105. pants
paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību

garantiju un neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar

"tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura

tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar

kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, piemēram, īpašums

(Civillikuma 927. panta izpratnē); ķīlas tiesības; servitūtu

tiesības; autortiesības; tiesības uz izgudrojumiem un preču

zīmēm; tiesības, kas izriet no kapitāla daļām un akcijām (kā arī

citiem vērtspapīriem); saistībtiesiski prasījumi, kas pamatoti ar

līgumu vai deliktu; koncesiju tiesības; tiesības (uz licences

pamata) veikt komercdarbību u. c. (sk.: Grūtups A., Kalniņš E.

Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums.

Otrais papildinātais izdevums. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2002,

14.-15. lpp.).

Tiesību zinātnieki, analizējot ECT praksi, ir norādījuši, ka

par īpašumu Konvencijas izpratnē var tikt uzskatīti ļoti dažādi

prasījumi. Tomēr ir jābūt vismaz kaut kam tādam, ko varētu

uzskatīt par tiesisku prasījumu (sk. Jacobs and White, the

European Convention on Human Rights, Fourth edition, Oxford

University Press, 2006, p. 355).

ECT ir secinājusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 1. pants

negarantē tiesības uz īpašuma iegūšanu kā tādas, šī norma

attiecas uz jau eksistējošu īpašumu (sk., piemēram, ECT

nolēmumus lietās Marckx v. Belgium, judgment of 13 June

1979,application No. 6833/74, para. 50;

Mirailles v. France, decision of 23 September 2003,

application No. 63156/00; Kappa Kanzlei und Bürobetriebs GmbH and

others and Viva Reiseveranstaltungs GmbH and others v. Austria,

decision of 27 May 1998, applications No. 37416/97, 37418/97,

37434/97, 37829/97 - 37834/97, 37836/97, 37837/97,

37839/97 - 37841/97).

Uzsverot, ka minētā panta tekstā ietverti vārdi "viņa

īpašumu", ECT atteikusies piemērot Konvencijas Pirmā

protokola 1. pantu situācijā, kad topošs advokāts nesaņēma

atlīdzību par trūcīgai personai sniegto juridisko palīdzību.

Attiecīgā advokatūras lēmējinstitūcija bija pieņēmusi lēmumu, ka

honorāra noteikšana nav iespējama sakarā ar to, ka personai nav

līdzekļu. ECT norādīja, ka līdz ar to par labu advokātam nekad

nav pastāvējis nekāds prasījums, ko varētu uzskatīt par īpašumu

Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē (sk. ECT

spriedumu lietā Van der Mussele v. Belgium, judgment of 23

November 1983, application No. 8919/80, para. 48).

ECT ir norādījusi, ka nav tiesību paļauties uz īpašuma

iegūšanu, ja nav iespējams konstatēt, ka eksistē pietiekami

dibināta prasība, kuras izpildi varētu pieprasīt. Nākotnes

ienākumi uzskatāmi par īpašumu vienīgi tad, ja tie jau ir

nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt. Par

īpašumu Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē nevar

uzskatīt ar nosacījumiem saistītu prasību, ja šai prasībai nav

izredžu sakarā ar to, ka nosacījumi nav izpildīti (sk.,

piemēram, ECT nolēmumus lietās Prince Hans-Adam II of

Liechtenstein v. Germany [GC], judgment of 12 July 2001,

application No. 42527/98, para. 82-83;

Gratzinger and Gratzingerova v. the Czech Republic, decision of

10 July 2002 [GC], application No. 39794/98, para. 73;

Kiendler v. Austria, Decision of 20 March 2003, application No.

58468/00; Kopeckỳ v. Slovakia [GC], judgment of 28

September 2004, application No. 44912/98,para.

35).

Līdz ar to, lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma attiecas uz

Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā paredzētajām

tiesībām uz īpašumu, ir jānoskaidro: 1) kāds ir administratora

tiesiskais statuss jautājumā par atlīdzības saņemšanu no valsts

budžeta līdzekļiem; 2) ar kuru brīdi administratoram rodas

tiesības saņemt konkrēta apmēra atlīdzību; 3) vai Pieteikuma

iesniedzējam apstrīdētās normas pieņemšanas laikā bija radušās

īpašuma tiesības (Satversmes 105. panta izpratnē) uz atlīdzību no

valsts budžeta līdzekļiem 1100 latu apmērā.

9. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, starp valsti un

administratoru esot bijusi noslēgta "netieša vienošanās (uzņēmuma

līgums)" (lietas materiālu 1. sēj. 50. lpp.) par to, ka

administrators administrēs skarto maksātnespējas procesu, bet

valsts samaksās administratoram par padarīto darbu, ja

administrators nesaņemtu atlīdzību no parādnieka līdzekļiem.

Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, izvairoties pildīt

šo vienošanos.

Administratoru asociācija norāda, ka administrators,

neatsakoties no pienākumu veikšanas konkrētā maksātnespējas

procesā (pēc principa - klusēšana ir piekrišana), no savas puses

esot akceptējis visus spēkā esošos noteikumus un piekritis veikt

attiecīgo darbu maksātnespējas procesā. Bet valsts, tiesai

pieņemot attiecīgu lēmumu, no savas puses esot akceptējusi

administratora darbu šajā procesā. Tādā veidā varot konstatēt, ka

starp pusēm esot noticis darījums, kas citastarp paredzot

izmaksāt administratoram atlīdzību no valsts budžeta līdzekļiem.

Līdz 2009. gada 1. maijam šīs atlīdzības apmērs bija 1100 latu.

Saskaņā ar Civillikuma 929. pantu pēc pielīgtā darba - likumā

noteikto prasību izpildes maksātnespējas procesā - šī summa

neapšaubāmi kļūstot par administratora īpašumu.

Minētais Pieteikuma iesniedzēja un Administratoru asociācijas

viedoklis par Civillikuma normu piemērošanu konkrētajām

tiesiskajām attiecībām nav pamatots. Tiesiskās attiecības starp

valsti un administratoru jautājumā par atlīdzības izmaksu no

valsts budžeta līdzekļiem ir specifiskas. Tās galvenokārt regulē

2007. gadā pieņemtais Maksātnespējas likums. Savukārt apstrīdētā

norma ietverta Ministru kabineta noteikumos - aktā, kas izdots,

pamatojoties uz šo likumu, un kam ir zemāks juridiskais spēks

nekā likumam.

9.1. Maksātnespējas likums nomainīja 1996. gadā

pieņemto likumu "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību

maksātnespēju". Atbilstoši agrākajam likumam līdz 2003. gada

nogalei arī gadījumos, kad parādniekam nebija līdzekļu, valsts

nodrošināja noteiktās atlīdzības izmaksu tādā pašā apmērā kā

gadījumā, kad administratoram būtu iespēja to saņemt no

parādnieka līdzekļiem. Likuma "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību

maksātnespēju" 24. panta sestā daļa paredzēja: "Ja no parādnieka

līdzekļiem administratoram nav iespējams pilnībā vai daļēji

saņemt šajā likumā paredzēto atlīdzību un ja kreditoru sapulce ir

nolēmusi, ka maksātnespējas process netiek finansēts no kreditoru

līdzekļiem, Aģentūra lemj par atlīdzības izmaksāšanu

administratoram pēc šajā likumā noteiktās fiksētās takses to

līdzekļu ietvaros, kuri Aģentūrai kārtējam gadam piešķirti šiem

mērķiem."

2003. gada 11. novembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi

likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju"",

izsakot 24. panta sesto daļu šādā redakcijā: "Par atlīdzības

izmaksāšanu administratoram Aģentūra lemj Ministru kabineta

noteiktajos gadījumos, noteiktajā kārtībā un apmērā to līdzekļu

ietvaros, kuri Aģentūrai kārtējam gadam piešķirti šiem mērķiem."

Iesniedzot šā likuma projektu Saeimai, Ministru kabinets

anotācijā norādīja: "Likumprojektā ir paredzēta jauna

maksātnespējas administrācijas izmaksu segšanas kārtība, kuru

noteiks Ministru kabinets" (sk. 8. Saeimas likumprojektu Nr.

469 http://www.saeima.lv).

Līdz ar to juridiskās personas maksātnespējas procesā tika

noteikti divi dažādi administratora atlīdzības noteikšanas

gadījumi atkarībā no tā, vai atlīdzība tiek izmaksāta no

parādnieka vai citu fizisko un juridisko personu līdzekļiem vai

arī tiek segta no valsts līdzekļiem.

9.2. Iesniedzot 9. Saeimai Maksātnespējas likuma

projektu, šī norma tika pārņemta tā 189. panta astotajā daļā.

Savukārt likumprojekta trešajā lasījumā tika pieņemts tieslietu

ministra priekšlikums papildināt attiecīgā (tobrīd 191. panta)

astoto daļu pēc vārdiem "apmērā" ar vārdiem "to valsts budžeta un

uzņēmējdarbības riska valsts nodevas līdzekļu ietvaros, kuri

Maksātnespējas administrācijai piešķirti šim mērķim" (sk.

http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/40ABBAED3B315C02C225738000299776?OpenDocument).

Līdz ar to Maksātnespējas likuma 182. panta astotā daļa

neparedz, ka gadījumos, kad likumā noteikto atlīdzību nav

iespējams izmaksāt no parādnieka vai citu privātpersonu

līdzekļiem, administratoram būtu tiesības saņemt to no valsts

budžeta līdzekļiem tādā apmērā, kāds paredzēts šā paša panta

otrajā, trešajā vai ceturtajā daļā.

Maksātnespējas likuma 182. panta astotā daļa dod

administratoram tiesības saņemt no valsts budžeta līdzekļiem

zināmu atlīdzību: 1) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā; 2)

Ministru kabineta noteiktajā apmērā; 3) tikai un vienīgi to

valsts budžeta un URVN līdzekļu ietvaros, kurus likumdevējs šim

mērķim atvēlējis.

Līdz ar to katram administratoram likums ir devis tiesības

paļauties uz to, ka gadījumā, ja parādniekam nebūs līdzekļu, viņš

saņems zināmu atlīdzību, kuras apmērs būs saprātīgi saistīts ar

URVN iemaksu kopējo apjomu un valsts budžeta iespējām. Taču

likums nevienam administratoram nav devis tiesības paļauties

(nedz Satvermes 105. panta, nedz tiesiskās paļāvības principa

izpratnē) uz to, ka viņš varētu iegūt savā īpašumā konkrēta

apmēra atlīdzību.

9.3. Noteikumu Nr. 865. 14. punktā laika gaitā ir

mainījusies konkrētā summa, taču nav mainījusies šā panta

juridiskā konstrukcija: "Maksātnespējas administrācija ir tiesīga

piešķirt administratoram naudas līdzekļus ne vairāk kā [..]".

Ministru kabinets nav noteicis, ka ikvienam administratoram

attiecīgajā gadījumā būtu tiesības saņemt tieši maksimālo summu.

Var apšaubīt to, ka Ministru kabinets Noteikumos Nr. 865 ir

pienācīgi izpildījis Maksātnespējas likuma 182. panta astotajā

daļā uzlikto pienākumu noteikt atlīdzības apmēru attiecīgo

līdzekļu ietvaros. Tomēr šīs šaubas nedod pamatu uzskatīt, ka

administratoram būtu tiesības paļauties uz to, ka viņš savā

īpašumā iegūs tieši Noteikumu Nr. 865 14. punktā noteikto

maksimālo summu.

Noteikumu Nr. 865 2. punkts paredz, ka Maksātnespējas

administrācija sedz izdevumus un administratora atlīdzību (tajā

skaitā atlīdzību tās nesegtajā daļā, kā arī papildu atlīdzību par

katru darbinieku, kuram saskaņā ar Maksātnespējas administrācijas

lēmumu ir piešķirti un izmaksāti līdzekļi viņa prasījuma

apmierināšanai no darbinieku prasījumu garantiju fonda), ja no

juridiskās personas maksātnespējas procesa subjekta, kreditoru

vai citu fizisko vai juridisko personu naudas līdzekļiem nav

iespējams segt izdevumus vai administratora atlīdzību. Tomēr šo

normu nevar interpretēt atrauti no Maksātnespējas likuma 182.

panta astotajā daļā paredzētā.

Administratoram bija jārēķinās ar to, ka, mainoties URVN

ieņēmumiem un pieaugot maksātnespējas procesu skaitam, no valsts

budžeta līdzekļiem izmaksājamās atlīdzības apmērs var

samazināties.

9.4. No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs

uzņēmies administrēt skarto maksātnespējas procesu, paļaujoties

uz Noteikumos Nr. 865 tobrīd paredzēto no valsts budžeta

līdzekļiem sedzamās atlīdzības apmēru - 1100 latu. Ja viņam šāda

atlīdzība netiktu garantēta, viņš, iespējams, būtu atteicies

administrēt skarto maksātnespējas procesu.

Rakstveida paskaidrojumos, kurus Pieteikuma iesniedzējs

Satversmes tiesai iesniedzis pēc iepazīšanās ar lietas

materiāliem, norādīts, ka uzņēmumiem, kuru maksātnespējas

pieteikumus iesniedz neprivileģēti kreditori (nevis VID) vai pats

parādnieks, parasti esot aktīvi, kuri tikuši izmantoti

saimnieciskajā darbībā līdz brīdim, kad kopējās parādsaistības

pārsniedza aktīvus. Šādu uzņēmumu maksātnespējas lietās parasti

tiekot segti maksātnespējas procesa izdevumi, tostarp arī

administratora atlīdzība. Savukārt maksātnespējas lietās, kuras

ierosinātas pēc VID pieteikuma, parādniekam reti kad piederot

jebkādi aktīvi. Tas esot saistīts ar VID tiesībām pirms

maksātnespējas lietas ierosināšanas veikt nodokļu parādu piedziņu

bezstrīdus kārtībā. Pēc minēto piedziņas darbību pabeigšanas

iespējas iegūt līdzekļus administratoram esot niecīgas.

Uzņemoties šādas maksātnespējas lietas, administratori

paļaujoties vienīgi uz to, ka par savu darbu saņems atlīdzību no

valsts līdzekļiem.

Lai pierādītu šo viedokli, Pieteikuma iesniedzējs lūdza

Satversmes tiesu izprasīt papildu informāciju par to, cik daudzās

maksātnespējas lietās 2007., 2008. un 2009. gadā administratora

atlīdzība tika segta no valsts līdzekļiem un cik daudzos no šiem

gadījumiem pieteikuma iesniedzējs bijis VID.

Satversmes tiesa uzskata, ka šādai informācijai nav būtiskas

nozīmes, lai izšķirtu jautājumu par Satversmes 105. panta

piemērojamību izskatāmajā lietā. Turklāt attiecīgo statistiku

Administratoru asociācija zināmā mērā ir izvērtējusi 2009. gada

26. marta vēstulē Nr. 1-10/65 tieslietu ministram (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 28. lpp.).

Maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un

parādnieku tiesību aizsardzību. Vienlaikus šajā procesā īstenojas

administratora tiesības izvēlēties attiecīgo nodarbošanos kā savu

profesionālo darbību un gūt no tās savai eksistencei

nepieciešamos līdzekļus. Šīs administratora tiesības nevar

aplūkot tikai viena maksātnespējas procesa ietvaros. Jāņem vērā,

ka administrators savu profesionālo darbību var realizēt secīgi

vai pat vienlaikus vairākos maksātnespējas procesos. Ar

administratora profesijas būtību pretrunā nenonāktu tas, ka

līdztekus maksātnespējas procesam, kurā administratoram ir

iespējas nopelnīt lielāku atlīdzību, viņam būtu pienākums

uzņemties arī tādu maksātnespējas procesu administrēšanu, kuros

atlīdzība ir neliela. Kā jau minēts iepriekš, ECT nav saskatījusi

tiesību uz īpašumu aizskārumu arī tad, ja kādas profesijas

pārstāvjiem sabiedrības labā noteiktos gadījumos uzlikts

pienākums veikt savu darbu bez atlīdzības.

Administratoru asociācija norāda, ka saskaņā ar Ministru

kabineta noteikumiem Nr. 925 "Kārtība, kādā valsts aģentūra

"Maksātnespējas administrācija" izvēlas un iesaka tiesai

kandidatūru maksātnespējas procesa administratora pienākumu

pildīšanai" (turpmāk - Noteikumi Nr. 925) administrators varot

īstenot tiesības administrēt maksātnespējas procesu atbilstoši

"rindas kārtībai". Par attiecīgo procesu, kas tiekot

administratoram "piestiprināts", viņš iegūstot informāciju tikai

vienas dienas laikā. Šis laiks neesot pietiekams, lai varētu

izdarīt objektīvus secinājumus par to, vai šajā procesā būs

administratora atlīdzības segšanai pietiekami līdzekļi. Iespēja

administratoram vienas diennakts laikā atteikties no konkrētā

maksātnespējas procesa administrēšanas esot vērsta drīzāk uz

interešu konflikta konstatēšanu nekā izlemšanu par to, vai būs

līdzekļi administratora atlīdzības segšanai.

Minētā iespēja atteikties no maksātnespējas procesa

administrēšanas nav vērsta uz to, lai administrators, vadoties no

finansiāliem apsvērumiem, izšķirtos, vai viņš konkrēto procesu

administrēs vai nē.

9.5. Rakstveida paskaidrojumos, kurus Pieteikuma

iesniedzējs Satversmes tiesai iesniedzis pēc iepazīšanās ar

lietas materiāliem, izteikts viedoklis, ka administrators

iegūstot tiesības uz atlīdzību "brīdī, kad tiesā tiek izskatīta

maksātnespējas procesa lieta un kad tiek pabeigta bankrota

procedūra" (lietas materiālu 2. sēj. 38. lpp.). Vēl

Pieteikuma iesniedzējs šajos paskaidrojumos norāda, ka "ar brīdi,

kad kreditoru sapulce ir konstatējusi, ka uzņēmumam nav aktīvu un

ka kreditori atsakās finansēt administratora atlīdzību no saviem

līdzekļiem, administrators iegūst īpašuma tiesības uz valsts

izmaksājamo atlīdzību, bet darbības, kuras administratoram jāveic

pēc tam, ir tiesiskas formalitātes atlīdzības maksājuma

saņemšanai no valsts" (lietas materiālu 2. sēj. 39. lpp.).

Līdzīgs viedoklis jau sākotnēji ietverts pieteikumā.

Maksātnespējas likuma 182. panta astotajā daļā kā nosacījums,

ar kādu administrators var iegūt tiesības uz valsts izmaksātu

atlīdzību, ir paredzēta Ministru kabineta noteiktās kārtības

izpilde. Noteikumu Nr. 865 18. punktā paredzēts, ka iesniegumu

atlīdzības segšanai administrators iesniedz Maksātnespējas

administrācijai divu mēnešu laikā pēc parādnieka izslēgšanas no

attiecīgā publiskā reģistra. Iesniegumam pievienojama virkne

dokumentu kopiju. Kreditoru sapulces lēmuma kopija par

atteikšanos segt atlīdzību no kreditoru līdzekļiem (ja par to ir

lemts kreditoru sapulcē) ir tikai pirmais no šiem dokumentiem.

Noteikumu Nr. 865 18.7 - 18.8. punkts paredz, ka iesniegumam

jāpievieno arī tiesas nolēmuma kopija par maksātnespējas procesa

izbeigšanu un Uzņēmumu reģistra lēmuma kopija par parādnieka

izslēgšanu no attiecīgā publiskā reģistra.

Nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka kādam no

dokumentiem, it īpaši tiesas nolēmumam, būtu "formāla"

nozīme.

Arī Koncepcijas kopsavilkuma 2.2. punktā norādīts: "kā

priekšnosacījums garantētās minimālās atlīdzības saņemšanai no

Maksātnespējas administrācijas ir pieteikuma iesniegšana noteiktā

termiņā."

Administratoram tiesības paļauties uz to, ka viņš savā īpašumā

iegūs konkrēta apmēra atlīdzību no valsts budžeta līdzekļiem,

nevar rasties pirms tam, kad viņš ir izpildījis likumā noteikto

kārtību: iesniedzis iesniegumu un noteiktos dokumentus

Maksātnespējas administrācijai.

Līdz ar to nevar uzskatīt, ka

apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī Pieteikuma iesniedzējam bija

īpašuma tiesības (Satversmes 105. panta izpratnē) uz konkrēta

apmēra atlīdzības izmaksu no valsts budžeta līdzekļiem. Tātad

apstrīdētā norma tās nevar aizskart.

Tā kā apstrīdētā norma neaizskar

Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā noteiktās

pamattiesības, tiesvedība Satversmes tiesā pēc konkrētās

konstitucionālās sūdzības nav iespējama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

n o l ē m a:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2009-100-03 "Par Ministru

kabineta 2007. gada 11. decembra noteikumu Nr. 865 "Kārtība, kādā

tiek segti izdevumi un administratora atlīdzība juridiskās

personas maksātnespējas procesā no valsts aģentūrai

"Maksātnespējas administrācija" šiem mērķiem piešķirtajiem

līdzekļiem" 28. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

1. un 105. pantam", kas ierosināta pēc Valda Kroņa

konstitucionālās sūdzības.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris