Vairogs20. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17
"(1) Ja nepieciešams pārtraukt
nelikumīgu darbību, novērst šādas darbības sekas vai nepieļaut
pārkāpumu, prokurors iesniedz rakstveida iesniegumu attiecīgajam
uzņēmumam, iestādei, organizācijai, amatpersonai vai
personai.
(2) Iesniegumā izteikto prasību
izpildes un atbildes sniegšanas termiņu nosaka prokurors,
ievērojot pārkāpuma raksturu un tā novēršanai nepieciešamo
laiku.
(3) Ja iesniegumā izteiktās
prasības netiek izpildītas vai uz to netiek sniegta atbilde,
prokurors ir tiesīgs griezties tiesā vai citā kompetentā
institūcijā ar pieteikumu par personas saukšanu pie likumā
noteiktās atbildības."
APK un Krimināllikums paredz sodus
par valsts iestāžu ļaunprātīgu bezdarbību, nosakot sodus par šo
pārkāpumu izdarīšanu (šie sodi atšķiras atkarībā no smaguma).
Bez tam 1994.gada 27.oktobra
likums "Par iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas
kārtību valsts un pašvaldības institūcijās" garantē katram
tiesības saņemt motivētu atbildi no iestādes, kurā persona vērsās
(1.pants). Likums nosaka kārtību, kādā tiek izskatīti valsts
iestādēs iesniegtie personu iesniegumi, nosakot termiņu atbildes
sniegšanai. Parastais termiņš ir piecpadsmit dienas; tomēr, ja
iesnieguma izskatīšana prasa veikt izmeklēšanu vai savākt papildu
informāciju, šo termiņu var pagarināt līdz 30 dienām vai pat
vairāk ar nosacījumu, ja persona tiek par to brīdināta (8.panta
1.daļa).
4. Tiesību
norma par nelikumīgas ieslodzīšanas rezultātā radušos kaitējuma
atlīdzību
1998.gada 28.maija likuma "Par
izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai
nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu"
2.panta 3) apakšpunkts pakļauj nelikumīga administratīvā aresta
rezultātā pārciestā kaitējuma atlīdzību nosacījumam, ja
administratīvais arests tiek atzīts par nelikumīgu un
administratīvā lietvedība tiek izbeigta.
Sūdzības
1. Iesniedzējs sūdzas, ka process,
kura rezultātā viņš tika administratīvi sodīts uz piecpadsmit
dienām ar "administratīvo arestu", notika, pārkāpjot Konvencijas
6.panta pamatprincipus. Pirmkārt, viņš sūdzas, ka viņa lietu
neizskatīja "objektīva tiesa", jo viņu tiesāja un notiesāja
tiesnesis, kurš dažas stundas iepriekš tika apvainots un kurš
tādējādi bija viena puse lietā. Otrkārt, atsaucoties uz tiesībām
uz taisnīgu tiesas procesu, iesniedzējs uzsver, ka lēmums par
viņa administratīvo sodīšanu tika pieņemts, viņam promesot,
neuzklausot viņu un neievērojot tiesības uz taisnīgu tiesu.
Visbeidzot iesniedzējs sūdzas, ka minētais process nebija atklāts
un ka pieņemtais lēmums netika pieņemts publiski. Iesniedzējs
atsaucas uz 6.panta 1.daļas vispārīgām garantijām un uz īpaši
noteiktām garantijām Konvencijas 6.panta 3.daļas a), b) un c)
apakšpunktā.
2. Iesniedzējs uzskata, ka likumā
neparedzētās tiesības pārsūdzēt lēmumu par viņa administratīvo
sodīšanu ir viņa Konvencijas 7.protokola 2.pantā garantēto
tiesību uz apelāciju krimināllietās pārkāpums.
3. Iesniedzējs tāpat sūdzas par
to, ka viņam brīvība tika atņemta, pārkāpjot Konvencijas 5.panta
1.daļu.
4. Atsaucoties uz 5.panta 4.daļu,
iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas tiesības neparedz viņa
atrašanās "administratīvajā arestā" likumīguma pārbaudi.
5. 5.panta 5.daļas kontekstā
iesniedzējs norāda uz neiespējamību saņemt kaitējuma atlīdzību
par nelikumīgo apcietinājumu. Šajā sakarā viņš piezīmē, ka
Latvijas likumdošana ierobežo šādas atlīdzības saņemšanu tikai
gadījumos, kad lēmums par administratīvā aresta uzlikšanu ir
atcelts.
6. Atsaucoties uz Konvencijas
3.pantu, iesniedzējs sūdzas par ieslodzījuma apstākļiem Valsts
policijas Liepājas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā.
Saskaņā ar iesniedzēja teikto viņa ieslodzīšana šādos apstākļos
uz piecpadsmit dienām ir necilvēciska un pazemojoša apiešanās vai
pat spīdzināšana, kuru aizliedz šis pants.
7. Visbeidzot, atsaucoties uz
Konvencijas 13.pantu, iesniedzējs norāda, ka Latvijas tiesības
neparedz efektīvas tiesību aizsardzības iespējas, lai izskatītu
viņa sūdzību par Konvencijas 3.pantu.
Juridiskais aspekts
A. Sūdzības par
Konvencijas 6.pantu
Iesniedzējs uzskata sevi par
Konvencijas 6.panta pārkāpumā cietušo. Šī panta uz šo lietu
attiecināmās daļas nosaka sekojošo:
"1. Ikvienam ir tiesības,
nosakot (..) viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā
pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas (..) izskatīšanu (..)
objektīvā tiesā (..).
(..)
3. Ikvienam, kas tiek apsūdzēts
noziegumā, ir šāds tiesību minimums:
a) tikt nekavējoties informētam
viņam saprotamā valodā un detalizēti par viņam izvirzītās
apsūdzības raksturu un iemeslu;
b) uz attiecīgu laiku un
līdzekļiem, lai sagatavotu savu aizstāvību;
c) aizstāvēt sevi pašam vai
saņemt paša izvēlētu juridisku palīdzību, vai, ja trūkst
līdzekļu, lai segtu izdevumus par šo juridisko palīdzību,
saņemt to par velti, ja tas nepieciešams taisnīguma interesēs;
(..)"
1. Pušu
argumenti
a) Valdība
Valdība uzsver, ka lieta nav
pieņemama izskatīšanai, jo iesniedzējs nav ievērojis sešu mēnešu
termiņu, ko prasa Konvencijas 35.panta 1.daļa. Valdība atgādina,
ka notikušo faktu laikā tiesneša lēmums par administratīvā soda
piemērošanu bija galīgs un ka tikai institūcija, kas bija
uzlikusi sodu, varēja apturēt vai iejaukties tā izpildē (APK
279., 294.un 297.pants). Kas attiecas uz iesniedzēja mēģinājumu
iesniegt lūgumu prokuratūrai, lai tā iesniegtu protestu, šāda
sūdzības iesniegšanas iespēja ir uzskatāma par īpašu procedūru,
jo tās izmantošana ir atkarīga no prokurora rīcības brīvības. Tas
pats attiecas uz iespēju iesniegt sūdzību par lēmuma atcelšanu
Kurzemes apgabaltiesas priekšsēdētājam, kā to paredz APK
287.panta 1.daļa, un kuru iesniedzēja advokāts iesniedza
2000.gada 3.maijā. Tādējādi, ņemot vērā, ka neviena no šīm
sūdzības iesniegšanas iespējām nebeigtos ar procesa vēlreizēju
izskatīšanu, šīs iespējas nevar tikt ņemtas vērā, aprēķinot sešu
mēnešu termiņu.
Ņemot vērā iepriekš minēto,
valdība secina, ka "galīgais lēmums" ir 2000.gada 20.aprīļa
Liepājas pirmās instances tiesas tiesneša lēmums. Valdība
atgādina, ka sešu mēnešu termiņš parasti tiek sākts skaitīt ar
dienu, kas ir nākošā diena pēc attiecīgā lēmuma atklātas
pasludināšanas, vai, gadījumā, ja šāda atklāta lēmuma
pasludināšana nav notikusi, nākošā diena pēc lēmuma paziņošanas
iesniedzējam. Šajā lietā lēmums par administratīvā soda uzlikšanu
iesniedzējam tika nolasīts 2000.gada 20.aprīļa tiesas sēdē, par
ko liecina šīs tiesas sēdes protokols. Pat pieņemot, ka šāds
ieraksts būtu neprecīzs un ka šāda mutiska pasludināšana nekad
nebūtu notikusi, no lietas materiāliem un iesniedzēja
paskaidrojumiem izriet, ka pašvaldības policisti viņu informēja
par lēmuma esamību nākošajā dienā, 21.aprīlī. Šādā gadījumā sešu
mēnešu termiņš tika sākts aprēķināt 2000.gada 22.aprīlī, un
pēdējā diena, kad iesniedzējs varēja nosūtīt savu sūdzību Tiesai,
bija 2000.gada 21.oktobris. Viņa pirmā vēstule tika nosūtīta
Strasbūrai 2000.gada 23.oktobrī, tādējādi šī sūdzība ir iesniegta
par vēlu.
b)
Iesniedzējs
Iesniedzējs vispirms atkārto savu
faktu versiju, saskaņā ar kuru lēmums par viņa administratīvo
sodīšanu nekad netika mutiski pasludināts 2000.gada 20.aprīļa
tiesas sēdē. Atzīstot, ka sešu mēnešu termiņa iztecējumam viņa
lietā bija jābūt 2000.gada 21.oktobrim, viņš atgādina, ka šis
datums bija sestdiena. Saskaņā ar Latvijas Civilprocesa likuma
48.panta 2.daļu, gadījumā, ja procesuālā termiņa pēdējā diena
iekrīt sestdienā, svētdienā vai svētku dienā, diena, ar kuru tiek
sākts skaitīt termiņš, automātiski pāriet uz pirmo tai sekojošo
darba dienu. Iesniedzējs uzskata, ka šis princips, kuru ir
apstiprinājis Latvijas Augstākās tiesas Senāts, atbilst
"vispārējiem tiesību principiem, Eiropas tiesībām [un]
demokrātisko valstu principiem". Šajā lietā iesniedzējs nosūtīja
savu pirmo vēstuli Strasbūrai 2000.gada 23.oktobrī, t.i.,
pirmdienā, kas bija nākošā diena pēc oficiālā sešu mēnešu termiņa
iztecēšanas; tādējādi Konvencijas 35.panta 1.daļas nosacījumi ir
tikuši ievēroti.
2. Tiesas
vērtējums
Tiesa vispirms konstatē, ka
iesniedzējs ir iesniedzis savas sūdzības divos atsevišķos sūdzību
formulāros, no kuriem katrs tajā pašā laikā bija sūdzības pirmā
ievadvēstule par attiecīgajām sūdzībām. Pirmais formulārs, kurā
tika uzsvērts tikai un vienīgi procesa netaisnīgums un
izklāstītas sūdzības par Konvencijas 6.pantu un 7.protokola
2.pantu, tika nosūtīts Strasbūrai 2000.gada 23.oktobrī, kā uz to
norāda Saldus pilsētas pasta zīmogs; no otras puses, uz paša
formulāra ir uzrakstīts vecāks datums, 2000.gada 20.oktobris. Kas
attiecas uz otru formulāru, kurā ir iekļautas sūdzības par viņa
ieslodzījuma iespējamo nelikumīgumu un sliktajiem apstākļiem,
Tiesa norāda, ka uz tā ir uzrakstīts 2000.gada 27.oktobra datums
un ka šis formulārs tika nosūtīts 2000.gada 31.oktobrī.
Tiesa atgādina, ka saskaņā ar
Konvencijas 35.panta 1.daļu tā var izskatīt lietu tikai "sešu
mēnešu laikā pēc valstī pieņemtā galīgā lēmuma", tas ir, pēc tāda
lēmuma pieņemšanas, kas noslēdz "iekšējo tiesību aizsardzības
iespēju izsmelšanas" procesu šī panta izpratnē (skat. Komisijas
1996.gada 9.aprīļa lēmumu Nr.25681/94 lietā McDaid et
autres c. Royaume-Uni, publicēts Dēcisions et
rapports (DR) 85, 134.lpp.). Saskaņā ar APK 279.panta 2.daļu
tiesneša pieņemtie lēmumi par administratīvā soda uzlikšanu
principā ir galīgi. Kas attiecas uz tiesībām iesniegt lūgumu
prokuratūrai par protesta iesniegšanu un uz tiesībām iesniegt
lūgumu par lēmuma atcelšanu Kurzemes apgabaltiesas
priekšsēdētājam, Tiesa konstatē, ka šo tiesību izmantošana ir
atkarīga no attiecīgās institūcijas rīcības brīvības. Tādējādi
šeit ir runa par sevišķām procesuālām tiesībām, kuras neizpilda
"pieejamības" un "efektivitātes" kritērijus un netiek ņemtas
vērā, aprēķinot sešu mēnešu termiņa beigas (skat., mutatis
mutandis, 1999.gada 4.maija lēmumu lietā Kucharenko c.
Ukraine, Nr.41974/98; lēmumu lietā Kiiskinen c.
Finlande, Nr.26323/95, CEDH 1999-V; 1999.gada 22.jūnija
lēmumu lietā Tumilovich c. Russie, un lēmumu lietā Moya
Alvarez c. Espagne, Nr.44677/98, CEDH 1999-VIII). Tādējādi
2000.gada 20. aprīļa Liepājas pirmās instances tiesas tiesneša
lēmums ir "valstī pieņemts galīgs lēmums" Konvencijas 35.panta
1.daļas izpratnē.
Tiesa atgādina savu ilgi pastāvošo
praksi, saskaņā ar kuru gadījumā, ja iesniedzējam ir paredzētas
tiesības saņemt no institūcijas galīgā lēmuma kopiju, 35.panta
1.daļas mērķim vairāk atbilstoši ir tas, ka sešu mēnešu termiņš
tiek sākts skaitīt, sākot ar šo saņemšanas datumu (skat.
1997.gada 29.augusta spriedumu lietā Worm c. Autriche,
Recueil des arrźts et dēcisions 1997-V, 1547.lpp.,
§ 33). No otras puses, ja lēmuma nosūtīšana nav paredzēta valsts
tiesībās, ir jāņem vērā datums, ar kuru lēmums ir kļuvis
pieejams, tas ir, datums, sākot ar kuru puses var iepazīties ar
tā saturu (skat. Lielajā palātā izskatīto lietu Papachelas c.
Gr¸ce, Nr.31423/96, § 30, CEDH 1999-II, un 2001.gada 29.martā
izskatīto lietu Haralambidis et autres c. Gr¸ce,
Nr.36706/97, § 38).
Šajā lietā Tiesa konstatē, ka APK
271-2.panta piektā daļa garantē ikvienam, kas ir administratīvi
sodīts par necieņas izrādīšanu tiesai, "tiesības saņemt tajā pašā
dienā, kad lēmums [par administratīvā spda uzlikšanu] tika
pieņemts, tiesas sēdes protokola daļas izrakstu, kurā norādīts
administratīvais pārkāpums (..) un (..) piemērotais sods". Ņemot
vērā, ka tā paša panta ceturtā daļa uzliek par pienākumu
tiesnesim ierakstīt lēmuma tekstu tiesas sēdes protokolā, Tiesa
secina, ka "tiesas sēdes protokola attiecīgajai daļai" ir
principā jābūt vienādai ar paša lēmuma saturu. Tādējādi Latvijas
tiesības paredz valstī pieņemtā galīgā lēmuma paziņošanu
administratīvi sodītai personai. Taisnība, ka iepriekš minētā
271-2.panta prasības, šķiet, netika ievērotas šajā gadījumā, jo
iesniedzējam tika paziņots par viņa administratīvo sodīšanu tikai
nākošajā dienā. Tomēr Tiesa uzskata, ka šim faktam nav nozīmes,
atbildot uz jautājumu par sešu mēnešu termiņa ievērošanu, un ka
dienai, ar kuru jāsāk skaitīt sešu mēnešu termiņš, ir jābūt
noteiktai tajā dienā, kad lēmuma saturs tika reāli paziņots
iesniedzējam, tas ir, 2000.gada 21.aprīlis. Tādējādi iesniedzējam
būtu bijis jāiesniedz sava sūdzība sešu mēnešu laikā, sākot ar šo
dienu, tas ir, ne vēlāk par 2000.gada 21.oktobri.
Šajā sakarā Tiesa konstatē, ka
iesniedzējs ir datējis savu pirmo formulāru ar 20.oktobri, bet
iesniedzis to Saldus pastā 2000.gada 23.oktobrī. Nepastāvot
īpašiem apstākļiem, kas varētu attaisnot savādāku Tiesas
secinājumu, Tiesa uzskata, ka datums, kad vēstule tika nodota
pastā, kas figurē uz pasta zīmoga, ir jāuzskata kā sūdzības
iesniegšanas datums (skat. lēmumu lietā Arslan c. Turquie,
Nr.36747/02, CEDH 2002-X). Sešu mēnešu termiņš tādējādi tika
pārsniegts šajā lietā.
Visbeidzot attiecībā uz
iesniedzēja atsauci uz Latvijas procesuālo likumdošanu, kas
paredz automātisku termiņu pagarinājumu, ja tie iekrīt dienā, kas
nav darba diena, Tiesa atgādina, ka sešu mēnešu termiņa
ievērošana tiek izskatīta saskaņā ar Konvencijā nodibinātiem
kritērijiem un nevis kārtībā, kāda paredzēta katras atbildētājas
valsts tiesībās. Šajā lietā nekas neliecina, ka iesniedzējs
nevarēja paredzēt minēto apstākļu sakritību un attiecīgi
rīkoties.
Valdības arguments par lietas
nepieņemšanu izskatīšanai ir pamatots. Tādējādi, piemērojot
35.panta 4.daļu, šī sūdzības daļa ir noraidāma, neievērojot sešu
mēnešu termiņu, kuru paredz Konvencijas 35.panta 1.daļa.
B. Sūdzība par
7.protokola 2.pantu
Iesniedzējs sūdzas par to, ka
Latvijas tiesības neparedz apelācijas tiesvedību attiecībā uz
tiem administratīvajiem pārkāpumiem, par kuru izdarīšanu draud
arests, un jo īpaši attiecībā uz pārkāpumu, par kuru viņš pats
tika administratīvi sodīts. Viņš pēc būtības atsaucas uz
Konvencijas 7.protokola 2.pantā garantētajām tiesībām, kas nosaka
sekojošo:
"1. Ikvienam, kuru tiesa ir
atzinusi par vainīgu noziegumā, ir tiesības uz vainas
pierādījuma vai soda apmēra pārskatīšanu augstākā instancē. Šo
tiesību izmantošanu, ieskaitot pamatu, nosaka likums.
2. Izņēmumi šo tiesību
īstenošanā ir pieļaujami attiecībā uz viegla rakstura
pārkāpumiem, kas noteikti likumā, vai attiecībā uz gadījumiem,
kad attiecīgo personu pirmajā instancē ir notiesājusi augstākā
tiesas instance vai šī persona ir notiesāta pēc attaisnojoša
sprieduma pārsūdzēšanas."
Valdība apstrīd iesniedzēja
administratīvo sodīšanu par "noziegumu", un tā dēļ arī
7.protokola 2.panta piemērojamību šajā lietā. Iesniedzējs
nepiekrīt šim novērtējumam.
Tiesa konstatē, ka iesniedzējs
bija notiesāts ar 2000.gada 20.aprīļa Liepājas tiesas tiesneses
galīgu lēmumu un ka šī lēmuma saturs viņam tika paziņots
2000.gada 21.aprīlī. Tāpat kā attiecībā uz Konvencijas 6.pantu
(skat.iepriekš) Tiesa uzskata, ka 2000.gada 21.aprīlis ir
jāuzskata par dienu, kad tiek sākts skaitīt sešu mēnešu termiņš,
ko prasa Konvencijas 35.panta 1.daļa. Tomēr iesniedzēja pirmās
vēstules, kurās tika norādītas viņa sūdzības par 7.protokola
2.pantu, tika nosūtītas Tiesai 2000.gada 23.oktobrī, kas ir divas
dienas pēc iepriekš minētā termiņa iztecēšanas.
Savos paskaidrojumos valdība nav
norādījusi uz to, ka šī konkrētā sūdzība nav pieņemama
izskatīšanai, pieminot sešu mēnešu termiņa neievērošanu tikai
attiecībā uz Konvencijas 6.pantu. Tomēr fakts, ka valdība savos
komentāros to nav norādījusi, nemaina Tiesas viedokli. Pēc
būtības sešu mēnešu termiņš, kas atspoguļo Dalībvalstu vēlmi
novērst, lai agrāk pieņemtie lēmumi netiktu izvērtēti pēc
nenoteikta laika, kas ir ne vien valdības atbildētājas interesēs,
bet arī tiesību noteiktības kā patiesas vērtības interesēs (skat.
1995.gada 15.maija Komisijas lēmumu lietā Laēin c.
Turquie, Nr.23654/94, DR 81, 80.lpp.). Šis noteikums iezīmē
laika robežu, kurā ar Konvenciju nodibinātās institūcijas var
veikt uzraudzību un norādīt vienlīdz indivīdiem un valsts
institūcijām laika periodu, sākot ar kuru šī uzraudzība vairs nav
iespējama (skat. 1982.gada 13.decembra Komisijas lēmumu lietā
X. c. France, Nr. 9587/81, DR 29, 228.lpp.; 1984.gada
17.maija Komisijas lēmums lietā K. c. Irlande,
Nr.10416/83, DR 38, 158.lpp., un lēmums lietā Walker c.
Royaume-Uni, Nr.34979/97, CEDH 2000-I). Tādējādi runa ir par
noteikumu, kam ir sabiedriskās kārtības raksturs, un tāpēc Tiesai
ir tiesības to piemērot pašai pēc savas iniciatīvas (skat.
2003.gada 20.maija lēmumu lietā Soto Sanchez c. Espagne,
Nr. 66990/010.
No tā izriet, ka šī sūdzība arī ir
iesniegta novēloti un tāpēc noraidāma, piemērojot Konvencijas
35.panta 1.un 4.daļu.
C. Sūdzības par
Konvencijas 5.pantu
Iesniedzējs uzskata, ka ir
pārkāptas vairākas Konvencijas 5.pantā nostiprinātas tiesības. Šī
panta uz lietu attiecināmās daļas nosaka sekojošo:
"1. Ikvienam ir tiesības uz
brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot
šādos gadījumos un likumā noteiktā kārtībā:
a. ja kāda persona likumīgi tiek
ieslodzīta uz kompetentas tiesas sprieduma pamata
(..).
(..)
4. Jebkura persona, kurai
aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā,
kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas likumīgumu un
nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi likumīga.
5. Ikvienai personai, kas
aizturēta vai apcietināta pretēji šī panta nosacījumiem, ir
jābūt nodrošinātām tiesībām uz kompensāciju."
1. Par valdības
argumentu par lietas nepieņemšanu izskatīšanai
Tāpat kā attiecībā uz sūdzībām par
Konvencijas 6.pantu valdība uzsver sešu mēnešu termiņa
neievērošanu kā argumentu, kāpēc lieta nav pieņemama
izskatīšanai. Valdība uzskata, ka jautājums par iesniedzēja
aresta likumīgumu ir jāizvērtē, ņemot vērā lēmuma par
administratīvā soda piemērošanu likumīgumu. Kas attiecas uz
2000.gada 13.maiju, kas bija iesniedzēja atbrīvošanas datums, šis
datums ir parasta soda izpildes procesa stadija un nevis kāda
lēmuma datums; tādējādi šo datumu nevar uzskatīt kā dienu, ar
kuru tiek sākts skaitīt sešu mēnešu termiņš. Pamatojumam tāpēc ir
jābūt tādam pašam kā attiecībā uz 6.pantu: "galīgais lēmums" tika
pieņemts 2000.gada 20.aprīlī un paziņots iesniedzējam nākošajā
dienā; pēdējā diena, kad iesniedzējs varēja nosūtīt savu sūdzību
Tiesai, bija 2000.gada 21.oktobris; tādējādi sešu mēnešu termiņš
tika pārsniegts.
Iesniedzējs nepiekrīt,
pamatojoties uz tiem pašiem iemesliem, kādi bija attiecībā uz
sūdzībām par Konvencijas 6.panta 1.daļu (skat. iepriekš).
Tiesa atgādina, ka attiecībā uz
sūdzību, kurā ir runa par situāciju, kas turpinās, un par kuru
nav iespējams iesniegt sūdzību, Konvencijas 35.panta 1.daļā
noteiktais sešu mēnešu termiņš tiek sākts skaitīt dienā, kad šāda
situācija ir beigusies. Tā kā iesniedzējs sūdzas par laiku, kad
viņš atradās arestā, un par atrašanās arestā efektīvas likumīgas
pārbaudes trūkumu, iepriekš minētais termiņš ir jāaprēķina, sākot
ar atbrīvošanas dienu (skat., piemēram, lietu Jecius c.
Lituanie, Nr.34578/97, § 44, CEDH 2000-IX). Šajā lietā
iesniedzējs tika atbrīvots 2000.gada 13.maijā; viņa otrais
formulārs, kurā tika norādītas sūdzības par Konvencijas 5.pantu,
tika nosūtīts Tiesai 2000.gada 31.oktobrī, tas ir, pirms bija
pagājuši seši mēneši pēc viņa atbrīvošanas.
Tādējādi valdības norādītais
arguments par lietas nepieņemšanu izskatīšanai ir noraidāms.
2. Par sūdzību
būtību
a) Konvencijas
5.panta 1.daļa
Valdība uzskata, ka laika periodā
no 2000.gada 28.aprīļa līdz 13.maijam iesniedzējs bija "likumīgi
ieslodzīts uz kompetentas tiesas sprieduma pamata", kā to paredz
Konvencijas 5.panta 1.daļas a) apakšpunkts.
Iesniedzējs uzsver 2000.gada
20.aprīļa Liepājas pirmās instances tiesas tiesneses lēmuma par
administratīvā aresta piemērošanu nelikumīgumu. Viņš uzskata, ka
nepārsūdzams lēmums nevar tikt atzīts par "likumīgu". Tāpat
iesniedzējs atgādina, ka APK 31.panta otrā daļa aizliedz piemērot
adminstratīvo arestu "sievietēm, kuru apgādībā ir bērni līdz 12
gadu vecumam". Viņš uzskata, ka šī tiesību norma pēc analoģijas
ir piemērojama attiecībā uz tēviem, kuri vieni paši audzina savus
bērnus, un ka tādējādi viņa arests bija nelikumīgs.
Tiesa konstatē, ka iesniedzējs
tika ievietots ieslodzījumā pēc tam, kad kompetenta tiesa bija
pieņēmusi lēmumu par viņa administratīvo sodīšanu; citos vārdos -
viņa ieslodzījums atbilst gadījumam, kas paredzēts Konvencijas
5.panta 1.daļas a) apakšpunktā. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka
5.panta 1.daļas a) apakšpunkts nenosaka atšķirīgu piemērošanu,
ņemot vērā pārkāpuma, kurā persona tika atzīta par vainīgu,
juridisko dabu. Šis apakšpunkts ir piemērojams uz visām "tiesas"
pasludinātajām "notiesāšanām", kurām ir brīvības atņemšanas
raksturs. Iesniedzējam piemērotais arests bez jebkādām šaubām
bija likumīgs saskaņā ar Latvijas tiesībām un tas tika uzlikts
šajās tiesībās paredzētā procesā (skat. Lielajā palātā izskatītu
lietu V. c. Royaume-Uni, Nr.24888/94, § 104, CEDH
1999-IX). Papildus, neviena Latvijas tiesību norma nebija
pretrunā ar iesniedzējam uzliktā soda izpildi. Kas attiecas uz
APK 31.pantu, šis pants tieši norāda tikai uz "sievietēm";
tādējādi tiesneša atteikums paplašināt šīs normas piemērošanu pēc
analoģijas attiecībā uz iesniedzēju nav pietiekams, lai padarītu
viņa arestu par "nelikumīgu" Latvijas tiesību izpratnē.
No tā izriet, ka tādējādi šī
sūdzība ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota saskaņā ar
Konvencijas 35. panta 3.un 4.daļu.
b) Konvencijas
5.panta 4.daļa
Atsaucoties uz spriedumu lietā
De Wilde, Ooms et Versyp c. Belgique (1971.gada 18.jūnija
spriedums, publicēts: A sērija, Nr.12, 40.-41.lpp., 76.punkts),
valdība atgādina, ka gadījumā, kad notikusi "likumīga notiesāšana
uz kompetentas tiesas sprieduma pamata" 5.panta 1.daļas a)
apakšpunkta izpratnē, šī paša panta ceturtajā punktā prasītā
kontrole ir iekļauta lēmumā, uz kura pamata persona ir notiesāta.
Tādējādi nav pārkāpta Konvencijas 5.panta 4.daļa.
Iesniedzējs atspēko, ka
neiespējamība iesniegt sūdzību, lai apstrīdētu 2000.gada
20.aprīļa lēmuma likumīgumu un tajā pašā laikā viņa aresta
likumīgumu, neatbilda 5.panta 4.daļas prasībām.
Tāpat kā valdība Tiesa uzskata, ka
5.panta 4.daļā prasītā kontrole jau bija iekļauta 2000.gada
20.aprīļa Liepājas tiesas tiesneses lēmumā. Šī sūdzība tāpat nav
iekļaujama to lietu kategorijā, kurās tiesas likumīguma kontrole
pēc ieslodzīšanas var tikt pieprasīta, pat gadījumā, ja notikusi
notiesāšana, pamatojoties uz nepārsūdzamu lēmumu (skat. 1994.gada
18.jūlija spriedumu lietā Wynne c. Royaume-Uni, A sērija,
Nr.294-A, 15.lpp., 36.punkts; 1996.gada 21.februāra spriedums
lietā Singh c. Royaume-Uni, Recueil 1996-I,
298.-299.lpp., 58.-62.punkti; un iepriekš minētā Lielās palātas
lieta V. c. Royaume-Uni, 119.punkts).
No tā izriet, ka šī sūdzība arī ir
acīmredzami nepamatota un ir noraidāma, piemērojot Konvencijas
35.panta 3.un 4.daļu.
c) Konvencijas
5.panta 5.daļa
Valdība uzskata, ka pat apelācijas
tiesas atceltais lēmums par notiesāšanu nepadara automātiski
notiesātā ieslodzīšanu par nelikumīgu Konvencijas 5.panta
izpratnē. Tā kā iesniedzējs nebija ieslodzīts "pretrunā"
5.pantam, viņam nebija nekādas tiesības prasīt kompensāciju.
Papildus, un pamatojoties uz tiem pašiem argumentiem, valdība
uzskata, ka iesniedzējs nevar sevi uzskatīt par piesauktā
pārkāpumā "cietušo" Konvencijas 34.panta izpratnē.
Iesniedzējs uzstāj uz faktu, ka
Latvijas likumdošana ierobežo tiesības saņemt atlīdzību tikai
gadījumos, kad lēmums par notiesāšanu ir ticis atcelts. Nepastāv
efektīva tiesību aizsardzība attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem
tiek uzlikts administratīvais arests; tādējādi iesniedzējam ir
atņemta jebkāda iespēja, pat teorētiska, atlīdzināt kaitējumu,
kuru viņš ir pārcietis sakarā ar viņa brīvības nelikumīgu
atņemšanu.
Tiesa atgādina, ka Konvencijas
5.panta 5.daļa garantē tiesības uz atlīdzību tikai pretēji
5.panta noteikumiem uzliktā aresta vai apcietinājuma cietušajiem
(skat. 1990.gada 27.septembra spriedumu lietā Wassink c.
Pays-Bas, A sērija, Nr.185-A, 14.lpp., 38.punkts; un
1996.gada 10.jūnija spriedums lietā Benham c. Royaume-Uni,
Recueil 1996-III, 755.lpp., 50.punkts). Citos vārdos,
5.panta 5.daļā noteiktās tiesības uz atlīdzību pieņem, ka valsts
iestāde vai Tiesa konstatē pārkāpumu vienā no šī paša panta daļām
(1., 2., 3.vai 4.daļā) (skat., piemēram, Lielajā palātā skatīto
lietu N.C. c. Italie, Nr.24952/94, 49.punkts, CEDH 2002-X;
un lietu Pantea c. Roumanie, Nr.33343/96, 262.punkts,
paredzēts publicēt CEDH 2003-…). Tiesa iepriekš konstatēja, ka
iesniedzēja arests atbilda 5.panta 1.un 4.daļas prasībām. Nav
noticis acīmredzams arī šī paša panta otrās daļas pārkāpums,
ņemot vērā to, ka iesniedzējs tika informēts vairākas dienas
pirms viņa aresta par iemesliem un tiesisko pamatu viņa brīvības
atņemšanai. Šādos apstākļos Konvencijas 5.panta 5.daļas
garantijas nav piemērojamas.
Tādējādi šī sūdzība ir arī
acīmredzami nepamatota un tādējādi noraidāma, piemērojot
Konvencijas 35.panta 3.un 4.daļu.
D. Sūdzība par
Konvencijas 3.pantu
Iesniedzējs sūdzas, ka viņa aresta
apstākļi Liepājas Valsts policijas pārvaldes īslaicīgās
aizturēšanas izolatorā laika periodā no 2000.gada 28.aprīļa līdz
13.maijam radīja apiešanos, ko aizliedz 3.pants, kura uz lietu
attiecināmās daļas nosaka sekojošo:
"Nevienu cilvēku nedrīkst (..)
cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt."
1. Par valdības
argumentu par lietas nepieņemšanu izskatīšanai
a) Pušu
argumenti
i. Valdība
Valdība uzsver argumentu par
lietas nepieņemšanu izskatīšanai sakarā ar visu Latvijas tiesībās
paredzēto iespēju neizsmelšanu. Saskaņā ar valdības teikto, ja tā
ir taisnība, ka iesniedzējs ir vērsies valsts iestādēs ar
vairākām sūdzībām par viņam piemērotā aresta likumīgumu, viņš
nebija iesniedzis ne pieteikumu, ne sūdzību par viņa ieslodzījuma
apstākļiem un par neiespējamību tikties ar savu advokātu.
Valdība atgādina: lai tiesību
aizsardzības iespēja būtu efektīva, šai iespējai ne vienmēr jābūt
izskatāmai tiesā; tāpat šai iespējai nav jāpiedāvā absolūta
sūdzības apmierināšana. Latvijas tiesības tiešām piedāvā vairākas
procesuālas iespējas, kuras atļauj sūdzēties par administratīvā
aresta apstākļiem un kuras iesniedzējs nebija izmantojis. Šajā
sakarā valdība atgādina, ka likums "Par iesniegumu, sūdzību un
priekšlikumu izskatīšanas kārtību valsts un pašvaldību
institūcijās" uzliek par pienākumu visām publiskās varas iestādēm
izskatīt iesniegumus un sūdzības, kuras iesnieguši indivīdi, un
noteiktā termiņā sniegt motivētu atbildi.
Tādējādi, ja iesniedzējs nebija
apmierināts ar sava administratīvā aresta apstākļiem, viņš varēja
iesniegt sūdzību tās policijas pārvaldes priekšniekam, kurā viņš
tika ieslodzīts, uzliekot par pienākumu šīs pārvaldes
priekšniekam izlemt, izskatot šo sūdzību pašam vai nosūtot to
citai valsts iestādei (nolikuma par īslaicīgās aizturēšanas
izolatoriem 8.2.punkts), atkarībā no lietas apstākļiem. Valdība
jo īpaši uzsver ātrumu, kādā iestādes priekšnieks izskatīja
iesniedzēja vēstules. 2000.gada 2.maijā iesniedzējs pieteica bada
streiku, un tajā pašā dienā priekšnieks uzdeva noteikt
medicīnisko uzraudzību iesniedzējam. Tāpat 2000.gada 3.maijā
iesniedzējs lūdza precizēt dienu, ar kuru sākās viņa oficiāla
atrašanās arestā, un pārvaldes priekšnieks viņam rakstiski
atbildēja tajā pašā dienā. Viņš būtu darījis tāpat arī attiecībā
uz sūdzību par iesniedzēja aresta apstākļiem.
Ja iesniedzējs nebūtu bijis
apmierināts ar iestādes priekšnieka veiktajiem pasākumiem vai
sniegto atbildi, viņš varētu iesniegt sūdzību Liepājas
prokuratūrai, kuras pienākums ir uzraudzīt policijas darbību
likumīgumu (likuma "Par policiju" 39.pants) un uzraudzīt brīvības
atņemšanas sodu izpildi (Prokuratūras likuma 15.panta 1.daļa).
Prokuratūras likums sniedz prokuroriem pietiekamas juridiska
rakstura tiesības, lai varētu sniegt tiesisku aizsardzību
iesniedzēja sūdzībām: prokuroram ir tiesības veikt izmeklēšanu
(16.un 17.panta 1.daļa), izteikt brīdinājumus un uzlikt saistošus
pienākumus, ierosināt krimināllietu vai iesniegt tiesā prasības
pieteikumu (17.panta 2.daļa un 20.pants). Papildus prokurora
uzliktā pienākuma saistošais raksturs ir pastiprināts ar
iespējamību piemērot administraīvos vai kriminālsodus pret
jebkuru personu (ieskaitot policistus), kuri neizpilda šos
uzliktos pienākumus.
Visbeidzot valdība norāda, ka
iesniedzēja rīcībā bija pildspalva un papīrs (skat. iepriekš);
tādējādi viņš varēja uzrakstīt sūdzību.
ii.
Iesniedzējs
Iesniedzējs uzskata, ka viņam
nevar tikt pārmesta visu nacionālo tiesību aizsardzības iespēju
neizsmelšana attiecībā uz viņa sūdzību par Konvencijas 3.pantu.
Pirmkārt, iesniedzējs atgādina, ka, neskatoties uz ierobežojumiem
viņa brīvībai sarakstīties, viņš atrada veidu, lai nosūtītu
vēstuli, sūdzoties par viņa aresta sliktajiem apstākļiem, un ka
šī vēstule tika publicēta vietējā avīzē 2000.gada 3.maijā. Šīs
avīzes darbinieki nekavējoties sazinājās ar Valsts policijas
Liepājas pārvaldes priekšnieku; priekšnieks viņiem sniedza
interviju, kura tika publicēta 2000.gada 5.maijā. Saskaņā ar
pārvaldes priekšnieka teikto viņš zināja par problēmām, kas
saistītas ar īslaicīgo aizturēšanas kameru šaurību, un viņš bija
nosūtījis par to ziņojumu Liepājas pirmās instances tiesas
priekšsēdētājam. Iesniedzējs tādējādi uzsver, ka, zinot par savas
attiecīgās pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatora stāvokli,
priekšnieks nav veicis attiecīgus pasākumus. Šādos apstākļos
atsevišķa sūdzība atbildīgajai personai policijā būtu
neefektīva.
Otrkārt, iesniedzējs apstiprina,
ka viņa aresta laikā viņš nepārtraukti centās atrast veidus, kā
novērst situāciju, kurā viņš atradās, pat izmantojot netiešus
līdzekļus; par to liecina viņa vēstules nosūtīšana publicēšanai.
Tomēr viņa izolēšana no apkārtējās pasaules un informācijas
trūkums padarīja šo uzdevumu par neiespējamu. Papildus, ņemot
vērā policijas pārvaldes priekšnieka rekaciju, iesniedzējs stipri
apšauba, ka iespējamā sūdzība, kas adresēta citai iestādei, būtu
tikusi apmierināta.
Treškārt, iesniedzējs uzskata, ka
pretēji Valsts policijas iestāžu īslaicīgās aizturēšanas
izolatoru nolikuma punktiem policijas darbinieki nekad nebija
viņam parādījuši šī nolikuma tekstu, kā rezultātā viņš nevarēja
zināt savas tiesības.
Kas attiecas uz viņa tiesībām
satikt savu advokātu, iesniedzējs atgādina, ka viņam netika
atļauts runāt ar advokātu un ka neviens viņam nebija
paskaidrojis, kā rīkoties šādā situācijā. Tāpat rakstiskās
atbildes, kuras viņš saņēma no prokuratūras, viņam netika
nodotas, tā kā policisti viņu tikai mutiski informēja par katras
vēstules saturu. Šādos apstākļos iesniedzējs uzskata, ka neviens
nevar viņam pārmest Konvencijas 35.panta 1.daļas prasību
neievērošanu.
b) Tiesas
vērtējums
Tiesa uzskata, ka arguments par
visu nacionālajās tiesībās paredzēto iespēju neizsmelšanu, uz
kuru pamatojas valdība, ir cieši saistīts ar iesniedzēja norādīto
sūdzību būtību par Konvencijas 3. un 13.pantu. Tādējādi argumentu
par lietas nepieņemšanu izskatīšanai pievieno sūdzības
izvērtēšanai pēc būtības.
2. Par sūdzības
būtību
a) Pušu
argumenti
i. Valdība
Atzīstot, ka iesniedzēja aresta
apstākļi Valsts policijas Liepājas pārvaldes īslaicīgās
aizturēšanas izolatorā "nebija ideāli", valdība ir pārliecināta,
ka nav pārkāpta minimālā robeža 3.panta piemērošanai. Jo īpaši,
un "pieejamo ierobežoto resursu apstākļos" Valsts policijas
Liepājas pārvalde bija ieguldījusi daudz pūļu, lai uzlabotu
ieslodzīto apstākļus. Kameras bija iztīrītas; bija sākti
renovācijas darbi; katru dienu ieslodzītie saņēma maltīti, kas
sastāvēja no diviem ēdieniem; viņiem bija pieejams dzeramais
ūdens, kad viņi gāja uz rīta un vakara tualeti; viņiem bija
atļauts iet uz tualeti visas dienas laikā, ārpus noteiktajiem
laikiem.
Tāpat Liepājas policijas pārvalde
nodrošināja katram ieslodzītajam iespēju informēt savus
tuviniekus par savu arestu, satikties ar advokātu un saņemt
medicīnisku palīdzību. Iesniedzējs varēja izmantot visas šīs
tiesības: viņam tika atļauts piezvanīt savai sievai un savam
advokātam nekavējoties pēc viņa arestēšanas, un viņam tika
noteikta medicīniskā uzraudzība viņa bada streika laikā. Bez tam
iesniedzēja sieva varēja viņam nodot apģērbu un higiēnas
preces.
Šādos apstākļos iesniedzējs nav
pierādījis, ka šie apstākļi jebkādā veidā pārkāpa viņa cieņu vai
ka šie apstākļi viņam radīja bezcerības un pakļautības izjūtu,
kas viņu pazemotu vai noniecinātu.
Ņemot vērā iepriekš minēto un viņa
aresta samērā īso laiku, valdība secina, ka apstrīdēto apstākļu
ietekme uz iesniedzēju nepārkāpj minimālo robežu, ko prasa Tiesas
prakse Konvencijas 3.panta piemērošanai. Tādējādi nav noticis šī
panta pārkāpums.
ii.
Iesniedzējs
No savas puses iesniedzējs ir
pārliecināts, ka aresta apstākļi radīja necilvēcisku un
pazemojošu apiešanos, pat spīdzināšanu Konvencijas 3.panta
izpratnē. Papildus šie apstākļi pārkāpa ne vien Konvenciju, bet
arī Latvijas tiesību normas, un jo īpaši ar Valsts policijas
iestāžu īslaicīgo aizturēšanas izolatoru nolikumu garantētās
tiesības ieslodzītajiem.
Tāpat iesniedzējs atkārto savu
argumentu par to, ka viņam nekad netika piemērota jebkāda
medicīniskā uzraudzība, un valdības iesniegtais dokuments šajā
sakarā ir viltots. Iesniedzējs iesaka valdībai pierādīt savu
apgalvojumu, nosūtot Tiesai medicīnisko izziņu kopiju, kuras
uzrakstītas šajā sakarā.
b) Tiesas
vērtējums
Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa
uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu
izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā
sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības;
no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami
nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi
argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši
izvirzīti.
E. Sūdzība par
Konvencijas 13.pantu kopā ar Konvencijas 3.pantu
Iesniedzējs sūdzas par to, ka
Latvijas tiesības neparedz efektīvu tiesisko aizsardzību
kompetentā valsts iestādē, lai novērstu viņa sūdzību par iepriekš
minēto 3.pantu. Viņš atsaucas uz Konvencijas 13.pantu, kas
nosaka:
"Ikvienam, kura tiesības un
brīvības, kas noteiktas (..) Konvencijā, tiek pārkāptas, ir
nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās,
neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot
dienesta pienākumus."
Valdība atsaucas uz saviem
argumentiem, uz kuriem tā pamatoja savu argumentu par lietas
nepieņemšanu izskatīšanai sūdzībā par 3.pantu (skat. iepriekš).
Saskaņā ar valdības teikto iesniedzēja rīcībā bija efektīva
tiesību aizsardzības sistēma, atļaujot apstrīdēt viņa aresta
apstākļus, bet viņš šis iespējas neizmantoja.
Iesniedzējs nav atsevišķi sniedzis
paskaidrojumus par šī panta iespējamo pārkāpumu.
Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo
sūdzību Tiesa uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus
no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt
izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu
pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par
acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē.
Nekādi citi argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai
nav tikuši izvirzīti.
Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa
vienbalsīgi pievieno
izskatīšanai pēc būtības valdības argumentu par nacionālajās
tiesībās paredzēto iespēju neizsmelšanu attiecībā uz Konvencijas
3.pantu;
vienbalsīgi pieņem
izskatīšanai pēc būtības iesniedzēja sūdzības par Konvencijas
3.un 13.pantu;
ar balsu vairākumu nepieņem
izskatīšanai iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 6.panta
1.daļu un Konvencijas 7.protokola 2.pantu;
vienbalsīgi nepieņem
izskatīšanai pārējās iesniedzēja sūdzības.
Sōren
Nielsen
Christos
Rozakis
Sekretāra vietnieks
Priekšsēdētājs