2351. pants

"Ja nomirējam bijis pienākums kādu

uzturēt, tad šis pienākums pāriet uz to, kas vainīgs viņa nāvē.

Tādas atlīdzības apmēru noteic pēc tiesas ieskata, pie kam jāņem

vērā mirušā vecums, viņa spēja, nāves laikā, iegūt sev uzturu un,

beidzot, tās personas vajadzība, kam noteicama atlīdzība. Ja

pēdējai ir pietiekoši dzīves līdzekļi, tad atlīdzības pienākums

atkrīt."

II. Tiesība uz atlīdzību no

nodarījumiem pret personisko brīvību,

godu, cieņu un pret sieviešu

nevainību