18. pants

1. Dalībvalstis sadarbojas 2.pantā minēto noziedzīgo nodarījumu novēršanā, veicot visus iespējamos pasākumus, inter alia, nepieciešamības gadījumā pielāgojot savus nacionālos normatīvos aktus, lai novērstu un apkarotu gatavošanos savas valsts teritorijā šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai ārpus to teritorijas, tajā skaitā:

(a) pasākumus, lai savās teritorijās aizliegtu visas tādu personu un organizāciju nelikumīgās darbības, kuras apzināti atbalsta, uzkūda, organizē 2.pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu vai iesaistās tajos;

(b) pasākumus, kas pieprasa, lai finansiālās institūcijas un citu profesiju pārstāvji, kas iesaistīti finansu darījumos, veiktu visefektīvākos iespējamos pasākumus, lai identificētu savus regulāros vai nejaušos klientus, kā arī klientus, kuru interesēs tiek atvērti konti, un pievērstu īpašu uzmanību neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem un ziņotu par tādiem darījumiem, par kuriem ir aizdomas, ka tie rodas no kriminālām darbībām. Šādos nolūkos Dalībvalstis apsver:

(i) tādu normatīvo aktu pieņemšanu, kas aizliedz kontu atvēršanu, kuru īpašnieki vai labuma guvēji nav identificēti vai nav identificējami, un tādu pasākumu veikšanu, kas liek šīm institūcijām pārbaudīt šo darījumu īsto īpašnieku identitāti;

(ii) attiecībā uz juridisko personu identifikāciju, pieprasīt, lai finansu institūcijas nepieciešamības gadījumā veiktu pasākumus šī klienta likumīgās eksistences un struktūras pārbaudīšanai, iegūstot vai nu no publiska reģistra, vai no paša klienta, vai no abiem šiem avotiem pierādījumus par inkorporāciju, tajā skaitā arī informāciju, kas attiecas uz šī klienta nosaukumu, juridisko formu, adresi, direktoru vārdus un noteikumus, kas nosaka šīs organizācijas veidošanas pilnvaras;

(iii) tādu normatīvo aktu pieņemšanu, kas uzliek par pienākumu finansu institūcijām nekavējoties ziņot kompetentajām institūcijām par visiem sarežģītajiem, neparasti lielajiem darījumiem un neparastiem darījumu veidiem, kuriem nav acīmredzama ekonomiska vai acīmredzama likumīga iemesla, nebaidoties uzņemties kriminālo vai civilo atbildību par jebkādas informācijas slepenības pārkāpšanu, ja tās ziņo par savām aizdomām labā ticībā;

(iv) pieprasīt, lai finansu institūcijas vismaz piecus gadus saglabā visus nepieciešamos datus par darījumiem gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā.

2. Dalībvalstis arī turpmāk sadarbojas, lai nepieļautu 2.pantā minēto noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, apsverot:

(a) pasākumus, lai pārraudzītu, piemēram, visu naudas pārskaitīšanas aģentūru licencēšanu;

(b) iespējamos pasākumus, lai atklātu vai novērotu skaidras naudas fizisku pārvietošanu pāri robežām un tās pārvietotāju saziņas līdzekļus, pakļaujot tos stingrai drošībai, lai nodrošinātu piemērotu informācijas izmantošanu, un nekādā veidā netraucējot brīvu kapitāla kustību.

3. Dalībvalstis arī turpmāk sadarbojas 2.pantā minēto noziedzīgo nodarījumu novēršanā, apmainoties ar precīzu un pārbaudītu informāciju saskaņā ar to nacionālajiem normatīvajiem aktiem un koordinējot veiktos administratīvos un citus pasākumus, kas nepieciešami, lai novērstu 2.pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, konkrēti:

(a) izveidojot un uzturot saziņas kanālus starp savām kompetentajām institūcijām un dienestiem, lai nodrošinātu drošu un ātru informācijas apmaiņu attiecībā uz visiem 2.pantā minēto noziedzīgo nodarījumu aspektiem;

(b) sadarbojoties savā starpā, veicot izmeklēšanu sakarā ar 2.pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, attiecībā uz:

(i) to personu identitāti, atrašanās vietu un darbībām, par kurām ir pietiekami pamatotas aizdomas, ka tās ir iesaistītas šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā;

(ii) finansu līdzekļu pārvietošanos saistībā ar šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.

4. Dalībvalstis var apmainīties ar informāciju ar Starptautiskās kriminālās policijas organizācijas (Interpol) starpniecību.