27. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka

juridiska spēka tiesību normai.

Minētās Satversmes tiesas likuma normas Satversmes tiesai

piešķir rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda

norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka

tiesību normai. Lemjot par brīdi, kad apstrīdētā norma zaudē

spēku, jāņem vērā ne vien pieteikuma iesniedzēju, bet arī citu

personu tiesības un intereses. Turklāt apstrīdētās normas

atzīšana par spēkā neesošu nedrīkst radīt jaunus Satversmē

noteikto pamattiesību aizskārumus (sk. Satversmes tiesas 2016.

gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17.

punktu).

R. Balodis savā viedoklī norādījis, ka Satversmes tiesai, ja

tā atzīst apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmei, būtu

jāparedz pārejas laiks, lai likumdevējs varētu izdarīt grozījumus

normatīvajā regulējumā.

Satversmes tiesa konstatē, ka Latvijas tiesību sistēma, kas

nosaka valsts un reliģisko organizāciju attiecības dažādos

aspektos, piemēram, regulējot tiesības laulāt, pasniegt ticības

mācību skolā, veikt kapelāna dienestu, paredz, ka šādas tiesības

var izmantot konkrētas konfesijas (sk. Civillikuma 51. un 53.

pantu, Izglītības likuma 10. panta otro daļu un Reliģisko

organizāciju likuma 6. panta trešo daļu) vai konkrētas

reliģiskās organizācijas (sk. Ministru kabineta 2011. gada 15.

februāra noteikumu Nr. 134 "Noteikumi par kapelāna

dienestu" 5. punktu). Satversmes tiesa secina, ka,

norādot tiesību normās konkrētas konfesijas, ar tām tiek

saprastas tās vienīgās baznīcas, kuras līdz šim ir reģistrētas

attiecīgajā konfesijā. Šīs baznīcas vai reliģiskās draudzes

[Mozus ticīgo (jūdaistu) gadījumā] un to tiesības laulāt,

pasniegt ticības mācību vai veikt kapelāna dienestu ir noteiktas

ar speciāliem likumiem. Tādējādi līdz šim pastāvošo baznīcu

tiesības ir noteiktas ar likumu, un šāda tiesiskā kārtība netiktu

aizskarta, ja apstrīdētās normas zaudētu spēku sprieduma

publicēšanas dienā. Ievērojot iepriekšminēto, Satversmes tiesa

atzīst, ka apstrīdēto normu palikšana spēkā nav nepieciešama.

Satversmes 99. pantā noteikts, ka baznīca ir atdalīta no

valsts. Valsts ir tiesīga deleģēt noteiktām reliģiskajām

organizācijām atsevišķus valsts varas publiskus uzdevumus.

Apstrīdēto normu atzīšana par spēku zaudējušām neliedz

likumdevējam turpmāk pārskatīt šādas deleģēšanas kārtību un to

reliģisko organizāciju loku, kurām valsts ir deleģējusi tiesības

laulāt, pasniegt ticības mācību vai veikt kapelāna dienestu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: