18. pants
Īpaši jutīgas teritorijas

(1) Teritorijas, kur piesārņojums var pastiprināti ietekmēt cilvēku veselību vai vidi un tās bioloģisko daudzveidību, vai teritorijas, kuras ir īpaši jutīgas pret piesārņojuma radīto slodzi, sauc par īpaši jutīgām teritorijām.

(2) Ministru kabinets reglamentē īpaši jutīgu teritoriju noteikšanas kritērijus un apsaimniekošanas kārtību, nosaka attiecīgo teritoriju robežas vai visas valsts vai noteiktu pašvaldību administratīvo teritoriju robežas kā jutīgo teritoriju robežas, kā arī to:

1) uz kurām īpaši jutīgām teritorijām attiecas paaugstinātas prasības pilsētu notekūdeņu attīrīšanai;

2) uz kurām īpaši jutīgām teritorijām attiecas paaugstinātas prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no lauksaimnieciskas darbības izraisīta piesārņojuma ar nitrātiem.

(3) Ministru kabinets:

1) (izslēgts ar 17.06.2010. likumu);

2) (izslēgts ar 18.12.2003. likumu).

(4) Klimata un enerģētikas ministrs pēc saskaņošanas ar zemkopības ministru šā panta otrās daļas 2.punktā minēto īpaši jutīgo teritoriju apsaimniekošanas pasākumu koordinācijai izveido konsultatīvu padomi, iekļaujot tajā pārstāvjus no Klimata un enerģētikas ministrijas, Zemkopības ministrijas un Veselības ministrijas un šo ministriju padotībā esošajām institūcijām, kā arī sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, un apstiprina šīs padomes nolikumu.

23

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003., 17.06.2010., 16.12.2010. un 09.10.2025. likumu, kas stājas spēkā 18.10.2025.)

18.1 pants. Trokšņa novērtēšana un samazināšana

(1) Trokšņa kartēšanu un trokšņa stratēģisko karšu izstrādi aglomerācijas teritorijai nodrošina attiecīgā pašvaldība, bet ārpus aglomerācijas teritorijas esošiem infrastruktūras objektiem — dzelzceļa līnijām, autoceļiem un lidostām, kurās satiksmes intensitāte ir vairāk nekā 50 000 gaisa kuģu gadā, — attiecīgā transporta infrastruktūras objekta pārvaldītājs. Pašvaldība un attiecīgā transporta infrastruktūras objekta pārvaldītājs sadarbojas trokšņa kartēšanā aglomerācijas teritorijai.

(2) Rīcības plānu trokšņa samazināšanai aglomerācijas teritorijā izstrādā un ievieš attiecīgā pašvaldība, bet rīcības plānu trokšņa samazināšanai transporta infrastruktūras objektam, kas atrodas aglomerācijas teritorijā un ārpus aglomerācijas teritorijas, — attiecīgā transporta infrastruktūras objekta pārvaldītājs. Pašvaldība un attiecīgā transporta infrastruktūras objekta pārvaldītājs sadarbojas rīcības plāna izstrādē, kā arī rīcības plāna ieviešanā aglomerācijas teritorijā.

(3) Ministru kabinets nosaka:

1) trokšņa rādītājus, to piemērošanas kārtību un novērtēšanas metodes;

2) prasības un termiņus trokšņa kartēšanai, kā arī trokšņa stratēģisko karšu un rīcības plāna trokšņa samazināšanai izstrādei;

3) vides trokšņa radīto kaitīgo seku novērtēšanas metodes;

4) kārtību, kādā īstenojama sadarbība ar kaimiņvalstīm vides trokšņa novērtēšanā un samazināšanā (ja novērota pārrobežu ietekme);

5) sabiedrībai un Eiropas Komisijai sniedzamo informāciju par vides troksni, tās sniegšanas kārtību un termiņus, kā arī kārtību, kādā sabiedrība tiek iesaistīta rīcības plāna trokšņa samazināšanai izstrādē;

6) prasības un kārtību satiksmes un rūpniecisko objektu radītā vides trokšņa novērtēšanai.

(4) Apdzīvotajām vietām, autoceļiem, dzelzceļa līnijām un lidostām, kuru attiecīgie rādītāji ir mazāki, nekā minēts šā likuma pārejas noteikumu 10. vai 11.punktā, šā panta pirmajā un otrajā daļā minētās institūcijas var veikt trokšņa kartēšanu, izstrādāt un ieviest trokšņa stratēģiskās kartes un rīcības plānu trokšņa samazināšanai atbilstoši šajā likumā un citos normatīvajos aktos par vides aizsardzību paredzētajiem nosacījumiem.

(5) Pašvaldība savā administratīvajā teritorijā gādā par cilvēku aizsardzību pret nevēlamu vai kaitīgu troksni, kas rodas dažādu pasākumu laikā (izņemot treniņšaušanu, šaušanas sacensības un medības), izklaides vietās un izklaides darbību rezultātā. Pašvaldība var izdot saistošos noteikumus, kuros paredz:

1) pašvaldības atļauju izsniegšanu gadījumos, kad pasākumu laikā, izklaides vietās un izklaides darbību rezultātā tiks radīts troksnis;

2) prasības un kārtību skaņu pastiprinošu iekārtu izmantošanai, kā arī to, kā tiek uzraudzīta šo prasību un kārtības ievērošana;

3) prasības attiecībā uz skaņas izolāciju, kā arī to, kā tiek uzraudzīta šo prasību ievērošana;

4) institūcijas, kas ir tiesīgas kontrolēt attiecīgo pašvaldības saistošo noteikumu izpildi.

24

(18.12.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.12.2009., 09.06.2016., 14.07.2022. un 19.03.2026. likumu, kas stājas spēkā 28.03.2026.)

18.2 pants. Elektromagnētisko lauku starojuma novērtēšana un ierobežošana

(1) Prasības elektromagnētisko lauku starojuma novērtēšanai attiecas uz ierīcēm — mehāniskām, elektriskām vai elektroniskām konstrukcijām, kā arī to apvienojumiem —, kas paredzētas speciālu funkciju izpildei:

1) zemas frekvences ierīcēm elektrības ražošanai un elektriskās strāvas pārvadei, tostarp sliežu ceļu strāvas pārvadei, ar nominālo spriegumu no viena kilovolta (kV) un vairāk, ieskaitot citas līdzīgas ierīces frekvenču diapazonā no viena herca (Hz) līdz deviņiem kiloherciem (kHz);

2) līdzstrāvas tālās pārvades un pārdales fiksētām ierīcēm, ieskaitot iekārtu darbību ar nominālo spriegumu no diviem kilovoltiem (kV);

3) augstfrekvenču jeb radiofrekvenču ierīcēm, tostarp fiksētām instalācijām, kas rada elektromagnētiskos laukus frekvenču diapazonā no deviņiem kiloherciem (kHz) līdz 300 gigaherciem (GHz).

(2) Ministru kabinets nosaka:

1) elektromagnētisko lauku starojuma robežlielumus un mērķlielumus, to piemērošanas kārtību un novērtēšanas metodes;

2) prasības elektromagnētisko lauku radītā riska novēršanai vai samazināšanai;

3) kompetento iestādi ierīču radītā elektromagnētisko lauku starojuma kontrolei.

25

(01.02.2018. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.03.2018. Pants stājas spēkā 01.11.2018. Sk. pārejas noteikumu 49. punktu)