6. pants

Pieaicinātā persona - Mg.iur. Jānis

Zālītis - norāda, ka konfesijas kanoniskie noteikumi plašākā

nozīmē ir pašas konfesijas atzītie vai pieņemtie priekšraksti,

saskaņā ar kuriem tā darbojas pasaulīgajā jomā. Vadoties no

baznīcu pašu uzskatiem par ticības vienotību, par konfesijas

kanoniskajiem noteikumiem Reliģisko organizāciju likuma

10. panta izpratnē varot uzskatīt tikai Romas katoļu

baznīcas un pareizticīgās baznīcas kanoniskos noteikumus jeb

kanoniskās tiesības. Tomēr no 2002. gada 25. oktobra,

kad stājās spēkā Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgums, par

konfesijas kanoniskajiem noteikumiem apstrīdētās normas izpratnē

esot atzīstami vienīgi pareizticīgās baznīcas kanoniskie

noteikumi. Analizējot Latvijas Pareizticīgās Baznīcas kanoniskos

noteikumus, J. Zālītis norāda, ka pareizticīgās baznīcas

noteikumi par autonomu draudžu darbības nepieļaušanu bija

piemēroti laikam, kad valsts un baznīca nebija šķirtas un ticības

brīvība nepastāvēja. Ar šiem noteikumiem tika novērsta un

apkarota šķelšanās. Analizējot, vai apstrīdētā norma pārkāpj

personas pamattiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību,

J. Zālītis norāda uz tādām Eiropas Cilvēktiesību tiesā

izskatītām lietām kā Sidiropoulos v. Greece, Metropolitan

Church of Bessarabia v. Moldova un Holy Synod of the

Bulgarian Orthodox Church (Metropolitan Inokentiy) and others

v. Bulgaria. No šajās lietās pieņemtajiem spriedumiem

varot secināt, ka apstrīdētā norma pārkāpj personas tiesības uz

reliģiskās pārliecības brīvību.