3. pants

Satversmes tiesas likuma 29.panta pirmās daļas

2.punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību

norma ir zaudējusi spēku. Savukārt šā panta pirmās daļas

5.punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja pasludināts

spriedums citā lietā par to pašu prasījuma priekšmetu.

Apstrīdētās normas bija spēkā līdz 2011.gada 1.janvārim.

Apstrīdēto normu spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr var būt

pamats lietas izbeigšanai. Proti, lai pieņemtu lēmumu par

tiesvedības izbeigšanu, ne vienmēr var aprobežoties ar Satversmes

tiesas likuma 29.panta pirmās daļas 2.punkta piemērošanu. Likums

paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne

pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav

kādi apsvērumi, kas liecina par tiesvedības turpināšanas

nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2011.gada

11.janvāra sprieduma lietā Nr.2010-40-03 6. punktu).

Satversmes tiesa secināja, ka pastāv vairāki apsvērumi, kuru

dēļ tiesvedība lietā Nr.2010-22-01 ir turpināma

(sk. Satversmes tiesas 2011.gada 27.janvāra sprieduma

lietā Nr.2010-22-01 8.punktu). Vienlaikus ar spriedumu

minētajā lietā tika izspriests arī izskatāmajā lietā ietvertais

prasījums. Proti, apstrīdētās normas tika atzītas par

neatbilstošām Satversmes 105.pantam.

Spriedumā lietā Nr.2010-22-01 Satversmes tiesa izvērtēja arī

konstitucionālās sūdzības iesniedzējas lūgumu atzīt apstrīdētās

normas par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža un secināja, ka

izskatāmās tiesiskās attiecības nepieļauj šāda prasījuma

apmierināšanu. Lemjot par apstrīdēto normu atcelšanu no to

izdošanas vai spēkā stāšanās brīža, Satversmes tiesai vienlaikus

jāvērtē, vai šāda rīcība nenovedīs pie būtiska valsts

(sabiedrības) interešu aizskāruma vai apdraudējuma. Satversmes

tiesa secināja, ka apstrīdētās normas bija spēkā salīdzinoši īsu

laiku un to regulējums skāra ļoti daudzas personas - gan

zemes īpašniekus, gan arī privatizēto daudzdzīvokļu māju dzīvokļu

īpašniekus, un abu šo personu grupu intereses ir vienlīdz

aizsargājamas. Okupācijas seku novēršanas kontekstā ar

denacionalizāciju un nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu

saistītos tiesību jautājumos tūlītēja tiesību normu spēka

zaudēšana var novest pie būtiska atsevišķu personu grupu tiesību

aizskāruma. Bez tam vērā ņemami arī tie praktiskie apsvērumi, kas

saistīti ar piespiedu nomas maksas atpakaļvērstu administrēšanu

(sk. Satversmes tiesas 2011.gada 27.janvāra sprieduma

lietā Nr.2010-22-01 15.punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesa ir izlēmusi jautājumu par

apstrīdēto normu spēka zaudēšanu arī attiecībā uz Pieteikuma

iesniedzēju lietā Nr.2010-75-01.

Tādējādi Satversmes tiesai ir tiesības izbeigt tiesvedību šajā

lietā.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29.panta pirmās daļas 5.punktu, Satversmes tiesa

n o l ē m a:

izbeigt tiesvedību lietā Nr.2010-75-01 "Par likuma "Par zemes

reformu Latvijas Republikas pilsētās" pārejas noteikumu 7.punkta,

ciktāl tas attiecas uz zemi zem daudzdzīvokļu mājām, un likuma

"Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" pārejas

noteikumu 40.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.

un 105.pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Rīcības sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris