6. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes tiesas

lēmumu citos šā panta pirmās daļas 1.-5. punktā neminētos

gadījumos, kad tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama.

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmā daļa ir vērsta uz to,

lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai

nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11.2.

punktu). Konstitucionālās sūdzības gadījumā strīda

esība nozīmē to, ka personas pamattiesību aizskārums joprojām nav

novērsts. Ja iestājušies tādi apstākļi, kas norāda, ka strīds pēc

būtības ir atrisināts un tādējādi ir zudusi konkrētās personas

pamattiesību aizsardzības vajadzība, Satversmes tiesa,

respektējot procesa ekonomijas principu, var izbeigt tiesvedību

lietā.

6.1. Spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 secināts, ka nav

nepieciešams vērtēt Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas

atbilstību Satversmes 91. pantam, jo minētais likuma pants jau

tika atzīts par neatbilstošu citiem Satversmes pantiem.

Pieteikumos lietā Nr. 2023-03-01 arī ir ietverts prasījums

izvērtēt Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Pieteikumu iesniedzēju konstitucionālajās sūdzībās norādītie

faktiskie apstākļi un juridiskais pamatojums ir līdzīgi lietā Nr.

2022-02-01 izvērtētajiem faktiskajiem apstākļiem un juridiskajam

pamatojumam par Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas

satversmību. Proti, Pieteikumu iesniedzēji nav norādījuši jaunus

argumentus, kuri jau nebūtu izvērtēti spriedumā lietā Nr.

2022-02-01. Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka Pieteikumu

iesniedzēji nav izteikuši tādus argumentus un arī no lietas

materiāliem nav konstatējami tādi apsvērumi, kas norādītu uz

nepieciešamību vērtēt Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas

atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Procesuālās ekonomijas principam pretēja būtu tāda prakse,

kad, pastāvot līdzīgiem faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem,

Satversmes tiesa vairākkārt izlemtu vienu un to pašu jautājumu.

Līdz ar to par prasījumu izvērtēt Spēkā stāšanās likuma 38. panta

otrās daļas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

tiesvedības turpināšana lietā nav nepieciešama.

6.2. Tomēr prasījumu konstitucionālās sūdzības gadījumā

veido ne tikai lūgums attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību

augstāka juridiska spēka tiesību normai, bet to var veidot arī

lūgums par normas spēkā esību attiecībā uz konstitucionālās

sūdzības iesniedzēju (sal. Satversmes tiesas 2017. gada 11.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 15. punkts).

Pieteikumu iesniedzēji lūguši atzīt Spēkā stāšanās likuma 38.

panta otro daļu par spēkā neesošu jau no viņu pamattiesību

aizskāruma brīža. Tādējādi Satversmes tiesai jāizvērtē šis

Pieteikumu iesniedzēju lūgums.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu

tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā

neesošu no sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi

citādi. Minētā likuma norma tiesai piešķir plašu rīcības brīvību

izlemt, no kura brīža spēku zaudē norma, kas atzīta par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma

zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums gadījumos, kad lieta

ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, ir pēc iespējas novērst

pamattiesību aizskārumu. Turklāt, nosakot konkrētu brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē arī to,

vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma

būtu jāatzīst par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē ne tikai

attiecībā uz to personu, kuras pamattiesību aizsardzībai

iesniegts pieteikums Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-24-01 17.

punktu).

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 jau ir

izteikusi apsvērumus par to, kādēļ Spēkā stāšanās likuma 38.

panta otro daļu nevar atzīt par spēkā neesošu no kāda brīža

pagātnē. Tātad Satversmes tiesa ir izlēmusi arī jautājumu par

brīdi, no kura šī norma zaudē spēku. Līdz ar to arī šajā

prasījuma daļā tiesvedība lietā nav turpināma un pastāv

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktā

paredzētais pamats tiesvedības izbeigšanai.

6.3. Vērtējot Spēkā stāšanās likuma 42. panta trešās

daļas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam

teikumam, Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2022-02-01

secināja, ka minētā norma neregulē personas tiesības atsākt

tiesvedību konkrētajā lietā pēc tam, kad šajā lietā ir pieņemts

un stājies spēkā tiesas spriedums, vai jaunas tiesvedības

uzsākšanu par to pašu tiesību jautājumu, kā arī neparedz tiesas

spriedumu atcelšanu. Šī norma noteic vienīgi zemes lietošanas

tiesību regulējuma tūlītējo spēku laikā. Līdz ar to Spēkā

stāšanās likuma 42. panta trešajā daļā noteiktais tiesiskais

regulējums neietilpst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

ietvertā res judicata principa tvērumā un neskar

Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietvertas

Satversmes 1. pantā un 92. panta pirmajā teikumā to kopsakarā

(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 2. maija sprieduma lietā Nr.

2022-02-01 25.1. punktu).

Tādējādi tiesvedības turpināšana arī prasījuma daļā par Spēkā

stāšanās likums 42. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 1.

pantam un 92. panta pirmajam teikumam nav iespējama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 5. un 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr.

2023-03-01 "Par likuma "Par atjaunotā Latvijas

Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un

lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas

kārtību" 38. panta otrās daļas atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 38. panta

pirmās un otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam un likuma

"Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma

ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās

laiku un piemērošanas kārtību" 42. panta trešās daļas

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta

pirmajam teikumam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš