4. pants

Esošās

situācijas raksturojums

Pamatnostādnēs noteiktie nozares politikas virsmērķis un

mērķi, kopš to pieņemšanas brīža, nav mainījušies, taču pēdējos

gados ir notikuši svarīgi dažāda līmeņa politiski procesi, kuri

ir atstājuši iespaidu arī uz Latvijas turpmāko integrācijas

politikas attīstību un tādēļ prasa pastiprināt rīcību konkrētos

virzienos, vienlaicīgi pievēršot vairāk uzmanības atsevišķām

mērķa grupām. Sekojošajās apakšnodaļās ir aprakstīta esošā

situācijā katrā no Pamatnostādņu rīcības virzieniem, ņemot vērā

aktuālākos pētījumus sabiedrības integrācijas jomā.

4.1. Pilsoniskā sabiedrība un

integrācija

4.1.1. Pilsoniskā līdzdalība

Pilsoniskās līdzdalības rādītāji liecina par tendenci

samazināties iedzīvotāju iesaistīšanās līmenim tradicionālajās

pilsoniskās līdzdalības formās, piemēram, līdzdalības līmenis

nacionālajās vēlēšanās kopumā stabilizējas (2010.gadā - 63,12%,

2014 - 58,8%), tomēr nesasniedz Pamatnostādnēs prognozētos

vēlamos 65 %1. Eiropas Parlamenta vēlēšanās un tautas

nobalsošanās ir novērojams, ka līdzdalības rādītājs ir zemāks

nekā Saeimas vēlēšanās (2009.gadā - 53,69%, 2014.gadā - 30,24%).

No pilsoniskās sabiedrības attīstības viedokļa pozitīvi vērtējams

fakts, ka cilvēkiem ir pazīstamas un pieejamas dažādas

demokrātijas formas un iedzīvotāji šo iespēju izmanto. Piemēram,

aktīvi tiek izmantota virtuālās līdzdalības iespēja portālā

ManaBalss.lv. Tā ir sabiedrības iniciatīvu platforma, kurā

ikviens 16 gadu vecumu sasniedzis Latvijas pilsonis var ierosināt

un parakstīt iniciatīvas labākas Latvijas veidošanai. Katra

iniciatīva, ko paraksta vismaz 10 000 pilsoņu, nonāk Saeimā.

ManaBalss.lv 2015.gadā savākts 91 891 paraksts, laika periodā no

2011.gada jūnija atbalstītas 9 iniciatīvas.

Kā pozitīva tendence atzīmējams fakts, ka dažādu faktoru

ietekmē ir palielinājusies Latvijas diasporas līdzdalība

nacionālajās vēlēšanās (2010.gadā - 12 778, 2014.gadā - 23

116)2.

Pētījumi, kas veikti, lai sagatavotu "Pārskatu par NVO

sektoru Latvijā. 2015", liecina, ka biedrību un nodibinājumu

skaits divu atskaites gadu laikā ir palielinājies par 2 498 jeb

12 % 3. Lai arī nevalstisko organizāciju skaits ir

pieaudzis, saskaņā ar nodibinājuma "Baltic Institute of

Social Sciences" 2015.gada pētījumu, tajā pašā laikā

palielinās to iedzīvotāju īpatsvars, kas nav iesaistījies

nevienas organizācijas darbībā: 2004.gadā - 61.9%, 2008.gadā -

65.8%, 2014.gadā - 71.1%.4 Jāņem vērā, ka datu

izmaiņas dinamika sasaucas ar vispārēju neuzticības

palielināšanos jebkādām institūcijām, tajā skaitā arī

nevalstiskajām organizācijām. Līdz ar to, lai piesaistītu un

apvienotu biedrus, kā vienam no galvenajiem nosacījumiem jābūt

ticībai, ka organizācija var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Tāpat

samazinās iedzīvotāju iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā - tikai

nedaudz mazāk kā viena trešā daļa iedzīvotāju vismaz vienu reizi

gadā veic brīvprātīgo darbu. Augstāka brīvprātīgā darba

aktivitāte ir jauniešu vidū - apmēram puse Latvijas jauniešu

vismaz reizi gadā veic brīvprātīgo darbu. Jauniešu vidū ir

vērojama pozitīva tendence attiecībā uz viņu sociālo un

sabiedrisko aktivitāti, savukārt politiskās aktivitātes līmenis

saglabājas nemainīgs - aktīva ir aptuveni trešā daļa Latvijas

jauniešu5. Galvenais iemesls, kāpēc iedzīvotāji

neiesaistās brīvprātīgajā darbā, ir tas, ka cilvēkiem ir darbs un

neatliek laiks brīvprātīgā darba aktivitātēm.

Lielāka Latvijas iedzīvotāju aktivitāte ir novērojama,

iesaistoties dažādās tiešās demokrātijas formās - referendumos,

parakstu vākšanās, tautas iniciatīvās, sabiedriskajās

apspriešanās u.tml. Līdzdalības rādītājs ir atkarīgs no tā, cik

lielai sabiedrības daļai konkrēta problēma liekas aktuāla.

Piemēram, ja jautājums attieksies tikai uz vienu konkrētu

sabiedrības grupu, līdzdalības aktivitāte būs zemāka. Tas liecina

par to, ka līdzdalības līmeni būtiski ietekmē motivācija un

pārliecība par iespēju ietekmēt situāciju vai lēmumu

pieņemšanu6.

Ir nepieciešams turpināt stiprināt pilsonisko līdzdalību, par

prioritāti izvirzot NVO darbības stiprināšanu, jo, ja ir lielāks

darbinieku, biedru un brīvprātīgo skaits, jo biežāka un

daudzveidīgāka ir sadarbības prakse. Palielinoties biedru skaitam

organizācijā un organizācijas vecumam ir vērojams tās darbības

intensitātes pieaugums.7 Nevalstiskās organizācijas ir

tās, kuras spēj un var ietekmēt valsts pārvaldi un lēmējvaru par

labu iedzīvotāju vajadzībām un interesēm, tādējādi veidojot dzīvi

labāku un pārticīgāku visiem valsts iedzīvotājiem mazinot sociālo

nevienlīdzību un aizstāvot iedzīvotāju grupu intereses. Ja netiek

stiprināta pilsoniskā līdzdalība, kā prioritāti izvirzot NVO

darbības stiprināšanu, pastāv risks, ka pat lielo organizāciju

darbība gulstas uz viena cilvēka pleciem, jo nav iespējams

nodrošināt atalgojumu speciālistiem un koordinatoriem, kas varētu

mērķtiecīgi un nevilcinoties attīstīt un īstenot organizācijas

idejas.

4.1.2. Naturalizācija

Nepilsoņu procentuālais skaits (2016.gada 11.jūlija dati) ir

samazinājies līdz 11,6% (247 104)8, salīdzinot ar 29 %

(aptuveni 730 000) 1995.gadā, kad tika uzsākts naturalizācijas

process.9

Pēc 2013.gada 1.oktobrī veiktajiem grozījumiem Pilsonības

likumā, kas paredz automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņu

bērniem, ja viens no vecākiem to piesaka, 88 % no jaundzimušajiem

nepilsoņu bērniem ir reģistrēti kā Latvijas pilsoņi, tas liecina

arī par vecāku attieksmes maiņu pret pilsonības institūtu.

Salīdzinājumam - 2011.gadā tikai 34 % nepilsoņu bērni tika

reģistrēti kā pilsoņi. Tomēr kopumā pēdējo piecu gadu laikā

novērojama nepilsoņu intereses mazināšanās iegūt Latvijas

pilsonību. Kopš 2011.gada iesniegto naturalizācijas pieteikumu

skaits sarucis vairāk nekā uz pusi10.

Galvenais iemesls nenaturalizēties ir nepilsoņu šaubas par

pašu spējām nokārtot naturalizācijas eksāmenus, cerība sagaidīt

atvieglojumus naturalizācijas procesā, kā arī ir pieaudzis to

personu skaits, kas ir apmierinātas ar savu nepilsoņa

statusu.11 Ņemot vērā to, ka pilsonības iegūšana ir

apliecinājums lojalitātei pret valsti, ir nepieciešams darbs pie

naturalizācijas procesa kvalitatīvas pilnveides.

4.1.3. Diskriminācijas mazināšana un

novēršana

Saskaņā ar 2015.gadā veiktā Eirobarometra pētījuma datiem, 57%

aptaujāto Latvijas iedzīvotāju nezina savas tiesības

diskriminācijas gadījumā, 48% iedzīvotāju uzskata, ka valsts

pretdiskriminācijas politika ir bijusi efektīva vai gandrīz

efektīva un 55% uzskata, ka pretdiskriminācijas pasākumi

valstiskā līmenī ir

nepieciešami12. Nemainīgi liela

saglabājas tā iedzīvotāju daļa (apmēram viena ceturtā daļa no

visiem), kas uzskata, ka zina savas tiesības diskriminācijas

gadījumā.

4.1.4. Romu sociālā iekļaušanās un

integrācija sabiedrībā

Romi jeb čigāni ir viena no senākajām mazākumtautībām Latvijā,

jau no 16.gs. viņi ir neatņemama Latvijas kultūras dažādības

sastāvdaļa. Pēdējos gados Eiropas un citās valstīs, arī Latvijā,

ir novērojama tendence apzīmēt kopienu ar endonīmu

"Romá" (latviskā versijā "romi"), kas, kopš

Pirmā Pasaules Romu kongresa 1971.gadā, kļuvis par visu romu

tautību universālo nosaukumu. Saskaņā ar 2011.gada tautas

skaitīšanas rezultātiem, Latvijā dzīvoja 6 489 romi. 93,6%

reģistrēto romu ir Latvijas pilsoņi, aptuveni 70% no viņiem prot

latviešu valodu. Lielākā daļa romu par savu dzimto valodu uzskata

romu valodu. Visvairāk romu dzīvo Kurzemes un Zemgales reģionu

lielajās pilsētās - Jelgavā, Ventspilī, kā arī Rīgā. Saskaņā ar

2015.gadā veikto pētījumu "Romi Latvijā", romu

situācija darba tirgū ir uzlabojusies, jo vismaz 32,4% romi

atzīst sevi par ekonomiski

aktīviem13. Romu izglītības

līmenis citu etnisko grupu vidū joprojām paliek viszemākajā

līmenī: 8,9% aptaujāto romu skolā nav gājuši vispār, 39,9% skolu

ir pametuši dažādos pamatskolas izglītības ieguves posmos,

savukārt augstāku par pamata izglītību ir norādījuši vien 17,2%

aptaujāto romu tautības

iedzīvotāju.14 Romu zemais

izglītības līmenis vairāk nekā divas trešdaļas romu praktiski

izslēdz no darba tirgus un arī ierobežo viņu piekļuvi

nodarbinātības veicināšanas atbalsta pasākumiem.

15

Ir jāturpina jau iesāktā pozitīvā prakse romu integrācijas

politikas jomā, ņemot vērā 2013.gada 9.decembra ES Padomes

ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem

dalībvalstīs un 2015.gada pētījuma "Romi Latvija"

rekomendācijas, it īpaši, skolotāju palīgu-romu un moderatoru

darbs izglītības iestādēs un pašvaldībās; motivācijas un atbalsta

pasākumi romu bērniem un vecākiem, kā arī romu NVO; iecietības

veicināšanas un starpkultūru dialoga aktivitātes, lai mazinātu

aizspriedumus pret romiem; kā arī jāattīsta nacionālā romu

integrācijas platforma, lai veicinātu visu iesaistīto pušu

sadarbību, informācijas un pieredzes apmaiņu, efektīvākai

politikas īstenošanai.

4.1.5. Imigrantu iekļaušanās

sabiedrībā

Šobrīd Latvijā dzīvo aptuveni 70 tūkstoši trešo valstu

pilsoņu, kas veido 3% no Latvijas kopējā iedzīvotāju skaita.

Galvenie imigrantu ierašanās iemesli ir darbs, ģimenes

apvienošana un studijas. Galvenās izcelsmes valstis: Krievija

(75%), Ukraina (9%), Baltkrievija (4%), Uzbekistāna (2%), Ķīna

(2%), pārējie 8%16 Latvijā ieceļojušo trešo valstu

pilsoņu nāk no 85 izcelsmes valstīm. Dažādu iemeslu izraisīta

cilvēku mobilitāte ir raksturīga parādība 21.gadsimtā gan

Eiropas, gan visas pasaules mērogā, tāpēc nepieciešamas labi

plānotas un pārdomātas aktivitātes imigrantu sociālekonomiskai

iekļaušanai.

Lai imigranti varētu dzīvot un iesaistīties Latvijas

sabiedrībā, ir būtiski saprast un pieņemt ES un Latvijas valsts

pamatvērtības un apgūt latviešu valodu.

Integrācijas procesā iesaistītas vairākas valsts pārvaldes

institūcijas, nevalstiskās organizācijas, pašvaldības, mediji.

Būtiska ir cieša partnerība starp dažādu sabiedrības līmeņu

pārstāvjiem - darba devējiem, arodbiedrībās, reliģiskajām

organizācijām, plašsaziņas līdzekļiem un nevalstiskajām

organizācijām.

Lai iekļautos vietējā sabiedrībā, nepieciešamas ir valsts

valodas zināšanas. Valodas prasme paver iespējas sekmīgi izmantot

izglītības un vietējā darba tirgus piedāvātās iespējas,

līdzdarboties dažādās sabiedrības struktūrās un iestādēs,

iekļauties Latvijas informācijas un kultūras telpā. Lai

nodrošinātu ātrāku saiknes veidošanu, nepieciešams imigrantiem

nodrošināt iespējas apgūt latviešu valodas pamatzināšanas.

Viens no svarīgākajiem sociālekonomiskās iekļaušanas aspektiem

ir cilvēka pamattiesību nodrošinājums - tiesības uz

nodarbinātību, mājokli, izglītību, veselību un sociālo

aizsardzību. Lai nodrošinātu augstākminētās tiesības imigrantiem

un viņi būtu informēti par saviem pienākumiem, mērķa grupai

nepieciešama pieeja informācijai. Personai, kura vēlas apmesties

uz dzīvi Latvijā, jābūt iespējai iegūt nepieciešamo informāciju

par dzīvi Latvijā un uzturēšanās nosacījumiem, un tas kalpotu par

atbalsta punktu, uzsākot dzīvi Latvijā. Papildus jānodrošina

nepieciešamā informācija par Latviju un ikdienas dzīvi mūsu

valstī. It īpaši nozīmīgi tas ir mazaizsargātām trešo valstu

pilsoņu grupām (sievietes, pensijas vecuma cilvēki, bērni) un

personām, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība. 2015.gada

rudenī Latvijas valdība nolēma, ka valsts divu gadu laikā uzņems

776 patvēruma meklētājus no citām ES dalībvalstīm un bēgļu

nometnēm. 2015.gada 2.decembrī Ministru kabinets pieņēma rīkojumu

Nr.759 "Rīcības plāns personu, kurām nepieciešama

starptautiskā aizsardzība, pārvietošanai un uzņemšanai

Latvijā". Tā īstenošanā ir iesaistījušās LM, IZM, KM, VARAM,

TM, VK, IeM un EM. Pamatnostādņu rīcības plānā ietvertie pasākumi

iezīmē KM kompetenču loku kopējā trešo valstu pilsoņu uzņemšanas

sistēmā. To pamatā veido informācijas par Latviju nodrošināšana,

pasākumi, kas veicina iekļaušanos kultūrvidē un sabiedrībā, tai

skaitā imigrantu līdzdalību veicinoši pasākumi.

4.1.6. Informācijas telpa un

uzticēšanās medijiem

Plašsaziņas līdzekļu attīstība dažādajās platformās

(virszemes, satelīta, drukātie mediji, interneta u.c.) un

tehnoloģiju radītās iespējas ļauj saņemt daudzveidīgāku saturu un

saņemt to tajā laikā, kad skatītājs, klausītājs vai lasītājs to

izvēlas. Tagad mediju uzņēmumu ražotais saturs konkurē arī ar

sociālajos medijos pieejamo mediju lietotāju pašu izveidoto

saturu. Tādējādi, ņemot vērā augošo konkurenci, tas ietekmē arī

to, ka Latvijas iedzīvotāju skatīšanās laika daļa, kura tiek

veltīta latviski raidošajiem LTV kanāliem (LTV1, LTV7, LNT, TV3,

Kanāls2, Re:TV, Rīga TV24), ir samazinājusies: 2011.gadā tie bija

41,7%, 2013.gadā - 40,4%, 2015.gadā - 37,0% no kopīgā skatīšanās

laika. Tagad pieejamās mērīšanas tehnoloģijas ļauj nomērīt, kurus

televīzijas kanālus iedzīvotāji skatās arī interaktīvajā

televīzijā - iepriekš tas nebija izdarāms. Jāņem vērā, ka

tehnoloģiju attīstības procesu radītās izmaiņas plašsaziņas

līdzekļu lietošanas paradumos ir ievērojami nozīmīgākas, nekā

integrācijas politikas īstenošanas rezultātā radušās iespējamās

pozitīvās skatīšanās ieradumu izmaiņas.

2016.gadā tika slēgts televīzijas kanāls TV5, tādēļ ir

samazinājies uz vietas, Latvijā, radītā satura apjoms. TV5 kanāla

slēgšana tomēr nav radījusi Krievijas Federācijas izcelsmes

kanālu skatīšanās laika daļas pieaugumu.

Krieviski

raidošo TV kanālu popularitāte 2016.gadā

TV skatīšanās

laika daļas (share %)

I

II

III

IV

V

VI

VII

VIII

IX

X

PBMK

0.2

0.2

0.3

0.3

0.2

0.2

0.3

0.2

0.2

0.2

3+

3.1

3.2

3.4

3.1

3.7

2.8

3.0

2.6

3.0

2.6

CTC Baltija

0.8

0.8

0.7

0.7

0.7

0.7

0.8

0.7

0.7

0.7

NTV Mir

7.3

7.5

6.5

8.7

8.3

8.0

9.8

9.6

8.5

7.0

PBK

9.1

8.4

8.4

9.4

8.9

9.2

10.2

9.8

11.4

9.7

REN TV

3.4

2.9

3.3

3.6

3.7

3.4

3.2

3.3

2.7

2.6

RTR

8.1

7.1

6.4

2.4

2.8

TV5

3.5

3.5

4.7

KF izcelsmes kopā

32.0

30.1

29.0

28.2

25.5

24.3

27.3

26.2

26.5

25.6

Avots: Kantar TNS

Pētnieki norāda, ka ir krities iedzīvotāju uzticēšanās līmenis

visām mediju grupām - sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem,

privātajiem medijiem, ārvalstu (kā Krievijas, tā Rietumu)

televīziju kanāliem. Pastāv atšķirības starp medijiem, kuriem

uzticas latvieši un krieviski runājošie - latvieši pamatā uzticas

Latvijas sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem, bet krieviski

runājošie - Krievijas televīzijas kanāliem17. Tāpēc ir

jāstrādā pie vienojošu un sabiedrībai kopīgu tēmu un satura

attīstīšanas Latvijas informācijas telpā - nepieciešams stiprināt

tieši Latvijas nacionālo mediju satura veidošanu, lai tas būtu

aktuāls un saistošs pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai.

Pētījumi rāda, ka visu sabiedrību interesē sociāli ekonomiskie

jautājumi (piemēram, veselības aprūpe, nodarbinātība, sociālā

drošība, izglītība u.tml.), kā arī tēmas, kas skar ģeogrāfiski

tuvāko apkaimi un novadam vai pilsētai svarīgus tematus. Rīcības

plānā paredzami risinājumi, kas palielinātu Latvijas mediju

konkurētspēju ar pārrobežu saturu un attīstītu tādu saturu valsts

valodā, kas mērķtiecīgi piesaistītu cittautiešu auditorijas.

Mediju politikas nodaļas izstrādātās Latvijas mediju politikas

pamatnostādnes 2016.-2020.gadam, kuras tika pieņemtas (MK

2016.gada 8.novembra rīkojums Nr.667), un to rīcības virzieni

(mediju vides daudzveidība, mediju vides kvalitāte un

atbildīgums, nozares profesionāļu izglītība, medijpratība un

mediju vides drošumspēja) sasaucas ar NIPSIPP 1.4.rīcības

virzienu, kura mērķis ir stiprināt kvalitatīvu, demokrātisku

informācijas telpu un palielināt plašsaziņas līdzekļu lomu

integrācijā.

4.2. Nacionālā identitāte: valoda un

kultūrtelpa

4.2.1. Latviešu valodas prasme un

lietošana

Attieksme pret latviešu valodas lietošanu mazākumtautību vidū

visbiežāk ir pozitīva vai neitrāla: 36% labprāt runā latviski;

45% norāda, ka viņu attieksme pret latviešu valodu ir neitrāla;

ja nepieciešams, runā latviski, bet bez īpašas patikas 7%, bet

tādu, kas ļoti nelabprāt runā latviski, ir 5% mazākumtautību

pārstāvju. Valodu lietošanas paradumi tomēr liecina, ka liela

daļa aptaujāto pārsvarā krieviski runā ne tikai mājās un ar

draugiem, bet arī publiskajā telpā un darbā.18

Kā pozitīvs sasniegums ilgākā laika periodā minams fakts, ka

būtiski uzlabojušās Latvijā dzīvojošo mazākumtautību iedzīvotāju

latviešu valodas zināšanas (ja 2000.gadā 53% prata latviešu

valodu, tad 2014.gadā latviešu valodas pratēju īpatsvars

pieaudzis līdz 94%). 2011.gada tautas skaitīšanas rezultāti

liecina, ka mājās pārsvarā lietotā valoda Latvijas iedzīvotāju

vidū ir latviešu valoda. Salīdzinot Latvijas reģionus, redzams,

ka Vidzemē latviešu valodā runā 85,4%, Kurzemē - 72,2%, Zemgalē -

70,1% un Pierīgā - 67,2% iedzīvotāju. Savukārt Latgalē (54, %) un

Rīgā (49,6%) mājās galvenokārt runā krievu

valodā19.

Latviešu valodas lietošanas publiskajā telpā analīzes

rezultāti ļauj identificēt divas nozīmīgas tendences. Pirmkārt,

pieaug to iedzīvotāju ar dzimto latviešu valodu īpatsvars, kas

darba vietā pamatā lieto latviešu valodu. Otrkārt, ir

palielinājusies latviešu valodas lietošanas intensitāte uz ielas

un darba vietā to iedzīvotāju vidū, kuru dzimtā valoda nav

latviešu. Neraugoties uz to, 39% iedzīvotāju ar citu dzimto

valodu uz ielas lieto galvenokārt vai tikai krievu valodu, kas

liecina par joprojām augsto krievu valodas pašpietiekamības

līmeni neformālajā publiskajā telpā. Kā secināts LVA veiktajā

valodas situācijas pētījumā "Valodas situācija Latvijā:

2010-2015"20 (Rīga: LVA, 2016, 270.lpp.),

latviešu valodas lietojuma pieaugumu ietekmē izglītības sistēma

un ikviena latviešu valodas runātāja lingvistiskie paradumi.

Pašlaik tieši izglītības sistēma (70 % respondentu latviešu

valodu ir apguvuši skolā; 85 % respondentu, kuri savu latviešu

valodas prasmi vērtē kā ļoti labu un labu, ir apguvuši valodu

tieši skolā) ir nodrošinājusi augsto latviešu valodas pratēju

skaitu, taču iedzīvotāju valodas lietojuma ikdienas paradumi

nereti kavē latviešu valodas lietojuma pieaugumu. Paši aptaujātie

mazākumtautību pārstāvji aptaujā norādīja, ka visbiežāk viņi runā

latviski tad, ja viņus uzrunā latviski (71%), kā arī, nosaucot

veidus, kā var veicināt latviešu valodas pieaugumu, visbiežāk

viņi norādīja tieši uz šiem diviem faktoriem - jāmācās latviešu

valoda jau no agras bērnības un jārunā latviski jebkurā dzīves

situācijā un jebkurā vietā. Līdz ar to, pasākumi, kas veicina

latviešu valodas lietošanas paradumu nostiprināšanos un

veicināšanu publiskajā telpā joprojām ir aktuāli.

4.2.2. Mazākumtautību identitāte un

iekļaušanās latviskajā kultūrtelpā

Mazākumtautību identitātes uzturēšanā Latvijā kopš 1988.gada

aktīvu lomu ieņem mazākumtautību kultūras biedrības. Itas

Kozakevičas vārdā nosauktā Latvijas nacionālo kultūras biedrību

asociācija apvieno vairāk par 20 Latvijā dzīvojošu dažādu tautību

kultūras biedrības un apvienības. LNKBA palīdz mazākumtautību

pārstāvjiem pilnīgāk apzināties savas etniskās saknes, izzināt

savu kultūru un valodu, reliģiskās tradīcijas. LNKBA un tās

biedrības bieži organizē izstādes, koncertus un tikšanās ar

kultūras pārstāvjiem. Tāpat LNKBA sniedz atbalstu dažādu

pašdarbības, tai skaitā - bērnu, pulciņu attīstībai.. Kopš

2003.gada, katru gadu novembra beigās un decembra sākumā, LNKBA

organizē plaša mēroga mazākumtautību mākslas festivālu

"Vienoti dažādībā"21. Aktīvi darbojas arī

mazākumtautību kultūras biedrības ārpus Rīgas. Piemēram, Jelgavas

nacionālo kultūras biedrību asociācija, kurā darbojas septiņas

nacionālās kultūras biedrības, organizē mazākumtautību kultūras

dienas, Latvijas Republikas dibināšanas gadadienai veltītu

pasākumu "Caur trejdeviņiem gaismas lokiem..." un citus

pasākumus integrētas sabiedrības veidošanas veicināšanai.

Savukārt Ventspils Nacionālo kultūras biedrību asociācija, kas

apvieno piecas biedrības, organizē starptautisko nacionālo

kultūru festivālu "Ventspils vainags" un dažādus

mazākumtautībām nozīmīgus svētkus ("Masļeņņica",

"Svjatki" un citus).

Uz 2015.gada 1.jūniju, no 423 biedrībām un nodibinājumiem,

kuru statūti liecina par darbu ar mazākumtautībām, 306 ir

uzskatāmas par mazākumtautību biedrībām, savukārt 117 - par

saistītajām biedrībām (to vidū valodu mācību centri, dažādu tautu

deju studijas, sadarbības organizācijas starp Latviju un citām

pasaules valstīm, sadraudzības biedrības starp latviešiem un citu

tautību pārstāvjiem u.tml.). Vairāk nekā puse mazākumtautību

biedrību ir reģistrētas Rīgā (59% jeb 180), 13 % mazākumtautību

biedrību un nodibinājumu ir reģistrēti Latgales reģionā (41), 12%

- Kurzemes reģionā (36), 8% - Zemgales reģionā (24) un 7% -

Pierīgas reģionā (20). Vismazāk mazākumtautību biedrību ir

reģistrēts Vidzemes reģionā - tikai 2% jeb piecas

biedrības22.

Cieši vai ļoti cieši saistīti ar Latviju jūtas 67% Latvijas

mazākumtautību pārstāvju. Augstāks šis rādītājs ir vecākās

paaudzes mazākumtautību pārstāvju vidū - 81%, 18-24 gadus vecu

jauniešu grupā tādi ir - 53%. 2010.gada aptaujā šis rādītājs

jauniešu grupā bija 58%23. Jāsecina, ka pēdējo piecu

gadu laikā piederības sajūta Latvijai mazākumtautību jauniešu

vidū nedaudz samazinās.

Lai veicinu mazākumtautību līdzdalību un piederības sajūtu

Latvijai, KM, ciešā sadarbībā ar KM Mazākumtautību nevalstisko

organizāciju pārstāvju konsultatīvo komiteju, no 2014.gada īsteno

virkni pasākumu, t.sk. NVO atbalsta programmu Latvijas reģionos,

kuras ietvaros 2014.gadā tika īstenoti 77 projekti (t.sk. 28

tieši mazākumtautību mērķa grupai), un 2015.gadā - 89 projekti

(t.sk. 23 tieši mazākumtautību mērķa grupai). Paredzēts, ka NVO

atbalsta programmu KM īstenos vismaz līdz 2018.gadam.

No 2014.gada KM pulcē mazākumtautību pārstāvjus arī

gadskārtējā mazākumtautību forumā, kurā tiek aktualizēti

mazākumtautību kopienām aktuāli jautājumi, kas skar nevalstisko

organizācijas darbības nodrošināšanu, jauniešu iesaisti

pilsoniskās sabiedrības veidošanā u.c. jautājumi. Foruma ietvaros

dzimusi arī ideja par Latvijas (mazākumtautību) kultūru

festivālu, kurš 2016.gada 1.-3.jūlijā norisinājās Daugavpilī un

visā Latgales reģionā.

Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru, Kultūras

ministrija īsteno pasākumus mazākumtautību folkloras saglabāšanai

un kultūras apmaiņai (radošās nometnes) un Latvijas kultūras

vēstnieku programmu, kas vērsta uz pieredzes apmaiņu, sadarbības

veicināšanu starp kultūras un tradīciju kopējiem, nevalstiskajām

organizācijām, pārstāvot dažādas tautības un vecinot piederības

sajūtu Latvijai un savai dzimtajai vietai (lokālpatriotisms). Par

mazākumtautību iekļaušanos latviskajā kultūrtelpā, liecina arī

mazākumtautību kolektīvu skaits, kas piedalās Dziesmu un deju

svētku procesā, un šajā ziņā noteikti ir vērojama pozitīva

tendence. Ja 2008.gadā Dziesmu un deju svētkos piedalījās 52

kolektīvi, tad 2013.gadā - jau 96; arī plānojot 2018.gada

svētkus, jau tagad īpaša uzmanība ir pievērsta mazākumtautību

kolektīvu iesaistīšanai svētku gatavošanā. LNKC nodrošina aktīvu

sadarbība ar mazākumtautību kolektīviem arī Dziesmu un Deju

svētku starplaikos, iesaistot mazākumtautību kolektīvus

starptautiskajā folkloras festivālā

"Baltica"24.

4.2.3. Starpkultūru dialogs

Starpkultūru dialoga veicināšanai nepieciešams, lai sabiedrībā

kopumā būtu savstarpēji draudzīga un atvērta attieksme. Puse

mazākumtautību respondentu etniskās attiecības Latvijā vērtē kā

apmierinošas (52%) pozitīvi tās vērtē 21% un 24% tās uzskata par

sliktām. Novērtējot mazākumtautību iespējas attīstīt savu valodu

un kultūru Latvijā, kopumā pozitīvu vērtējumu šajā jautājumā

sniedz 24% aptaujāto, 37% uzskata, ka situācija ir apmierinoša,

bet 35% sniedz negatīvu vērtējumu. Salīdzinoši biežāk pozitīvu

vērtējumu sniedz mazākumtautību NVO biedri un aktīvisti. Viņu

vidū mazākumtautību iespējas attīstīt savu valodu un kultūru

Latvijā par labām uzskata 43%, par apmierinošām - 37%, bet par

sliktām - 18%25.

Ja 2008.gadā no tiem, kas par intervijas valodu izvēlējās

latviešu valodu, 50 % piekrita apgalvojumam "Man patīk, ja

apkārt ir dažādu tautību cilvēki un skan gan latviešu, gan krievu

valoda", tad 2014.gadā - 54%. To, vidū, kuri kā intervijas

valodu izvēlējās krievu valodu, 2008.gadā minētajam apgalvojumam

piekrita 86%, bet 2014.gadā - 84%. Šo tendenci apstiprina arī

daudzi citi jautājumi dažādās aptaujās. Kopumā var teikt, ka

latviešiem joprojām raksturīga lielāka sociālā distance un zināma

norobežošanās no citu tautību cilvēkiem, salīdzinot ar krieviem

un citu tautību pārstāvjiem.

4.2.4. Piederības sajūta Latvijai un

Eiropai

Piederības sajūta Eiropai, salīdzinot 2010. un 2013.gada

datus, ir pieaugusi visās etniskajās grupās. Saskaņā ar 2013.gada

datiem vidēji visās etniskajās grupās ļoti cieši vai cieši

saistīti ar Eiropu jutās viena piektā daļa iedzīvotāju. Kopumā

gan latviešu, gan krievu jaunieši izjūt ciešākas saites ar

Eiropu, nekā vecākās paaudzes cilvēki Latvijā26.

Salīdzinot iedzīvotāju atbildes par saišu ciešumu ar Latviju

2010.gadā un 2013.gadā, jāsecina, ka būtiskas izmaiņas nav

vērojamas. Attiecībā uz piederības sajūtu Latvijai

mazākumtautību, tai skaitā, krievu, vidū, būtiski uzsvērt, ka ar

Krieviju vai ES šīs grupas jūtas saistītas ievērojami mazākā

mērā, bet viņu vidū ir ciešākas saites ar konkrēto dzīves vietu

(vairāk kā četras piektdaļas jūtas ļoti cieši vai cieši saistīti

ar pilsētu vai pagastu, kurā viņi dzīvo). Gan latviešu, gan

krievu vidū piederību Latvijai biežāk izjūt gados vecāki cilvēki,

nevis jaunieši27.

Kultūras ministrija īsteno aktivitātes mazākumtautību

aktivizēšanai un piederības sajūtas veicināšanai (skat.

4.2.2.punktu). Intensificējot darbu ar mazākumtautību jauniešiem

(un jo īpaši skolēniem), Kultūras ministrija no 2014.gada īsteno

projektu mazākumtautību skolēniem "Eiropas pēdas

Latvijā". Projekta ietvaros, mūsdienīgā un interaktīvā veidā

tiek veicināta mazākumtautību skolēnu savstarpējā sadarbība,

palīdzot apzināties Latviju kā daļu no Eiropas un apzinot

tagadējo Eiropas Savienības dalībvalstu pienesumu Latvijas

kultūrtelpai (mākslā, arhitektūrā, mūzikā u.c.). Plānā ietvertie

pasākumi ir papildinoši IZM īstenotajiem pasākumiem jaunatnes

politikas jomā.

4.2.5. Diaspora

Vairāk nekā 120 valstīs ārpus Latvijas, dzīvo ap 370

tūkst.28 Latvijas valstspiederīgo un latviešu

izcelsmes personu. Izbraukšanas apjomi pēdējos gados sāk

samazināties.

Latvijas valsts sniegtais atbalsts nedēļas nogales skolu

darbībai, atbalsts Dziesmu un Deju svētku tradīcijas uzturēšanai

dažādās pasaules daļās, metodiskais atbalsts koriem un deju

kopām, lai tie varētu piedalīties Vispārējos latviešu Dziesmu un

Deju svētkos Latvijā ir pasākumi, kuri atzīti par nozīmīgiem

saiknes uzturēšanai ar Latviju. Ja 2008.gadā Vispārējos latviešu

Dziesmu un deju svētkos piedalījās 17 ārvalstu latviešu

mākslinieciskie kolektīvi, tad 2013.gadā tie bija jau 48

kolektīvi.

Kopš 2010.gada ir būtiski palielinājies ārpus Latvijas dzimušo

bērnu skaits, kuriem reģistrēta Latvijas pilsonība. 2010.gadā

šādi bērni bija 2326, 2012.gadā - 4125, 2013.gadā - 4438,

2014.gadā - 5154.29 Būtiski

palielinājies latviešu nedēļas nogales skolu skaits ārpus

Latvijas, kas liecina par arvien pieaugušo pieprasījumu pēc

latviešu valodas un identitātes uzturēšanas aktivitātēm diasporā:

ja 2010.gadā nedēļas nogales skolu skaits bija aptuveni 30, tad

2014. un 2015.gadā tas ir pieaudzis līdz 100. LVA organizē

diasporas skolotāju metodiskos kursus, valodas apguves nometnes

bērniem, izstrādā diasporai paredzētus latviešu valodas mācību un

metodiskos līdzekļus, izstrādā diasporas latviešu valodas apguves

programmas, sniedz tiešo atbalstu nedēļas nogales skolām (telpu

īrei, bērnu apdrošināšanai, transporta izmaksu segšanai

u.tml.).

Ikgadējās diasporas konferencēs "Latvieši pasaulē -

piederīgi Latvijai" pieņemtie lēmumi, kā arī reālie

remigrācijas procesi, liek risināt jautājumus, kas ir saistīti ar

informācijas nodrošināšanu tiem, kuri domā par atgriešanos, un

specifisku atbalstu tiem, kuri ir atgriezušies - lai bērni varētu

iekļauties Latvijas izglītības sistēmā un ģimenes locekļi, kuru

dzimtā valoda nav latviešu valoda, varētu to apgūt pēc iespējas

ātrāk tādā līmenī, kas palīdzētu iekļauties sabiedrībā.

Pašlaik vairāk nekā 120 valstīs ārpus Latvijas, dzīvo ap 370

tūkst30. Latvijas valstspiederīgo un latviešu

izcelsmes personu. Lai arī emigrācijas tempi nepalielinās,

diaspora kopš 2014.gada, kad tika piešķirts finansējums diasporas

atbalsta projektiem Latvijas valsts budžetā, ir būtiski

palielinājusies. Tā rezultātā diaspora turpina pašorganizēties,

veidojot jaunas biedrības un nedēļas nogales skolas. Līdz ar to

diasporas organizāciju un nedēļas nogales skolu, kā arī to

projektu un pasākumu īstenošanas atbalstam ir nepieciešams

papildu finansējums, lai stiprinātu diasporas latvisko

identitāti, kultūru, piederību Latvijai.

Diasporas atbalsta pasākumi pamatā tiek īstenoti ar valsts

budžeta līdzekļu finansējumu - piemēram, sniedzot dažāda veida

atbalstu diasporas organizācijām, gan pilsoniskajai līdzdalībai,

gan tradīciju un kultūras saglabāšanai, gan profesionālās mākslas

pieejamības nodrošināšanai. Šīs iestrādes paredzēts turpināt arī

šajā Pamatnostādņu ieviešanas posmā.

4.3. Saliedēta sociālā atmiņa

Atmiņu politikas jēdziens sakņojas kolektīvās atmiņas

paradigmā, kas pagātnes atcerēšanos skaidro dažādu sociālo grupu

un institūciju mijiedarbības gaismā.31

Atmiņu politikai var būt daudzveidīgi mērķi:

1) vēsturisku pretrunu risināšana un izlīguma veicināšana

sabiedrībā;

2) taisnīguma nodrošināšana,

atbalstot upurus, kas cietuši no agrākām pārestībām;

3) nacionālās identitātes

nepārtrauktības stiprināšana.32

Latvijas iedzīvotājiem emocionālas attieksmes rada ne tikai

vēstures notikumi, bet arī tajos piedalījušās personas, taču šajā

ziņā Latvijas sabiedrībai daudz aktuālāki par 20.gadsimta

vēstures personībām šķiet cilvēki, kas savu darbību izvērsuši

pēcpadomju periodā.

Starp ilgtermiņā stabilās un mainīgās Latvijas iedzīvotāju

sociālās atmiņas izpausmēm un to ietekmējošajiem faktoriem, ir

izceļamas vairākas būtiskas tendences - brīvvalsts laiks

(1918-1940) Latvijas sabiedrībai kopumā jau ilgstoši kalpo par

pozitīva paštēla avotu, taču šī vēstures posma pozitīvais

vērtējums ir augsts un augošs pārsvarā latviski runājošo vidū;

savukārt viens no tradicionāli Latvijas sabiedrību šķeļošākajiem

vēstures posmiem - Otrā pasaules kara periods - turpina šādu

statusu saglabāt, tomēr šķelšanās līnijas attiecībā uz kara

notikumiem atrodas ne tikai uz etnolingvistisko grupu robežām -

sašķelta izpratne valda arī to ietvaros.33

Dažādu aptauju datu salīdzinājums dinamikā iezīmē kopumā

pozitīvu tendenci - pakāpeniski palielinās to cittautiešu

īpatsvars, kas svin Latvijas Republikas Proklamēšanas dienu

18.novembrī34. Vienlaikus latviešu un cittautiešu vidū

joprojām pastāv būtiskas atšķirības izpratnē par Latvijas

okupāciju un padomju varas represijām. Tāpat joprojām nedaudz

vairāk kā puse cittautiešu uzskata, ka 1940.gadā Latvija

brīvprātīgi iestājās Padomju Savienībā. Šo rādītāju izvērtējums

liecina, ka jāturpina izglītojoši informatīvi pasākumi, kas

sniedz skaidrojumu jautājumiem par Latvijas okupāciju un citiem

nozīmīgiem Latvijas valsts vēstures periodiem.