17. pants

Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija

ir neatkarīga demokrātiska republika."

Viens no elementiem, kas raksturo demokrātisku valsts iekārtu,

ir brīvas vēlēšanas. Latvijā kā demokrātiskā valstī jābūt

noteiktai tādai tiesiskajai kārtībai, kas dod iespēju suverēnās

varas nesējam - tautai - paust savu gribu. Satversmes tiesa jau

ir atzinusi, ka vēlēšanu tiesības ir vienas no pašām svarīgākajām

politiskajām tiesībām (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. septembra sprieduma lietā

Nr. 2002-08-01 secinājumu daļu). Politisko tiesību

mērķis ir nodrošināt personas tiesības piedalīties demokrātiskas

valsts pārvaldībā, tādējādi ietekmējot politiskos procesus

valstī.

Satversmes 6. pants noteic, ka Saeimu ievēlē vispārīgās,

vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Jēdziens "vispārīgas vēlēšanas" nozīmē, ka ikvienam

pilsonim ir tiesības vēlēt un tiesības kandidēt vēlēšanās

(sal.: Satversmes tiesas 2002. gada 23. septembra

sprieduma lietā Nr. 2002-08-01 secinājumu daļa). Valstij

ir pienākums ne tikai garantēt ikvienam pilsonim formālas

tiesības piedalīties, bet arī radīt priekšnoteikumus tam, lai

pilsonis varētu piedalīties valsts darbībā (sk. Satversmes

tiesas 2013. gada 7. novembra sprieduma lietā

Nr. 2012-24-03 13. punktu).

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka valstij ir liela izvēles

brīvība vēlēšanu tiesību īstenošanā (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. septembra sprieduma lietā

Nr. 2002-08-01 secinājumu daļu). Tas nozīmē, ka

likumdevējam ir rīcības brīvība regulēt Saeimas deputātu

ievēlēšanas kārtību.

Satversmes 9. pants nosaka: "Saeimā var ievēlēt

katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir

vecāks par divdesmit vienu gadu". Tātad jau pati Satversme

paredz ierobežojumus personas tiesībām kandidēt vēlēšanās un tie

ir saistīti ar personas pilntiesīgumu un vecumu.

Lai pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu

Satversmes normu saturu, tās konkretizējamas kopsakarā ar

vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām.

Satversmes vienotības principa piemērošana balstās uz pieņēmumu,

ka Satversme ir vienots veselums (sal.: Satversmes tiesas

2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1. punkts).

Satversmes 101. panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam

Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā

piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts

dienestu. Tādējādi jebkuri ierobežojumi un nosacījumi, kas

reglamentē piedalīšanos valsts vai pašvaldību darbā, ir nosakāmi

likumā. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka likumdevēja kompetencē

ir noteikt to, kas uzskatāms par "pilntiesīgu pilsoni"

šā panta izpratnē (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106

13.2. punktu). Līdz ar to Satversmē lietotais

jēdziens "pilntiesīgs pilsonis" jāskata kopsakarā ar

Saeimas vēlēšanu likumu.

17.1. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Valsts pienākums pildīt starptautiskās

saistības cilvēktiesību jomā citstarp ir ietverts Satversmes

89. pantā, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Konstitucionālā

likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

normām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta

sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 9.1. punktu).

Izskatāmajā lietā Satversmes 1. un 9. pants ir

vērtējami kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola 3. pantu,

kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tā piemērošanā

(sal.: Satversmes tiesas 2010. gada

22. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-45-01

9. punkts).

Konvencijas Pirmā protokola 3. pants noteic, ka

Konvencijas dalībvalstis apņemas ik pēc zināma laika perioda

rīkot brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas

viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas Pirmā

protokola 3. pants netieši paredz personas tiesības, tostarp

tiesības vēlēt un tiesības kandidēt vēlēšanās. Tomēr, ievērojot

to, ka katras valsts vēsturiskie un politiskie apstākļi ir

atšķirīgi, valstīm ir plaša rīcības brīvība paredzēt noteikumus

attiecībā uz parlamenta locekļa statusu, tostarp noteikt arī

kritērijus, kuriem neatbilstošas personas nevar tikt ievēlētas.

Turklāt personas tiesību kandidēt vēlēšanās izmantošanai valsts

var noteikt papildu kritērijus (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1987. gada 2. marta sprieduma lietā

"Mathieu-Mohin and Clerfagt v. Belgium", pieteikums

Nr. 9267/81, 54. punktu un 2002. gada

9. aprīļa sprieduma lietā "Podkolzina pret

Latviju", pieteikums Nr. 46726/99,

34. punktu).

Tādējādi likumdevējs ir tiesīgs konkrētā formā, proti, ar

likumu, noteikt kārtību, kādā persona var īstenot tiesības

kandidēt Saeimas vēlēšanās, un tostarp noteikt arī ierobežojumus

šo tiesību īstenošanai. Tomēr, nosakot šādus ierobežojumus,

likumdevējam jāievēro Satversmes normas un citi vispārējie

tiesību principi, tostarp samērīguma princips un vienlīdzības

princips.

17.2. Apstrīdētā norma liedz kandidēt Saeimas

vēlēšanās personai, kura pēc 1991. gada 13. janvāra,

darbojoties apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, ar savu

rīcību apdraudēja un vēl joprojām apdraud Latvijas valsts

neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.

Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

personas tiesības kandidēt Saeimas vēlēšanās.