8. pants

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz

sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja

apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku.

Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz

to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un

Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds

vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2008. gada 12. februāra sprieduma lietā

Nr. 2007-15-01 4. punktu). Ja strīds vairs

nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa jēga.

Apstrīdētā norma bija spēkā līdz 2011. gada

24. martam. Tomēr lietā apstrīdētās normas spēka

zaudēšana pati par sevi ne vienmēr var būt pamats lietas

izbeigšanai. Proti, lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības

izbeigšanu, ne vienmēr var aprobežoties ar Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta piemērošanu.

Likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet

ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr

nav kādi apsvērumi, kas liecina par tiesvedības turpināšanas

nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu).

Attiecībā uz gadījumu, kad spēku zaudējušas normas satversmība

tiek vērtēta līdz sprieduma taisīšanas brīdim, Satversmes tiesa

norādījusi, ka no tiesas procesa efektivitātes viedokļa šādās

lietās spriedumam ir nozīme tikai tad, ja tam var būt noteikts

atpakaļejošs spēks. Līdz ar to tiesvedība šādās lietās ir

iespējama, ja izvērtējamās tiesiskās attiecības ļauj Satversmes

tiesas spriedumam piešķirt atpakaļejošu spēku. Turpretim tad, ja

apstrīdētās normas atcelšana no tās izdošanas vai spēkā stāšanās

brīža varētu radīt, piemēram, būtisku valsts (sabiedrības)

interešu aizskārumu vai apdraudējumu, tiesvedības turpināšanas

lietderīgums ir izvērtējams Satversmes tiesas nolēmuma

sagatavošanas laikā (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2007-23-01 6. punktu). Konstitucionālajai

tiesai likums ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par

to, lai tās nolēmumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko

stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 35.1. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai visupirms ir jāapsver, vai lietā

izvērtējamās tiesiskās attiecības ļautu spriedumam piešķirt

atpakaļejošu spēku.