3. pants

No Satversmes tiesas

likuma 19.2 panta pirmās daļas izriet, ka par

konstitucionālās sūdzības priekšmetu var būt vienīgi konkrēts,

tiešs personas pamattiesību aizskārums.

Reliģisko organizāciju likuma

6. panta trešā daļa noteic kārtību, kādā realizējamas šā

panta otrajā daļā noteiktās skolēnu tiesības apgūt kristīgās

ticības mācību.

No šīs apstrīdētās normas izriet,

ka attiecīgās kristīgās konfesijas mācību var apgūt, ja skolā ir

vismaz 10 skolēnu, kuri izteikuši šādu vēlmi. Tas nozīmē, ka

gadījumā, ja to skolēnu skaits, kuri vēlas apgūt ticības mācību,

ir mazāks, šāda apmācība valsts un pašvaldību skolā nav

iespējama.

Tikai tad, ja skolēnu (viņu

vecāku) iesniegumu skaits ir pietiekams, lai nodrošinātu

reliģisko apmācību, rodas tiesības un pienākumi citiem tiesību

subjektiem. Apstrīdētajā normā ir noteikts, pēc kādām mācību

programmām un kādi pedagogi var mācīt kristīgo konfesiju

mācību.

Kristīgajām konfesijām tiesības

izvirzīt savus pedagogus rodas vienīgi tad, ja vismaz 10 skolēni

ir izteikuši vēlēšanos apgūt attiecīgo reliģisko mācību.

Apstrīdētā norma tiešā veidā

neaizskar iesniedzēja pamattiesības. Tā neiejaucas reliģiskās

organizācijas iekšējās lietās, neierobežo tās reliģisko

darbību.

Ņemot vērā iepriekšminēto un

pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā

Nr. 2002-07-01 "Par Reliģisko organizāciju likuma 6.

panta otrās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 91. un 99. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Endziņš