Pieteikumā lūgts izvērtēt Noteikumu Nr. 350 91.

punkta atbilstību Satversmes 64. pantam un norādīts arī uz tā

neatbilstību Satversmes 1. un 91. pantā nostiprinātajiem

tiesiskās paļāvības un tiesiskās vienlīdzības principiem.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Noteikumu Nr. 350 91. punkts

ir izdots, pārkāpjot likumdevēja pilnvarojumu. Šādam

viedoklim pēc būtības piekrīt arī Ministru kabinets un vairākas

pieaicinātās personas (sk., piemēram, Ministru kabineta

atbildes rakstu lietas materiālu 53. lp.).

Pēc Saeimas deputātu pieteikuma Satversmes tiesa veic tiesību

normu abstrakto kontroli. Tāda pieteikuma mērķis, kuru Satversmes

tiesā iesniedz abstraktās kontroles subjekti, ir aizstāvēt

publiskās intereses (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14.

marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 10.2. punktu). Šādā

gadījumā pieteikuma iesniedzējam nav nepieciešams pamatot kādas

konkrētas personas pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 9.

punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa izskatāmajā lietā

visupirms izvērtēs, vai Ministru kabinets, izdodot Noteikumu Nr.

350 91. punktu, ir ievērojis tiesību normas pieņemšanas kārtību,

proti, ir rīkojies atbilstoši likumdevēja piešķirtajam

pilnvarojumam.

14.1. Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošais valsts

varas dalīšanas princips nosaka valsts varas dalījumu

likumdošanas, izpildu un tiesu varā. Šā principa mērķis ir

personas pamattiesību un demokrātiskas valsts iekārtas

nodrošināšana, garantējot valsts varas institūciju līdzsvaru un

savstarpēju kontroli (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006.

gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 6.1.

punktu).

Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības pieder

Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.

Atbilstoši varas dalīšanas principam likumdevēja kompetencē ir

vispārēja likumu pieņemšana par jebkuru valsts politikas

jautājumu. Lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu,

pieļaujami izņēmumi no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi

pilnībā jāizšķir un jānoregulē pašam. Šie izņēmumi ir ietverti

Satversmē. To mērķis ir padarīt likumdošanas procesu efektīvāku

un citstarp nodrošināt iespēju ātrāk un adekvātāk reaģēt uz

normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr.

2015-11-03 21.1. punktu).

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saskaņā ar varas dalīšanas

principu izpildu varai ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā

noteiktos gadījumos un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un

likumiem [sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998. gada 10.

jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu]. Tātad

Ministru kabinets ārējo normatīvo aktu var izdot tikai tādā

gadījumā, ja likumdevējs likumā formulējis pilnvarojumu šāda akta

izdošanai un noteicis pilnvarojuma robežas.

Pilnvarojuma nosacījumi ir vispārīgi reglamentēti Ministru

kabineta iekārtas likuma 31. pantā. Šā panta pirmās daļas 1.

punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos

aktus - noteikumus - tikai tad, ja likums Ministru kabinetu tam

īpaši pilnvarojis, un ka pilnvarojumā jābūt norādītiem tā

galvenajiem satura virzieniem. Tādējādi Ministru kabineta

tiesības izdot ārējus normatīvos aktus sniedzas vien tiktāl,

ciktāl tam šīs tiesības ir piešķirtas ar likumu.

Turklāt Ministru kabineta noteikumi var tikt izdoti tikai tad,

ja tie ir nepieciešami, lai īstenotu likumu dzīvē. Tas tiek

panākts, noteikumos konkretizējot Saeimas pieņemtā likuma normas

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 5. punktu un 2015. gada 14.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 10. punktu). Ministru

kabineta noteikumi nedrīkst ietvert tādas tiesību normas, kas bez

likumdevēja pilnvarojuma veidotu jaunas tiesiskās attiecības

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-04-03 16. punktu un 2017. gada 29. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2016-23-03 16. punktu). Tādējādi Ministru kabinets

drīkst tikai konkretizēt Saeimas pieņemto likumu.

Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro pilnvarojošo normu

saturs un mērķis, kā arī tas, vai Ministru kabinets nav

pārsniedzis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas.

14.2. Ministru kabineta tiesības izdot Ministru

kabineta noteikumu Nr. 350 91. punktu ir vērtējamas atbilstoši

tām normām, kuras bija spēkā šīs apstrīdētās normas izdošanas

brīdī. Atbilstoši Izglītības likuma 14. panta 37. punktam

redakcijā, kas bija spēkā Noteikumu Nr. 350 91. punkta

pieņemšanas brīdī, Ministru kabinets nosaka kvalitātes

novērtēšanas kārtību un kritērijus, dokumentus, ko pedagogs

iesniedz viņa kvalitātes novērtēšanai, pedagoģiskā darba stāžu,

kas nepieciešams attiecīgās kvalitātes pakāpes piešķiršanai, kā

arī kvalitātes pakāpi apliecinoša dokumenta paraugu.

14.2.1. Atbilstoši Izglītības likumā ietvertajam

pilnvarojumam Ministru kabinetam ir jāizdod noteikumi par

kvalitātes novērtēšanas kārtību. Pieņemot šādus noteikumus,

Ministru kabinetam ir jāievēro normatīvajos aktos ietvertās

prasības, tostarp tās, kas noteiktas Ministru kabineta kārtības

rullī.

Kad tika izskatīts 2016. gada 5. jūlija grozījuma Noteikumos

Nr. 350 projekts, tam nebija pievienoti nedz Tieslietu

ministrijas, nedz Finanšu ministrijas, nedz citu ministriju vai

nevalstisko organizāciju atzinumi. Otrajā darba dienā pēc 2016.

gada 5. jūlija grozījuma Noteikumos Nr. 350 projekta iesniegšanas

Ministru kabinetā tas tika pieņemts kā normatīvs akts, bet

minētie atzinumi tā arī nebija pievienoti. Ministru kabineta

2009. gada 15. decembra instrukcijas Nr. 19 "Tiesību akta

projekta sākotnējās ietekmes izvērtēšanas kārtība" 6.2.

apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2017. gada 22.

jūnijam, noteica: ja projekts, kas nav likumprojekts, neskar

nevienu no aspektiem, kas norādīts attiecīgajā anotācijas sadaļā

(izņemot I sadaļu), zem aizpildītās anotācijas I sadaļas (vai zem

visām aizpildītajām anotācijas sadaļām) atsevišķā rindā norāda

visas anotācijas sadaļas, kurās minētos aspektus projekts neskar.

2016. gada 5. jūlija grozījuma Noteikumos Nr. 350 projekta

anotācijā III līdz VI sadaļa ir izsvītrota.

Ministru kabinetam bija jāievēro arī Ministru kabineta

kārtības ruļļa 17. punkts, Ministru kabineta 2009. gada 25.

augusta noteikumi Nr. 970 "Sabiedrības līdzdalības kārtība

attīstības plānošanas procesā" un Ministru kabineta 2010.

gada 23. marta instrukcija Nr. 2 "Kārtība, kādā ministrija

sagatavo, noformē un izplata sabiedrībai informāciju par Valsts

sekretāru sanāksmē, Ministru kabineta komitejā un Ministru

kabineta sēdē izskatāmajiem projektiem un pieņemtajiem

lēmumiem".

Ministru kabinets, izstrādājot un pieņemot Noteikumu Nr. 350

91. punktu, nav ievērojis Ministru kabineta kārtības ruļļa

prasības.

14.2.2. Likumdevējs ar Izglītības likuma 14. panta 37.

punktu pilnvaroja Ministru kabinetu izdot noteikumus, lai

nodrošinātu Izglītības likuma 49.1 pantā garantētās

pedagogu tiesības uz kvalitātes novērtējumu un tam atbilstošu

kvalitātes pakāpi. Ierobežojumi, kas varēja būt noteikti tiem

pedagogiem, kuri vēlas pretendēt uz kvalitātes pakāpes saņemšanu,

bija paredzēti Izglītības likuma 49.1 panta pirmajā

daļā, proti - pedagogam jāpiedalās vispārējās izglītības

programmas īstenošanā, viņa pedagoģiskā darba stāžs nevar būt

mazāks par vienu gadu, un šīs tiesības ir izmantojamas ne retāk

kā reizi piecos gados. Šis ierobežojumu uzskaitījums ir

izsmeļošs, tātad Ministru kabinets nebija pilnvarots noteikt

jaunu, Izglītības likumā neparedzētu pedagoga tiesību uz

kvalitātes novērtējumu ierobežojumu.

Atbilstoši Noteikumu Nr. 350 91. punktam pedagogam, kuram līdz

2016. gada 31. maijam nebija piešķirta kvalitātes pakāpe, un

pedagogam, kura kvalitātes pakāpes apliecības derīguma termiņš

beidzas laika posmā no 2016. gada 31. maija līdz 2018. gada 31.

augustam, bija tiesības pieteikties kvalitātes novērtēšanai ne

agrāk kā 2018. gada 1. septembrī. Līdz 2018. gada 31. augustam

iesniegtos pedagogu iesniegumus nebija paredzēts izskatīt. Tā kā

kvalitātes pakāpes no jauna netika piešķirtas, tās nevarēja ņemt

vērā darba samaksas noteikšanā, tātad pedagogiem bija liegtas

tiesības saņemt darba samaksu atbilstoši tobrīd spēkā bijušajai

Izglītības likuma 53.1 panta l.1 daļai, jo

tiem nebija piešķirta kvalitātes piemaksa. Tādējādi Ministru

kabinets bija ierobežojis pedagogu tiesības pieteikties

kvalitātes novērtēšanai un saņemt kvalitātes novērtējumam

atbilstošu kvalitātes pakāpi, jo Noteikumu Nr. 350 91. punkts

vairāk nekā divus gadus liedza pieteikties kvalitātes

novērtēšanai pedagogam, kuram kvalitātes pakāpe nav piešķirta.

Tāpat šī tiesību norma liedza savlaicīgi pieteikties kvalitātes

novērtēšanai (šis process ilgst deviņus mēnešus) arī pedagogam,

kura kvalitātes pakāpes apliecības derīguma termiņš beidzas. Līdz

ar to Noteikumu Nr. 350 91. punktā bija ietverts Izglītības

likumā neparedzēts pedagoga tiesību uz kvalitātes novērtējumu

ierobežojums.

Ņemot vērā minēto, jāsecina, ka Noteikumu Nr. 350 91. punkts

ir izdots ārpus Izglītības likuma 14. panta 37. punktā piešķirtā

pilnvarojuma, jo liedza pedagogam Izglītības likuma

49.1 pantā garantētās tiesības uz kvalitātes

novērtējumu un tam atbilstošu kvalitātes pakāpi. Tātad Ministru

kabinets ir darbojies pretēji Satversmes 1. panta tvērumā

ietilpstošajam varas dalīšanas principam.

Līdz ar to Noteikumu Nr. 350 91.

punkts ir izdots ultra vires un neatbilst Satversmes 1. un

64. pantam.