5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka izdienas

pensijas izmaksas ierobežojumus var salīdzināt ar vecuma pensijas

izmaksas ierobežojumiem. Izdienas pensijas mērķis esot līdzīgs

vecuma pensijas mērķim - garantēt personai iztiku, kad tā vairs

nav spējīga aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās.

Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētā norma ierobežo Satversmes

109. pantā nostiprinātās tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

Apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis - sabiedrības

labklājības nodrošināšana. Tā esot pieņemta situācijā, kad

ekonomisko apstākļu dēļ bija nepieciešama neatliekama valsts

institūciju rīcība, lai sabalansētu sabiedrības vēlmes ar

iespējām. Neesot šaubu, ka izmaksājamā izdienas pensiju apmēra

samazināšana nodrošina budžeta izdevumu samazināšanos.

Tiesībsargs secina, ka ar apstrīdēto normu var sasniegt šo

leģitīmo mērķi.

Tiesībsargs uzsver, ka likumdevējs nav izvēlējies saudzējošāku

alternatīvu risinājumu, piemēram, pensijas izmaksas

ierobežojumus, ja personai ir noteikts ienākumu līmenis.

Tiesībsargs secina, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 109.

pantam.

Tiesībsargs norāda arī uz apstrīdētās normas neatbilstību

Satversmes 1. pantam. Persona, kurai piešķirta izdienas pensija,

rēķinoties ar tās apmēru un attiecīgi organizējot savu dzīvi.

Konkrētajā gadījumā izdienas pensiju saņēmēji esot paļāvušies uz

to, ka izdienas pensijas piešķiršana nebūs šķērslis turpināt

darbu, saglabājot sociāli apdrošinātas personas statusu, un ka

izdienas pensija tiks saņemta pilnā apmērā. Turklāt likumdevējs,

pieņemot apstrīdēto normu, neesot paredzējis saudzējošu pāreju uz

jauno tiesisko regulējumu.

Satversmes tiesa secināja: