14. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Satversmes tiesa ar nodokļa maksāšanas pienākumu saistītas

tiesību normas parasti vērtē kā īpašuma tiesību ierobežojumu,

nevis īpašuma piespiedu atsavināšanu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

2007-01-01 19. punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

2014-11-0103 15. punktu). Izskatāmajā lietā nav strīda par

to, ka nodokļa maksāšanas pienākums nav īpašuma piespiedu

atsavināšana sabiedrības vajadzībām Satversmes 105. panta ceturtā

teikuma izpratnē. Tādēļ izskatāmās lietas ietvaros vērtējams

īpašuma tiesību ierobežojuma tiesiskums Satversmes 105. panta

pirmo trīs teikumu izpratnē.

14.1. Satversmes 105. pants paredz īpašuma tiesību

netraucētu īstenošanu, kā arī valsts tiesības sabiedrības

interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Satversmes 105. pants

paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar

"tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska

rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu

sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra

sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji ir komersanti, kas nodarbojas ar

elektroenerģijas ražošanu. Atbilstoši normatīvo aktu prasībām

Ekonomikas ministrija tiem piešķīrusi tiesības pārdot saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros vai arī tiesības

saņemt garantēto maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Izmantojot

Ekonomikas ministrijas piešķirtās tiesības, Pieteikumu

iesniedzēji noslēguši līgumus ar AS "Enerģijas publiskais

tirgotājs", kas administrē elektroenerģijas obligāto

iepirkumu un nodrošina subsīdiju izmaksu ražotājiem.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības ietver arī

līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2009-100-03 8.2. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti

dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu

pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes

ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai

pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu

un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2.

punktu).

Ekonomikas ministrijas izdotie administratīvie akti un ar AS

"Enerģijas publiskais tirgotājs" noslēgtie līgumi

piešķir Pieteikumu iesniedzējiem tiesības pārdot saražoto

elektroenerģiju par paaugstinātu cenu vai arī tiesības saņemt

garantēto maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Šādām līgumiskām

tiesībām piemīt ekonomiska vērtība, un Pieteikumu iesniedzējiem

ir prasījuma tiesības uz to realizāciju.

Līdz ar to Pieteikumu iesniedzēju

tiesības saņemt līgumā paredzētos maksājumus ir uzskatāmas par

īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta izpratnē.

14.2. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesas praksē ir

nostiprināta atziņa, ka no šajā pantā ietvertā demokrātiskās

republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot

tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības

principu un tiesiskās noteiktības principu (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 4.

punktu).

Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā

darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem

normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām

varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu). Savukārt tiesiskās

noteiktības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko

attiecību noteiktību un stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās

paļāvības principu, lai veicinātu indivīda uzticību valstij un

likumam (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 8. punktu). Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka tiesiskās noteiktības princips pēc būtības tiek

aptverts ar tiesiskās paļāvības principu tā plašākā izpratnē

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2010-02-01 4. punktu). Tādēļ izskatāmajā lietā Satversmes

tiesa vērtēs pamattiesību ierobežojuma atbilstību tiesiskās

paļāvības principam tā plašākajā izpratnē.

Attiecībā uz iespējamo tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu

Pieteikumu iesniedzēji savos rakstveida apsvērumos un to

pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka, pamatojoties uz Ekonomikas

ministrijas izdotajiem administratīvajiem aktiem un ar AS

"Enerģijas publiskais tirgotājs" noslēgtajiem līgumiem,

Pieteikumu iesniedzējiem bija izveidojusies aizsargājama tiesiskā

paļāvība, ka tie saņems noteikta apmēra naudas līdzekļus no

obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas vai no

garantētās maksas par uzstādīto elektrisko jaudu. Tiesības, kas

ir iepriekš iegūtas, esot īpašums Satversmes 105. panta izpratnē.

Savukārt SEN piemērošana esot pretrunā ar tiesiskās paļāvības

principu, jo tā samazinot iegūto tiesību ekonomisko vērtību un

iespēju gūt saprātīgu peļņu. Attiecīgi Pieteikumu iesniedzēji no

Satversmes 1. panta izrietošo samērīguma principu un tiesiskās

paļāvības principu saista ar Satversmes 105. pantā aizsargātajām

tiesībām (sk., piemēram, tiesas sēdes stenogrammu lietas

materiālu 23. sēj. 116. lpp. un 24. sēj. 38. un 56. lpp.).

Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem varētu būt radusies tiesiskā

paļāvība uz šā sprieduma 14.1. punktā norādītajām līgumu tiesībām

ar ekonomisku vērtību, kuru izpildi var pieprasīt, ja pastāv

skaidrs tiesisks pamats, un šī Pieteikumu iesniedzēju tiesiskā

paļāvība varētu izrietēt no tiesību normās un noslēgtajos līgumos

ietvertajām īpašuma tiesībām, proti, tiesībām saņemt apsolīto

mantisko labumu.

Tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt

pastāvošo tiesisko regulējumu. Grozot tiesisko regulējumu,

valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai

īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Tiesiskās

paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo

regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību

un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek

mainīts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 4. punktu). Turklāt

tiesiskās paļāvības principa izpausme dažādās tiesību jomās var

atšķirties. Ja tiek apstrīdēta nodokļu jomā izdota regulējuma

atbilstība gan Satversmes 105. pantam, gan arī tiesiskās

paļāvības principam, apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 1.

pantam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 105. pantu (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 13. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2010-59-01 4. punktu). Šāda metodoloģija izmantojama

arī izskatāmajā lietā.

Līdz ar to šajā lietā apstrīdēto

normu atbilstība Satversmes 1. pantam jāvērtē kopsakarā ar

Satversmes 105. pantu.

14.3. Tiesības uz īpašumu demokrātiskā tiesiskā valstī

nav absolūtas. Pirmkārt, tiesības uz īpašumu sevī ietver arī

īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību - īpašumu nedrīkst

izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Otrkārt, tiesības uz

īpašumu var ierobežot saskaņā ar likumu. Līdz ar to tiesības uz

īpašumu var ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar likumu

leģitīma mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-38-03 12. punktu un 2014. gada 10. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2014-04-03 7.2. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļa maksāšanas pienākums

vienmēr nozīmē īpašuma tiesību ierobežošanu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

2007-01-01 19. punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

2014-11-0103 15. punktu).

Apstrīdētās normas kopš 2014. gada 1. janvāra tiek piemērotas

Pieteikumu iesniedzējiem un pārējiem subsidētās elektroenerģijas

ražotājiem un nosaka to pienākumu maksāt SEN. Ienākumi, kas gūti

no obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas un

garantētās maksas par koģenerācijas stacijā vai elektrostacijā

uzstādīto elektrisko jaudu, ir nodokļa objekti SEN likuma 3.

panta izpratnē. Nodokļa piemērošanas rezultātā samazinās

Pieteikumu iesniedzēju gūtie ienākumi, tādēļ SEN piemērošana

vērtējama kā īpašuma tiesību ierobežojums.

Līdz ar to apstrīdētās normas

ierobežo Satversmes 105. pantā noteiktās Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesības.