14. pants
esot vērtējams kā vispārīga norma, kas attiecināma

uz visiem gadījumiem, kad persona noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanas laikā atradusies ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī,

un tiesa, atzīstot šo personu par vainīgu tai inkriminētā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, varot pieņemt vienu no trim

šādiem lēmumiem: pirmkārt, noteikt sodu, ievērojot KL Sevišķās

daļas attiecīgā panta sankcijā noteiktā soda veidu un mēru

(noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ierobežotas pieskaitāmības

stāvoklī saskaņā ar KL 47. panta pirmās daļas

10. punktu atzīstot par atbildību mīkstinošu apstākli),

otrkārt, mīkstināt piespriežamo sodu vai, treškārt, atbrīvot no

soda.

Jautājums par soda mīkstināšanu

vai atbrīvošanu no soda šajos gadījumos tiekot izlemts, ņemot

vērā nodarījuma konkrētos apstākļus. Nekādi cita veida

ierobežojumi KL 14. pantā neesot paredzēti.

V. Liholaja uzskata, ka KL

Sevišķās daļas panta sankcijā paredzētā soda noteikšana neesot

uzskatāma par taisnīguma principa pārkāpumu, pat ja sods ir

bargs. Likumdevējs augstu brīvības atņemšanas soda minimālo

robežu noteicis galvenokārt par atsevišķiem sevišķi smagiem

noziegumiem, kas apdraud būtiskas personu, sabiedrības, valsts

intereses. Tieši nonivelējot KL 49. panta piemērošanas

noteikumus, daļēji zūdot jēga noziedzīga nodarījuma

klasifikācijai un tiekot pieļauta atkāpe no soda mērķiem un

vispārējā taisnīguma principa krimināltiesiskajās attiecībās.

Satversmes tiesa

secināja:

8. Saskaņā ar Satversmes

tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas

1. punktu tiesa, izskatot krimināllietu pirmajā instancē,

apelācijas vai kasācijas kārtībā, var iesniegt pieteikumu par

lietas ierosināšanu Satversmes tiesā tad, ja uzskata, ka norma,

kas būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst augstāka juridiskā spēka

tiesību normai (aktam).

Attiecībā uz pieteikumiem, ko

iesniegušas tiesas, Satversmes tiesas kolēģijas ir secinājušas,

ka tiesas pieteikums Satversmes tiesā nevar būt abstrakts, proti,

tāds, kas nav saistīts ar konkrēto lietu, un tiesai ir jāpamato

tas, ka attiecīgā norma ir nepieciešama lietas izspriešanā

(sk. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2007. gada

24. jūlija lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu,

pieteikums Nr. 57/2007; Satversmes tiesas 3. kolēģijas

2007. gada 31. oktobra lēmumu par lietas ierosināšanu,

pieteikums Nr. 101/2007).

9. Satversmes tiesas likuma

19.1 panta norma noteic arī prasījuma robežas

lietās, kas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma. Pēc tiesas

pieteikuma ierosinātā lietā apstrīdētās normas atbilstība

augstāka juridiskā spēka tiesību normām izvērtējama tiktāl,

ciktāl tas varētu būt nepieciešams, lai izspriestu attiecīgo

krimināllietu, civillietu vai administratīvo lietu, izņemot

gadījumus, kad paplašināt prasījuma robežas prasa vispārējie

tiesību principi vai Satversmes tiesas procesa principi (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu).

9.1. Satversmes tiesas

kompetencē nav izlemt jautājumus, kas attiecas uz konkrēto

krimināllietu pēc būtības, un tā nav tiesīga vērtēt, vai konkrētā

persona ir vai nav atbrīvojama no soda saskaņā ar KL

14. pantu un vai pastāv faktiskie apstākļi, kas prasītu lemt

jautājumu par zemāka soda noteikšanu, nekā paredzēts attiecīgajās

KL Sevišķās daļas normās. Līdz ar to Satversmes tiesai šajos

jautājumos ir saistošs Pieteikuma iesniedzējas viedoklis, proti,

ka tiesai varētu būt nepieciešams noteikt R. B. zemāku sodu,

nekā likumā paredzēts.

9.2. Satversmes tiesas

pamatuzdevums nav izlemt arī to, kā katrā konkrētā gadījumā

pareizi piemērojamas tiesību normas (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-16-01 17. punktu). "Jautājumi, kas

attiecas uz konkrētu likuma normu piemērošanu un interpretāciju,

pamatā ir vispārējās jurisdikcijas tiesu, kā arī administratīvo

tiesu kompetencē" (Satversmes tiesas 2008. gada

3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01

18. punkts). Līdz ar to arī KL normu interpretācija

visupirms ir vispārējās jurisdikcijas tiesu kompetencē.

Tomēr Satversmes tiesai atsevišķos

gadījumos var būt nepieciešams interpretēt likuma normas.

Pirmkārt, ja kāda norma tikai konkrētā interpretācijā atbilst vai

neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, otrkārt, ja no

konkrētu normu interpretācijas ir atkarīgas prasījuma robežas

Satversmes tiesas lietā vai personas tiesības iesniegt konkrēto

pieteikumu, treškārt, citos gadījumos, kad tas nepieciešams

Satversmes tiesas procesa ietvaros.

Konkrētajā gadījumā Satversmes

tiesai būtu nepieciešams interpretēt KL 14. pantu un

49. panta ceturto daļu, lai pārliecinātos, vai Satversmes

tiesa ir tiesīga turpināt konkrētās lietas izskatīšanu pēc tiesas

pieteikuma. Proti, vai attiecīgajā Satversmes tiesas lietā

nepastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta 6. punktā

norādītie apstākļi.

Tomēr tas nebūtu lietderīgi,

raugoties no procesuālās ekonomijas viedokļa, jo tiesvedība lietā

izbeidzama arī sakarā ar to, ka apstrīdētā norma ar

2008. gada 1. septembri ir zaudējusi spēku un līdz ar

to vairs nav nepieciešama konkrētās krimināllietas

izspriešanai.

Proti, 2007. gada

8. novembrī Saeima ir pieņēmusi likumu "Grozījumi

Krimināllikumā", kas izslēdz apstrīdēto normu. Apstrīdētā norma

zaudē spēku ar šā likuma spēkā stāšanās dienu - 2008. gada

1. septembri.

10. Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka

tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar

Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir

zaudējusi spēku.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties

uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr.

2008-10-01 "Par Krimināllikuma 49. panta ceturtās daļas

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam", kas

ierosināta pēc Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu

tiesu palātas pieteikuma.

Lēmums nav pārsūdzams.

Rīcības sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris