24. pants

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētā

norma paredz atšķirīgu attieksmi pret zemes īpašniekiem, kuri

reģistrēti kā pievienotās vērtības nodokļa maksātāji un iznomā

savu zemi, uz kuras atrodas citām personām piederoša būve, un

zemes īpašniekiem, kuri nav reģistrēti kā pievienotās vērtības

nodokļa maksātāji un iznomā savu zemi, uz kuras atrodas citām

personām piederoša būve. Apstrīdētās normas dēļ pievienotās

vērtības nodoklis esot iekļauts zemes nomas maksā, un tāpēc tādi

zemes īpašnieki kā Pieteikumu iesniedzējas nevarot saņemt tādu

pašu zemes nomas maksu, kādu saņem tie zemes īpašnieki, kuriem

nav jāreģistrējas pievienotās vērtības nodokļa maksātāju

reģistrā.

Pēc Saeimas ieskata, Pieteikumu iesniedzēju norādītās personu

grupas neesot iespējams salīdzināt, jo tās atšķir pievienotās

vērtības nodokļa maksāšanas pienākuma esība.

Savukārt tiesībsargs un LL. M. Uģis Zeltiņš pēc būtības

norāda, ka iespējamais tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpums

izriet nevis no apstrīdētās normas, bet gan no Pievienotās

vērtības nodokļa likuma 59. panta pirmās daļas, kas paredz

tiesības nereģistrēties pievienotās vērtības nodokļa maksātāja

statusā, ja apliekamais apgrozījums 12 mēnešu laikā nepārsniedz

40 000 euro.

Kā jau iepriekš šajā lēmumā tika secināts, apstrīdētā norma

noteic, ka pakalpojuma sniegšana ir darījums, kas nav preču

piegāde, un par pakalpojumu sniegšanu šā likuma izpratnē uzskata

arī lietu nomu. Apstrīdētās normas dēļ zemes piespiedu noma ir

uzskatāma par pakalpojumu, kas apliekams ar pievienotās vērtības

nodokli.

Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 34. panta pirmo

daļu preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas darījumā ar nodokli

apliekamā vērtība ir atlīdzība par piegādātajām precēm vai

sniegtajiem pakalpojumiem. Savukārt atbilstoši Pievienotās

vērtības nodokļa likuma 34. panta septītajai daļai nomas darījumā

ar nodokli apliekamā vērtība ir visi nomas līgumā noteiktie

maksājumi.

Valsts ieņēmumu dienests ir skaidrojis, ka vispārīgajā

pakalpojuma sniegšanas darījumā ar pievienotās vērtības nodokli

apliekama atlīdzība par sniegto pakalpojumu atbilstoši

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 34. panta pirmajai daļai.

Pievienotās vērtības nodokļa likuma 34. panta septītā daļa

attiecināma uz nomas darījumiem tad, kad ir noslēgts nomas

līgums, kurā bez nomas maksas ir ietverti arī citi maksājumi,

taču minētā norma neatceļ tā paša panta pirmajā daļā noteikto

vispārīgo principu, kas jāievēro, nosakot pakalpojuma ar

pievienotās vērtības nodokli apliekamo vērtību (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 88.-94. lp.).

Satversmes tiesa secina, ka pievienotās vērtības nodokļa

iekļaušana zemes nomas maksā izriet no Pievienotās vērtības

nodokļa likuma 34. panta pirmās un septītās daļas, nevis no

apstrīdētās normas.

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punkts

noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja tiesvedības

turpināšana nav iespējama.

Tā kā no apstrīdētās normas neizriet tādas tiesiskās sekas, uz

kurām norādījušas Pieteikumu iesniedzējas, vērtēt šīs normas

atbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam

tiesiskās vienlīdzības principam nav iespējams. Apstrīdētā norma

neaizskar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātās

Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības, un tādējādi tiesvedības

turpināšana šajā prasījuma daļā nav iespējama.

Turklāt Satversmes tiesa no Tiesu informatīvās sistēmas secina

arī to, ka akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests"

jau 2017. gadā vērsusies ar maza apmēra prasību pret būvju

īpašniekiem, lūdzot piedzīt zemes nomas maksu un pievienotās

vērtības nodokli papildus tai par laika periodu no 2008. gada 1.

janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim. Tiesa šajā lietā citstarp

noraidījusi prasījumu daļā par pievienotās vērtības nodokļa

piedziņu papildus zemes nomas maksai, norādot, ka pievienotās

vērtības nodoklis ietilpst zemes nomas maksā (sk., piemēram,

Rīgas apgabaltiesas 2019. gada 9. maija spriedumu lietā Nr.

C68339517). Savukārt akciju sabiedrība "Zemes īpašnieku

ģilde" jau 2018. gadā bija cēlusi prasību pret būves

īpašnieku par zemes nomas maksas un pievienotās vērtības nodokļa

piedziņu papildus zemes nomas maksai par laika periodu no 2015.

gada 13. marta līdz 2017. gada 31. decembrim. Arī šajā lietā

tiesa, noraidot prasījumu daļā par pievienotās vērtības nodokļa

piedziņu, norādījusi, ka minētais nodoklis jau ietilpst zemes

nomas maksā (sk., piemēram, Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas 2018. gada 17. aprīļa spriedumu lietā Nr.

C30296518). Tātad Pieteikumu iesniedzējas bija nonākušas

apstrīdētās normas tvērumā vairāk nekā sešus mēnešus pirms

vēršanās Satversmes tiesā arī tajā aspektā, ka pievienotās

vērtības nodoklis ietilpst zemes nomas maksā.

Tādējādi saskaņā ar Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu tiesvedība lietā

daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam ir izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 3. un 6. punktu,

Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību par Pievienotās

vērtības nodokļa likuma 1. panta 14. punkta "c"

apakšpunkta, ciktāl tas attiecas uz zemes iznomāšanu piespiedu

nomas gadījumos, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.

panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam, otrajam un

trešajam teikumam.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš