105. pants
visupirms interpretējams kopsakarā ar ECTK Pirmā

protokola 1. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 5.1.

punktu).

Satversmes 105. panta saturs ir līdzīgs ECTK Pirmā protokola

1. panta saturam un paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs

ierobežot īpašuma izmantošanu. Satversmes 105. panta ceturtais

teikums līdzīgi kā ECTK Pirmā protokola 1. pants paredz valstij

tiesības noteiktos gadījumos īpašuma tiesības atņemt de

jure (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

Tomēr jāņem vērā, ka līdzšinējā Satversmes tiesas praksē nav

vērtēta tādas normas atbilstība Satversmes 105. pantam, kura

paredzētu kriminālsodu.

Atbilstoši ECT praksei aresta uzlikšana mantai pirms tiesas

procesa parasti attiecas uz īpašuma kontroli, kas ietilpst ECTK

Pirmā protokola 1. panta otrās daļas tvērumā (sk., piemēram,

ECT nolēmumus lietās Andrews v. the United Kingdom, decision of

26 September 2002, application No. 49584/99 un Borzhonov v.

Russia, judgment of 22 January 2009, application No. 18274/04,

para. 57). Taču situācija, kurā mantai tiek uzlikts arests,

atšķiras no apstrīdētajā normā paredzētās iejaukšanās personas

īpašuma tiesībās, jo arests tiek noteikts tikai uz laiku un

īpašums personai netiek atsavināts.

Attiecībā uz nozieguma izdarīšanas rīku un līdzekļu

konfiskāciju ECT praksē ir nostiprināta atziņa, ka šāda

konfiskācija, kaut arī ir saistīta ar īpašuma atņemšanu,

uzskatāma par īpašuma kontroli ECTK Pirmā protokola 1. panta

otrās daļas izpratnē (sk., piemēram, ECT spriedumu lietā Sun

v. Russia, judgment of 5 February 2009, application No. 31004/02,

paras. 24-25). Tomēr apstrīdētā norma nav vērsta uz nozieguma

izdarīšanas rīku un līdzekļu konfiskāciju.

Attiecībā uz Lielbritānijas tiesas piespriestu līdzekļu

konfiskāciju tādā apmērā, kas atbilst notiesātās personas peļņai

no narkotiku izplatīšanas, ECT ir secinājusi, ka šāds

konfiskācijas rīkojums ECTK izpratnē uzskatāms par sodu. Līdz ar

to tas ietilpst Pirmā protokola 1. panta otrajā daļā, kas

citastarp ļauj valstīm kontrolēt īpašuma izmantošanu, lai

nodrošinātu sodu samaksu (sk. ECT spriedumu lietā Phillips v.

Italy, judgment of 5 July 2001, application No. 41087/98, para.

51).

Tomēr nav noliedzams, ka ECTK Pirmā protokola 1. panta otrajā

daļā expressis verbis minēta sodu samaksa. Savukārt

Satversmes 105. pants nesatur līdzīgu atsauci.

8.4. Izvērtējot, vai Satversme ļauj personai uzlikt

mantiska rakstura sodus, jāņem vērā Satversmes vienotības

princips. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka "Satversme

ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas

sistēmiski" (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu

un 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14.

punktu). Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā

noteiktās tiesības uz īpašumu nav interpretējamas atrauti no

citos Satversmes pantos ietvertajām normām, kā arī no Satversmes

105. pantā garantētajām citu personu pamattiesībām, kas paredz

valsts pienākumu veikt pasākumus personu pamattiesību

aizsardzībai, tostarp noteikt taisnīgus sodus par krimināli

sodāmiem nodarījumiem.

Arī Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa ir secinājusi,

ka, neraugoties uz Konstitūcijas 23. pantā ietverto normu par

īpašuma neaizskaramību, papildsods - īpašuma konfiskācija, kas

tobrīd bija noteikts Kriminālkodeksa 148. panta otrajā daļā,

nebija pretrunā ar Lietuvas Republikas Konstitūciju, ja šis sods

tika piemērots Kriminālkodeksā paredzētos gadījumos, tostarp

tādos, kad manta bija nozieguma izdarīšanas rīks vai līdzeklis

vai īpašums bija iegūts noziedzīga nodarījuma izdarīšanas

rezultātā (sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas

1993. gada 13. decembra spriedumu lietā Nr. 7/93

http://www.lrkt.lt./dokumentai/1993/n3a1213a.htm).

Savukārt Igaunijas Republikas Augstākā tiesa ir secinājusi, ka

nozieguma izdarīšanas līdzekļa konfiskācija noteiktos apstākļos

pielīdzināma sodam. Taču Konstitūcijas 32. pantā nostiprinātās

tiesības uz īpašumu neliedz paredzēt mantiska rakstura sodus, jo

Konstitūcija dod likumdevējam tiesības šādus sodus noteikt

(sk. Igaunijas Augstākās tiesas 2008. gada 12. jūnija

spriedumu lietā Nr. 3-1-1-37-07

http://www.nc.ee/?id=926).

Apstrīdētajā normā noteiktais

regulējums ietilpst Satversmes 105. panta otrā un trešā teikuma

tvērumā un izvērtējams kā Satversmes 105. pantā noteikto

pamattiesību ierobežojums.

9. Satversmes tiesa arī iepriekš ir norādījusi, ka

tiesības uz īpašumu demokrātiskā un tiesiskā valstī nav

absolūtas. Īpašuma tiesības var ierobežot, bet ir jāpārbauda, vai

ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar

likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētajā normā

noteiktais ierobežojums atbilst minētajiem kritērijiem.

10. Apstrīdētā norma ietverta KL. Lietā nav materiālu,

kas radītu šaubas, ka norma pieņemta nepienācīgā procesuālā

kārtībā.

Tātad apstrīdētais ierobežojums ir noteikts ar likumu.

11. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajai normai esot vairāki

leģitīmi mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības

drošības, kā arī citu personu tiesību aizsardzība.

11.1. Saeima atbildes rakstā apgalvo, ka Latvijas

starptautiskās saistības prasa "noteikt konfiskācijas sodu", un

min trīs Latvijai saistošus starptautiskus dokumentus - 2000.

gada 13. decembrī Palermo parakstīto Apvienoto Nāciju

Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto

noziedzību, 2005. gada 19. maijā Ņujorkā parakstīto Apvienoto

Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju un Eiropas Padomes

Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju.

Visi minētie dokumenti paredz, ka dalībvalstis pēc iespējas

lielākā mērā ievieš pasākumus, kas nepieciešami, lai

konfiscētu:

1) noziedzīgi iegūtus līdzekļus, proti, līdzekļus, kas iegūti,

izdarot attiecīgajos dokumentos minētos noziedzīgos nodarījumus,

vai arī īpašumu, kura vērtība atbilst šo līdzekļu vērtībai;

2) īpašumu, iekārtas un citus līdzekļus, kas izmantoti vai ko

paredzēts izmantot šajos dokumentos minēto noziedzīgo nodarījumu

izdarīšanai;

3) citu īpašumu, kurā daļēji vai pilnīgi pārveidoti noziedzīgi

iegūtie līdzekļi;

4) īpašumu, ar kuru sajaukti noziedzīgi iegūtie līdzekļi, -

līdz aprēķinātajai sajaukto līdzekļu vērtībai;

5) ienākumus vai citus labumus, kas iegūti no noziedzīgi

iegūtajiem līdzekļiem, un īpašumu, kurā noziedzīgi iegūtie

līdzekļi ir pārvērsti.

Visās trijās minētajās konvencijās norādīts arī uz to, ka

dalībvalstis var izskatīt iespēju prasīt, lai likumpārkāpējs

pierāda, ka līdzekļi, kuri, iespējams, ir noziedzīgi iegūti un

tādā gadījumā būtu konfiscējami, tomēr ir likumīgi iegūti.

Nevienā no minētajiem dokumentiem nav ietverta prasība

paredzēt kā sodu tādas mantas vai tās daļas konfiskāciju,

attiecībā uz kuru nav šaubu, ka tā iegūta likumīgi. Tomēr minētie

dokumenti neliedz paredzēt šādu sodu.

11.2. Saeima norāda uz to, ka sankcija - mantas

konfiskācija - tiesību aktos esot jāiekļauj, lai Latvija varētu

pievienoties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai.

Taču arī šīs organizācijas Konvencija par ārvalstu amatpersonu

kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos paredz

valsts pienākumu nodrošināt kukuļošanas rezultātā iegūto līdzekļu

konfiskāciju, bet ne tādas mantas vai tās daļas konfiskāciju,

kuras iegūšanas likumība netiek apšaubīta (sk. Convention on

Combating Bribery of Foreign Public Officials in International

Business Transactions

http://www.oecd.org/dataoecd/4/18/38028044.pdf).

11.3. Saeima norāda, ka Latvijā nav ieviesta vispārējā

fizisko personu ienākumu deklarēšana un personām nav pienākuma

pierādīt jebkuru tām piederošo līdzekļu legālu izcelsmi. Līdz ar

to mantas noziedzīgo izcelsmi esot sarežģīti vai pat neiespējami

pierādīt, ja persona noziedzīgo darbību veikusi ilgstoši.

ECT ir saskatījusi leģitīmu mērķi notiesātās personas līdzekļu

konfiskācijai tādā apmērā, kas atbilst ienākumam no narkotiku

tirdzniecības, un norādījusi, ka attiecīgās pilnvaras uzticētas

tiesām kā ierocis cīņā pret narkotiku izplatības postu (sk.

ECT spriedumu lietā Phillips v. Italy, judgment of 5 July 2001,

application No. 41087/98, para. 52).

Tātad tiktāl, ciktāl notiesātajai personai tiek konfiscēta

manta, par kuru pastāv šaubas, ka tā varētu būt pilnībā vai

daļēji iegūta noziedzīgā ceļā, vai ciktāl notiesātajai personai

tiek konfiscēti līdzekļi šādas mantas apmērā, apstrīdētā norma ir

vērsta uz demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību.

11.4. ECT ir arī atzinusi, ka Itālijas likumā

paredzētajai konfiskācijai bija sabiedrības interesēm atbilstošs

mērķis, proti, tā nodrošināja, lai sūdzības iesniedzējam vai

noziedzīgajai organizācijai, par piederību kurai tas tika turēts

aizdomās, nebūtu iespēju izmantot attiecīgo īpašumu pretēji

sabiedrības interesēm (sk. ECT spriedumu lietā Raimondo

v. Italy, judgment of 22 February 1994, application No. 12954/87,

para. 30).

Tātad tiktāl, ciktāl notiesātajai personai tiek konfiscēta

manta, par kuru pastāv aizdomas, ka notiesātā persona vai citas

personas to varētu izmantot noziedzīgai darbībai, apstrīdētā

norma ir vērsta uz sabiedrības drošības aizsardzību.

11.5. KL 35. panta otrā daļa paredz, ka soda mērķis ir

vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī

panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un

atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tātad

kriminālsods kalpo speciālās un vispārējās prevencijas mērķu

sasniegšanai un līdz ar to tiek noteikts ar mērķi aizsargāt

demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību un citu personu

tiesības.

Satversmes tiesa piekrīt Saeimas apgalvojumam, ka

apstrīdētajam ierobežojumam ir leģitīmi mērķi: demokrātiskas

valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu personu tiesību

aizsardzība.

12. Konstatējot ierobežojuma leģitīmo mērķi,

nepieciešams izvērtēt ierobežojuma atbilstību samērīguma

principam. Lai noskaidrotu, vai attiecīgais ierobežojums ir

samērīgs, Satversmes tiesa izvērtē, pirmkārt, vai izmantotie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; otrkārt, vai

mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumīgās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai labums,

ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem

zaudējumiem. Vienlaikus jāņem vērā plašā rīcības brīvība, kas

likumdevējam dota kriminālsodu politikas jomā.

12.1. Pieteikuma iesniedzējs atsaucas uz Agras Reigases

viedokli par konfiskācijas kā soda trūkumiem (sk.: Reigase A.

Jā vai nē - mantas konfiskācijai. Jurista Vārds, 2004.

gada 12. oktobris, Nr. 39). Arī Pētījumā secināts, ka

"vairumā gadījumu, kad vispārējā mantas konfiskācija piemērota kā

sods, tā netiek izpildīta tādā ziņā, ka valsts nesaņem reālu

mantisku labumu un notiesātā persona nesajūt reālu mantisku

pametumu" (Pētījuma 6.2.13.6. punkts). Tomēr mantas

konfiskāciju par efektīvu soda veidu atzīst aptuveni 77 procenti

no attieksmi paudušajiem tiesnešiem, 63 procenti no attieksmi

paudušajiem prokuroriem, 87,5 procenti no attieksmi paudušajiem

izmeklētājiem un 20 procenti no attieksmi paudušajiem advokātiem

(sk. Pētījuma 2.24. punktu).

Lai arī ir izteikti argumenti, kas vērsti uz mantas

konfiskācijas soda efektivitātes apšaubīšanu, tie nepamato to, ka

leģitīmie mērķi katrā gadījumā netiktu sasniegti.

12.2. Saeima uzskata, ka alternatīvu leģitīmā mērķa

sasniegšanas līdzekļu nav, jo praksē esot grūti nošķirt mantu,

kas iegūta noziedzīgā ceļā, un mantu, kas iegūta likumīgi.

Savukārt no citu valstu pieredzes, kā arī tiesību zinātnieku

un praktiķu atziņām izriet secinājums, ka alternatīvs risinājums

šā mērķa sasniegšanai varētu būt noziedzīgi iegūtu līdzekļu

konfiskācijas regulējuma pilnveidošana. Tā Pētījumā norādīts, ka

netiek izmantotas visas tās iespējas, ko jau šobrīd rada KPL

ietvertās normas efektīvai noziedzīgi iegūto līdzekļu

konfiskācijai, un ierosināts atteikties no mantas konfiskācijas

soda, uzlabojot noziedzīgi iegūtās mantas konfiskācijas tiesisko

reglamentāciju un piemērošanu praksē. Analizējot citās valstīs

pastāvošo regulējumu, Pētījumā izteikts viedoklis, ka būtu

pieļaujams paplašināt t. s. prezumētās noziedzīgās mantas

institūtu (sk. Pētījuma 5.1.33., 8.4. un 8.7. punktu).

Starptautiskie eksperti uzskata, ka šis institūts atbilst

cilvēktiesību normām [sk. European Committee of Crime

Problems. Group of Specialists on Criminal Law and Criminological

Aspects of Organised crime. Reversal of the burden of proof in

confiscation of the proceeds of crime: a Council of Europe Best

Practice Survey (Best Practice Survey No. 2)

http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/moneyval/web_ressources/CoE_BP_burdenproof.pdf].

Tomēr, ņemot vērā likumdevēja lielo rīcības brīvību

kriminālsodu jomā, tikai tas vien, ka pastāv alternatīvas

iespējas, nenozīmē likumdevējam piešķirtās rīcības brīvības

robežu pārkāpumu.

12.3. ECT savā praksē, uz kuru atsaucas Saeima,

Itālijas veikto mafijas locekļu mantas konfiskāciju uzskatīja par

samērīgu, un norādīja, ka pilnībā izprot grūtības, kādas Itālijas

valstij rodas cīņā ar mafiju. Ar savām nelikumīgajām darbībām,

tostarp narkotiku izplatīšanu, un starptautiskajiem sakariem šī

"organizācija" gūst ārkārtīgi lielu peļņu, kas attiecīgi tiek

investēta, citastarp arī nekustamā īpašuma jomā. Konfiskācija,

kas vērsta uz šīs aizdomīgā kapitāla kustības apturēšanu, ir

efektīvs un nepieciešams ierocis cīņā ar šo ļaunumu (sk.

ECT spriedumu lietā Raimondo v. Italy, judgment of 22 February

1994, application No. 12954/87, para. 30). Tātad būtisks

samērīguma aspekts ECT izpratnē bija atziņa, ka gadījumā, ja

īpašums netiks konfiscēts, noziedzīgā organizācija to izmantos

savas pretlikumīgās darbības turpināšanai. Nenoliedzot to, ka KL

320. pantā paredzēta atbildība par smagu noziegumu, jāņem vērā,

ka apstrīdētā norma nav vērsta tikai uz organizētās noziedzības

pārstāvjiem un īpašumu, kuru šādas organizācijas varētu izmantot

noziedzīgas darbības turpināšanai.

12.4. Latvijas Sodu likumā, kas bija spēkā

pirmsokupācijas periodā, mantas konfiskācija nebija paredzēta.

Pauls Mincs uzskatīja, ka visas mantas konfiskācija nav

savienojama ar valsts cieņu (sk.: Mincs P. Krimināltiesību

kurss. Vispārējā daļa ar U. Krastiņa komentāriem. Rīga, 2005,

233. lpp.).

"Tik plašā izpratnē kā Latvijā mantas konfiskācija nav

ietverta gandrīz nevienā Eiropas Savienības valsts

krimināllikumā. Nav arī Lietuvas un Igaunijas krimināllikumos.

[..] Ārvalstu krimināltiesībās galvenokārt tiek atzīta tikai tā

sauktā speciālā mantas konfiskācija, kas izpaužas kā triju

kategoriju priekšmetu (lietu) konfiskācija: nozieguma izdarīšanas

rīku, kā arī vērtību un lietu, kas izmantotas noziegumu

izdarīšanai; vērtību un lietu, kas iegūtas noziedzīgā kārtā;

vērtību un lietu, kas bijušas paredzētas noziegumu izdarīšanai,

konfiskācija"(Krastiņš U. Vai Krimināllikumā ir vajadzīgas

antikonstitucionālas normas? Jurista Vārds, 2004. gada 30. marts,

Nr. 12).

Tiesību zinātnē ir izteiktas diametrāli pretējas atziņas par

konfiskācijas soda samērīgumu un nepieciešamību Latvijā (sk.

Pētījuma 8.5. punktu, Katedras viedokli lietas materiālu 2. sēj.

13.-15. lpp.; Laganovskis G. Vai atteikties no mantas

konfiskācijas kā soda? Latvijas Vēstnesis, 2010. gada 30. marts;

Reigase A. Par sodiem Krimināllikumā, pašlaik un nākotnē. Jurista

Vārds, 2003. gada 10. jūnijs, Nr. 22).

No atbildes raksta izriet, ka, ņemot vērā KL 49. pantu,

tiesai, ja nepieciešams, ir iespējas individualizēt sodu un

nepiemērot mantas konfiskāciju, ja tas konkrētajā lietā nebūtu

samērīgi. Savukārt Pētījumā norādīts, ka "obligāta mantas

konfiskācijas soda paredzēšana KL faktiski liedz soda

individualizācijas principa piemērošanu. KL 49. panta piemērošana

šobrīd nosacīta ar stingriem priekšnoteikumiem - vismaz divu

atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu un atbildību

pastiprinošu apstākļu neesamību. Līdz ar to, ja konkrētā

situācijā šādu apstākļu nav, tiesām saskaņā ar KL priekšrakstiem

ir liegta iespēja izvērtēt konkrēto situāciju un izlemt, vai

mantas konfiskācijas piemērošana ir lietderīga un samērīga"

(Pētījuma 5.1.33. punkts).

Saeima uzsver, ka tiesai esot izvēle - konfiscēt visu mantu

vai tikai tās daļu. Atbilstoši KL 42. panta trešajai daļai tiesa,

nosakot daļēju mantas konfiskāciju, konkrēti norāda, kāda manta

konfiscējama. Savukārt Katedra norāda, ka tiesa, izvērtējot

izdarītā nozieguma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā

personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, no

diviem iespējamiem KL 42. pantā un tātad arī KL 320. pantā

paredzētajiem mantas konfiskācijas veidiem izvēlējusies bargāko,

proti, visas mantas konfiskāciju (sk. lietas materiālu 2. sēj.

14.-15. lpp.).

Pētījumā ir minēti gadījumi, kad tiesa, atsaucoties uz

samērīguma principu, nav attiecinājusi mantas konfiskāciju uz

nekustamo īpašumu, kurš ir mantots, apgrūtināts ar hipotēku un

kurā dzīvo apsūdzētās personas ģimene, kā arī piemērojusi daļēju

mantas konfiskāciju, citastarp ņemot vērā to, ka apsūdzētajam ir

bērni, kuri viņam jāuztur un jāskolo. Vienlaikus praksē ir

atrodami gadījumi, kad tiesa uzskatījusi, ka KL sevišķajā daļā

paredzētā obligātā mantas konfiskācija liedz tai vērtēt šā soda

samērīgumu, un, piemēram, nolēmusi konfiscēt visu mantu lietā,

kurā apsūdzētais saņēmis kukuli 10 latu apmērā (sk. Pētījuma

5.1.30.-5.1.33. punktu).

KL sevišķajā daļā mantas konfiskācija kā kriminālsods kopumā

paredzēta par 164 noziedzīgu nodarījumu sastāvu realizēšanu. No

šiem 164 gadījumiem 11 gadījumos mantas konfiskācija paredzēta kā

pamatsods un 153 gadījumos kā papildsods. Savukārt no šiem 153

gadījumiem, kad mantas konfiskācija paredzēta kā papildsods, 59

gadījumos tās piemērošana noteikta kā obligāta, bet 94 gadījumos

kā iespējama (sk. Pētījuma 2.15. punktu). 2008. gadā

mantas konfiskācija kā papildsods piespriesta 839 gadījumos,

2009. gadā - 645 gadījumos, 2010. gada 11 mēnešos - 489 gadījumos

(sk. Pētījuma 5.1.3. punktu). Jautājums par šā soda

piemērošanas samērīgumu nav reducējams uz vienas KL normas

sankciju.

Līdz ar to apstrīdētajā normā paredzētā pamattiesību

ierobežojuma samērīgums visupirms būtu izvērtējams, skatot nevis

apstrīdētās normas tekstu izolēti, bet KL vispārīgās daļas normu

izpratni un atbilstību Satversmei kopumā.

12.5. Lai izvērtētu, vai likumdevējs, paredzot mantas

konfiskācijas sodu, nav pārsniedzis savas rīcības brīvības

robežas, nepieciešams pārliecināties, kādā apmērā manta var tikt

konfiscēta. Lai arī tiesību zinātnē tiek lietots apzīmējums

"visas mantas konfiskācija", no KL izriet, ka likumdevēja mērķis

nav bijis atņemt personai visu mantu. KL 42. panta ceturtā daļa

paredz, ka "likums nosaka to notiesātajam vai viņa apgādībā

esošajām personām nepieciešamo mantu, kas nav konfiscējama". Taču

šāds likums nav pieņemts. Katedra norāda, ka praksē KL 42. panta

ceturtajā daļā paredzētā likuma vietā tiek piemērots KPL 1.

pielikums "Manta, kurai nav uzliekams arests". Savukārt Pētījumā

izteikts viedoklis, ka "šāda pieeja nav korekta un attiecīgais

saraksts būtu iekļaujams KL" (sk. Pētījuma 2.10.

punktu).

Kā jau minēts iepriekš, situācija, kurā mantai tiek uzlikts

arests, atšķiras no apstrīdētajā normā paredzētās iejaukšanās

personas īpašuma tiesībās. ECT ir uzsvērusi, ka, piemēram,

transportlīdzekļa arests neatņem personai tās īpašumu, bet tikai

liedz to lietot un ar to rīkoties (sk. ECT spriedumu lietā

Borzhonov v. Russia, judgment of 22 January 2009, application No.

18274/04, para. 57). Arests mantai tiek noteikts ne vien ar

mērķi nodrošināt iespējamā konfiskācijas soda izpildi, bet arī ar

mērķi nodrošināt noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kā arī nozieguma

izdarīšanas rīku un līdzekļu konfiskāciju.

KL tika pieņemts 1998. gada 17. jūnijā un stājās spēkā 1999.

gada 1. aprīlī. Lai arī ar 2004. gada 12. februāra likumu

"Grozījumi Krimināllikumā", kas stājās spēkā 2005. gada 1.

janvārī, KL 42. pants tika izteikts jaunā redakcijā, tā pirmās

daļas pirmais teikums ir palicis nemainīgs. Savukārt

kriminālprocesuālais regulējums šajā laikā ir mainījies.

Piemēram, 1998. gada 17. jūnijā spēkā bijušajā redakcijā

Kriminālprocesa kodeksa pielikums paredzēja, ka arestam nav

pakļauta viendzīvokļa dzīvojamā māja ar saimniecības ēkām vai

dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā, ja aizdomās turētais vai

apsūdzētais un viņa ģimene pastāvīgi tajā dzīvo. Savukārt 2005.

gada 21. aprīlī pieņemtā KPL 1. pielikums šādu punktu

nesatur.

Pētījumā norādīts uz vairākiem trūkumiem mantas konfiskācijas

soda praktiskajā realizācijā, tostarp uz to, ka nav skaidri

noteikts konfiscējamās mantas apjoms, piemēram, vai konfiscējama

manta, kas personai pieder nodarījuma izdarīšanas, procesa

uzsākšanas, procesa gala lēmuma pieņemšanas vai nolēmuma izpildes

brīdī (sk. Pētījuma 7.2.9.-7.2.12. punktu).

Satversmes tiesa vērš Saeimas

uzmanību uz to, ka konfiskācijas soda piemērošanas un izpildes

regulējumā ir saskatāmi būtiski trūkumi. Piemēram, KL 42. panta

ceturtā daļa paredz Saeimai pienākumu noteikt likuma regulējumu

par to, kura manta nav konfiscējama, taču šis pienākums nav

izpildīts.

Tomēr Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

trūkumi soda izpildē ir novēršami, izvērtējot un pilnveidojot

soda izpildes regulējumu, nevis izslēdzot attiecīgo sodu no

vienas konkrētas normas sankcijas. Piemēram, attiecībā uz

brīvības atņemšanas sodu Satversmes tiesa ir vairākkārt

vērtējusi, vai normas, kas paredz šā soda izpildi, atbilst

Satversmei, nevis vai vārdi "brīvības atņemšana" attiecīgās

normas sankcijā atbilst Satversmei sakarā ar to, ka soda izpildē

ir konstatējami trūkumi.

Lai secinātu, vai, piemērojot mantas konfiskācijas sodu,

personas pamattiesības tiek ierobežotas samērīgi, būtu jāizvērtē

konfiskācijas soda izpildes aspekti, tostarp tas, vai likums

paredz nekonfiscēt personai tādu tai likumīgi piederošā īpašuma

daļu, kas nepieciešama tās pamatvajadzību apmierināšanai.

12.6. Līdz ar to, lai izvērtētu visus minētos

apstākļus, Satversmes tiesai būtu jāpaplašina izskatāmajā lietā

formulētais prasījums un jāizvērtē nevis apstrīdētā norma, bet KL

vispārīgās daļas normas un to interpretācija.

Piemēram, lai secinātu, vai konfiskācijas sods atbilst

samērīguma prasībām, citastarp būtu izvērtējams arī tas, kāda

institūcija un kādā procesā nosaka, konkrēti kura manta

konfiscējama vai ne, kā risināma to mantu atsavināšana, kuras

apgrūtinātas ar civiltiesiskām saistībām, vai notiesātajai

personai tiek dota iespēja noteiktā gadījumā saglabāt savā

īpašumā mantas, kas nepieciešamas tādas profesionālās darbības

turpināšanai, kura nav saistīta ar noziedzīgo nodarījumu, vai

samērīguma prasībām atbilst tādas mantas konfiskācija, kuras

iegūšanas legalitāti persona var pierādīt.

Konkrētās lietas ietvaros apstrīdēta tikai KL 320. panta

sankcijas daļa. Pieteikuma iesniedzējs neapstrīd KL normas, kas

noteic konfiskāciju kā kriminālsoda veidu.

12.7. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jālemj, vai

nepieciešams un iespējams paplašināt prasījuma robežas.

Prasījuma robežas var paplašināt gadījumos, kad to prasa

Satversmes tiesas procesa principi. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka

Satversmes tiesa ex officio prasījuma robežas var

paplašināt tikai, ievērojot zināmus kritērijus, visupirms "ciešās

saistības koncepciju". Proti, lai secinātu, vai konkrētā gadījumā

ir iespējams un nepieciešams paplašināt prasījuma robežas

attiecībā uz lietā neapstrīdētām normām, ir jānoskaidro: 1) vai

tās normas, attiecībā uz kurām prasījums tiek paplašināts, ir tik

cieši saistītas ar lietā expressis verbis apstrīdētajām

normām, ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros

vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai; 2) vai prasījuma

robežu paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa

principu ievērošanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu).

Pieteikuma juridiskais pamatojums pārsvarā ir balstīts uz

pieņēmumu, ka Satversme mantas konfiskāciju kā sodu vispār

nepieļauj. Arī Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis savā viedoklī pēc

iepazīšanās ar lietas materiāliem galvenokārt prasa to, lai

Satversmes tiesa izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 105. panta ceturtajam teikumam. Šajos dokumentos

sniegtais juridiskais pamatojums tam, ka Satversmes 105. pantā

paredzēto pamattiesību ierobežojums, iespējams, neatbilst

samērīguma principam, nav izvērsts tiktāl, lai izskatāmās lietas

ietvaros būtu iespējams izvērtēt attiecīgās KL vispārīgās daļas

normas. Arī Saeimas atbildes raksts nesatur izvērstu viedokli par

KL 42. pantā ietvertā regulējuma atbilstību Satversmei.

Līdz ar to izskatāmajā lietā nav

iespējams paplašināt prasījuma robežas un turpināt

tiesvedību.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

n o l ē m a:

izbeigt tiesvedību lietā Nr.

2010-31-01 "Par Krimināllikuma 320. panta (2002. gada 25. aprīļa

likuma redakcijā) otrās daļas vārdu "konfiscējot mantu"

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam", kas

ierosināta pēc Daiņa Markus konstitucionālās sūdzības.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris