105. pants
paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan

arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

izmantošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20.

maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura

tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas

visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var

izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas

gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3.

novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī personas ekonomiskās

intereses, kas saistītas ar komercdarbības veikšanu, var ietilpt

Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

2013-21-03 10.1. punktu). Lai kādas ekonomiskās intereses

tiktu atzītas par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta

izpratnē, tām jāatbilst tiesību sistēmā noteiktajiem

kritērijiem.

Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi

varētu pieprasīt, ja pastāvētu skaidrs tiesisks pamats. Arī

nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir

nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā

Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Tomēr ir jābūt vismaz kaut kam

tādam, ko var uzskatīt par tiesisku prasījumu (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu).

11.2. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesas praksē ir

nostiprināta atziņa, ka no šajā pantā ietvertā demokrātiskās

republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot

tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības

principu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 4. punktu). Atbilstoši

tiesiskās paļāvības principam valsts iestāžu rīcībai jābūt

konsekventai attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un

tām savā darbībā jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu

rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Savukārt persona var

paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un

nemainīgumu un droši plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko

šī norma piešķīrusi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19.

marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu

un 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23.

punktu).

Tiesiskās paļāvības princips valstij neliedz grozīt pastāvošo

tiesisko regulējumu. Tomēr, grozot tiesisko regulējumu, valstij

jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu

personai var būt radusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips

prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu

saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm,

kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-25-01 4. punktu).

11.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ir paļāvusies

gan uz tiesību normas un tajā ietvertās aprēķina formulas

nemainīgumu, gan arī uz konkrētu Satversmē noteiktu tiesību

saglabāšanu vai īstenošanu komercdarbības atbalsta jomā.

Pieteikuma iesniedzēja no Satversmes 1. panta izrietošo tiesiskās

paļāvības principu saista ar Satversmes 105. panta aizsargātajām

tiesībām.

Satversmes tiesa norāda, ka tiesiskās paļāvības principa

izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties (sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.2.

punktu). Lai konstatētu, ka personai radusies tiesiskā

paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, jāņem

vērā, ka šis princips aizsargā tikai tādas tiesības, kas personai

jau reiz bijušas noteiktas (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 8. punktu).

Tiesiskās paļāvības principam ir jāaizsargā personas tiesības

gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā notiek

vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-04-01 21. punktu un 2013. gada 12. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2012-21-01 10.2. punktu).

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai tiesiskās paļāvības

principa kontekstā jāizvērtē, vai Pieteikuma iesniedzējai ar

apstrīdēto normu ir liegtas kādas tiesības, kas tai jau reiz

bijušas noteiktas, un vai ir samazinājies ar Satversmes normām

aizsargāto Pieteikuma iesniedzējas tiesību apjoms. Tādējādi

Satversmes tiesa noskaidros, vai Pieteikuma iesniedzējai varētu

būt radusies tiesiskā paļāvība uz normatīvajos aktos un valsts

iestāžu administratīvajos aktos noteiktām tiesībām ar ekonomisku

vērtību, kuru izpildi var pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks

pamats (sal. ar Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.2. punktu).

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilstība tiesiskās paļāvības principam apskatāma kopsakarā ar

Satversmes 105. pantu, noskaidrojot, vai Pieteikuma iesniedzējas

norādītās intereses ietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā.

12. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar apstrīdēto

normu ir pārkāptas tās īpašuma tiesības, nesamērīgi ierobežojot

Pieteikuma iesniedzējas komercdarbību un samazinot tās peļņu, kas

citastarp esot atkarīga no Pieteikuma iesniedzējas pamatotas

paļaušanās uz obligātā iepirkuma ietvaros pārdodamās

elektroenerģijas cenas proporcionālu piesaisti dabasgāzes

cenai.

12.1. Pieteikuma iesniedzēja ir komersants, kas

nodarbojas ar elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu

koģenerācijas stacijā. Atbilstoši normatīvo aktu prasībām

Ekonomikas ministrija ar administratīvo aktu ir Pieteikuma

iesniedzējai piešķīrusi tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju

obligātā iepirkuma ietvaros.

Pieteikuma iesniedzēja minētās tiesības un ar tām saistīto

iepērkamās elektroenerģijas cenas aprēķināšanas kārtību saista ar

tai Satversmes 105. pantā garantētajām tiesībām veikt

komercdarbību - atklātu saimniecisko darbību nolūkā gūt peļņu.

Savukārt apstrīdētā norma šīs tiesības ierobežojot (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 21.-23. un 28. lpp.).

Noskaidrojot, vai apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma

iesniedzējai Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības, Satversmes

tiesa ņem vērā, ka ar administratīvo aktu piešķirtām tiesībām

pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par

paaugstinātu cenu pašām par sevi piemīt ekonomiska vērtība un

personai (komersantam) ir prasījuma tiesības uz to realizāciju

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2014-12-01 14.1. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa ir

atzinusi komersantam piešķirtās tiesības pārdot saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par ietilpstošām

Satversmes 105. panta tvērumā, proti, par īpašuma tiesību

objektu.

Apstrīdētā norma pēc būtības nosaka obligātā iepirkuma

ietvaros pārdodamās elektroenerģijas cenas maksimālo līmeni, ja

dabasgāzes cena pārsniedz apstrīdētajā normā noteikto

robežvērtību. Tomēr Pieteikuma iesniedzējai ar apstrīdētajā normā

noteikto aprēķina formulas grozīšanu netiek atņemtas tai

piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros. Pieteikuma iesniedzējai netiek liegts arī

turpināt saimniecisko darbību.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neierobežo Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā

ietilpstošās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros.

12.2. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka, dabasgāzes

cenai pārsniedzot apstrīdētajā normā noteikto robežvērtību,

obligātā iepirkuma ietvaros pārdodamās elektroenerģijas cena

vairs nemainīšoties tieši proporcionāli dabasgāzes cenai.

Apstrīdētā norma nedodot Pieteikuma iesniedzējai iespēju savas

komercdarbības ietvaros dabasgāzes cenas pieaugumu kompensēt ar

proporcionāli palielinātiem ienākumiem no elektroenerģijas

pārdošanas un tādējādi samazinot Pieteikuma iesniedzējas iespēju

gūt iecerētā apmēra peļņu un paredzētajā laikā atpelnīt

koģenerācijas stacijas būvniecībā un darbības nodrošināšanā

ieguldītās investīcijas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 21.-23.

lpp. un 2. sēj. 99., 100. un 103. lpp.).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. panta

tvērumā ietilpst tiesības uz normatīvajā aktā noteiktu valsts

tiešo atbalstu konkrētas naudas summas veidā, ja ir izpildītas

noteiktas normatīvo aktu prasības (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03

8.-10. punktu). Tāpat Satversmes tiesa savā praksē ir

vērtējusi arī konkrēta apmēra nodokli, kas ieturēts no jau gūtiem

ienākumiem par obligātā iepirkuma ietvaros pārdoto

elektroenerģiju (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14. punktu). Līdz ar to

Satversmes tiesa ir gan atzinusi par īpašuma tiesību objektu

Satversmes 105. panta izpratnē tiesības saņemt no valsts

konkrētas normatīvajos aktos paredzētas naudas summas, gan arī

konstatējusi īpašuma tiesību ierobežojumu gadījumā, kad no valsts

atbalsta ietvaros saņemtajiem ienākumiem tiek ieturēts noteikta

apmēra nodoklis.

Izskatāmās lietas faktiskie apstākļi atšķiras no minētajos

Satversmes tiesas spriedumos vērtētajiem apstākļiem, jo pirms

apstrīdētās normas spēkā stāšanās samaksa par obligātā iepirkuma

ietvaros pārdoto elektroenerģiju bija atkarīga no mainīgās

dabasgāzes cenas, proti, no situācijas dabasgāzes tirgū. Šī lieta

no minētajām Satversmes tiesā iepriekš izskatītajām lietām

atšķiras tādā ziņā, ka ar apstrīdēto normu paredzētā fiksētā

dabasgāzes tirdzniecības gala tarifa robežvērtība ir noteikta

tādai aprēķina formulas komponentei, kas pati par sevi nebija

pastāvīga. Tātad pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās

Pieteikuma iesniedzējai piešķirtā valsts atbalsta apmērs nebija

konstants un iepriekš konkrēti nosakāms.

Komerclikuma 1. pants noteic, ka komercdarbība ir atklāta

saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic

komersants. Savukārt peļņa ir atlīdzība uzņēmējam par iniciatīvu,

darbojoties pastāvīga riska un ekonomiskās nenoteiktības

apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 18.3. punktu). Peļņa

ir atkarīga ne tikai no konkrēta tiesiskā regulējuma, bet arī no

komersanta saimnieciskās darbības kopumā.

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka personas interese

gūt peļņu neietilpst Satversmes 105. panta tvērumā, jo šāda

abstrakta iespējamība nav uzskatāma par īpašuma tiesību objektu

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā

Nr. 2011-05-01 15.2. punktu un 2015. gada 3. jūlija sprieduma

lietā Nr. 2014-12-01 21.3. punktu).

Pieteikuma iesniedzējai ir prasījuma tiesības attiecībā uz

saražotās elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros,

kas tai ir piešķirtas ar administratīvo aktu (sk. šā lēmuma

12.1. punktu). Tomēr no šīm tiesībām ir nošķirama Pieteikuma

iesniedzējas interese gūt iecerētā apmēra peļņu. Plānotā peļņa

nav uzskatāma par īpašumu, jo vēl nav nopelnīta, un līdz ar to

nepastāv prasība, kuru varētu apmierināt.

Pieteikuma iesniedzējai ar apstrīdēto normu nav liegtas tādas

tiesības, kas tai jau reiz bijušas noteiktas, un Pieteikuma

iesniedzējai nav aizsargājamu tiesību uz nākotnē iespējamu peļņas

gūšanu savas komercdarbības ietvaros (sal. ar

Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 9.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzējas interese gūt

tai vēlama apmēra peļņu neietilpst Satversmes 105. panta pirmā

teikuma tvērumā, tādēļ apstrīdētā norma nerada Pieteikuma

iesniedzējas pamattiesību aizskārumu.

12.3. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā

norma pārkāpj tās īpašuma tiesības un ir pretrunā ar tiesiskās

paļāvības principu, jo mainot iepriekš spēkā bijušajā normatīvajā

regulējumā kopš 2006. gada ietverto elektroenerģijas obligātā

iepirkuma cenas proporcionalitāti ar dabasgāzes cenu (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 6., 8., 16. un 18. lpp.). Pieteikuma

iesniedzēja nenoliedz, ka tiesiskās paļāvības princips neizslēdz

valsts iespēju grozīt pastāvošo regulējumu, tomēr apgalvo, ka

esot paļāvusies uz spēkā esošajiem tiesību aktiem, kas tai

paredzējuši tiesības saņemt ienākumus no saražotās

elektroenerģijas pārdošanas obligātā iepirkuma ietvaros tādā

konkrētai formulai atbilstošā apmērā, kas ir tieši atkarīgs no

dabasgāzes cenas.

Ministru kabinets ir grozījis Noteikumos Nr. 221 ietverto

regulējumu, nosakot fiksētu mainīgās komponentes maksimālo

robežvērtību formulā, pēc kuras tiek aprēķināta koģenerācijas

stacijām maksājamā cena par saražoto un obligātā iepirkuma

ietvaros pārdoto elektroenerģiju.

Piemērojot tiesiskās paļāvības principu, nozīme ir tam, vai

personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un

saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas

būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu

uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēja savu darbību uzsākusi pirms

Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās. Šā likuma

sākotnējās redakcijas 28. panta ceturtā daļa noteica, ka

ražotāji, kuru koģenerācijas stacijas uzsākušas elektroenerģijas

ražošanu pirms šā likuma stāšanās spēkā un kuri nav izmantojuši

šā panta trešajā daļā noteiktās tiesības, pārdod elektroenerģiju

publiskajam tirgotājam atbilstoši tiem nosacījumiem par darbības

režīmu, atbalsta termiņiem un cenu, kādi uz šīm elektrostacijām

attiecās šā likuma spēkā stāšanās brīdī. Ievērojot šo tiesību

normu, Pieteikuma iesniedzēja līdz 2007. gada 16. septembrim

pārdeva saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros par

divkāršu elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu, kura

aprēķins vēsturiski tika balstīts uz datiem par vienīgā

elektroenerģijas tirgotāja (akciju sabiedrība

"Latvenergo") tarifiem, kas attiecās uz visiem

lietotājiem. Šis aprēķins nebija tieši saistīts ar dabasgāzes

tirdzniecības cenu.

Pieteikuma iesniedzēja būtiskāko daļu no investīcijām

koģenerācijas stacijā izdarījusi tieši 1999.-2001. gadā, proti,

laikā, kad tā uzsāka savu darbību (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 6. lpp.). Sākotnēji Pieteikuma iesniedzēja saražoto

elektroenerģiju pārdeva obligātā iepirkuma ietvaros par tarifu,

kura noteikšanas kārtība nebija tieši atkarīga no dabasgāzes

tirdzniecības cenas. Obligātā iepirkuma ietvaros pārdodamās

elektroenerģijas cenas piesaiste Regulatora apstiprinātajam

dabasgāzes tirdzniecības gala tarifam tika ieviesta kopš 2006.

gada 11. novembra ar Noteikumiem Nr. 921 (sk. arī Regulatora

viedokli lietas materiālu 1. sēj. 177. un 178. lpp.).

Apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējas norādīto obligātā

iepirkuma ietvaros pārdodamās elektroenerģijas cenas

proporcionalitāti ar dabasgāzes cenu var ietekmēt vienīgi tādā

gadījumā, ja Regulatora apstiprinātais dabasgāzes tirdzniecības

gala tarifs pārsniedz apstrīdētajā normā noteikto summu. Tomēr

arī apstrīdētā norma minēto proporcionalitāti saglabā - tikai ar

konkrētu nosacījumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neierobežo tiesības uz īpašumu un Pieteikuma iesniedzējai

nevarēja rasties tiesiskā paļāvība uz laika ziņā neierobežotu

obligātā iepirkuma ietvaros pārdodamās elektroenerģijas cenas

nemainīgu proporcionalitāti dabasgāzes cenai.

13. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta

pirmās daļas 11. punktu persona pieteikumu par Satversmes tiesas

likuma 16. panta 3. punktā paredzētās lietas ierosināšanu var

iesniegt tai noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā, tas ir,

kā konstitucionālo sūdzību. Minētā likuma 19.2 panta

pirmā daļa nosaka: "Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu)

Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka

tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas

neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai." Savukārt

saskaņā ar šā panta sestās daļas 1. punktu konstitucionālajā

sūdzībā jāpamato tas, ka ir aizskartas Satversmē noteiktās

pieteikuma iesniedzēja pamattiesības.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka saskaņā ar Satversmes

tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu un sestās daļas 1.

punktu konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi noskaidrot,

vai tiešām ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē

noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 9.

punktu).

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punkts

paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja Satversmes tiesa

konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu neatbilst šā likuma

20. panta piektās daļas prasībām. Satversmes tiesas likuma 20.

panta piektās daļas 3. punktā kā viens no tiesvedības izbeigšanas

pamatiem minēta pieteikuma neatbilstība Satversmes tiesas likuma

19.2 panta prasībām.

Izskatot iesniegto konstitucionālo sūdzību un lemjot par

lietas ierosināšanu, tiek vērtēta sūdzības atbilstība Satversmes

tiesas likuma prasībām, pārliecinoties, vai pieteikuma

iesniedzējs ir sniedzis savu pamattiesību aizskāruma pamatojumu.

Savukārt lietas izskatīšanas gaitā tiesa pārbauda aizskāruma

esamību, ņemot vērā lietā apkopotos materiālus un viedokļus

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 18.

punktu).

Satversmes tiesa šā lēmuma 12. punktā secināja, ka Pieteikuma

iesniedzējai Satversmē noteiktās pamattiesības nav

ierobežotas.

Tādējādi tiesvedība pēc Pieteikuma

iesniedzējas konstitucionālās sūdzības ierosinātajā lietā

prasījuma daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un

105. pantam ir izbeidzama.

14. Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas

atbilstību arī Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajai

daļai.

Persona pieteikumu Satversmes tiesā var iesniegt vienīgi tai

Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Ja

Satversmes tiesa, izskatot lietu, kas ierosināta pēc

konstitucionālās sūdzības, konstatē, ka Satversmē noteikto

pamattiesību aizskāruma nav, tā nevar vērtēt prasījumu arī tā

pakārtotajā daļā par apstrīdētās normas atbilstību likumā

noteiktajam pilnvarojumam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8.

novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03

18. punktu).

Tātad arī šajā prasījuma daļā

tiesvedība ir izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 3. un 6. punktu,

Satversmes tiesa nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā "Par

Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221

"Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu,

ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" 54.1 punkta

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam un

Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajai daļai".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš