4. pants

Lai pieņemtu lēmumu par

tiesvedības izbeigšanu lietā, nepietiek tikai ar secinājumu, ka

konkrētajā lietā var piemērot Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 2. punktu.

Minētais punkts paredz Satversmes tiesai tiesības izbeigt

tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ir

jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par

tiesvedības turpināšanas nepieciešamību.

Ja lieta ierosināta uz

konstitucionālās sūdzības pamata, tad par nepieciešamību turpināt

tiesvedību lietā var liecināt tas, ka konstitucionālās sūdzības

iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto pielikumu par spēkā

neesošu ar atpakaļejošu datumu. Grozījumu izdarīšana normatīvajā

aktā, kā rezultātā apstrīdētais pielikums zaudē spēku, var nebūt

pietiekams, lai novērstu visas negatīvās sekas, kas personai

radās sakarā ar apstrīdēto pielikumu. Satversmes tiesas spriedums

var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības

iesniedzējs var turpināt savu aizskarto tiesību aizsardzību.

Šajā lietā konstitucionālās

sūdzības iesniedzējs nav lūdzis atzīt apstrīdēto pielikumu par

spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu. Līdz ar to Satversmes tiesa

uzskata, ka nepieciešamība turpināt tiesvedību lietā

nepastāv.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties

uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā

Nr. 2009-03-03 "Par Ministru kabineta 2006. gada

19. decembra noteikumu Nr. 1022 "Noteikumi par

ieslodzīto personu uztura un sadzīves vajadzību materiālā

nodrošinājuma normām" 3. pielikumā noteikto tualetes ziepju

mēneša normu atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un

111. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Rīcības sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris