100. pants
nosaka ikvienas personas tiesības uz vārda brīvību, kas

ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, arī

pie minoritātēm piederošu personu tiesības uz vārda brīvību. Pie

tam Satversmes 91.pants noteic, ka cilvēka tiesības tiek

īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Tiesības uz vārda brīvību

noteiktas arī Konvencijas 10.pantā un Pakta 19.pantā, savukārt

diskriminācijas aizliegums saistībā ar tiesībām uz vārda brīvību

ir noteikts Konvencijas 14.pantā.

Pieteikuma iesniedzēji vērš

uzmanību uz to, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir

tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu (Satversmes 114.pants).

Bez tam pie mazākumtautībām piederošu personu jeb etnisko

minoritāšu tiesību aizsardzība ir noteikta arī Pakta

27.pantā.

3. Saeima Satversmes tiesai

iesniegtajā atbildes rakstā norāda, ka ierobežojumi, kas noteikti

apstrīdētajā normā, nav pretrunā ar Satversmes 89., 91., 100. un

114.pantu, Konvencijas 10.pantu un 14.pantu saistībā ar 10.pantu

un Pakta 19. un 27.pantu, un lūdz atzīt pieteikumu par nepamatotu

un noraidīt. Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka Konvencijas

10.panta pirmā daļa neierobežo valstu tiesības pieprasīt

radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas

licencēšanu, jo Konvencija paredz valstij tiesības pakļaut

raidīšanu noteiktām prasībām, tādējādi paredz valstij noteiktas

tiesības iejaukties.

Saeima savu viedokli atbildes

rakstā pamato ar proporcionalitātes pārbaudi, proti, valsts ir

tiesīga ierobežot tiesības, ja šie ierobežojumi ir noteikti

likumā, ja tiem ir leģitīms mērķis un ja šo ierobežojumu

nepieciešamība ir noteikta demokrātiskā sabiedrībā. Izvērtējot

dažus Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, Saeima secina, ka

valstis ir tiesīgas noteikt ierobežojumus raidīšanai un

neizsniegt raidīšanas licences organizācijām, kuras neatbilst

likumos noteiktajiem nosacījumiem.

Atbildes rakstā uzsvērts, ka

apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir nodrošināt latviešu

valodas kā valsts valodas lietošanu publiskajā sfērā. Sava

viedokļa pamatošanai Saeima izmanto arī vēsturiskos argumentus,

proti, apspriežot apstrīdēto normu, tika uzsvērts, ka normas

galvenais mērķis ir panākt, lai raidorganizācijas, kuras raida

Latvijā, respektētu valsts valodu, un vienlaikus dot tām iespēju

raidīt arī citā valodā. Apstrīdētā norma neliedz mazākumtautībām

iespēju izveidot raidorganizācijas, bet kalpo tam, lai tiktu

nodrošināta iespēja veidot raidījumus gan mazākumtautību valodā,

gan valsts valodā. Saeima arī norāda, ka saskaņā ar Valsts

valodas likumu svešvaloda ir ikviena cita lietotā valoda, izņemot

lībiešu valodu, līdz ar to apstrīdētā norma attiecas ne tikai uz

mazākumtautību valodām, bet arī uz jebkuru citu svešvalodu.

Tādējādi apstrīdētā norma nav diskriminējoša attiecībā uz

mazākumtautībām, jo ierobežojums vienādi attiecas uz jebkuru

svešvalodu.

Atbildes rakstā norādīts, ka

Satversmes 114.pantā un Pakta 27.pantā ietvertās tiesību normas

par mazākumtautību tiesībām saglabāt un attīstīt savu valodu

tiešā veidā neuzliek valstij par pienākumu garantēt

mazākumtautības valodas neierobežotu lietošanu publiskajā sfērā.

Valstij esot pienākums nodrošināt, lai šo tiesību pastāvēšana un

īstenošana būtu aizsargāta pret to atņemšanu vai pārkāpšanu.

Secinājumu

daļa

1. Vārda brīvība pieder pie

tā sauktajām pirmās paaudzes cilvēktiesībām un tiek uzskatīta par

vienu no vissvarīgākajām cilvēka pamattiesībām. Vārda brīvība

vairāk nekā jebkura no cilvēka tiesībām simbolizē pilsoņu un

politisko tiesību savstarpējo atkarību - vārda brīvība pieder gan

pie pilsoņu, gan politiskajām tiesībām.

Vārda brīvība aptver ļoti plašu

jomu un ietver divus aspektus - privāto un publisko aspektu.

Vārda brīvības privātais aspekts nozīmē, ka katrai personai ir

tiesības uz saviem uzskatiem, tiesības turēties pie tiem un brīvi

tos paust. Vārda brīvība ir viens no nepieciešamiem

priekšnosacījumiem tādas sabiedrības veidošanā, kura būtu

balstīta uz savstarpēju cieņu. Līdz ar to tiesības uz vārda

brīvību ir ļoti cieši saistītas arī ar tik svarīgām tiesībām kā

cilvēka tiesības uz privāto dzīvi, kas pieprasa aizsardzību pret

jebkādu iejaukšanos (sk. Manfred Nowak. U.N. Covenant on Civil

and Political Rights. CCPR Commentary. - Publisher N.P.Engel,

Kehl, Strasbourg, Arlington, 1993, p.336).

Savukārt vārda brīvības publiskais

aspekts attiecas uz ikviena tiesībām brīvi saņemt informāciju un

paust savus uzskatus jebkādā veidā - mutvārdos, rakstveidā,

vizuāli, ar māksliniecisku izteiksmes līdzekļu palīdzību u.tml.

Pie šiem informācijas izplatīšanas un uzskatu paušanas veidiem

pieder arī masu informācijas līdzekļi - radio un televīzija.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā

spriedumā lietā "Autronic AG v. Switzerland" ir

atzinusi, ka Konvencijas 10.pants attiecas uz "ikvienu", t.i.,

gan fizisko, gan juridisko personu. Bez tam šī tiesa jau vairākās

lietās atzinusi, ka šis pants ir attiecināms arī uz komerciālām

korporācijām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991.gada

24.oktobra spriedumu lietā "Sunday times v. the United Kingdom",

1990. gada 22.februāra spriedumu lietā "Groppera Radio AG and

Others v. Switzerland", 1989.gada 25.oktobra spriedumu lietā

"Markt Intern Verlag GmbH and Claus Berman v. the Federal

Republic of Germany", 1989.gada 1.aprīļa spriedumu lietā

"Autronic AG v. Switzerland").

Satversmes 100.panta pirmais

teikums noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas

ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju,

paust savus uzskatus". Pēc satura šis Satversmes pants ir tuvs

Pakta 19.pantam un Konvencijas 10.pantam.

Satversmes 100.pants ir formulēts

ļoti lakoniski. Tas nosaka ikviena tiesības uz vārda brīvību,

taču nekonkretizē veidus, kā šī vārda brīvība var tikt realizēta.

Satversme, expressis verbis (precīzi izsakoties), neparedz

preses (masu informācijas līdzekļu) brīvību. Termins "preses

brīvība" tiešā veidā ir formulēts likumā "Par presi un citiem

masu informācijas līdzekļiem", kura 1.pants noteic, ka "Latvijas

Republikā jebkurai personai, jebkurām personu grupām, valsts

iestāžu un visu veidu uzņēmumu un organizāciju institūcijām ir

tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus, izplatīt

paziņojumus presē un citos masu informācijas līdzekļos, saņemot

ar to starpniecību informāciju par jebkuru tās interesējošu

jautājumu vai sabiedrības dzīvi".

Vispilnīgākais vārda brīvības

formulējums dots Pakta 19.pantā - "katram cilvēkam ir tiesības

brīvi izpaust savus uzskatus, šīs tiesības ietver brīvību meklēt,

saņemt un izplatīt dažāda veida informāciju un idejas neatkarīgi

no valstu robežām mutvārdos, rakstveidā, izmantojot presi vai

mākslinieciskās izpausmes formas, vai citādā veidā pēc savas

izvēles." Tas izriet arī no Konvencijas 10.panta un Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumos izteikto secinājumu analīzes.

Tādējādi

Satversmes 100.pantā lietotais termins "vārda brīvība" ietver arī

jēdzienu "preses brīvība".

Lai gan tiesības uz vārda brīvību

tiek atzītas par vienām no vissvarīgākajām cilvēka tiesībām, jo

tās būtiski ietekmē visas pārējās cilvēka tiesības, tās nav

absolūtas. Gan Satversme, gan jau minētie starptautiskie

cilvēktiesību dokumenti pieļauj, ka šīs tiesības var tikt

ierobežotas. Konvencijā un Paktā ir ietverts visai izvērsts

pieļaujamo vārda brīvības ierobežojumu saraksts. Juridiskajā

literatūrā tiek uzsvērts, ka valsts var noteikt ierobežojumus

vārda brīvībai gadījumos, kad personas tiesības uz vārda brīvību

tieši ietekmē citu personu tiesības, kā arī gadījumos, kad vārda

brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai

(sk. Manfred Nowak, p.337).

Arī Satversmes tiesa vairākos

spriedumos, piemēram, 2003.gada 23.aprīļa spriedumā lietā

nr.2002-20-0103, 2002.gada 23.septembra spriedumā lietā

nr.2002-08-01, 2000.gada 30.augusta spriedumā lietā

nr.2000-03-01, ir atzinusi, ka zināmos apstākļos valstij ir

tiesības ierobežot Satversmē garantētās pamattiesības.

Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos

gadījumos, kad to prasa ļoti svarīgu sabiedrības interešu

aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips.

Tas nozīmē, ka vārda brīvības

ierobežojumam jāatbilst šādām prasībām:

a) tam jābūt noteiktam ar

likumu;

b) tam jāatbilst leģitīmam mērķim,

kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo ierobežojumu;

c) tam jāatbilst samērīguma

principam.

2. Tā kā apstrīdētā tiesību

norma, kurā ietverts Satversmes 100.pantā paredzēto pamattiesību

ierobežojums, ir noteikta ar Saeimas pieņemtu likumu, kurš

izsludināts atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai un ir spēkā,

tiesa uzskata, ka nav šaubu par to, ka šie ierobežojumi ir

noteikti ar likumu.

3. Satversmes 116.pants

noteic, ka vārda brīvību var ierobežot likumā paredzētos

gadījumos, lai sasniegtu kādu no tajā paredzētajiem leģitīmajiem

mērķiem - citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Saeima atbildes rakstā norāda, ka

apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir latviešu valodas ietekmes

palielināšana Latvijas kultūrvidē un ātrāka sabiedrības

integrācijas veicināšana.

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētajai

normai, kas, nosakot svešvalodas lietošanas apjomu, ierobežo

vārda brīvību, ir leģitīms mērķis, jāņem vērā vairāki apstākļi.

Piemēram, tas, ka Satversmes 4.pantā latviešu valoda Latvijas

Republikā ir atzīta par valsts valodu; ka valsts valodas statusa

nostiprinājumu Satversmē latviešu valoda atguvusi pavisam nesen -

1998.gada 15.oktobrī; ka vēsturisku apstākļu dēļ no 1940.gada

līdz 1990.gadam latviešu valodas lietošana bija ievērojami

sarukusi; ka šobrīd pastāv nepieciešamība latviešu valodu īpaši

aizsargāt un veicināt tās attīstību.

Viens no Satversmes 116.pantā

noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem, kuram pastāvot, var tikt

ierobežota vārda brīvība, ir sabiedrības labklājība. Līdztekus

materiālās labklājības aspektiem jēdziens "sabiedrības

labklājība" ietver arī nemateriālus aspektus, kas nepieciešami

harmoniskai sabiedrības funkcionēšanai. Pie tiem "varētu

pieskaitīt arī valsts pasākumus, lai nodrošinātu latviešu valodas

dominanci sabiedrībā" (Levits E. Cilvēktiesību piemērošanas

pamatjautājumi Latvijā // Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā.

Rīga: 2000, 287.lpp.).

Latviešu valodas ietekmes

palielināšana veicinātu sabiedrības integrāciju un nodrošinātu

harmonisku sabiedrības funkcionēšanu, kas ir būtisks sabiedrības

labklājības priekšnoteikums.

Jau iepriekš Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka "latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas

jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts

demokrātiskās iekārtas apdraudējumu" un "līdz ar to iesniedzējas

privātā dzīve ir ierobežota, lai aizsargātu citu Latvijas

iedzīvotāju tiesības brīvi lietot latviešu valodu visā Latvijas

teritorijā un lai aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu"

(Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra spriedums lietā

nr.2001-04-0103).

Tādējādi

apstrīdētajā normā ietvertajiem vārda brīvības ierobežojumiem ir

leģitīmi mērķi.

4. Saskaņā ar Satversmes

4.pantu valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.

Valsts valodas likuma 16.pants noteic, ka "sabiedrības saziņas

līdzekļu raidījumu valodu nosaka Radio un televīzijas likums".

Radio un televīzijas likuma 19.panta piektā daļa ietver

apstrīdēto normu, kura noteic, ka programmā svešvalodās veidoto

raidījumu apjoms diennakts laikā nedrīkst pārsniegt 25 procentus

no visas programmas kopapjoma. Savukārt saskaņā ar Valsts valodas

likuma 5.pantu "ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda,

izņemot lībiešu valodu, šā likuma izpratnē ir uzskatāma par

svešvalodu". Termina "svešvaloda" izpratne ir attiecināma arī uz

apstrīdēto normu.

Lai izvērtētu, vai apstrīdētajā

normā ietvertie preses brīvības ierobežojumi ir nepieciešami

demokrātiskā sabiedrībā un var tikt izmantoti kā līdzeklis

leģitīmā mērķa sasniegšanai, jānoskaidro, vai nav pārkāpta

cilvēktiesību būtības robeža. Tas nozīmē, ka jāpārbauda, vai

ierobežojumi ir sociāli nepieciešami un samērīgi.

4.1. Latvijas Republikā

ikviens var nodarboties ar komercdarbību, arī dibināt privātas

komerciālas raidorganizācijas. Viens no komerciālo

raidorganizāciju pastāvēšanas būtiskiem faktoriem ir iespēja

pārdot reklāmas laiku. Apstrīdētā norma šobrīd liedz

komerciālajām raidorganizācijām ēterā izvietot reklāmas

svešvalodā tik lielā mērā, lai finansiālu iemeslu dēļ netiktu

apdraudēta to pastāvēšana. Tai pašā laikā ierobežojumi neattiecas

uz kabeļtelevīziju, kabeļradio, satelīttelevīziju un

satelītradio, kā arī uz preses izdevumiem - drukātajiem masu

informācijas līdzekļiem.

Apstrīdēto normu Saeima ir

grozījusi trīs reizes, ar katru likuma grozījumu samazinot

raidlaika apjomu, kurā raidorganizācijai būtu iespējams raidīt

programmas svešvalodās. No Saeimas sēžu stenogrammām redzams, ka

gan likuma pieņemšanas laikā 1995.gadā, gan vēlāk, kad notika

debates par grozījumiem apstrīdētajā normā, Saeimas deputātu

viedoklis ir bijis visai atšķirīgs.

Tā jau 1995.gada 14.jūnijā, kad

Radio un televīzijas likums tika izskatīts otrajā lasījumā,

deputāte Ilga Kreituse pauda viedokli, ka "ir jāatdala valsts

radio no privātām organizācijām [..] ja mēs domājam par privāto

radio, par privātajām raidstacijām, kas šeit ir, tad mums ir

jāatceras, ka tās ir privātās, kas eksistē no savas naudas, un,

šādā veidā ierobežojot viņu raidlaikus, mēs nonākam pretrunā ar

brīvā tirgus attiecībām, ja mēs valstī par tādām gribam runāt"

(Latvijas Republikas 5.Saeimas 1995.gada 14.jūnija sēdes

stenogramma).

Īstenojot apstrīdēto normu, tomēr

nav izdevies panākt plašāku valsts valodas lietošanu un ātrāku

sabiedrības integrāciju. Kā liecina lietai pievienotie pētījuma

rezultāti, valodas ierobežojumu dēļ negūstot iespēju izmantot

vietējo raidorganizāciju pakalpojumus, iedzīvotāji izvēlas citu

valstu raidorganizāciju pakalpojumus, galvenokārt Krievijas

televīzijas kanālus. Salīdzinot ar 1997.gadu, 2000.gadā Krievijas

televīzijas kanālu skatītāju auditorija nepilsoņu vidū ir

palielinājusies, tos regulāri skatās trīs ceturtdaļas nepilsoņu

(sk. lietas materiālu 258.lpp.).

Tādējādi

apstrīdētajā normā ietvertos valodas lietošanas ierobežojumus

demokrātiskā sabiedrībā nevar uzskatīt par sociāli

nepieciešamiem.

4.2. Nacionālā radio un

televīzijas padome (turpmāk - Padome), kas veic elektronisko

sabiedrības plašsaziņas līdzekļu darbības uzraudzību Latvijas

Republikā, 2003.gada sākumā ir izstrādājusi Latvijas elektronisko

sabiedrības saziņas līdzekļu attīstības nacionālo koncepciju

2003.-2005.gadam. Citastarp nacionālajā koncepcijā Padome pievērš

uzmanību tam, ka ir nepieciešama diskusija par to, kā veicināt

cittautiešu auditorijas piesaisti Latvijas informācijas telpai.

Padome koncepcijā arī norāda, ka ir nepieciešams izvērtēt Radio

un televīzijas likuma 19.panta piektajā daļā ietverto vārda

brīvības ierobežojumu un ka ir nepieciešams sagatavot šā panta

grozījumu.

Padome uzskata, ka šā jautājuma

risināšana kļūs aktuāla divu iemeslu dēļ: 1) atsevišķas

komerciālās raidorganizācijas ir vērsušas Padomes uzmanību uz to,

ka svešvalodu lietošanas ierobežojumi kavē gan radio, gan

televīzijas organizāciju attīstību; 2) Eiropas Padomes Vispārējās

konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību iespējamā

ratifikācija 8.Saeimas darbības laikā radīs pretrunu ar Radio un

televīzijas likumu - šīs konvencijas 9.pants paredz minoritāšu

tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas

minoritātes valodā bez iejaukšanās no valsts institūciju puses,

bet tas ir pretrunā ar Radio un televīzijas likuma 19.panta

piektajā daļā ietvertajiem ierobežojumiem.

Tādējādi nacionālajā koncepcijā

ietvertās tēzes liecina, ka Padome uzskata par nepieciešamu

apstrīdēto normu grozīt un novērst tajā pārāk nesamērīgos

svešvalodas lietošanas ierobežojumus.

Konvencijas 10.panta pirmā daļa

neliedz valstij paredzēt radioraidījumu un televīzijas raidījumu

licencēšanu. Izskatot jautājumu par licencēšanu, Eiropas

Cilvēktiesību tiesa savā spriedumā lietā "Radio ABC v.

Austria" atzinusi, ka "tās mērķis bija izskaidrot, ka valstij

ir atļauts ar licencēšanas sistēmu regulēt raidorganizācijas

kārtību savā teritorijā, galvenokārt tās [raidīšanas] tehniskos

aspektus. Tehniskie aspekti nenoliedzami ir svarīgi, bet licences

izdošana vai atteikšanās izdot licenci var pamatoties arī uz

citiem apsvērumiem, tādiem kā raidorganizācijas daba un mērķi,

tās potenciālā auditorija nacionālā, reģionālā vai vietējā

līmenī, specifiskās auditorijas tiesības un vajadzības un no

starptautiskajiem dokumentiem izrietošās saistības" (Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1997.gada 20.oktobra spriedums lietā "Radio

ABC v. Austria").

Tādējādi

radioraidījumu un televīzijas raidījumu licencēšana ietver

visdažādākos aspektus.

Apraides atļaujas (licences)

izsniegšana radioraidījumiem un televīzijas raidījumiem nedrīkst

radīt cilvēka pamattiesību, tostarp vārda brīvības, nesamērīgus

ierobežojumus. Lai nodrošinātu latviešu valodas kā valsts valodas

lietošanas ietekmes palielināšanu Latvijas elektronisko

sabiedrības saziņas līdzekļu darbībā, izmantojami tikai tādi

līdzekļi, kuri atbilst šai prasībai. Piemēram, par apraides

atļaujas saņemšanas kritēriju privātajām raidorganizācijām varētu

kalpot svešvalodās raidošo raidorganizāciju skaits,

raidorganizāciju piedāvājums veidot sabiedrības integrāciju

veicinošas programmas, kā arī citi kritēriji.

Bijusī Igaunijas tautību lietu

ministre atzīmējusi, ka Igaunijā svešvalodās raidošās

raidstacijas ir pat veicinājušas integrācijas procesu.

Sabiedrības integrāciju tās veicinājušas divējādi, proti,

ietverot savās programmās visdažādāko informāciju, tās devušas

vispusīgāku integrācijas procesu izpratni. Bez tam šo

raidorganizāciju programmas ir kalpojušas kā platforma diskusijām

par integrācijas jautājumiem (sk. Katrina Saksa. Sabiedriskā

apraide un sabiedrības integrācija Igaunijā // www.politika.lv,

25.11.2002.).

Tas liecina, ka pastāv iespējas

izvirzīto mērķi sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem.

Tādējādi var

secināt, ka apstrīdētajā normā ietvertos valodas lietošanas

ierobežojumus demokrātiskā sabiedrībā nevar uzskatīt par

nepieciešamiem un samērīgiem.

5. Tā kā apstrīdētā norma

ir pretrunā ar vienu no Satversmes pantiem - 100.pantu, nav

nepieciešams tālāk izvērtēt tās atbilstību citiem Satversmes

pantiem - 89., 91. un 114.pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32.pantu, Satversmes tiesa nosprieda:

atzīt Radio un

televīzijas likuma 19.panta piekto daļu par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 100.pantam un spēkā neesošu no sprieduma

publicēšanas dienas.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš