Vairogs3. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17
3. PADOMES
RĪCĪBA KONSTATĒTO PĀRKĀPUMU GADĪJUMĀ
3.1. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 26.panta pirmās
daļas 7.punkts noteic: "Elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās
un raidījumos nedrīkst ietvert aicinājumu, kas apdraud valsts
drošību vai būtiski apdraud sabiedrisko kārtību un
drošību." Savukārt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu
26.panta pirmās daļas 4.punktā ir noteikts, ka
"elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās un
raidījumos nedrīkst ietvert aicinājumu uz karu vai militāra
konflikta izraisīšanu." Bet Elektronisko plašsaziņas
līdzekļu 26.panta pirmās daļas 5.punktā ir noteikts, ka
"elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās un
raidījumos nedrīkst ietvert aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts
varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, graut valsts
teritoriālo vienotību vai izdarīt citu noziegumu."
Ņemot vērā šajā lēmumā konstatēto, kā arī turpmāk norādīto,
Padome uzskata, ka visos lēmumā minētajos programmas
"Rossija RTR" 2022.gada 17.februāra, 2022.gada
18.februāra, 2022.gada 20.februāra un 2022.gada 21.februāra
raidījumos ir ietverta informācija, kas ir pretrunā ar
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 26.panta pirmās daļas
4., 5. un 7. punktā noteikto. Proti, programmas "Rossija
RTR" raidījumos ietvertā informācija ir tiešā pretrunā un
tādējādi būtiski pārkāpj Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma
26. panta pirmās daļas 4., 5. un 7. punktā noteiktos aizliegumus
programmās iekļaut saturu, kas aicina uz militāra konfliktu
izraisīšanu, aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu vai
vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, graut valsts teritoriālo
vienotību vai izdarīt citu noziegumu, kā arī aicinājumu, kas
apdraud valsts drošību vai būtiski apdraud sabiedrisko kārtību
vai drošību. Papildu normatīvajos aktos noteiktajam, pieņemot
lēmumu Padome ņem vērā arī turpmāk norādīto.
3.2. 2021.gadā Krievijas Federācija preses brīvības indeksā
ierindojās 150. vietā no 180 vietām.4 Padome uzsver,
ka 2021.gadā veiktais "Pētījums par Latvijas iedzīvotāju
medijpratību un mediju satura lietošanas paradumiem"
atspoguļo, ka programma "Rossija RTR" cittautiešu vidū
Latvijā ir viena no biežāk minētajiem medijiem. Krievijā veidotās
televīzijas programmas, piemēram, "Rossija RTR",
"NTV Mir", "Ren TV" skatās gandrīz puse (44%)
aptaujāto Latvijas iedzīvotāju. 32% aptaujāto dažreiz skatās
Krievijas televīzijas programmas, bet regulāri tās skatās 12%
pētījuma dalībnieku. Lielākā Krievijas televīzijas programmu
skatītāju auditorija ir cittautiešu vidū, kur tas sasniedz
gandrīz divas trešdaļas (59%). Arī katrs trešais latvietis (35%)
regulāri vai dažreiz skatās Krievijā veidotās televīzijas
programmas. Dažādās sociāli demogrāfiskajās grupās iegūtie
rezultāti atklāj, ka salīdzinoši lielāks Krievijas televīzijas
programmu skatītāju skaits vērojams arī gados vecāko (45+)
respondentu un Latgales iedzīvotāju vidū.5 Taču
Krievijā joprojām tiek ieviesti arvien jauni un stingrāki
ierobežojumi plašsaziņas līdzekļiem, un iespējas sniegt
objektīvas reportāžas un sekmē žurnālistu ētikas standartu
graušanu. Notiek arī žurnālistu un neatkarīgo plašsaziņas
līdzekļu apspiešana, turpinot žurnālistu un blogeru
aizturēšanu.7
3.3. Elektroniskie plašsaziņas līdzekļi tiek izmantoti
Krievijas ārpolitikas interesēm atbilstošas informācijas
izplatīšanai, oficiāli argumentējot to ar savu tautiešu
aizsardzību, Krievijas valsts kontrolētās programmas
"Rossija RTR" raidījumos ir konstatēts saturs, kas
aicina uz militāra konfliktu izraisīšanu, aicinājumu vardarbīgi
gāzt valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, graut
valsts teritoriālo vienotību, kā arī aicinājumu, kas apdraud
valsts drošību. Būtiski norādīt, ka esošajā ģeopolitiskajā
situācijā valsts drošības apdraudējums saskatāms ne vien
attiecībā pret Ukrainas valsti, bet arī Latvijas Republiku, jo
militāra agresija kaimiņvalstīs un neparedzama ģeopolitiskā
situācija nenoliedzami apdraud arī Latvijas Republikas drošību,
īpaši ņemot vērā apstākli, ka Latvija līdz 1990.gadam bija
Padomju savienības sastāvā un programmas "RTR Rossija"
ietvaros tiek pausta informācija, ka "viņi [NATO]
jau ir atnākuši uz Ukrainu, viņi jau ir Baltijā, bet tā ir
bijusī PSRS teritorija, tā ir mūsu valsts [Krievijas
Federācijas] teritorija." (Skatīt šā lēmuma 1.1.
punktu). Padome uzsver, ka apdraudējums nacionālajai drošībai
ietver spēka lietošanu vai draudus pret pašu valsts pastāvēšanu
vai tās teritoriālo integritāti - draudi var būt gan ārēji, gan
iekšēji, gan tieši, gan netieši.
3.4. Elektroniskā plašsaziņas līdzekļa izplatītie raidījumi ne
tikai vienpusīgi pasniedz informāciju, bet ir arī manipulatīvi
inscenēti kā militārās agresijas palīglīdzekļi un tiek
pozicionēti kā kara vešanas instrumenti, tādējādi neapšaubāmi
radot pamatotu iemeslu saskatīt valsts drošības apdraudējumu. Arī
gadījumos, kad aicinājumi, kas apdraud valsts drošību vai saturs,
kas satur aicinājumu uz karu vai militāra konflikta izraisīšanu
konstatēts diskusiju raidījumos, Padomes ieskatā,
raidorganizācija nes atbildību par šādu viedokļu paušanas
neierobežošanu un saprātīga viedokļu līdzsvara neesamību. Padome
vērš uzmanību, ka augstu vērtē vārda brīvību, kura ir uzskatāma
par vienu no lielākajām demokrātiskas valsts vērtībām, kuru
izmantot ir tiesīgs ikviens tās sabiedrības loceklis.
Tiesības uz vārda brīvību sevī ietver tiesības brīvi iegūt,
paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Tomēr
konkrēto gadījumos vārda brīvība ir ierobežojama, lai aizsargātu
citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, valsts un
sabiedrības drošību un labklājību. Proti, gadījumā, ja diskusijas
formāta piešķirtās tiesības tās dalībniekiem brīvi paust savu
viedokli tiek izmantotas negodprātīgi, Padomes ieskatā,
vārda brīvības
izmantošana nolūkā paust ar aicinājumus, kas apdraud valsts
drošību, nav pieļaujama vārda brīvības izpausme, jo tā
neatbilst vispārējiem elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības
mērķiem - informēt, izglītot un izklaidēt sabiedrību, kā arī ir
pretēji demokrātijas pamatprincipiem. Vērtējot sižetus gan
kontekstā, gan arī atsevišķus individuālus izteikumus, ir
konstatējams gan nepārprotams aicinājums uz karu vai militāra
konflikta izraisīšanu, kas nenoliedzami būtiski ietekmē un
apdraud valsts drošību. Līdz ar to Padome secina, ka programmas
"Rossija RTR" raidījumos atspoguļotā informācija
nepārprotami un būtiski pārkāpj EPLL 26. panta pirmās daļas
4., 5. un 7.punktu, un ir pretrunā Direktīvas 3. pantam.
3.5. Atbilstoši Elektronisko plašsaziņas līdzekļu
likuma 1. panta 28. punktam retranslācija ir "programmas
uztveršana un tūlītēja pilnīga vai daļēja izplatīšana Latvijā
publiskā elektronisko sakaru tīklā, neizdarot programmā vai
raidījuma saturā nekādus grozījumus. [..]." Turpmāk
tiek izklāstīts normatīvajos aktos noteiktais tiesiskais
pamatojums televīzijas programmu izplatīšanas ierobežošanai
Latvijas teritorijā.
3.5.1. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma
21.1 panta pirmā daļa noteic: "Nacionālā
elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome nodrošina uztveršanas
brīvību un Latvijas teritorijā neierobežo elektroniskā
plašsaziņas līdzekļa audiovizuālās programmas retranslāciju no
citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas
valsts, izņemot gadījumus, kad elektroniskā plašsaziņas līdzekļa
programmā ir būtiski pārkāpti šā likuma 24. panta devītās vai
desmitās daļas vai 26. panta 1., 2., 3., 4., 5., 6. vai 9. punkta
noteikumi un šāds pārkāpums iepriekšējo 12 mēnešu laikā noticis
vismaz divas reizes."
3.5.2. 21.1 panta 3.1 daļa
noteic, ka "Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu
padome lemj par elektroniskā plašsaziņas līdzekļa programmas
izplatīšanas aizliegumu, ja kādas Eiropas Savienības dalībvalsts
vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts jurisdikcijā esoša
elektroniskā plašsaziņas līdzekļa audiovizuālā programma nopietni
un būtiski pārkāpj šā likuma 26. panta 7. vai 8. punktu
un šāds pārkāpums iepriekšējo 12 mēnešu laikā noticis vismaz
vienu reizi." EPLL 21.1 panta 3.2
daļā norādīts uz Padomes pienākumiem, ierobežojot programmu,
pamatojoties uz 21.1 panta 3.1 daļā
paredzēto gadījumu. Proti, "šā panta
3.1 daļā minētajā gadījumā Nacionālā elektronisko
plašsaziņas līdzekļu padome informē attiecīgo elektronisko
plašsaziņas līdzekli, attiecīgo valsti un Eiropas Komisiju
par:
1) raidījumiem, kuros konstatēti
pārkāpumi;
2) pārkāpumu būtību;
3) to, uz kādu periodu paredzēts elektroniskā plašsaziņas
līdzekļa programmas izplatīšanas aizliegums Latvijas
teritorijā."
3.5.3. Savukārt EPLL 21.1 panta 3.3 daļa
noteic: "Konstatējot šā likuma 26. panta 7.
vai 8. punkta pārkāpumus, Nacionālā elektronisko plašsaziņas
līdzekļu padome steidzamos gadījumos ne vēlāk
kā vienu mēnesi pēc iespējamā pārkāpuma var atkāpties no šā panta
3.2 daļā noteiktās kārtības un aizliegt
elektroniskā plašsaziņas līdzekļa programmas izplatīšanu Latvijas
teritorijā."
3.6. Lasot kopsakarā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma
21.1 panta pirmo daļu, 3.1 daļu un
3.3 daļu ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma
1. panta 28. punktā noteikto retranslācijas definīciju, secināms,
ka Padome noteiktos gadījumos ir tiesīga pieņemt lēmumu par kādas
programmas retranslācijas pārtraukšanu Latvijas teritorijā,
neatkarīgi no tā, vai retranslāciju nodrošina tāds subjekts, kurš
ir saņēmis Padomes izdotu retranslācijas atļauju vai apraides
atļauju, vai subjekts, kurš to dara bez attiecīgas atļaujas,
piemēram, tādēļ, ka atrodas citas valsts jurisdikcijā. No minētā
izdarāms secinājums, ka likumdevējs ir paredzējis Padomei
tiesības ierobežot programmas "Rossija RTR"
retranslāciju, ja tiek konstatēts nepārprotams un būtisks
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 26. panta pirmās daļas
attiecīgajos punktos iekļauto aizliegumu pārkāpums.
3.7. Ņemot vērā šajā lēmumā konstatēto, Padome secina, ka
lēmumā minētajos programmas "Rossija RTR" 2022.gada
17.februāra, 2022.gada 18.februāra, 2022.gada 20.februāra un
2022.gada 21.februāra raidījumos "Vakars ar Vladimiru
Solovjovu", "60 minūtes" un "Ziņas" ir
pārkāpti Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 26.panta pirmās
daļas 4., 5. un 7.punkta noteikumi un ir iestājies Elektronisko
plašsaziņas līdzekļu likuma 21.1 panta 3.3
daļā paredzētais tiesiskais sastāvs programmas izplatīšanas
ierobežošanai, jo, ņemto
vērā izdarīto pārkāpumu satraucošo raksturu un
būtiskumu, to, ka
izplatīti aicinājumi, kas nepārprotami apdraud gan Ukrainas, gan
Latvijas valsts drošību, kā arī esošo ģeopolitisko situāciju
Pasaulē, Padome atzīst, ka programmas "Rossija RTR"
izplatīšanas ierobežošana Latvijas teritorijā ir
steidzama.
3.8. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.1
panta 3.3 daļa paredz ierobežot retranslāciju
(programmas izplatīšanu), ja ir pieļauti Elektronisko plašsaziņas
līdzekļu likuma 26. panta 7. vai 8. punkta pārkāpumi un
Padome konstatē, ka programmas izplatīšanas aizliegums Latvijas
teritorijā jānoteic steidzamības kārtā. Padome uzskata, ka
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.1 pants ir
tulkojams plašāk un ar likuma tekstā lietoto jēdzienu
"retranslācija" ir jāsaprot ne vien retranslācija
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 1.panta 28.punkta
izpratnē, bet arī jebkura cita veida ārvalstī veidotas programmas
izplatīšana Latvijā. Tāpēc Elektronisko plašsaziņas līdzekļu
likuma 21.1 panta 3.3 daļa ir attiecināma
arī uz konkrētās lietas apstākļiem, kuros programma "Rossija
RTR" Latvijā tiek izplatīta, neizmantojot retranslāciju.
Šādu izpratni, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma
21.1 pantā minētais retranslācijas jēdziens ir
tulkojams plašāk, Padome pamato ar Direktīvas mērķiem un Eiropas
Savienības Tiesas praksi. Proti, Direktīvas 3. panta pirmajā daļā
ir noteikts, ka "Dalībvalstis nodrošina uztveršanas
brīvību un savā teritorijā neierobežo audiovizuālo mediju
pakalpojumu retranslāciju no citām dalībvalstīm tādu apsvērumu
dēļ, kuri ietilpst šīs direktīvas koordinētajās jomās."
Savukārt panta otrajā daļā ir noteikts, kādos gadījumos attiecībā
uz televīzijas apraidi dalībvalsts var atkāpties no pienākuma
nodrošināt uztveršanas brīvību. Padome uzskata, ka gadījumā, ja
dalībvalsts drīkstētu atkāpties no pienākuma nodrošināt
uztveršanas brīvību tikai gadījumā, ja ārvalsts televīzijas
programma tiktu izplatīta retranslācijas ceļā, netiktu sasniegts
Direktīvas mērķis ierobežot televīzijas apraidi tajos gadījumos,
kad attiecīgie likuma pārkāpumi tiek pieļauti, televīzijas
programmu izplatot jebkādā citā tehnoloģiskā veidā, nevis
retranslējot to. Tāpēc, lai nodrošinātu Direktīvas mērķa
(tiesības atkāpties no pienākuma nodrošināt uztveršanas brīvību,
ja tiek pieļauti attiecīgie pārkāpumi jebkurā gadījumā neatkarīgi
no programmas apraides veida) sasniegšanu, Elektronisko
plašsaziņas līdzekļu likuma 21.1 pantā minētais
retranslācijas jēdziens ir jātulko paplašināti, to attiecinot uz
visiem apraides veidiem, ne tikai uz retranslāciju. To, ka
konkrētajā lietā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma
21.1 pantā minēto retranslācijas jēdzienu ir pamats
tulkot paplašināti, Padome pamato ar Eiropas Savienības Tiesas
spriedumos lietās 14/83 Von Colson and Kamann v. Land
Nordrehein-Wstfalen (sk. sprieduma 26.punktu) un
C-106/89 Marleasing SA v. La Comercial Internacionale
de Alimentacion SA (sk. sprieduma 8.punktu)
sniegtajiem skaidrojumiem par to, kā dalībvalsts iestādei ir
jāveicina direktīvas mērķu sasniegšana gadījumā, ja direktīva
vispār nav ieviesta vai ir ieviesta nepilnīgi. Nav šaubu, ka šie
noteikumi jāīsteno arī gadījumos, kad direktīva ir pārņemta
pilnībā. Padomes ieskatā retranslācijas jēdzienam Elektronisko
plašsaziņas līdzekļu likuma 21.1 panta kontekstā
jāietver visi programmas izplatīšanas veidi, tai skaitā satelīta
apraide un programmas izplatīšana internetā.
3.9. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma normas paredz
Padomei tiesības izlemt, vai konkrētajā gadījumā administratīvais
akts ir izdodams. Tāpat normatīvie akti neparedz izdot noteikta
satura administratīvo aktu, tāpēc šāda administratīvā akta satura
noteikšana ir Padomes kompetencē. Šādu kārtību likumdevējs
noteicis Administratīvā procesa likuma (turpmāk - APL) 65. panta
ceturtajā daļā, kas noteic: "Ja piemērojamā tiesību norma
ļauj iestādei izlemt, vai administratīvo aktu izdot vai neizdot,
bet izdošanas gadījumā nenosaka konkrētu tā saturu (brīvais
administratīvais akts), iestāde vispirms apsver izdošanas
lietderību. Ja iestāde secina, ka administratīvais akts ir
izdodams, tā izdod šo aktu, ievērojot piemērojamā tiesību normā
noteiktos ietvarus, un šajos ietvaros, pamatodamās uz lietderības
apsvērumiem, nosaka administratīvā akta saturu.
[..]."
Ievērojot minēto, Padomei ir jāveic visaptverošs lietderības
apsvērumu vērtējums par administratīvā akta izdošanas un satura
lietderību. Lietderības apsvērumu vērtēšanas kritēriji, lemjot
par brīvā administratīvā akta izdošanu, noteikti APL 66. panta
pirmajā daļā, kas noteic, ka, apsverot administratīvā akta
izdošanas vai tā satura lietderību, iestāde lemj:
a. par administratīvā akta nepieciešamību, lai sasniegtu
tiesisku (leģitīmu) mērķi;
b. par administratīvā akta piemērotību attiecīgā mērķa
sasniegšanai;
c. par administratīvā akta vajadzību, tas ir, par to, vai šo
mērķi nav iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kuri mazāk ierobežo
administratīvā procesa dalībnieku tiesības vai tiesiskās
intereses;
d. par administratīvā akta atbilstību, salīdzinot
privātpersonas tiesību aizskārumu un sabiedrības interešu
ieguvumu un ņemot vērā, ka privātpersonas tiesību būtisku
ierobežošanu var attaisnot tikai ievērojams sabiedrības
ieguvums.
Padome uzskata, ka šo lēmumu ir
nepieciešams pieņemt, lai sasniegtu leģitīmu mērķi, pamatojoties
uz turpmāk norādītajiem apsvērumiem.
Administratīvā akta nepieciešamība,
lai sasniegtu leģitīmu mērķi
Satversmes 100. pants paredz "Ikvienam ir tiesības uz
vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un
izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir
aizliegta." 116.pants paredz, ka personas tiesības, kas
noteiktas Satversmes 100.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos
gadījumos, lai sasniegtu leģitīmu mērķi - aizsargātu citu cilvēku
tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību,
labklājību un tikumību.
Satversmes tiesa ir skaidrojusi, ka Satversme vārda brīvības
ierobežojumus noteikusi vispārīgi, savukārt Eiropas Cilvēka
tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk - ECTK)
dod konkrētākus kritērijus. Tāpēc attiecībā uz pieļaujamajiem
plašākajiem vārda brīvības ierobežojumiem Satversmes normas
jāinterpretē ECTK 10. panta izpratnē (Satversmes tiesas
2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01
22. punkts). Pamattiesību uz vārda brīvību ierobežojuma
mērķis atzīstams par leģitīmu tikai tad, ja tas atbilst ne vien
Satversmes 116. pantā, bet arī ECTK 10. pantā minētajiem mērķiem,
kuru labad var ierobežot vārda brīvību (Satversmes tiesas
2010. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-45-01 9.
punkts). ECTK 10. panta otrajā daļā noteikts: "Tā kā
šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā
var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem
vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā
sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās
vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu
nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību,
aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu
konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas
varu un objektivitāti." Elektronisko plašsaziņas
līdzekļu likuma 21.1 panta 3.3 daļa un
attiecīgi 26. panta pirmās daļas 4., 5. un 7.punktos noteiktie
gadījumi, kad iestādei ir tiesības ierobežot personas vārda
brīvību (elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu
retranslāciju no citām valstīm), pēc būtības jau paši par sevi
norāda uz šā ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem, kas noteikti
Satversmes 116.pantā un ECTK 10.panta otrajā daļā. Leģitīmais
mērķis vārda brīvības ierobežošanai konkrētajā gadījumā
nepārprotami ir valsts un sabiedrības drošība, demokrātiskas
valsts iekārtas saglabāšana. Demokrātiskas valsts iekārtas
aizsardzība kā leģitīms mērķis sevī ietver nacionālās drošības un
Latvijas teritoriālās vienotības aizsardzību.8 Padome
uzsver, ka elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās ir
aizliegts izplatīt saturu, kas apdraud valsts drošību, un šis
valsts drošības apdraudējums ir vērtējams ne vien Latvijas, bet
arī citu valstu drošības kontekstā.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 2.pantu Latvijas
valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Latvijas tauta varu
realizē tieši, kā arī caur valsts un pašvaldību institūcijām.
Augstākā tautas varas izpausme ir tautas nobalsošana un brīvās
vēlēšanas. Valsts varu veido likumdošanas (Latvijas Republikas
Saeima), izpildu (Latvijas Republikas Ministru kabinets) un tiesu
vara. Tātad praksē aicinājums vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas
valsts varu var izpausties ne tikai pret Latvijas Republikas
Saeimu, bet arī pret Latvijas Republikas Ministru kabinetu un tām
padotām valsts pārvaldes iestādēm, un pret Latvijas tiesām.
Minētais neizslēdz iespēju, ka aicinājums var būt vērsts pret
visu valsts varu kopumā. Tāpat jāuzsver, ka valsts drošības
apdraudējumam var būt vairāki līmeņi - atkarībā no apdraudējuma
veida, tā intensitātes, rakstura, kā arī apdraudētās teritorijas
lieluma. Izvērtējot elektroniskā plašsaziņas līdzekļa programmā
izplatīto informāciju, kā arī ģeopolitisko situāciju, kādā tā
tiek izplatīta, Padomes ieskatā ir pamatoti uzskatīt, ka
izplatītā informācija būtiski apdraud valsts drošību un
sabiedrisko drošību.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ikvienam ir tiesības brīvi
paust savus uzskatus jebkādā veidā - mutvārdos, rakstveidā,
vizuāli, ar māksliniecisku izteiksmes līdzekļu palīdzību u.tml.
(sk. Satversmes tiesas 2003.gada 5.jūnija sprieduma lietā
Nr.2003-02-0106 secinājumu daļas 1.punktu un 2003.gada 29.oktobra
sprieduma lietā Nr.2003-05-01 21.punktu). Turklāt vārda
brīvība līdzās tradicionālām tās izpausmēm, piemēram, runām,
plašsaziņas līdzekļos pausto viedokļu dažādībai, dalībai
demonstrācijās un citos pasākumos, ietver arī dažādas
mākslinieciskas izpausmes formas, kā, piemēram, rakstniecību,
glezniecību, mūziku, un arī citas kombinētas vārda brīvības
izpausmes, tostarp simbolu lietošanu (sk. Satversmes tiesas
2015.gada 2.jūlij sprieduma lietā Nr.2015-01-01 11.4.punktu),
tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz vārda brīvību
nav absolūtas un var tikt ierobežotas, ja tas nepieciešams
sabiedrības interešu labā (sk. Satversmes tiesas 2015.gada
2.jūlija sprieduma lietā Nr.2015-01-01 13.punktu). Tāpat
tiesības uz vārda brīvību nenozīmē visatļautību. Gan no
Satversmes, gan arī no Latvijai saistošajiem starptautiskajiem
cilvēktiesību dokumentiem izriet, ka tiesības uz vārda brīvību
var ierobežot. Valsts var noteikt vārda brīvības ierobežojumus
gadījumos, kad personas tiesības uz vārda brīvību tieši ietekmē
citu personu tiesības, kā arī gadījumos, kad vārda brīvība rada
nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai (sk. Satversmes
tiesas 2003.gada 29.oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01
secinājumu daļas 22.punktu un Manfred Nowak. U.N. Covenant on
Civil and Political Rights. CCPR Commentary. - Publisher
N.P.Engel, Kehl, Strasbourg, Arlington, 1993, p.337).
Ievērojot minēto, Padome uzskata, ka par leģitīmo mērķi, saskaņā
ar kuru ir pieļaujams ar administratīvo aktu ierobežot personas
vārda brīvību saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma
21.1 panta 3.3 daļu par 26. panta pirmās
daļas 7.punkta punkta pārkāpumu, atzīstama valsts interese
aizsargāt valsts drošību, teritoriālo vienotību un sabiedrisko
drošību.
Padome uzskata, ka lēmums ir piemērots leģitīmā mērķa
sasniegšanai. Ja aizsargājamu leģitīmo mērķi aizskar tieši
elektroniskā plašsaziņas līdzekļa programmas retranslācija no
citām valstīm, tad šādas retranslācijas ierobežošana viennozīmīgi
novērš leģitīmā mērķa pārkāpumu. Šāds ierobežojums piemērots,
pieļaujams un demokrātiskā valstī nepieciešams.
Administratīvā akta piemērotība
attiecīgā mērķa sasniegšanai
Attiecībā uz vārda brīvības ierobežojuma vērtējumu jāņem vērā
arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) izdarītie
secinājumi par to, ka tādiem audiovizuāliem medijiem kā radio un
televīzijai, ņemot vērā to iespējas nodot ziņas caur skaņu un
attēlu, piemīt spēja ātrāk un iedarbīgāk ietekmēt sabiedrību,
nekā drukātajai presei (sk. ECT sprieduma lietā Manole
and Other v. Moldova 97. punktu). Tātad arī sabiedrībai
kaitīga informācija caur televīziju rada krietni ievērojamāku
negatīvu efektu sabiedrībai, nekā drukātā prese. Līdz ar to pret
televīzijas programmas ierobežošanu valstij nebūtu jāizvirza tik
stingri kritēriji, kā attiecībā uz vārda brīvības ierobežošanu
drukātajā presē. Šajā aspektā būtiski ņemt vērā televīzijas
sižetu iedarbību uz skatītājiem ar dažādiem skatītāju uztveri
ietekmējošiem paņēmieniem.
Tāpat šajā aspektā jāņem vērā Satversmes tiesas 2003. gada 29.
oktobra spriedumā lietā Nr. 2003-05-01 paustās atziņas. Šajā
spriedumā tiesa atsaucās uz ECT bijušā prezidenta Luciusa
Vildhābera sniegto viedokli intervijā, kurā viņš norādīja, ka
būtu jānodala, kāda informācija vērtējama kā žurnālista vai kādas
trešās personas viedoklis, bet kāda sniegta kā ziņu materiāls.
Ziņu materiāliem vienmēr jābūt patiesiem, bet viedoklis vienmēr
ir subjektīvs un emocionāls, tāpēc kādam var būt arī ļoti
netīkams (sk. sprieduma 24. punktu). Tāpat šajā
spriedumā norādīts, ka tiesības uz vārda un preses brīvību ir
atvasinātas no sabiedrības tiesībām saņemt informāciju un nav
uzskatāmas par kādām īpašām žurnālistam dotām tiesībām.
Sabiedrībai ir tiesības saņemt patiesu informāciju - tā ir
aksioma. Un mediju uzdevums un pienākums ir kalpot sabiedrības
interesēm. Padomes ieskatā sabiedrības interesēs nav saņemt tādu
informāciju, kura satur aicinājumus, kas apdraud kādas valsts
drošību, teritoriālu vienotību, aicinājumus uz karu un militāra
konflikta izraisīšanu. Šādas informācijas saņemšana daļā
sabiedrības var radīt uztraukumu un bailes savas valsts
pastāvēšanu un savu, savas ģimenes nākotni. Turklāt šī
informācija satur arī dezinformāciju un šādas informācijas
rezultātā var rasties un aktivizēties radikālas organizācijas,
kuras atbalsta šīs idejas, kā arī to pretinieki, tādējādi
neizslēdzot iespēju, ka valstu iekšienē var rasties dažu grupu
protesti un tādējādi neapšaubāmi tiek ietekmēta sabiedriskā
kārtībā un cilvēku drošība, kas būtiski un nepārprotami ietekmē
valsts drošību kopumā. Gadījumā, ja televīzijas programmu, kuru
raidījumos šī informācija tiek demonstrēta, netiktu Latvijas
teritorijā izplatīta, nav šaubu, ka pieejamība šai informācijai
būtu krietni mazāka, tādējādi arī šīs informācijas nodarītais
kaitējums būtiski samazinātos.
Līdz ar to, Padomes ieskatā, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu
likuma 21.1 panta 3.3 daļā paredzētais
instruments tiesību uz vārda brīvību ierobežošanai - elektronisko
plašsaziņas līdzekļu programmu retranslācijas no citām valstīm
ierobežošana - ir uzskatāms par piemērotu līdzekli leģitīmā mērķa
sasniegšanai.
Administratīvā akta nepieciešamība
demokrātiskā sabiedrībā
Konkrētajā gadījumā, kā tas secināts iepriekš, personas
tiesību aizskārumu rada programmas "Rossija RTR"
izplatīšana Latvijas teritorijā.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka nevar izslēgt
to, ka persona vai personu grupa atsauksies uz Eiropas
cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk
arī - ECTK) vai tās protokolos nostiprinātajām tiesībām, lai tām
būtu "tiesības" uz rīcību, kas praksē nozīmē darbības,
kuru nodoms ir ECTK noteikto tiesību vai brīvību sagraušana;
jebkāda šāda graujoša darbība darītu galu demokrātijai. Tieši šīs
bažas lika ECTK autoriem iekļaut tajā 17. pantu, kas nosaka:
"Neviena no (..) ECTK normām nav tulkojama kā kādas
valsts, grupas vai personas tiesības veikt jebkuru darbību, kuras
mērķis ir likvidēt (..) ECTK atzītās tiesības un brīvības vai
ierobežot tās lielākā mērā nekā tas noteikts ECTK"
(Collected Edition of the "Travaux Préparatoires":
Official Report of the Consultative Assembly, 1949., 1949,
1235.-1239. lpp). Nevajadzētu nevienam atļaut izmantot
Konvencijas noteikumus, lai vājinātu vai iznīcinātu demokrātiskas
sabiedrības ideālus un vērtības (ECT sprieduma lietā Refah
Partisi un Others v. Turkey [GC] Nr. 41340/98, 41342/98, 41343/98
and 41344/98, 99. punkts). Tādējādi, lai garantētu
demokrātiskas sistēmas drošību, stabilitāti un efektivitāti,
valstij var būt nepieciešamība veikt īpašus pasākumus sevis
aizsargāšanai. Tādēļ ECT ir atzinusi "sevi aizstāvēt
spējīgas demokrātijas" jēdziena leģitimitāti (Eiropas
Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 16. marta
sprieduma lietā Ždanoka v. Latvia 100. punkts).
Padomes ieskatā, uz konkrēto gadījumu ir attiecināms ECT
judikatūrā nostiprinātais "sevi aizstāvēt spējīgas
demokrātijas" jēdziens, no kura izriet valsts tiesības
ierobežot ECTK paredzētās tiesības, tostarp, tiesības uz vārda
brīvību, ja šīs tiesības tiek izmantotas pretēji ECTK
paredzētajiem mērķiem. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka
demokrātiskai valstij ir ne vien tiesības, bet arī pienākums
aizsargāt principus, pamatojoties uz kuriem tā ir radīta (sk.
Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā
Nr. 2005-13-0106 13.6. punktu).
Konkrētajā gadījumā nav šaubu par to, ka programmas
"Rossija RTR" raidījumos atspoguļotā informācija
nepārprotami un būtiski nonāk pretrunā ar Elektronisko
plašsaziņas līdzekļu likuma 26. panta pirmās daļas 7.punktā (kā
arī 4. un 5.punktos) noteikto, kā arī Direktīvas 3.pantu. Līdz ar
to šī informācija ir pretrunā arī ar leģitīmo mērķi, kuru
aizsargā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 26.pants.
Tādējādi, Padomes ieskatā, ir nepieciešams novērst leģitīmā mērķa
aizskārumu, ko rada programmas "Rossija RTR"
retranslācija, lai aizsargātu valsts drošību, teritoriālo
vienotību un sabiedrisko drošību. Bez tam, ņemot vērā televīzijas
ievērojamo lomu informācijas sniegšanā iedzīvotājiem, Padome
uzskata, ka nepastāv citi tiesiski mehānismi, kā ierobežot
programmas "Rossija RTR" radīto aizskārumu, kā vien
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.1panta
3.3daļā paredzētās Padomes tiesības ierobežot
programmas retranslāciju, jo izdarītie pārkāpumi klaji un
nopietni pārkāpj Direktīvā un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu
likumā noteiktās prasības programmu veidošanai un rada būtisku
apdraudējumu valsts drošībai, īpaši esošajā ģeopolitiskajā
situācijā.
Padome uzskata, ka administratīvā akta ierobežojošo mērķi var
sasniegt ar samērīgu laika periodu, uz kādu būtu ierobežojuma
programmas "Rossija RTR" retranslācija Latvijas
teritorijā. Padomes ieskatā šis laika periods ir 5 (pieci)
gadi. Minētais laika periods uzskatāms par samērīgu,
jo, pirmkārt, nav paredzams, kā attīstīsies militārais konflikts
Ukrainā un kādas būs Krievijas Federācijas turpmākās darbības,
tajā skaitā attiecībā pret citām valstīm, tādējādi nav
prognozējams, kāds varētu būt televīzijas programmā turpmāk
demonstrētais saturs un kā tas ietekmēs Latvijas un citu valstu
drošību. Ņemot vērā, ka vienlaikus ar militāro agresiju Ukrainā,
gan Ukrainā, gan citviet pasaulē tiek īstenots arī mērķtiecīgs
hibrīdkarš, izplatīta dezinformācija un nepatiesas ziņas. Padome
uzver, ka pētījumā "Pētījums par Latvijas iedzīvotāju
medijpratību un mediju satura lietošanas paradumiem" iegūtie
dati liecina, ka gandrīz visi (85%) aptaujas dalībnieki ir
saskārušies ar viltus ziņām, tendenciozu vai safabricētu
informāciju.9 Tādējādi nav šaubu, ka esošajos
apstākļos ir būtiski garantēt arī informatīvās telpas drošību,
uzticamas un pārbaudītas informācijas pieejamību. Otrkārt,
programmas izplatīšana Latvijas teritorijā jau iepriekš
vairākkārtīgi ir tikusi ierobežota, taču uz ievērojami īsākiem
aizlieguma termiņiem. Padome secina, ka šie aizliegumi un Padomes
iepriekš veiktās darbības, īslaicīgi ierobežojot programmas
izplatīšanu Latvijas teritorijā, nav nodrošinājušas rezultātu un
nav bijušas par iemeslu, lai programma pārskatītu un manītu
programmas veidošanas pamatprincipus un atkārtoti nepieļautu
Direktīvas un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma
pārkāpumus.
Padome uzsver, ka, atjaunojot šīs programmas izplatīšanu
Latvijas teritorijā esošajā ģeopolitiskajā situācijā, Latvijas
valsts nevarēs garantēt tās iedzīvotāju un šīs programmas
auditorijas aizsardzību pret kaitīgu saturu, tādu, kas apdraud
Latvijas un citu valstu drošību. Šāds aizlieguma laiks dod
iespēju gan programmas "Rossija RTR" veidotājam apsvērt
un atrast atbilstošu risinājumu programmas veidošanai un
nodrošināšanai, lai pēc programmas "Rossija RTR"
retranslācijas iespējamas atsākšanas netiktu atkārtoti pārkāpti
Direktīvā un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteiktie
aizliegumi saistībā ar programmu veidošanu.
Administratīvā akta samērīgums
Tiesisko seku samērīgums jāvērtē katra administratīvā akta
izdošanas gadījumā. Tiesību piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir
tiesisko seku konkretizēšana un šajā posmā tiesību piemērotāja
pienākums ir apsvērt tiesiskās sekas un izvēlēties tās sekas,
kuras sasniedz tiesību mērķi - taisnīgumu (Satversmes tiesas
2007. gada 28. februāra lēmuma lietā Nr. 2006-41-01
14.2. punkts). Uz šādu iestādes pienākumu norāda arī APL
13. pantā nostiprinātais samērīguma princips: "Labumam,
ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir
jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu
ierobežojumam. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko
interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu
sabiedrības labumu."
Padomes ieskatā konkrētajā gadījumā labums, ko iegūs
sabiedrība, ir ievērojami lielāks nekā tiesību ierobežojums, jo
sabiedrību vairs nesasniegs tādi raidījumi, kuros izteiktie
aicinājumi apdraud gan Latvijas, gan Ukrainas valstu drošību un
arī Eiropas drošību kopumā, izteikumi, kas aicina uz kara vai
militāra konflikta izraisīšanu. Tāpat Sabiedrība vairs nebūs
pakļauta tādas neobjektīvas informācijas spiedienam, kas nemitīgi
atgādina Latviju kā bijušo PSRS valsti, kurai līdzās citām
bijušajām PSRS republikām, būtu jābūt Krievijas sastāvā.
Papildus jānoskaidro, kāds ir iespējamais kaitējums un
zaudējumi, kas ar administratīvo aktu tiks nodarīti programmas
"Rossija RTR" izplatītājam un tiem elektroniskiem
plašsaziņas līdzekļiem, kas šo programmu retranslē un citā veidā
izplata Latvijas teritorijā. Attiecībā uz tiesību uz vārda
brīvību ierobežojumu programmas "Rossija RTR"
izplatītājam, secināms, ka sabiedrības ieguvums ir ievērojami
lielāks nekā personas tiesību aizskārums, jo sabiedrības
interesēs ir tās pasargāšana no neobjektīviem un tendencioziem
raidījumiem, kuri satur aicinājumus un saturu, kas apdraud valsts
drošību, kā arī aicina uz kara vai militāra konflikta
izraisīšanu. Satversmes tiesa 2003.gada 29.oktobra spriedumā
lietā Nr. 2003-05-01 secinājumu daļas 31. punktā ir
atzinusi, ka preses pienākums ir sniegt tikai patiesu informāciju
un vārda brīvība šajā aspektā ietver arī pienākumus un atbildību.
Šādu secinājumu attiecībā uz žurnālistiem vairākkārt izdarījusi
arī ECT, norādot, ka ECTK 10. pants tos aizsargā tikai tādā
gadījumā, ja "tie darbojas godprātīgi, sniedz precīzu un
pārbaudītu informāciju, ievērojot žurnālista ētiku"
(sk. Human Rights. The 1998 Act and the European Convention.
London, Sweet & Maxwell, 2000, p.300, sk. arī Cilvēktiesību
tiesas spriedumu lietā Bladet Tromsø and Stensaas v. Norway,
para.65, 1996.gada 27.marta spriedumu lietā Goodwin v. United
Kingdom, para.39 un 1999.gada 21.janvāra spriedumu lietā Fressoz
and Roire v. France, para.54).
Tāpat Padome izvērtē arī iespējamos zaudējumus, kas līdz ar
retranslācijas aizliegumu varētu rasties elektroniskajiem
plašsaziņas līdzekļiem, kas retranslē programmu "Rossija
RTR" Latvijas teritorijā. ECT ir atzinusi, ka plurālisms un
demokrātija balstās uz kompromisu, kas prasa dažādas piekāpšanās
no indivīdu puses, kuriem reizēm ir jābūt gataviem ierobežot
dažas no savām brīvībām, lai nodrošinātu lielāku valsts
stabilitāti kopumā (ECT spriedums lietā Refah Partisi and
Others v. Turkey [GC], Nr. 41340/98, 41342/98, 41343/98 and
41344/98, 99. punkts). Tādējādi jautājums, kas tiek
izvirzīts, ir par kompromisa panākšanu starp prasībām aizstāvēt
demokrātisku sabiedrību, no vienas puses, un prasībām aizstāvēt
cilvēktiesības, no otras puses. Ikreiz, kad valsts vēlas
atsaukties uz "sevi aizstāvēt spējīgas demokrātijas"
principu, lai pamatotu iejaukšanos indivīda tiesībās, tai ir
rūpīgi jāizvērtē apsveramā pasākuma mērogs un sekas, lai
nodrošinātu iepriekšminētā līdzsvara panākšanu (ECT 2006. gada
16. marta sprieduma lietā Ždanoka v Latvia [GC]
100. punkts).
Padome saskata pamatu pieņēmumam, ka zaudējumi
elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kuri retranslē programmu
"Rossija RTR", kas var rasties saistībā ar lēmumā
noteikto aizliegumu retranslēt programmu "Rossija RTR"
uz noteiktu laiku, nebūs ievērojami. Līdz ar to Padome secina, ka
sabiedrības ieguvums būs lielāks, nekā aizliegums komersantiem uz
noteiktu laiku retranslēt programmu "Rossija RTR",
kuras raidījumu saturs rada būtisku kaitējumu sabiedrībai,
apdraudot valsts drošību. Šāds tiesību ierobežojums ir
attaisnojams ar sabiedrības tiesībām uz drošību un lielāku valsts
stabilitāti kopumā.
Ievērojot iepriekš minēto, Padome uzskata, ka saskaņā ar
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.1 panta
3.3 daļu ir pamats pieņemt lēmumu par aizliegumu
retranslēt programmu "Rossija RTR" Latvijas teritorijā
5 (piecus) gadus no šī lēmuma spēkā stāšanās dienas.
Šis lēmums atbilstoši APL 1. panta 3. punktam ir vispārīgais
administratīvais akts, jo tas attiecas uz individuāli nenoteiktu
personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos.
Proti, šis administratīvais akts attiecas uz jebkuru personu
(t.sk. elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, bet ne tikai),
kas Latvijas teritorijā veic programmas "Rossija RTR"
retranslāciju Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 1. panta
28. punkta izpratnē (retranslāciju šī jēdziena plašākajā
izpratnē atbilstoši šajā lēmumā iepriekš norādītajam). Šis
lēmums kā vispārīgais administratīvais akts, ņemot vērā ārkārtas
apstākļus un īpašo steidzamību tiek publiski paziņots Paziņošanas
likuma 11.panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā - paziņojot to
mutvārdos Latvijas sabiedriskajā televīzijā. Tāpat lēmums tiek
paziņots arī oficiālajā laikrakstā "Latvijas
Vēstnesis".
Padome saskaņā ar APL 62. panta trešo daļu norāda apsvērumus,
kāpēc tā uzskata, ka pie konkrētā lēmuma pieņemšanas nebija
nepieciešams uzklausīt šī lēmuma adresātu viedokli. Saskaņā ar
APL 62.panta otrās daļas 1.punktā noteikto "personas
viedokļu un argumentu noskaidrošana nav nepieciešama, ja
administratīvā akta izdošana ir steidzama un jebkura kavēšanās
tieši apdraud valsts drošību, sabiedrisko kārtību, vidi, personas
dzīvību, veselību un mantu." Ievērojot minēto, secināms,
ka Padomei nebija pienākuma uzklausīt lēmuma adresātu viedokli,
jo jebkura kavēšanās lēmums pieņemšanā rada draudus valsts
drošībai un sabiedriskajai drošībai. Tāpat jāņem vērā, ka
konkrētajā gadījumā administratīvajā aktā noteiktais ierobežojums
tiek vērsts pret jebkuru personu, kas retranslē programmu
"Rossija RTR" Latvijas teritorijā, lai pasargātu
būtiskas sabiedrības intereses, tad potenciālo adresātu
uzklausīšana ir faktiski neiespējama to ievērojamā skaita dēļ.
Tāpat Padome administratīvajā aktā ir veikusi administratīvā akta
potenciālo adresātu argumentu izvērtējumu un pamatojusi šāda
ierobežojuma atbilstību tiesību uz vārda brīvību aizsardzības
kontekstā. Secinot, ka administratīvais akts samērīgi ierobežo
personas, kas Latvijas teritorijā retranslē programmu
"Rossija RTR", tiesības un šādu ierobežojumu
sabiedrības interesēs ir nepieciešams noteikt bez kavēšanās,
potenciālo adresātu viedokļa uzklausīšana varētu nebūt
adekvāta.
4. PADOMES
RĪCĪBA VALSTS DROŠĪBU APDRAUDOŠA SATURA IZPLATĪŠANAS GADĪJUMĀ
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVAS "AUDIOVIZUĀLO
MEDIJU PAKALPOJUMU DIREKTĪVA" IZPRATNĒ
Tā kā programma Latvijas teritorijā tiek izplatīta (tai skaitā
retranslēta) no Zviedrijas (programmas "Rossija RTR"
apraides atļaujas turētājs Zviedrijas karalistē ir Federal State
Unitary Enterprise - The Russian Television and Radio
Broadcasting Company), apskatot programmas izplatīšanas
ierobežošanu Latvijas teritorijā, vērā ņemama Direktīva.
Direktīvas 3.panta pirmais punkts nosaka, ka
"dalībvalstis nodrošina uztveršanas brīvību un savā
teritorijā neierobežo audiovizuālo mediju pakalpojumu
retranslāciju no citām dalībvalstīm tādu apsvērumu dēļ, kuri
ietilpst šīs direktīvas koordinētajās jomās," taču
3.panta 2.punktā ir noteikts, ka "dalībvalstis var uz
laiku atkāpties no šā panta 1.punkta, ja audiovizuālo mediju
pakalpojums, ko sniedz citas dalībvalsts jurisdikcijā esošs
mediju pakalpojumu sniedzējs, klaji, nopietni un smagi pārkāpj
6. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai
6.a panta 1. punktu vai apdraud sabiedrības veselību,
vai rada nopietnu un smagu tās apdraudējuma risku."
Direktīva paredz dalībvalstu iespējas ierobežot televīzijas
apraides brīvu apriti, bet tikai saskaņā ar nosacījumiem, kas
paredzēti Direktīvā, un saskaņā ar tajā noteikto procedūru.
Direktīvas 3. panta 2. punktā noteikts, ka dalībvalsts var uz
laiku pārtraukt televīzijas retranslāciju no citām valstīm, ja
tiek izpildīti šādi nosacījumi: "1. Dalībvalstis var uz
laiku atkāpties no šā panta 1. punkta, ja audiovizuālo
mediju pakalpojums, ko sniedz citas dalībvalsts jurisdikcijā
esošs mediju pakalpojumu sniedzējs, klaji, nopietni un smagi
pārkāpj 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai
6.a panta 1. punktu vai apdraud sabiedrības veselību,
vai rada nopietnu un smagu tās apdraudējuma risku."
Direktīvas 3.panta 3.punkts noteic, ka "Dalībvalsts
var uz laiku atkāpties no šā panta 1. punkta, ja
audiovizuālo mediju pakalpojums, ko sniedz citas dalībvalsts
jurisdikcijā esošs mediju pakalpojumu sniedzējs, klaji, nopietni
un smagi pārkāpj 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu
vai apdraud sabiedrisko drošību, tostarp valsts drošības un
aizsardzības nodrošināšanu, vai rada nopietnu un smagu tās
apdraudējuma risku." Minēto atkāpi piemēro, ja ir
izpildīti šādi nosacījumi: a) iepriekšējo 12 mēnešu laikā pirmajā
daļā minētā rīcība iepriekš notikusi vismaz vienu reizi un b)
attiecīgā dalībvalsts rakstiski ir paziņojusi mediju pakalpojumu
sniedzējam, dalībvalstij, kuras jurisdikcijā ir minētais
pakalpojumu sniedzējs, un Komisijai par varbūtējo pārkāpumu un
par samērīgiem pasākumiem, ko tā nodomājusi veikt, ja jebkāds
šāds pārkāpums atkārtotos.
Savukārt Direktīvas 3.panta 5.punkts noteic:
"Steidzamos gadījumos dalībvalstis var ne vēlāk kā
vienu mēnesi pēc varbūtējā pārkāpuma atkāpties no 3. punkta
a) un b) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem. Šādā
gadījumā par veiktajiem pasākumiem pēc iespējas īsākā laikā
paziņo Komisijai un dalībvalstij, kuras jurisdikcijā ir mediju
pakalpojumu sniedzējs, norādot iemeslus, kādēļ dalībvalsts
uzskata, ka gadījums ir steidzams. Komisija pēc iespējas
īsākā laikā pārbauda paziņoto pasākumu saderību ar Savienības
tiesību aktiem. Ja tā secina, ka pasākumi nav saderīgi ar
Savienības tiesību aktiem, Komisija lūdz attiecīgajai
dalībvalstij minētos pasākumus steidzami izbeigt."
Padomes veiktie pasākumi procedūras
laikā
1. Padome konstatējusi pārkāpumus programmas "Rossija
RTR" 17.februāra raidījumā "Vakars ar Vladimiru
Solovjovu".
2. Padome konstatējusi pārkāpumus programmas "Rossija
RTR" 18.februāra raidījumā "60 minūtes".
3. Padome konstatējusi pārkāpumus programmas "Rossija
RTR" 20.februāra raidījumā "Nedēļas ziņas".
4. Padome konstatējusi pārkāpumus programmas "Rossija
RTR" 21.februāra raidījumā "Ziņas".
5. Padome konstatējusi pārkāpumus programmas "Rossija
RTR" 21.februāra raidījumā "60 minūtes".
6. Padome konstatējusi pārkāpumus programmas "Rossija
RTR" 21.februāra raidījumā "60 minūtes -
speciālizlaidums".
7. Padome ir izvērtējusi lēmuma lietderību, samērīgumu un
iespējamās sekas (jau iepriekš aprakstīts lēmumā).
8. Padome ir izvērtējusi nepieciešamību pieņemt lēmumu par
programmas izplatīšanas aizliegumu Latvijas teritorijā
steidzamības kārtā, atkāpjoties no Direktīvā noteiktās pamata
procedūras, kas ievērojama, pieņemot lēmumu par programmas
izplatīšanas aizliegumu.
Konkrētajā gadījumā Padome ir ņēmusi vērā:
1) izdarīto pārkāpumu satraucošo raksturu un būtiskumu;
2) to, ka izplatīti aicinājumi, kas nepārprotami apdraud gan
Ukrainas, gan Latvijas valsts drošību, kā arī visas Eiropas
drošību kopumā;
3) esošo ģeopolitisko situāciju pasaulē un notikumu attīstību
Ukrainā, kas būtiski apdraud valsts drošību un Ukrainas
teritoriālu vienotību.
Padomes ieskatā ir nepieciešams rīkoties nekavējoties, jo
jebkura kavēšanās tieši apdraud valsts drošību, sabiedrisko
kārtību un personas dzīvību.
Pieņemot lēmumu, Padome ir ņēmusi vērā, ka programmas
"Rossija RTR" jurisdikcija ir Zviedrijas Karalistē un
programmai apraides atļauju izsniedzis Zviedrijas mediju
regulators - "Swedish Press and Broadcasting
Authority". Zviedrijas mediju regulatora pārstāvji ir
informējuši Padomi, ka 2020.gada nogalē tikusi izveidota jauna
struktūra, kura turpmāk nodarbosies ar tādu jautājumu
izskatīšanu, kas saistīti ar naida kurināšanu, valsts drošības
apdraudējumu, kā arī citiem līdzīgiem jautājumiem. Taču Padome
jau iepriekš detalizēti norādījusi uz aspektiem, kas konkrētajā
gadījumā paredz programmas izplatīšanas ierobežošanu steidzamības
kārtā, tāpēc Zviedrijas mediju regulatora viedoklis šajā
jautājumā nav ticis uzklausīts.
Tāpat Padomes ieskatā būtiski uzsvērt, ka programmas
"Rossija RTR" izplatīšanas ierobežošanas procedūra ir
notikusi arī iepriekš. Pēdējo reizi lēmums par programmas
"Rossija RTR" izplatīšanas aizliegumu Latvijas
teritorijā tika pieņemts 2021.gada 8.februārī, kad programmas
izplatīšana Latvijas teritorijā tikai aizliegta uz 12 mēnešiem.
Programmas retranslācija Latvijas teritorijā atsākās 2022.gada
15.februārī un jau 2022.gada 17.februārī un turpmākajās dienās
programmā tika konstatēti pārkāpumi un saturs, aicinājumi, kas
būtiski apdraud valsts drošību. Ņemot vērā šos apstākļus, Padome
secina, ka programmas veidotāji nav ņēmuši vērā Padomes iepriekš
konstatētos pārkāpumus un programmas saturs nav kļuvis
kvalitatīvāks, tieši pretēji, tajā konstatētie pārkāpumi bijuši
vēl būtiskāki. Gadījumā, ja personai piešķirtās tiesības brīvi
paust savu viedokli tiek izmantotas negodprātīgi jeb tādā veidā,
kas ir atbilstošs plašsaziņas līdzekļa redakcionālajai politikai,
Padomes ieskatā, vārda brīvības izmantošana nolūkā izteikt
aicinājumus, kas apdraud valsts drošību, būtiski apdraud
sabiedrisko kārtību un drošību vai paust aicinājumu uz karu nav
pieļaujama vārda brīvības izpausme, jo tā neatbilst vispārējiem
elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības mērķiem - informēt,
izglītot un izklaidēt sabiedrību, kā arī ir pretēji demokrātijas
pamatprincipiem. Padomes ieskatā nav sagaidāms, ka nākotnē
elektroniskā plašsaziņas līdzekļa darbība varētu krasi
mainīties.
Ņemot vērā visu minēto, Padome secina, ka ir veikusi visus
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un Direktīvā noteiktos
pienākumus un, pat veicot pārrunas ar programmas "Rossija
RTR" veidotājiem, neizdotos panākt, lai turpmāki pārkāpumu
programmā netiktu pieļauti. Padome uzskata, ka ir nepieļaujama
situācija, ka elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos Latvijas
teritorijā tiek izplatīti tādi aicinājumi, kas apdraud valsts
drošību, būtiski apdraud sabiedrisko kārtību un drošību, kā arī
aicinājumi uz karu un militāra konflikta izraisīšanu, kas jau
paši par sevi apdraud Latvijas Republikas un citu valstu
suverenitāti un neatkarību. Padome uzsver, ka kaitīgās sekas
sabiedrībai radušās jau šo raidījumu demonstrēšanas brīdī un nav
iespējams izmērīt, cik liels kaitējums sabiedrībai jau nodarīts,
tādēļ nav šaubu, ka ir nepieciešams rīkoties nekavējoties, lai
pasargātu auditoriju Latvijā un līdzīgi gadījumi
neatkārtotos.
Ņemot vērā visus minētos apstākļus, kā arī atkārtoti uzsverot
steidzamības nepieciešamību, Padome izmanto savas Direktīvā un
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteiktās tiesības:
"Konstatējot šā likuma 26. panta 7. vai 8.
punkta pārkāpumus, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu
padome steidzamos
gadījumos ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc iespējamā pārkāpuma
var atkāpties no šā panta 3.2 daļā noteiktās
kārtības un aizliegt elektroniskā plašsaziņas līdzekļa programmas
izplatīšanu Latvijas teritorijā."
Ievērojot minēto un pamatojoties uz
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.1 panta
3.3 daļu un 26.panta 7.punktu, Nacionālā elektronisko
plašsaziņas līdzekļu padome
nolemj:
1. Aizliegt retranslēt (tajā skaitā
izplatīt) programmu "Rossija RTR" Latvijas teritorijā 5
(piecus) gadus no šī lēmuma spēkā stāšanās dienas.
2. Lēmums stājas spēkā tā
paziņošanas brīdī - 2022.gada 24.februārī.
3. Par pieņemto lēmumu informēt
Eiropas Komisiju un Zviedrijas mediju regulatoru - "Swedish
Press and Broadcasting Authority".
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188.panta otro daļu
šo lēmumu var pārsūdzēt viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās
dienas, iesniedzot pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā.
Padome nolemj, ka šī lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.
No Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.1 panta
izriet, ka Padome attiecīgajā panta daļā noteiktajos izņēmuma
gadījumos var ierobežot programmu retranslāciju no citām valstīm.
Savā būtībā šāda programmas retranslācijas ierobežošana ir
līdzīga Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21. panta otrajā
daļā paredzētajai elektroniskā plašsaziņas līdzekļa darbības
apturēšanai. Līdzīgi šie juridiskie instrumenti ir tāpēc, ka
ārvalsts elektroniskā plašsaziņas līdzekļa, kura programma tiek
retranslēta Latvijā, darbību padome nevar apturēt, jo tas atrodas
ārvalstī un ir pakļauts nevis Padomes, bet ārvalsts uzraugošajai
institūcijai. Tomēr, kā izriet no Elektronisko plašsaziņas
līdzekļu likuma 21.1 panta 3.3 daļas, tā
vietā Padome var ierobežot ārvalsts elektroniskā plašsaziņas
līdzekļa programmas retranslāciju Latvijā. Rezultāts abos
gadījumos faktiski ir identisks, proti, elektroniskā plašsaziņas
līdzekļa veidotā programma nenonāk līdz iespējamajai šīs
programmas auditorijai Latvijā.
Tā kā retranslācijas ierobežošana savā būtībā ir līdzīga
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.panta otrajā daļā
paredzētajam juridiskam instrumentam, kura mērķis ir ietekmēt
elektroniskā plašsaziņas līdzekļa darbību, t.i., motivēt
elektronisko plašsaziņas līdzekli turpmāk ievērot likumu un
veidot savu programmu atbilstoši likuma prasībām, tad arī
retranslācijas ierobežošanai ir tāds pats mērķis - motivēt
ārvalsts elektronisko plašsaziņas līdzekli turpmāk veidot savu
programmu atbilstoši Latvijas likumam, tajā skaitā Audiovizuālo
mediju pakalpojumu direktīvai.
Tā kā minēto apsvērumu dēļ retranslācijas ierobežošanai ir
jākalpo kā elektronisko plašsaziņas līdzekli motivējošam
instrumentam, tad šāda juridiskā instrumenta piemērošanas
gadījumā retranslācijas ierobežošanai būtu jāsāk darboties
nekavējoties un tai būtu jādarbojas neatkarīgi no tā, vai lēmums
par retranslācijas ierobežošanu tiek pārsūdzēts. Tikai tādā
gadījumā tiks panākts mērķis, ka retranslācijas ierobežošana
motivē ārvalsts elektronisko plašsaziņas līdzekli turpmāk ievērot
Latvijas likumu. Pretējā gadījumā, t.i., ja lēmuma par
retranslācijas ierobežošanu darbība tiktu apturēta lēmuma
pārsūdzēšanas rezultātā, lēmums par retranslācijas ierobežošanu
faktiski vairs nespētu pildīt savu uzdevumu motivēt likumu
pārkāpušo elektronisko plašsaziņas līdzekli turpmāk ievērot
likumu. Savukārt pēc, iespējams, vairākiem gadiem, kad beigtos
tiesvedība strīdā par lēmumu, ar kuru būtu ierobežota
retranslācija, apstākļi varētu būt mainījušies, un tāpēc lēmums
par retranslācijas ierobežošanu faktiski varētu vairs nespēt
pildīt savu uzdevumu motivēt ārvalsts elektronisko plašsaziņas
līdzekli ieverot Latvijas likumu.
Padome uzsver, ka šādā gadījumā, kad retranslācijas
ierobežošanas mērķis jeb šāda lēmuma uzdevums ir motivēt ārvalsts
elektronisko plašsaziņas līdzekli turpmāk ievērot Latvijas
likumu, ir svarīgi, ka retranslācijas ierobežošana kā likuma
neievērošanas negatīvās sekas iestājas pēc iespējas ātrāk pēc
likuma neievērošanas gadījumiem. Tikai šādā gadījumā
retranslācijas ierobežošanai varētu būt vislielākā motivējošā
ietekme uz ārvalsts elektronisko plašsaziņas līdzekli. Turpretim
gadījumā, ja retranslācijas ierobežošana stātos spēkā tikai pēc
vairākiem gadiem, kad varētu beigties tiesvedībā jautājumā par
retranslācijas ierobežošanas tiesiskumu, retranslācijas
ierobežošana kā likuma neievērošanas negatīvās sekas laika ziņā
būtu attālinātas no likuma neievērošanas notikuma. Padome
uzskata, ka tādā gadījumā retranslācijas ierobežošana faktiski
varētu nespēt pildīt savu uzdevumu motivēt ārvalsts elektronisko
plašsaziņas līdzekli turpmāk ievērot likumu. Turklāt, Padome
uzskata, ka lēmumā konstatētie pārkāpumi ir tik smagi, ka
pārsūdzība nedrīkstētu apturēt retranslāciju ierobežojošā lēmuma
darbību, jo pārkāpumu smaguma dēļ, ir svarīgi, ka ārvalsts
elektroniskais plašsaziņas līdzeklis pēc iespējas ātrāk un
lielākā mērā kļūtu motivēts turpmāk ievērot Latvijas likumu.
Ievērojot minēto, Padome nosaka, ka saskaņā ar Administratīvā
procesa likuma 185.panta ceturtās daļas 2.punktu šā lēmuma
pārsūdzēšana neaptur tā darbību.
1 Krimināllikuma komentāri otrā daļa (IX - XVII