6. pants

Satversmes tiesa lietā Nr. 2018-15-01

atzina Augstskolu likuma 27. panta piekto daļu attiecībā uz

asociētajiem profesoriem un profesoriem, 28. panta otro daļu

un 30. panta ceturto daļu, ciktāl šīs normas nenodrošina

aizsardzību pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu

ļaunprātīgu izmantošanu, par neatbilstošām Satversmes

106. panta pirmajam teikumam. Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 5. punkts noteic, ka tiesvedību

lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

tiesas lēmumu, ja ir pasludināts spriedums citā lietā par to pašu

prasījuma priekšmetu.

6.1. Satversmes tiesa secināja, ka saskaņā ar

apstrīdētajām normām persona asociētā profesora vai profesora

amatā var strādāt tikai noteiktu laiku, tas ir, sešus gadus. Šāds

pamattiesību ierobežojums varētu tikt atzīts par samērīgu ar

leģitīmo mērķi, ja vien normatīvajos aktos būtu paredzēts

mehānisms, kas nodrošinātu darbinieka aizsardzību pret secīgu uz

noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. No

vairākkārtējiem secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem darba

līgumiem izriet nestabilitāte nodarbinātības jomā, bet Augstskolu

likumā nav paredzēti nekādi pasākumi tās novēršanai. Līdz ar to

nevar atzīt, ka likumdevējs būtu pienācīgi līdzsvarojis visas

sabiedrības un asociētā profesora vai profesora amatā strādājošo

intereses.

Pieteikumā lietā Nr. 2018-20-01 norādīts, ka Pieteikuma

iesniedzējs bijis nodarbināts kā asociētais profesors juridiskās

zinātnes tiesību teorijas un vēstures apakšnozarē Latvijas

Universitātē. Pamatojoties uz apstrīdētajām normām, ar viņu

noslēgts līgums uz noteiktu laiku. Pieteikuma iesniedzējs

konstitucionālajā sūdzībā lūdz Satversmes tiesu izvērtēt

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam

teikumam un norāda, ka no apstrīdētajām normām izrietošais viņa

pamattiesību ierobežojums nav samērīgs.

Līdz ar to pieteikumā ir ietverts tāds pats prasījums daļā par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam

teikumam, kāds jau ir izspriests spriedumā lietā

Nr. 2018-15-01. Tātad lietā Nr. 2018-20-01 šajā daļā ir

tāds pats prasījuma priekšmets, par kādu jau pasludināts

spriedums lietā Nr. 2018-15-01. Tāpēc apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 106. pantam atkārtoti vērtēt nav

nepieciešams.

Taču personas prasījumu Satversmes tiesai veido ne tikai

personas lūgums attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību

augstāka juridiska spēka tiesību normai, bet arī lūgums par

normas spēkā esību attiecībā uz konstitucionālās sūdzības

iesniedzēju (sal.: Satversmes tiesas 2017. gada

11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01

15. punkts). Pieteikuma iesniedzējs lūdzis atzīt

apstrīdētās normas par spēku zaudējušām jau no viņa pamattiesību

aizskāruma brīža, tāpēc jāizvērtē, vai arī šajā daļā viņa

prasījums ir jau izspriests.

6.2. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa

atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

normai, uzskatāma par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas

dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Minētā likuma norma tiesai

piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē

norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka

tiesību normai. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par

brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās

uzdevums ir pēc iespējas novērst pamattiesību aizskārumu.

Turklāt, nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē

spēku, Satversmes tiesa izvērtē arī to, vai pastāv kādi

apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par

spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē ne tikai attiecībā uz to

personu, kuras pamattiesību aizsardzībai iesniegts pieteikums

Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-24-01

17. punktu).

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2018-15-01 jau ir

izteikusi apsvērumus par to, kādēļ apstrīdētās normas nevar atzīt

par spēkā neesošām no kāda brīža pagātnē. Tātad Satversmes tiesa

ir izlēmusi arī jautājumu par apstrīdēto normu spēkā esību.

Tādējādi arī šajā daļā Pieteikuma iesniedzēja prasījums ir

uzskatāms par izspriestu. Līdz ar to šajā lietā pastāv Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 5. punktā

paredzētais priekšnoteikums tiesvedības izbeigšanai.

Tomēr Satversmes tiesa norāda, ka Pieteikuma iesniedzējs ir

vērsies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasības pieteikumu,

lūdzot darba līguma atzīšanu par noslēgtu uz nenoteiktu laiku,

atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas piedziņu, un ir ierosināta

civillieta Nr. C30672518. Tiesa atzinusi, ka apstrīdētās

normas ir piemērojamas, izskatot civillietu, tāpēc apturējusi

tiesvedību līdz laikam, kad Satversmes tiesā tiks izskatīta

Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālā sūdzība (sk. Rīgas

pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018. gada

29. oktobra lēmumu lietā Nr. C30672518).

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2018-15-01 ir

norādījusi, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai

attiecīgo personu tiesības saglabāt esošo nodarbošanos

vērtējamas, tieši piemērojot Satversmes 106. panta pirmo

teikumu un šajā spriedumā ietvertās atziņas (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2018-15-01 21.1. punktu). Šī Satversmes tiesas

atziņa attiecināma arī uz tiesvedībā esošām lietām, kurās ir

strīds par darba līguma, kura termiņš noteikts saskaņā ar

apstrīdētajām normām, spēkā esību, pārbaudot, vai secīgu uz

noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošana nav notikusi

ļaunprātīgi.

Satversmes tiesas spriedums ir vispārsaistošs tiesību avots

tiesību normas piemērošanai. Satversmes tiesas atziņas un tās

sniegtā tiesību normas interpretācija ir jāņem vērā tiesību

normas piemērošanas procesā. Ja apstrīdētās normas ir atzītas par

neatbilstošām augstāka juridiska spēka tiesību normām un par

spēkā neesošām tiktāl, ciktāl tās nenodrošina aizsardzību pret

secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu

izmantošanu, tad laikā, kad šīs tiesību normas ir piemērojamas,

tās, ievērojot Satversmes tiesas likuma 32. panta otro daļu,

ir jāpiemēro atbilstoši Satversmes tiesas nolēmumā sniegtajai

interpretācijai.

Turklāt, izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

106. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa ņēma vērā arī

attiecīgās jomas Eiropas Savienības tiesību aktus un to

piemērošanas praksi. Eiropas Savienības tiesību akti nolūkā

stiprināt demokrātiju ir jāņem vērā, gan piemērojot un

interpretējot nacionālos normatīvos aktus, gan novēršot

iespējamās pretrunas starp Latvijas un Eiropas Savienības

tiesībām (sal.: Satversmes tiesas 2014. gada

13. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01

13. punktu). Tiesību normu piemērotājam ir pienākums

veikt visas tā kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu

Eiropas Savienības tiesību efektivitāti un nonāktu pie tāda

risinājuma, kas atbilstu direktīvas mērķim (sal.: Eiropas

Savienības Tiesas 2011. gada 10. marta sprieduma lietā

C-109/09 "Deutsche Lufthansa", ECLI:EU:C:2011:129,

55. punkts). Ja tiesību normu piemērotājs konstatē, ka

secīgi uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi ir izmantoti

ļaunprātīgi, tad attiecīgās valsts tiesību normas ir jāinterpretē

un jāpiemēro atbilstoši Eiropas Savienības tiesībām (sal.:

Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 25. oktobra

sprieduma lietā C-331/17 "Sciotto", ECLI:EU:C:2018:859,

69. punkts).

Satversmes tiesa vērš uzmanību, ka spriedumā lietā

Nr. 2018-15-01 ir norādīts: likumdevējam ir jānodrošina

apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 106. panta pirmajam

teikumam, ieviešot tiesību sistēmā pasākumus, kas nodrošinātu

aizsardzību pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu

ļaunprātīgu izmantošanu.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 5. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2018-20-01 "Par

Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas otrā teikuma un

30. panta ceturtās daļas pirmā teikuma atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 106. panta pirmajam

teikumam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja