9. pants

No pieteikuma secināms, ka Satversmes tiesai

jāizvērtē apstrīdētās normas atbilstība tikai Satversmes 98.

panta pirmajiem diviem teikumiem, kas noteic: "Ikvienam ir

tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas

pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir

tiesības brīvi atgriezties Latvijā."

9.1. Tiesības brīvi izbraukt no Latvijas sevī ietver

vairākus aspektus. Tiesības atstāt valsts teritoriju nevar tikt

ierobežotas, prasot iemeslu, kāpēc persona vēlas atstāt valsti.

Tāpat šīs tiesības nevar tikt ierobežotas, nosakot, cik ilgu

laiku indivīds drīkst atrasties ārpus valsts [sk. Joseph S.,

Schultz J., Castan M. (ed.) The International Covenant in

Civil and Political Rights. Cases, materials and commentary,

2nd ed., Oxford University Press, 2004, p. 355].

Tās sevī ietver indivīda tiesības brīvi izbraukt uz citu valsti

pēc savas izvēles, ja vien attiecīgā valsts viņu uzņem (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 13. februāra sprieduma

lietā "Napijalo v. Croatia" 68.§).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka to personu loks, kurām ir

konstitucionāli noteiktas tiesības brīvi atgriezties Latvijā,

nosakāms Personu apliecinošu dokumentu likuma kontekstā. Tiesības

brīvi atgriezties Latvijā citastarp ir attiecināmas uz Latvijas

pilsoņiem un nepilsoņiem (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7.

marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 19. punktu).

9.2. Personas tiesību un pienākumu kopumu nosaka

personas tiesiskais statuss. Savukārt valstij ir pozitīvs

pienākums nodrošināt personu ar tās tiesiskajam statusam

atbilstošiem personu apliecinošiem dokumentiem.

Tiesiskā statusa maiņa ir viens no Personu apliecinošu

dokumentu likuma 16. panta pirmajā daļā minētajiem gadījumiem,

kad personu apliecinošs vai pagaidu dokuments kļuvis lietošanai

nederīgs. Līdz ar to apstrīdētā norma attiecas tikai uz tām

personām, kuru tiesiskais statuss ir mainījies un kurām tāpēc

jāsaņem jauns dokuments.

Apstrīdētā norma attiecas uz

personām, kuru tiesiskais statuss ir mainījies.