35. pants

Zemnieku saimniecībām zemes platības nodala dzīvojamo un

ražošanas ēku tiešā tuvumā. Starpgabali pieļaujami kā pļavu un -

izņēmuma gadījumos - mežu nogabali, kā arī tad, ja zeme tiek

iedalīta ciematos, ražošanas centros un biezi apdzīvotās vietās

dzīvojošiem iedzīvotājiem. Zemnieku saimniecības veidojamas

kompaktas, robežas parasti nosakot pa situācijas dabiskajiem

elementiem, ievērojot racionālu teritorijas organizāciju, zemes

izmantošanas un dabas aizsardzības prasības. Mākslīgās robežas

projektējamas tā, lai izveidotos mehanizētai apstrādei piemēroti

lauki. Bijušo zemnieku saimniecību robežu (pēc stāvokļa uz 1940.

gada 21. jūliju) saglabāšana nevar būt par šķērsli racionālai

teritorijas organizācijai. Starp atsevišķām zemnieku saimniecībām

nedrīkst atstāt nelielas, to robežās neietvertas platības, kuru

nodalīšana citiem zemes lietotājiem ir apgrūtināta.

Citu zemes lietotāju zemes nogabali kā patstāvīgi zemes

lietojumi zemnieku saimniecības zemes lietojuma robežās var

saglabāties tikai šādos gadījumos:

- pie esošām viensētām, ja viensētu ēkas ir citas fiziskās

personas privātīpašums,

- pie juridisko personu īpašumā esošām ēkām un būvēm,

- pie dabas aizsardzības objektiem,

- pie vēstures, kultūras, arhitektūras un arheoloģijas

pieminekļiem.

Zemnieku saimniecību lielumu pamato mērķis un uzdevums, kādam

tās tiek pieprasītas. Zemnieku saimniecību mežu platības nosaka,

ievērojot teritoriālos un ekonomiskos apstākļus. Nav ieteicams

iedalīt meža platību, kas pārsniedz 50 procentus no zemnieku

saimniecības lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības. Šis

noteikums neattiecas uz tiem bijušajiem zemes īpašniekiem (pēc

stāvokļa uz 1940. gada 21. jūliju) vai viņu mantiniekiem, kuri

pieprasa savas bijušās saimniecības.

Maksimāli jāievēro esošo un projektēto nosusināšanas un

lietējamo sistēmu robežas un meliorācijas būvju izvietojumus.