1. pants
noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska

republika. No Satversmes 1. panta izriet vairāki tiesiskas valsts

principi, tostarp arī tiesību virsvadības princips, kas valsts

pārvaldē tiek saukts par pārvaldes tiesiskuma principu. No

demokrātiskas republikas jēdziena visām valsts institūcijām

izriet pienākums savā darbībā ievērot likumību, varas dalīšanu un

veikt savstarpēju uzraudzību, ievērojot publiskās varas

pakļautību likumam, t.i., likuma virsvadību un citus tiesiskas

valsts principus. Valsts pārvaldei demokrātiskā un tiesiskā

valstī sabiedrības uzticētās funkcijas jāpilda godīgi, efektīvi

un taisnīgi, tās rīcībai jāatbilst likumiem

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 27. marta

sprieduma lietā Nr. 2007-17-05 13. punktu).

13.1. Satversmes tiesa ir

norādījusi, ka Satversmes 1. pants ietver arī pašvaldības

principu. Šis princips aptver minimālo prasību kopumu attiecībā

uz vietējās pašpārvaldes organizāciju demokrātiskā tiesiskā

valstī (sk. Satversmes tiesas 2008.gada 16. aprīļa lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01

8. punktu). Minimālo prasību kopums, t.i., pašvaldības

princips, ietver vietējās pašpārvaldes esamību un tās

demokrātisku leģitimāciju. Noskaidrojot pašvaldības principa

saturu, jāņem vērā tiesībpolitiski principi, piemēram,

subsidiaritātes princips, sociāli atbildīgas valsts princips, kā

arī sabiedriskā labuma apsvērumi. Turklāt šo principu izpratne

laika gaitā var mainīties. Tādējādi pašvaldības princips kā tāds

netiek skarts, ja tiek īstenota mazāku vietējo pašvaldību

apvienošana lielākā novadā. Taču pašvaldības princips pats par

sevi negarantē konkrētu subsidiaritātes principa modeli, kādu to

vēlas vietējās pašvaldības. Tāpat minētais princips neprasa

konkrētu uzklausīšanas procedūras formu un saturu, ciktāl tas nav

konkretizēts likumos.

Saskaņā ar tiesiskuma principu un

pašvaldības principu valsts institūciju pienākums ir, izstrādājot

administratīvi teritoriālo reformu, ievērot normatīvajos aktos un

Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos noteikto kārtību.

13.2. 1996. gada

22. februārī Saeima pieņēma likumu "Par 1985.gada 15.oktobra

Eiropas vietējo pašvaldību hartu". Ar šo likumu Latvija sākotnēji

pievienojās 26 no 30 Hartas pantiem. 1999. gada

22. aprīlī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par

1985.gada 15.oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartu"". Ar šo

likumu Latvija pievienojās vēl trijiem Hartas pantiem. Līdz ar to

Latvija nav pievienojusies tikai Hartas 9. panta devītajai

daļai, kurā paredzētas vietējo pašvaldību tiesības uz pieeju

nacionālajam kapitāla tirgum.

Hartas preambulā norādīts, ka

pašvaldības, kurām uzlikta pienācīga atbildība, var nodrošināt

pārvaldību, kas ir gan efektīva, gan arī pietuvināta

iedzīvotājiem. Tāpat Hartas preambulā ir uzsvērts, ka vietējo

pašvaldību stiprināšana ir būtisks ieguldījums uz demokrātiskiem

principiem un varas decentralizāciju balstītas Eiropas

veidošanā.

Tomēr ir jāņem vērā, ka vietējo

pašvaldību kā viena no demokrātiskas iekārtas pamatiem

stiprināšana var izpausties dažādi, proti, Harta a priori

nenoteic, kādam jābūt vietējo pašvaldību administratīvajam

iedalījumam. Minētā demokrātijas stiprināšana vienlīdz lielā mērā

ir iespējama arī īstenojot vietējo pašvaldību apvienošanu

lielākās pašvaldībās, ja vien tiek ievēroti likumu un Hartas

nosacījumi un netiek apdraudēts pašvaldības princips kā tāds.

Tādējādi

Satversmes tiesai jānoskaidro, vai šobrīd vēl pastāv Pieteikumu

iesniedzēju tiesību aizskārums attiecībā uz subsidiaritātes

principa un uzklausīšanas principa ievērošanu, veicot

administratīvi teritoriālo reformu.

14. Pieteikumu iesniedzējas

norāda, ka reforma ierobežošot pašvaldībām piešķirtās pilnvaras,

šis ierobežojums neesot pamatots un līdz ar to tiekot pārkāpts

subsidiaritātes princips, kas izriet no Hartas 4. panta trešās

daļas. Hartas 4. pants ietver vispārīgus nosacījumus, pēc kuriem

nosakāmi pašvaldību pienākumi un tām noteikto kompetenču daba. No

Hartas 4. panta trešās daļas izriet subsidiaritātes

princips, kas paredz: ja uzdevums pēc sava apjoma un dabas nav

tāds, ka tas jāizpilda plašākā teritorijā, un to neprasa

efektivitātes un ekonomijas apsvērumi, tad tas jādeleģē vietējā

līmeņa varai. Taču šī daļa neparedz prasību, lai sistēmiski tiktu

decentralizētas funkcijas tādām pašvaldībām, kuras to dabas un

mēroga dēļ var pildīt vienīgi ierobežotus uzdevumus [sk.:

European Charter of Local Self-Government Explanatory Report (ETS

No. 122),

http://conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/122.htm].

14.1. Subsidiaritātes

principu iespējams interpretēt divējādi: no vienas puses, lai

attaisnotu pilnvaru nodošanu augstāka varas struktūras līmeņa

institūcijai un, no otras puses, lai paturētu zināmas pilnvaras

tajā līmenī, kas pilsoņiem tuvāks. Hartā princips ir nostiprināts

tādā nozīmē, kas paredz pienākumu rūpēties, lai tiktāl, ciktāl

tas iespējams, lēmumi tiktu pieņemti pilsonim tuvākā līmenī.

Atkāpe no šā principa pieļaujama tikai absolūtas nepieciešamības

dēļ (sk. Satversmes tiesas 2008.gada 16. aprīļa

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01

18. punktu).

Tādējādi subsidiaritātes princips

raksturo varas attiecības starp augstāku pārvaldes līmeni un

zemāku pārvaldes līmeni. Princips nozīmē, ka augstāks pārvaldes

līmenis var iejaukties tikai tad, ja zemākais līmenis nespēj

pienācīgā kārtā pildīt savus uzdevumus, un pretēji - šis

pats princips aizliedz augstākajam līmenim iejaukties, ja

zemākais līmenis spēj pienācīgā kārtā pildīt savus uzdevumus.

Princips pats par sevi nevis pilnībā liedz augstākam līmenim

iejaukties zemāka līmeņa kompetences īstenošanā, bet gan noteic

šīs iejaukšanās apjomu un nepieciešamo intensitāti. Līdz ar to

subsidiaritāte ir saistīta ar varas sadalījumu starp dažādiem

līmeņiem un pārraudzību; subsidiaritāte ietver funkciju un

finansējuma pārdales efektivitātes pārraudzību un zināmā mērā

kalpo par politikas vadlīniju. Līdz ar to subsidiaritātes

princips ir galvenokārt politisks princips, kura mērķis ir

tuvināt lēmumu pieņemšanu iedzīvotājiem. Subsidiaritāte liek

paturēt prātā decentralizācijas politisko raksturu un to, ka

pilnvaras vietējai varai tiek piešķirtas, nevis deleģētas

[sk.: Definition and Limits of the Principle of

Subsidiarity, Report prepared for the Steering Committee on Local

and Regional Authorities (CDLR) Local and regional authorities in

Europe, No. 55, p. 33]. Jāpiekrīt arī Tiesībsarga atzinumā

norādītajam, ka, nosakot konkrēta principa, tostarp

subsidiaritātes principa, saturu, būtu jāņem vērā tiesībpolitiski

apsvērumi (sk. lietas materiālu 23. sēj.

141. lpp.).

Subsidiaritātes princips, kaut arī

tas centrālajai varai uzliek noteiktus pienākumus, kā arī liedz

tai īstenot atsevišķas darbības, būtībā tomēr nozīmē politiski

motivētu izšķiršanos par to, kā lietderīgāk un efektīvāk

organizēt funkciju sadali starp centrālo valsts varu un vietējām

pašvaldībām. Mūsdienu sabiedrības dažādība, kā arī valsts

īstenojamo funkciju daudzpusība uzliek valsts varai par

pienākumu, izšķiroties par atsevišķu funkciju nodošanu vietējām

pašvaldībām, elastīgi un operatīvi meklēt piemērotāko un

lietderīgāko konkrētas problēmas risinājumu. Tādējādi šādu lēmumu

pieņemšana pamatā ir izšķiršanās par sociāl-ekonomiskā pamatojuma

lietderību.

Līdz ar to Satversmes tiesas

uzdevums pašvaldības principa kontekstā ir vērtēt tikai to, vai

funkciju pārdalīšanu (nodošanu) īstenojusi tā valsts varas

institūcija, kurai ir atbilstošas pilnvaras, ka arī to, vai

funkciju pārdalīšanā (nodošanā) ievēroti Satversmē, likumos un

starptautiskajos līgumos ietvertie priekšnoteikumi un procedūras

(piemēram, vai, piešķirot pašvaldībām funkcijas, ir nodrošināts

arī to izpildei nepieciešamais finansējums).

14.2. Administratīvi

teritoriālās reformas sekas var ietvert funkciju pārdali starp

valsts centrālo varu un vietējām pašvaldībām. No vienas puses, ne

Ministru kabinets, ne arī Pieteikumu iesniedzējas neapšauba to,

ka šādai funkciju sadalei jānotiek atbilstoši subsidiaritātes

principam. No otras puses, pieteikumos nav apstrīdēts ne vietējām

pašvaldībām piešķirtais vai nepiešķirtais konkrētais funkciju

kopums, ne arī atsevišķu funkciju atbilstība subsidiaritātes

principam. Tāpat pieteikumos nav norādīts, ka, piemēram, pretēji

subsidiaritātes principam reformas gaitā kādu konkrētu funkciju

veikšana būtu nepamatoti noteikta augstāka līmeņa

institūcijām.

Vietējo pašvaldību funkcijas

pamatā nosaka likums "Par pašvaldībām", bet citi likumi vai

Ministru kabineta noteikumi reglamentē, kā minētās funkcijas

pildāmas. Gadījumi, kuros valsts funkcijas būtu vēlams nodot

vietējām pašvaldībām, ir atkarīgi no attiecīgās funkcijas būtības

un lietderības apsvērumiem. Funkcijas apjoms ir jānoskaidro

diskusiju gaitā, uzklausot arī pašvaldību viedokli un ievērojot

arī labas pārvaldības principus. Izšķiroties par konkrētas

funkcijas vai uzdevuma nodošanu vietējai pašvaldībai, ir

jānoskaidro, vai iedzīvotāju interesēm atbilst tas, ka attiecīgo

jautājumu izlemj vietējā pašvaldība, nevis valsts tiešās

pārvaldes iestāde. Funkciju sadale starp valsti un pašvaldībām

var mainīties atkarībā no tā, kā mainās valsts pārvaldes

uzdevumi, politiskās prioritātes, pārvaldības zinātnes atziņas

(sk.: Levits E. Pašvaldību likuma koncepcija.

16. punkts un 28. punkts, http://public.law.lv/

ptilevicpasvaldiba.html).

Vairāku vietējo pašvaldību

apvienošana lielākā vietējā pašvaldībā ir jāīsteno, ievērojot un

iespēju robežās cenšoties nodrošināt sabiedrisko labumu

(sk.: Knemeyer, S.149, 165, 167-168). Tiesa var

kontrolēt tiesiskumu tiktāl, ciktāl veiktie pasākumi ir

acīmredzami nepiemēroti reformas mērķu īstenošanai. Turklāt tiesa

nepārbauda, vai šie pasākumi ietver sevī vislabāko un

lietderīgāko risinājumu. Šādu apsvērumu izdarīšana ir

lēmējinstitūcijas kompetencē un pati par sevi nepārkāpj

pašvaldības principu.

Līdz ar to

funkciju noteikšana un pārdale pamatā ir politisks jautājums,

kurā dominē politiskās lietderības apsvērumi. Turpretim

Satversmes tiesa pārbauda, vai ir ievērots tiesiskuma princips,

t.i., likumos noteiktā procedūra.

15. Konkrētās

administratīvi teritoriālās reformas mērķi ir sasniedzami

ilgtermiņā. Latvijas valsts pārvaldes sistēmas darbības

uzlabošana ir ilgstošs process, kas var pārsniegt vienas Saeimas

darbības periodu.

Grūtības, kas saistītas ar

administratīvi teritoriālajām pārmaiņām, ir raksturīgas sākuma

periodam un pašas par sevi vispār nevar tik atzītas par

nepieļaujamām, ja vien tās laika gaitā tiek novērstas vai

ievērojami mazinātas (sk.: Knemeyer, S. 177). Satversmes

tiesa piekrīt, ka ir pietiekami, ja likumdevējs atzīst to, ka

administratīvi teritoriālās reformas mērķi var īstenot

ilgtermiņā. Līdz ar to iespējamās nepilnības, kas var izpausties

reformas gaitā, pašas par sevi nav pietiekams pamats

apgalvojumam, ka reformas pasākumi ir nelietderīgi vai pat

patvaļīgi.

Decentralizācija nav

subsidiaritātes principa mērķis, tā ir līdzeklis, ko var

izmantot, lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku demokrātijas

funkcionēšanu. Subsidiaritātes princips nozīmē to, ka zemāka

pārvaldes līmeņa funkciju pārskatīšanai jābūt pamatotai ar

pietiekamu nepieciešamību to darīt. Tāpat ir jāņem vērā, ka

subsidiaritātes principu nepieciešams līdzsvarot ar citiem

principiem (efektivitāte, vienotība, solidaritāte u.c.), taču

princips kā tāds neietver cilvēku labklājību, kultūru vai

vēsturiskos apsvērumus (sk.: Definition and Limits of the

Principle of Subsidiarity, pp.24-26, p. 33).

Tādējādi subsidiaritātes princips

aptver gan to, ka pašvaldībām jāpilda funkcijas, kuras pietiekami

labi nespēj pildīt valsts pārvalde centrālajā līmenī, gan arī to,

ka valsts vara ir jāīsteno pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem.

Vietējo pašvaldību kompetencēm jābūt definētām likumā, un to

īstenošanai jāparedz adekvāti administratīvie, cilvēku un finanšu

resursi.

Tā kā

apstrīdētās normas tieši neietekmē pašvaldību funkcijas, tad šīs

lietas ietvaros tiesai nav pamata vērtēt atbilstību

subsidiaritātes principam. Līdz ar to lietā netiek skartas tādas

tiesības, kas Pieteikumu iesniedzējām izriet no Satversmes

1. panta un Hartas 4. panta trešās daļas tiktāl, ciktāl

minētās normas attiecas uz subsidiaritātes principu.

16. Latvijas Republika

atbilstoši Satversmes 3. pantam ir unitāra valsts.

Unitārai valstij ir raksturīgi tas, ka administratīvi

teritoriālās vienības, to statusu, kompetenci un struktūru nosaka

centrālā valsts vara. Tomēr demokrātiskā valstī centrālajai varai

bez vietējo pašvaldību līdzdalības nav iespējams pilnvērtīgi

pārvaldīt valsts teritoriju. Šādā gadījumā, citastarp

pamatojoties arī uz pašvaldības principu, tiek īstenota valsts

pārvaldes funkciju decentralizācija, nododot atsevišķu funkciju

īstenošanu demokrātiski leģitimētām vietējām pašvaldībām. Tāpat

centrālā vara likumos noteiktajā kārtībā veic kontroli pār

administratīvi teritoriālajām vienībām, proti, vietējām

pašvaldībām. Tomēr gan šādas kontroles īstenošanā, gan

administratīvi teritoriālo vienību iedalījuma noteikšanā

centrālās varas tiesības nav neierobežotas.

16.1. Reformas likuma

6.1 pants lēmumu pieņemšanu par Latvijas Republikas

administratīvi teritoriālo iedalījumu nodod Ministru kabineta

kompetencē. No tā izriet, ka Saeima ar likumu ir deleģējusi

administratīvi teritoriālās reformas īstenošanu Ministru

kabinetam.

Saeimas un Ministru kabineta

pilnvaru robežas pamatā noteic valsts varas dalīšanas princips.

Saskaņā ar šo principu likumdošanas tiesības, proti, tiesības

izšķirt valsts dzīves svarīgākos jautājumus, Satversme tieši

piešķir Saeimai, kā arī - atsevišķos gadījumos -

pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem. Tas nozīmē, ka Satversme

Saeimai piešķīrusi tiesības izdot likumus, kuriem ir augstākais

juridiskais spēks valstī. Pārējiem varas atzariem minētie likumi

jāīsteno dzīvē, bet tie ir saistoši tiktāl, ciktāl likumdevējs to

izdošanā ir ievērojis Satversmes un paša izdoto likumu prasības.

Proti, tiesiskā un demokrātiskā valstī parlamentam ir pienākums

ievērot konstitūciju, kā arī citus likumus, ko tas ir pieņēmis

[sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1.oktobra sprieduma

lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas

2. punktu].

Vērtējot Saeimas un Ministru

kabineta kompetences attiecības, Satversmes tiesa atzinusi, ka

"prasība, lai likumdevējs pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus

valsts dzīves jautājumus, mūsdienu sabiedrības komplicētajos

dzīves apstākļos ir kļuvusi nereāla. Likumdevējam nav iespēju

izsmeļoši likumdošanas ceļā izlemt visus jautājumus, kuriem

nepieciešams regulējums. Šāda likumdevēja rīcība bieži vien būtu

novēlota, jo likumdošanas process ir smagnējs un laikietilpīgs.

Lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama

atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā

jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam

likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos jautājumus, bet

detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo

normu izstrādāšanu deleģējot Ministru kabinetam vai citām valsts

institūcijām. Šāda kārtība ne vien padara pašu likumdošanas

procesu efektīvāku, bet arī ļauj ātrāk un adekvātāk reaģēt uz

normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību. Ministru kabinets

vai citas pilnvarotās valsts institūcijas tehnisko normu izstrādē

visbiežāk ir kompetentākas nekā likumdevējs, un lēmumu

pieņemšanas process šajās institūcijās nav tik komplicēts"

(Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma

lietā Nr. 2005-03-0306 7. punkts).

Tāpat Satversmes tiesas praksē ir

atzīts, ka Ministru kabinetam ir tiesības izdot noteikumus, tomēr

tajos nedrīkst ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par

palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk. Satversmes

tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409

secinājumu daļas 5. punktu).

Tātad Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka Ministru kabinetam pamatā pieļaujams deleģēt

"detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo

normu izstrādāšanu". Savukārt likumdevēja, proti, Saeimas,

pienākums ir pašam izlemt visus svarīgākos valsts un sabiedrības

dzīves jautājumus.

Līdz ar to izvērtējams, vai

Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā iedalījuma

noteikšana pamatoti tika nodota Ministru kabineta kompetencē vai

arī šis jautājums konceptuāli bija jāizlemj pašam

likumdevējam.

16.2. Satversmes tiesa

uzskata, ka Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā

iedalījuma noteikšana ir fundamentāls jautājums, kas būtiski

ietekmēs Latvijas valsts pārvaldes kvalitāti un iedzīvotāju

vajadzību apmierināšanu, kā arī ieviesīs nozīmīgus pārkārtojumus

valsts pārvaldes organizācijā un sabiedrības dzīvē.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes

iekārtas likuma 1. panta 1. punktu atvasināta publiska

persona ir pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata

izveidota publiska persona. Proti, vietējā pašvaldība ir

izveidota ar likumu, un tās kompetenci nosaka likums. Dome veic

noteiktas funkcijas, kas ir ne tikai deleģētas, bet nodotas

pašvaldības kompetencē. Tādēļ dome pašvaldības autonomās

kompetences ietvaros var pieņemt politiskus lēmumus un izdot

vispārsaistošus normatīvus aktus.

Arī Tiesībsarga atzinumā īpaša

nozīme tiek piešķirta apstāklim, ka vietējo pašvaldību domes tiek

tieši demokrātiski leģitimētas. Proti, pašvaldību tiesībās kā

patstāvīgu tiesību principu tradicionāli piemin ievēlējamību, un

šis princips ir uzskatāms arī par vietējās kopienas iedzīvotāju

interešu īstenošanas būtisku nosacījumu (sk. lietas

materiālu 23. sēj. 142. lpp.).

16.3. Latvijas Republikas

administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas rezultātā

izveidosies jaunas atvasinātas publisko tiesību juridiskās

personas - novadi. Šajā sakarā vērā ņemams ir tas apstāklis,

ka vēlēšanu tiesiskās attiecības pamatā veidojas uz Satversmes un

likuma, nevis likumpakārtotu tiesību aktu pamata. Līdz ar to ir

svarīgi, lai teritorija, kuras iedzīvotāji piedalās šāda būtiska

jautājuma izlemšanā, arī tiktu noteikta ar likumu.

Spēkā esošā likuma "Par

pašvaldībām" 92. panta pirmā daļa paredz, ka "Dome (padome)

tiek atlaista ar likumu, kura projektu Saeimai iesniedz Ministru

kabinets". Tas, ka vietējās pašvaldības domi var atlaist ar

Saeimas izdotu likumu, netieši apliecina to, ka jautājumus, kas

būtiski skar domi (padomi) kā tieši demokrātiski leģitimētu

vietējās pašvaldības orgānu, ir pienākums izšķirt likumdevējam.

Arī Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes Publisko

tiesību katedras atzinumā norādīts, ka galīgais lēmums par

administratīvi teritoriālā iedalījuma apstiprināšanu būtu

jāpieņem Saeimai, nevis Ministru kabinetam (sk. lietas

materiālu 23. sēj. 131.-134. lpp.).

Pie tam Latvijas Pašvaldību

savienība savā atzinumā Satversmes tiesai norāda, ka, ja vietējo

"pašvaldību lēmumi par robežu noteikšanu nav savstarpēji

saskaņoti, tad Ministru kabinets patstāvīgi lēmumu pieņemt

nespēj. Līdz ar to nesaskaņotu lēmumu gadījumā robežu grozīšana

ir iespējama vienīgi ar Saeimas likumu" (lietas materiālu

19. sēj. 165. lpp.). Tādējādi ir secināms, ka

gadījumos, kad pastāv nesaskaņas par novadu robežām, bet,

izvērtējot visus tiesībpolitiskos apsvērumus un samērojot tos ar

sabiedrisko labumu, jāsecina, ka administratīvi teritoriālā

reforma valsts līmenī ir nepieciešama, galīgo lēmumu var pieņemt

vienīgi Saeima.

Līdz ar to

Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā reforma atzīstama

par svarīgu un nozīmīgu valsts un sabiedrības dzīves jautājumu,

kas bija jāizlemj pašam likumdevējam, proti, Saeimai.

17. Šajā lietā pilnībā

spēku ir zaudējušas tās normas, kuras bija ietvertas Noteikumos

Nr. 596 un kuras Pieteikumu iesniedzējas bija apstrīdējušas

Satversmes tiesā. Tāpat spēku zaudēja daļa no tām normām,

atbilstību kurām Pieteikumu iesniedzējas ir lūgušas izvērtēt,

proti, Reformas likuma 6.1 panta pirmā, trešā, kā arī

ceturtā daļa. Turklāt ir jāņem vērā tas, ka Administratīvo

teritoriju un apdzīvoto vietu likums attiecībā uz atsevišķām

Pieteikumu iesniedzējām paredz tādu tiesisko regulējumu, pret

kuru tās būtībā neiebilst (sk., piemēram, Administratīvo

teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 2. pielikuma 6., 14.,

74. un 90. punktu).

2008. gada 29. decembrī

Satversmes tiesā tika saņemta Pieteikuma iesniedzējas -

Maltas pagasta padomes - vēstule, kurā ietverts lūgums

neizbeigt tiesvedību šajā lietā. Lūgums pamatots ar to, ka

Saeima, citastarp pārkāpjot arī varas dalīšanas principu,

pieņēmusi Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu.

Minētā likuma pieņemšanas rezultātā neesot mainījusies Noteikumos

Nr. 596 ietverto tiesību normu būtība, bet gan tikai šo

normu "statuss tiesību hierarhijā".

2009. gada 7. janvārī

Satversmes tiesā tika saņemta institūcijas, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, - Ministru kabineta - vēstule, kurā

ietverts lūgums izbeigt tiesvedību šajā lietā. Lūgums pamatots ar

to, ka Saeimā ir pieņemts Administratīvo teritoriju un apdzīvoto

vietu likums un līdz ar to zaudējušas spēku visas apstrīdētās

normas, kā arī daļa no tām normām, atbilstību kurām Pieteikumu

iesniedzējas lūgušas izvērtēt, proti, Reformas likuma

6.1 panta pirmā, trešā, kā arī ceturtā daļa.

2009. gada 12. janvārī

tika saņemta Pieteikumu iesniedzēju - Amatas novada domes,

Ances pagasta padomes, Baložu pilsētas domes, Bēnes pagasta

padomes, Brīvzemnieku pagasta padomes, Codes pagasta padomes,

Gailīšu pagasta padomes, Glūdas pagasta padomes, Ģibuļu pagasta

padomes, Inčukalna novada domes, Īslīces pagasta padomes,

Jersikas pagasta padomes, Kauguru pagasta padomes, Kocēnu pagasta

padomes, Lapmežciema novada domes, Lībagu pagasta padomes,

Līvbērzes pagasta padomes, Mežotnes pagasta padomes, Priekuļu

pagasta padomes, Pūres pagasta padomes, Strazdes pagasta padomes,

Tārgales pagasta padomes, Vaidavas pagasta padomes, Valgundes

novada domes un Vecsaules pagasta padomes - vēstule, kurā

ietverts lūgums turpināt tiesvedību šajā lietā. Tas pamatots ar

to, ka Saeima, pārkāpjot arī varas dalīšanas principu, pieņēmusi

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu. Lūgumā

norādīts, ka Saeima, pieņemot minēto likumu, iejaukusies

Satversmes tiesas kompetencē un tādējādi esot pārkāpts tiesu

varas neatkarības princips.

Tiesvedības turpināšana esot

atzīstama par vienīgo iespējamo līdzekli, lai Pieteikumu

iesniedzējas spētu aizstāvēt savas aizskartās tiesības. Tā kā

vietējo pašvaldību vēlēšanas notiks 2009. gada

6. jūnijā, tad pēc minētā datuma izbeigšoties arī visu

pašreizējo vietējo pašvaldību, tostarp Pieteikumu iesniedzēju,

pilnvaras. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā

esot konstatējama tāda pati neatbilstība augstāka juridiskā spēka

tiesību normām kā Noteikumos Nr. 596. Līdz ar to esot

secināms, ka lietā joprojām pastāv strīds par novadu veidošanas

tiesiskumu.

Satversmes tiesa atzīst, ka tiesu

varas neatkarības princips, kas nostiprināts Satversmes

83. pantā un liedz citiem valsts varas atzariem iejaukties

tiesu darbībā, ir viens no būtiskākajiem tiesiskas un

demokrātiskas valsts pamatprincipiem.

Pieteikumu iesniedzēju

2009. gada 12. janvāra lūgumā pamatoti norādīts tas, ka

Satversmes tiesa ir tiesīga un atsevišķos gadījumos tai pat ir

pienākums vērtēt arī tādu tiesību normu satversmību, kuras jau

zaudējušas savu spēku. Šāds pienākums pastāv, piemēram, gadījumā,

kad nepieciešams novērst personas pamattiesību būtisku

aizskārumu. Satversmes tiesa vairākās lietās ir konstatējusi, ka

apstrīdētais regulējums jau grozīts vai atcelts, taču līdz ar to

nav novērsts pamattiesību aizskārums, kas radies apstrīdētā

regulējuma spēkā esamības laikā, un tāpēc tiesa ir turpinājusi

tiesvedību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada

4. februāra spriedumu lietā Nr. 2002-06-01, Satversmes

tiesas 2004. gada 14. janvāra spriedumu lietā

Nr. 2003-19-0103, Satversmes tiesas 2005. gada

16. decembra spriedumu lietā Nr. 2005-12-0103,

Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu

lietā Nr. 2006-09-03, Satversmes tiesas 2008. gada

20. novembra spriedumu lietā Nr. 2008-07-01).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā reforma atzīstama

par svarīgu un nozīmīgu valsts un sabiedrības dzīves jautājumu,

kas bija jāizlemj Saeimai (sk. šā lēmuma

16. punktu). Tāpat ir jāņem vērā, ka netieši Pieteikumu

iesniedzējas savos lūgumos apšauba arī atsevišķu tādu

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma normu

satversmību, par kuru atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību

normām (aktiem) lieta nav ierosināta.

Satversmes tiesa norāda, ka tās

kompetenci un kārtību, kādā tiesa vai lietas dalībnieki veic

konkrētas procesuālās darbības, pamatā noteic Satversme un

Satversmes tiesas likums. Obligāts lietas izskatīšanas

priekšnoteikums ir tiesas pienākums uzklausīt institūciju, kuras

izdotā norma (akts) tiek apstrīdēta. Proti, šai institūcijai ir

tiesības iesniegt Satversmes tiesā atbildes rakstu ar lietas

faktisko apstākļu izklātu un juridisko pamatojumu. Institūcija,

kuras izdotā norma (akts) tiek apstrīdēta, tiek noteikta lēmumā

par lietas ierosināšanu. Pēc konkrētās lietas nodošanas

izskatīšanai likums liedz Satversmes tiesai par institūciju,

kuras izdotā norma (akts) tiek apstrīdēta, atzīt kādu citu

institūciju. Tiesvedības turpināšana nozīmētu to, ka Satversmes

tiesai jāizvērtē cita apstrīdētā akta normas, bet šāda

izvērtēšana būtu Satversmes tiesas likuma pārkāpums. Proti,

Satversmes tiesa nav tiesīga pēc savas iniciatīvas ierosināt

lietu Satversmes tiesā vai arī izlemt lietu, neuzklausot tās

institūcijas viedokli, kuras izdotā tiesību norma (akts) tiek

apstrīdēta.

Administratīvo teritoriju un

apdzīvoto vietu likumu ir pieņēmusi Saeima, savukārt lietā

apstrīdēto aktu, kas zaudējis savu spēku, - Noteikumus

Nr. 596 - Ministru kabinets. Līdz ar to Satversmes

tiesai nav tiesiska pamata turpināt tiesvedību šajā lietā un

izvērtēt tāda tiesiskā regulējuma satversmību, kas nav bijis

ietverts Noteikumos Nr. 596.

Ņemot vērā

minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 2. un 4. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā

Nr. 2008-08-0306 "Par Ministru kabineta 2007. gada

4. septembra noteikumu Nr. 596 "Noteikumi par vietējo pašvaldību

administratīvi teritoriālo iedalījumu" 3.15., 3.16. un

3.17. punkta, kā arī pielikuma II sadaļas 2. punkta vārdu

"Skrīveru pagasts", 5. punkta vārdu "Brīvzemnieku pagasts", 8.

punkta vārdu "Bēnes pagasts", 12. punkta vārdu "Baltinavas

pagasts", 13. punkta vārdu "Codes pagasts", "Gailīšu pagasts",

"Īslīces pagasts", "Mežotnes pagasts" un "Vecsaules pagasts", 14.

punkta vārdu "Kauguru pagasts", 18. punkta vārdu "Amatas pagasts"

un "Drabešu pagasts", 25. punkta vārdu "Lapmežciema pagasts", 35.

punkta vārdu "Glūdas pagasts", "Līvbērzes pagasts" un "Valgundes

novads", 42. punkta vārdu "Alsungas pagasts", 44. punkta vārdu

"Baložu pilsēta", 48. punkta vārdu "Jersikas pagasts", 65. punkta

vārdu "Priekuļu pagasts" un "Raunas pagasts", 66. punkta vārdu

"Maltas pagasts", 77. punkta vārdu "Allažu pagasts", "Inčukalna

pagasts", "Mores pagasts", "Siguldas pagasts" un "Siguldas

pilsēta", 82. punkta vārdu "Ģibuļu pagasts", "Lībagu pagasts" un

"Strazdes pagasts", 84. punkta vārdu "Pūres pagasts", 87. punkta

vārdu "Kocēnu pagasts" un "Vaidavas pagasts" un 92. punkta vārdu

"Ances pagasts" un "Tārgales pagasts" atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 1. pantam, 1985. gada 15. oktobra

Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta trešajai un sestajai

daļai un 5. pantam un Administratīvi teritoriālās reformas likuma

6.1 panta pirmajai, trešajai un ceturtajai daļai".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G. Kūtris