17. pants
tika papildināts ar 7.1 daļu. Uzņēmumu

ienākuma nodokļa likuma 4. panta pirmā, otrā un ceturtā daļa

nosaka:

"(1) Neatkarīgi no šā likuma 4. panta otrās daļas 1.

punkta noteikumiem kredītiestādes vai patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēji, kuri ir šā likuma 2. panta pirmās daļas 1.

punkta "a" apakšpunktā minētie iekšzemes uzņēmumi un 2.

panta pirmās daļas 2. punktā minētās pastāvīgās pārstāvniecības,

taksācijas gadā veic nodokļa piemaksu.

(2) Šā panta piemērošanai taksācijas gads ir pārskata gads,

kurā šā panta pirmajā daļā minētie iekšzemes uzņēmumi Valsts

ieņēmumu dienestam iesniedz pirmstaksācijas gada uzņēmuma gada

pārskatu vai šā panta pirmajā daļā minētās pastāvīgās

pārstāvniecības iesniedz pirmstaksācijas gada peļņas vai

zaudējumu aprēķinu, kas sagatavots atbilstoši šā likuma 4. panta

divpadsmitajai daļai.

(4) Taksācijas gada nodokļa piemaksas aprēķinā iekļauj šādu

informāciju:

1) taksācijas gads, par kuru tiek veikts nodokļa piemaksas

aprēķins;

2) pirmstaksācijas gada peļņas vai zaudējumu aprēķina summa

pēc nodokļiem;

3) pirmstaksācijas gada peļņas vai zaudējumu aprēķinā norādītā

ienākuma daļa, par kuru nodokļa maksātājs turpmāk ir tiesīgs

samazināt ar nodokli apliekamajā bāzē iekļauto dividenžu vai

dividendēm pielīdzināto izmaksu apmēru;

4) ar nodokli apliekamā summa, kas aprēķināta, no šīs daļas 2.

punktā minētās summas atņemot šīs daļas 3. punktā minēto

summu;

5) nodokļa piemaksas summa, kas aprēķināta, šīs daļas 4.

punktā minētajai summai piemērojot 20 procentu likmi;

6) samaksātā nodokļa summa par taksācijas gadā aprēķināto šā

likuma 4. panta otrās daļas 1. punktā minēto ar nodokli apliekamo

objektu (izņemot ārkārtas dividendes);

7) budžetā maksājamā nodokļa piemaksas summa, kas aprēķināta,

no šīs daļas 5. punktā minētās aprēķinātās summas atņemot šīs

daļas 6. punktā minēto aprēķināto summu."

Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17. panta 7.1 daļa

nosaka:

"(71) Nodokļa maksātājs ir tiesīgs šajā likumā

noteiktajā kārtībā aprēķināto nodokli, kas aprēķināts par šā

likuma 4. panta otrās daļas 1. punktā (izņemot ārkārtas

dividendes) minēto ar nodokli apliekamo objektu, hronoloģiskā

secībā samazināt par šā likuma 4.1 pantā noteiktajā

kārtībā iepriekš samaksāto nodokļa piemaksu."

2. Pieteikuma iesniedzēja - AS

"4finance" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) -

uzskata, ka Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.1 panta

pirmā, otrā un ceturtā daļa un 17. panta 7.1 daļa

(turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam.

2.1. Pieteikuma iesniedzēja ir patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēja, kura ietilpst uzņēmumu grupā un kurai ir

vairāki Eiropas Savienības dalībvalstīs reģistrēti

meitasuzņēmumi, kā arī viens mātesuzņēmums. No meitasuzņēmumiem

tā saņem dividendes, no kurām meitasuzņēmuma rezidences valstī

jau ir ieturēts uzņēmumu ienākuma nodoklis un kuras Pieteikuma

iesniedzēja tālāk izmaksā mātesuzņēmumam.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 6. panta pirmā daļa nosaka

uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāja tiesības samazināt ar šo

nodokli apliekamajā bāzē iekļauto dividenžu apmēru par

dividendēm, kas saņemtas no dividenžu izmaksātāja, kurš tā

rezidences valstī ir uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājs, vai

tādas dividendes, no kurām to izmaksas valstī ir ieturēts

nodoklis (turpmāk - caurplūstošās dividendes). Savukārt šā panta

otrā daļa paredz: ja taksācijas periodā saņemto šā panta pirmajā

daļā minēto dividenžu apjoms ir lielāks par aprēķināto dividenžu

apmēru, starpību var attiecināt uz nākamajiem taksācijas

periodiem, samazinot apliekamajā bāzē iekļaujamo dividenžu apmēru

(turpmāk - uzkrātās caurplūstošās dividendes).

Taču ar apstrīdētajām normām Pieteikuma iesniedzējai ir

liegtas tiesības hronoloģiski samazināt uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksas (turpmāk arī -nodokļa piemaksa) bāzi par uzkrātajām

caurplūstošajām dividendēm, kas tika saņemtas no 2018. gada līdz

2022. gada beigām. Atbilstoši šīm normām nodokļa piemaksas bāzi

drīkst samazināt tikai par tām caurplūstošajām dividendēm, kas

iekļautas peļņas vai zaudējumu aprēķinā tajā taksācijas gadā, uz

kura bāzes tiek aprēķināta nodokļa piemaksa.

Pieteikuma iesniedzējai 2024. gadā neradīsies pienākums maksāt

nodokļa piemaksu. Tomēr tās pamattiesību aizskārums būs

konstatējams nākamajos gados. Piemēram, ja 2025. gadā peļņa pēc

nodokļiem un attiecīgajā taksācijas gadā saņemto caurplūstošo

dividenžu izslēgšanas būs 2 000 000 euro, tad šajā gadā

tai būs pienākums maksāt nodokļa piemaksu 400 000 euro.

Savukārt uzņēmumu ienākuma nodoklis Pieteikuma iesniedzējai vēl

ilgu laiku nebūs jāmaksā, jo uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi var

samazināt arī par uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm.

Pieteikuma iesniedzēja līdz pat 2040. gadam nevarēs izmantot

Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17. panta 7.1 daļā

paredzēto iespēju samazināt aprēķināto uzņēmumu ienākuma nodokli

par iepriekš samaksāto nodokļa piemaksu, lai to izmantotu savā

saimnieciskajā darbībā.

Ar apstrīdētajām normām ir pārkāptas Eiropas Savienības

Padomes 2011. gada 30. novembra direktīvas Nr. 2011/96/ES par

kopējo sistēmu nodokļu uzlikšanai, ko piemēro mātesuzņēmumiem un

meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs (turpmāk -

direktīva 2011/96) prasības un Pieteikuma iesniedzējai aizskartas

Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu.

2.2. Direktīva 2011/96 visām Eiropas Savienības

dalībvalstīm nosaka pienākumu novērst nodokļu dubultu uzlikšanu

peļņai, ko vienā dalībvalstī reģistrēts mātesuzņēmums sadalījis

ar meitasuzņēmumu, kurš atrodas citā dalībvalstī. Viens un tas

pats ienākums ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekams tikai vienu

reizi.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.1 panta ceturtās

daļas 3. punkts, to piemērojot kopsakarā ar šā likuma 6. panta

otro daļu, ir pretrunā ar direktīvas 2011/96 4. panta 1. punkta

"a" apakšpunktu. Proti, noteikumu, ka mātesuzņēmuma

dalībvalsts atturas no nodokļa uzlikšanas dividendēm, kuras

mātesuzņēmums saņem no citas dalībvalsts meitasuzņēmuma, jeb -

citiem vārdiem - caurplūstošajām dividendēm.

Direktīva 2011/96 aizliedz ne tikai tiešu, bet arī netiešu

nodokļu uzlikšanu caurplūstošajām dividendēm. Apstrīdētās normas

pieļauj tādu situāciju, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa atbrīvojums

caurplūstošajām dividendēm piemērojams tikai tad, ja attiecīgajā

taksācijas periodā, kad tiek sadalīta peļņa, mātesuzņēmumam

veidojas ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekams ienākums. Tas

iespējams, ja Pieteikuma iesniedzēja neizmanto tiesības ar

uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo bāzi samazināt par uzkrātajām

caurplūstošajām dividendēm. Tikai tad ir iespējams ar uzņēmumu

ienākuma nodokli apliekamo objektu samazināt par iepriekš

samaksāto nodokļa piemaksu.

2.3. Apstrīdētās normas uzliek Pieteikuma iesniedzējai

pienākumu maksāt nodokļa piemaksu, balstoties uz iepriekšējā

taksācijas periodā gūto peļņu. Regulējums, kas paredz personai

pienākumu maksāt nodokli, ietilpst Satversmes 105. pantā noteikto

pamattiesību tvērumā, un šāds pienākums vienmēr nozīmē tiesību uz

īpašumu ierobežojumu.

Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums nav

noteikts ar likumu, jo apstrīdētās normas nav pieņemtas pienācīgā

kārtībā. Ar apstrīdētajām normām radītā Pieteikuma iesniedzējas

tiesību uz īpašumu ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības

labklājības aizsardzība. Taču šāds mērķis nevar attaisnot

direktīvas 2011/96 prasību pārkāpumu. Izraudzītie līdzekļi nav

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo apstrīdētās normas

neatbilst direktīvai 2011/96. Tāpat pastāv vairākas alternatīvas,

ar kurām vienlīdz efektīvi var tikt sasniegts ierobežojuma

leģitīmais mērķis.

Labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajās normās noteiktā

ierobežojuma, ir mazāks par Pieteikuma iesniedzējai nodarīto

kaitējumu. Tā kā Pieteikuma iesniedzējai nodokļa piemaksa katru

gadu veidosies vairāku tūkstošu euro apmērā un to ilgstoši

nebūs iespējams izmantot, lai samazinātu ar uzņēmumu ienākuma

nodokli apliekamo objektu, tai rodas pārmērīgi papildu

izdevumi.

2.4. Pieteikuma iesniedzēja daļu no uzkrātajām

caurplūstošajām dividendēm izmantojusi, lai segtu saimnieciskās

darbības zaudējumus no tās veiktajām mātesuzņēmuma funkcijām. Tā

kā Pieteikuma iesniedzējai no meitasuzņēmumiem saņemtās

dividendes ir pilnā apmērā jāpārskaita tālāk savam

mātesuzņēmumam, Pieteikuma iesniedzējai tuvākajos gados zaudējumu

segšanai izmantotās dividendes būs jāatgūst ar savas

saimnieciskās darbības peļņu.

Atbilstoši direktīvai 2011/96 nebūtu pieļaujams, ka

mātesuzņēmumam pārskaitāmās uzkrātās caurplūstošās dividendes

tiek apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Tomēr tad, ja

Pieteikuma iesniedzēja gūs peļņu un atgūs zaudējumu segšanai

izmantoto uzkrāto caurplūstošo dividenžu daļu, Pieteikuma

iesniedzējas peļņa tiks uzskatīta par tās saimnieciskās darbības

peļņu. No tās atbilstoši Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma

4.1 pantam tai būs pienākums maksāt nodokļa piemaksu.

Turpretim, aprēķinot uzņēmumu ienākuma nodokli, minētie

saimnieciskās darbības rezultāti netiks aplikti ar nodokli, jo

Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 6. panta otrā daļa paredz

izmaksājamo dividenžu summas segšanu ar uzkrātajām

caurplūstošajām dividendēm.

Pieteikuma iesniedzēja norāda: ja 2024. gadā būtu iespējams no

tās gūtās peļņas atgūt vairākus desmitus miljonu euro no

uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm, kuras tika izmantotas

zaudējumu segšanai, tad tā varētu lemt par visas iepriekšējos

gados gūtās peļņas sadali un dividenžu izmaksu. Tā kā peļņa tiktu

sadalīta un uzkrātās caurplūstošās dividendes tiktu izmaksātas,

uzņēmumu ienākuma nodoklis būtu 0 euro, bet nodokļa

piemaksas apmērs - vairāki miljoni euro. Ja turpmākajos

gados Pieteikuma iesniedzēja vairs nesaņemtu caurplūstošās

dividendes vai piemērotu apstrīdētās normas jaunām saņemtajām

caurplūstošajām dividendēm, tad uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze

būtu vienāda ar piemaksas bāzi. Savukārt iepriekš samaksātā

nodokļa piemaksa vairāku miljonu euro apmērā paliktu

valsts budžetā. Pieteikuma iesniedzējai nebūtu reālu iespēju

izmantot Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17. panta

7.1 daļā ietvertās tiesības - ar uzņēmumu ienākuma

nodokli apliekamo objektu samazināt par iepriekš samaksāto

nodokļa piemaksu - saprātīgā termiņā, jo turpmākās nodokļa

piemaksas bāzes būtu vienādas ar maksājamā uzņēmumu ienākuma

nodokļa bāzēm un savstarpēji ieskaitītas, atstājot minēto summu

iesaldētu valsts budžetā uz ilgu laiku.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Saeima ar apstrīdētajām

normām ir pārņēmusi direktīvas 2011/96 4. panta 1. punkta

"a" apakšpunktā noteiktās prasības.

2017. gada 28. jūlijā Saeima pieņēma Uzņēmumu ienākuma nodokļa

likumu, ar kuru tika ieviesta jauna uzņēmumu ienākuma nodokļa

sistēma. Tā paredzēja atlikt uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanu

līdz brīdim, kad uzņēmuma peļņa tiek sadalīta vai citādā veidā

novirzīta tādiem izdevumiem, kuri nenodrošina uzņēmuma turpmāku

attīstību. Šo izmaiņu mērķis bija veicināt tautsaimniecības

izaugsmi, mudināt uzņēmumus atstāt lielāku peļņas daļu uzņēmumā

un sekmēt investīciju pieaugumu.

Apstrīdētās normas paredz kredītiestādēm un patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pienākumu maksāt nodokļa

piemaksu no pirmstaksācijas gadā gūtās peļņas neatkarīgi no tā,

vai peļņa tiek sadalīta. Tajā pašā laikā apstrīdētās normas

paredz tiesības peļņas sadales brīdī samazināt maksājamo uzņēmumu

ienākuma nodokli par piemaksas apmēru.

Nodokļa piemaksas aprēķinā tiek iekļauti tikai viena

taksācijas gada finanšu dati. Tas nozīmē, ka ar nodokļa piemaksu

netiek apliktas ne pirmstaksācijas gadā saņemtās caurplūstošās

dividendes, ne uzkrātās caurplūstošās dividendes. Tādējādi

caurplūstošās dividendes netiek apliktas ar nodokļa piemaksu arī

netieši. Turklāt dividendes, par kurām nodokļu maksātājs saskaņā

ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 6. pantu ir tiesīgs nemaksāt

uzņēmumu ienākuma nodokli, tiek atspoguļotas uzņēmumu ienākuma

nodokļa deklarācijā un attiecinātas uz aprēķinātajām dividendēm,

kā arī tādām dividendēm, kuras tiek aprēķinātas vēlāk, ja to

saņemšanas gadā dividendes netiek aprēķinātas. Tādējādi tiek

ievērotas direktīvas 2011/96 prasības.

Apstrīdētās normas ir pieņemtas pienācīgā kārtībā. Pieteikuma

iesniedzējas tiesību uz īpašumu ierobežojuma leģitīmie mērķi ir

sabiedrības labklājības un citu personu tiesību aizsardzība.

Apstrīdētajās normās noteiktais līdzeklis ir piemērots leģitīmo

mērķu sasniegšanai. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas

piedāvātajiem alternatīvajiem risinājumiem.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17. panta 7.1 daļa

paredz, ka uzņēmumu ienākuma nodokli var samazināt par nodokļa

piemaksas apmēru neierobežotā laikā. Tātad apstrīdētās normas

neparedz papildu nodokļa slogu, bet gan nodrošina, ka

kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji

veic nodokļa samaksu ik gadu atbilstoši gūtajai peļņai. Nodokļa

samaksas pienākums tiek pārcelts no peļņas sadales brīža uz katru

taksācijas gadu. Labums, ko sabiedrība gūst no apstrīdētajās

normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma, ir lielāks par

personas tiesībām nodarīto kaitējumu.

4. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

norāda, ka Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.1 panta

ceturtā daļa nosaka nodokļa piemaksas aprēķina mehānismu un tajā

ietveramo informāciju. Proti, šajā aprēķinā izmanto datus no

pirmstaksācijas gada peļņas vai zaudējumu aprēķinā norādītās

summas pēc nodokļiem, kas tiek samazināta arī par caurplūstošo

dividenžu summu. Arī šā likuma 6. pants paredz, ka ar uzņēmumu

ienākuma nodokli netiek apliktas caurplūstošās dividendes,

tostarp uzkrātās caurplūstošās dividendes. Tādējādi šādas

dividendes netiek ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliktas dubultā.

Līdz ar to netiek pārkāpts direktīvas 2011/96 4. panta 1. punkta

"a" apakšpunkts.

No Pieteikuma iesniedzējas paskaidrojumiem redzams, ka tai

savas saimnieciskās darbības rezultātā radušies zaudējumi, kas

samazinājuši uzņēmumam faktiski pieejamos finanšu līdzekļus,

tostarp uzkrātos. Neatkarīgi no uzņēmuma rīcībā esošajiem finanšu

līdzekļiem caurplūstošo dividenžu summa uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemērošanai tiek norādīta pilnā apmērā arī tad, ja tā daļēji vai

pilnībā ir izmantota. Tādējādi caurplūstošo dividenžu summa

nezudīs, kamēr nodokļa maksātājs nesadalīs peļņu un pilnībā

neizmaksās šīs dividendes. Par tām netiks maksāts uzņēmumu

ienākuma nodoklis.

Nodokļa piemaksas aprēķinā tiek iekļauti tikai tie dati, kas

attiecas uz peļņas daļu, kuru pirmstaksācijas gadā ir guvis pats

uzņēmums. Direktīva 2011/96 neparedz nekādas prasības attiecībā

uz paša uzņēmuma saimnieciskās darbības rezultātā gūtās peļņas

aplikšanu ar nodokļiem. Tā neregulē arī jautājumus par nodokļa

piemaksas piemērošanu peļņas daļai, kuru guvis pats nodokļu

maksātājs, un neuzliek pienākumu samazināt ar nodokli apliekamo

peļņas daļu par uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm.

5. Pieaicinātā persona - Valsts ieņēmumu

dienests - norāda, ka pašreizējā uzņēmumu ienākuma nodokļa

sistēmā nodokļa maksātājs var pieņemt lēmumu par to, vai ar šo

nodokli apliekamā bāze veidosies vai neveidosies. Kad nolemts

sadalīt peļņu, lai aprēķinātu uzņēmumu ienākuma nodokli, nodokļa

maksātājs uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarācijā norāda

aprēķinātās dividendes attiecīgajā periodā un samazina tās par

caurplūstošajām dividendēm. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likums

paredz, ka caurplūstošās dividendes var attiecināt uz nākamajiem

taksācijas periodiem, proti, var izmantot ne tikai tajā gadā, kad

tās saņemtas no meitasuzņēmuma, bet arī turpmākajos gados.

Tādējādi caurplūstošās dividendes netiek apliktas ar uzņēmumu

ienākuma nodokli.

Nodokļa piemaksu aprēķina, par pamatu ņemot pirmstaksācijas

gada peļņu, kuru atļauts samazināt par tajā pašā gadā saņemtajām

caurplūstošajām dividendēm. Tā kā nodokļa piemaksu maksā tikai

par iepriekšējā taksācijas gada peļņu, apstrīdētās normas

neuzliek nodokļa maksātājam pienākumu to maksāt par uzkrātajām

caurplūstošajām dividendēm. Tādējādi caurplūstošās dividendes

netiek netieši apliktas ar nodokļa piemaksu un apstrīdētās normas

atbilst direktīvas 2011/96 prasībām. Turklāt uzņēmumu ienākuma

nodokli varēs samazināt par samaksātās nodokļa piemaksas

apmēru.

Ar apstrīdētajām normām nav aizskartas Pieteikuma iesniedzējas

tiesības uz īpašumu, kas ietvertas Satversmes 105. pantā. Tikai

no komersanta finansiālajiem rādītājiem, saimnieciskās darbības

rezultātiem un pieņemtajiem lēmumiem ir atkarīgs, vai Pieteikuma

iesniedzējai ir pienākums maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli. Ja

komersants strādā ar zaudējumiem, caurplūstošo dividenžu apmērs

samazina zaudējumu apmēru un tam nav līdzekļu, lai varētu

aprēķināt peļņu un izmaksāt caurplūstošās dividendes. Kad tiek

gūta peļņa un lemts par tās sadali, tiek aprēķinātas dividendes

un uzņēmumu ienākuma nodoklis.

Pieteikuma iesniedzējas tiesību uz īpašumu ierobežojuma

leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība.

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai, jo nodrošinās uzņēmumu ienākuma nodokļa ātrāku

saņemšanu valsts budžetā, lai varētu tikt nodrošinātas

sabiedrības pamatvajadzības. Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem tiek paredzēts nevis lielāks nodokļa slogs, bet gan

tāda nodokļa samaksas kārtība, kas ļauj ātrāk finansēt valsts

vajadzības. Lemjot par iespējamiem grozījumiem Uzņēmumu ienākuma

nodokļa likumā, tika vērtēti vairāki risinājumi. Apstrīdētajās

normās ietvertais regulējums tika atzīts par saudzējošāko

līdzekli, jo tas neietekmē visus Latvijā darbojošos

komersantus.

Pieteikuma iesniedzējas minētajos piemēros aprakstītā

grāmatvedības uzskaite un uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošana

atbilst normatīvo aktu regulējumam. Tomēr nevar piekrist

apgalvojumam, ka Pieteikuma iesniedzējai būs jāmaksā uzņēmumu

ienākuma nodoklis par uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm.

Samaksāto nodokļa piemaksu turpmākajos gados varēs ņemt vērā un

par tās summu samazināt uzņēmumu ienākuma nodokli.

6. Pieaicinātā persona - biedrība "FinTech

Latvija Asociācija" - uzskata, ka apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam un

ir pārkāpts direktīvas 2011/96 4. panta 1. punkta "a"

apakšpunktā noteiktais nodokļu dubultas uzlikšanas

aizliegums.

Nodokļa piemaksa tiek aprēķināta no iepriekšējā taksācijas

gada peļņas vai zaudējumu aprēķina summas pēc nodokļiem. Tomēr

šajā aprēķinā netiek ņemts vērā tas, ka uzkrātās caurplūstošās

dividendes ir izmantotas, lai segtu komersanta iepriekšējo gadu

zaudējumus. Tātad faktiski nodokļa piemaksa tiek samaksāta no

uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm, kas iepriekšējos gados

segušas zaudējumus. Šo caurplūstošo dividenžu summa tiek

uzskatīta par Latvijas uzņēmuma peļņu, lai gan patiesībā tā ir

daļa no uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm. Tādēļ nodokļa

piemaksa ir lielāka nekā pats uzņēmumu ienākuma nodoklis, un, lai

gan šo summu atbilstoši Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma

4.1 panta ceturtās daļas 6. punktam drīkst samazināt

par samaksāto nodokļa summu, uzņēmumam joprojām būs jāiemaksā

valsts budžetā nodokļa piemaksa.

Atbilstoši Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.1

pantam nodokļu maksātājs, aprēķinot nodokļa piemaksu par

pirmstaksācijas periodu, drīkst ņemt vērā tikai tajā gadā

saņemtās caurplūstošās dividendes. Apstrīdētās normas neparedz

tiesības ņemt vērā arī uzkrātās caurplūstošās dividendes.

Izmantojot daļu no uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm

zaudējumu segšanai, Pieteikuma iesniedzējai nebija iespējas tās

pilnā apmērā izmaksāt konkrētajā taksācijas gadā un tās būs

jāatgūst nākamajos taksācijas gados no savas saimnieciskās

darbības peļņas.

Ja uzņēmuma rīcībā nav peļņas, tad nav arī ar uzņēmumu

ienākuma nodokli apliekamas bāzes, kas varētu radīt pienākumu

veikt šā nodokļa samaksu un ko varētu samazināt par iepriekš

samaksāto nodokļa piemaksu. Tādēļ uzņēmumam nebūs iespējas

izmantot Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17. panta

7.1 daļā ietvertās tiesības ar uzņēmumu ienākuma

nodokli apliekamo objektu samazināt par iepriekš samaksāto

nodokļa piemaksu. Ja nākotnē uzņēmumam būs peļņa, tad nodokļa

piemaksas bāze būs vienāda ar uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi. Tas

nozīmē, ka šajos gados nodokļa piemaksa nosegs uzņēmumu ienākuma

nodokļa maksājumu. Taču iepriekš samaksāto nodokļa piemaksu nebūs

iespējams izmantot ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā objekta

samazināšanai.

Caurplūstošo dividenžu dubulta aplikšana ar nodokli veidojas

uzņēmumiem, kuriem no 2018. gada līdz 2022. gada beigām uzkrātas

caurplūstošās dividendes un daļa no tām segusi Latvijas uzņēmuma

zaudējumus. Līdz brīdim, kad tiks pilnībā atgūta šo izmantoto

caurplūstošo dividenžu summa, Latvijas uzņēmuma gūtā peļņa

patiesībā būs zaudējumu segšanai izmantotās caurplūstošās

dividendes, kuras nedrīkst aplikt ar nodokli. Dubulta aplikšana

ar nodokli veidojas arī tādiem uzņēmumiem, kuriem nākotnē

sagaidāmi zaudējumi, - ja šie uzņēmumi saņem caurplūstošās

dividendes, kuras noteiktā gadā segs šos zaudējumus, bet

nākamajos gados šī zaudējumu segšanai izmantotā caurplūstošo

dividenžu daļa būs jāatgūst. Līdz ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa

likuma 4.1 panta piemērošanu uzkrātās caurplūstošās

dividendes, kas iepriekšējo gadu zaudējumu dēļ pārsniedz

uzņēmumam šobrīd pieejamo nesadalītās peļņas apmēru, tiek

apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli bez reālas iespējas to

atgūt.

Likumdevējs nav ņēmis vērā Latvijas uzņēmuma zaudējumus, kuri

uzkrāti no 2018. gada un kuri tam jāsedz no savas turpmākajos

taksācijas periodos gūtās peļņas. Šis aspekts tā saucamajā

klasiskajā uzņēmumu ienākuma nodokļa modelī, kas pastāvēja pirms

2017. gadā veiktās uzņēmumu ienākuma nodokļa reformas, tika ņemts

vērā. Tāpat, piemēram, Igaunijā uzņēmumu ienākuma nodoklis tiek

maksāts tad, kad sadala peļņu. Tajā pašā laikā ieviests arī

savlaicīgas šā nodokļa samaksas princips, proti, nodoklis tiek

maksāts ik ceturksni, balstoties uz iepriekšējā ceturkšņa finanšu

rezultātiem. Igaunijas tiesību aktos noteikts, ka ikkatra

ceturkšņa uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķina bāze jāsamazina ne

tikai par caurplūstošajām dividendēm, bet arī par uzņēmuma

iepriekšējo periodu zaudējumiem.

Ar apstrīdētajām normām likumdevējs nav nodrošinājis saprātīgu

līdzsvaru starp pašreizējo uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu, kas

motivē uzņēmumus reinvestēt peļņu, un nepieciešamību prognozēt

valsts budžeta ieņēmumus un nodrošināt regulāru uzņēmumu ienākuma

nodokļa samaksu.

7. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu

revidentu asociācija - norāda, ka caurplūstošo dividenžu

iegrāmatošana ir atkarīga no attiecīgajā sabiedrībā apstiprinātās

grāmatvedības politikas. Piemēram, starptautiskie finanšu

pārskatu standarti pieļauj vismaz divas ieguldījuma uzskaites

metodes meitasuzņēmumā: iegādes izmaksu metodi un metodi

"pēc pašu kapitāla". Tas ietekmē caurplūstošo dividenžu

uzskaiti. Caurplūstošās dividendes ir jēdziens, kas saistīts ar

nodokļa aprēķināšanu, un tas pēc būtības nav grāmatvedības

termins. Finanšu uzskaitē caurplūstošās dividendes un

mātesuzņēmuma peļņas sadale dalībniekiem ir divi atsevišķi

darījumi, kas netiek savstarpēji ieskaitīti.

Sabiedrības grāmatvedībā tiek grāmatots aprēķinātais uzņēmumu

ienākuma nodoklis atbilstoši sagatavotajai uzņēmumu ienākuma

nodokļa deklarācijai. Uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķinā veiktās

korekcijas, kas palielina vai samazina ar nodokli apliekamo bāzi,

tostarp saistībā ar caurplūstošajām dividendēm, pašas par sevi

netiek grāmatotas finanšu uzskaitē. To aprēķināšanas pamatā ir

sabiedrības uzskaitē jau atzīti darījumi.

8. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

Grāmatvežu asociācija - norāda, ka nodokļa maksātājs var

ilgstoši nemaksāt uzņēmumu ienākuma nodokli, jo ar to apliekamā

bāze tiek samazināta par caurplūstošajām dividendēm. Šāda

situācija var rasties, ja uzņēmums peļņu gūst galvenokārt no

caurplūstošajām dividendēm, savukārt pārējās saimnieciskās

darbības jomas rada zaudējumus. Aprēķinot pārskata gada peļņu vai

zaudējumus, tiek ņemti vērā visi saimnieciskās darbības kopējie

ieņēmumi un izdevumi. Piemēram, zaudējumi no konkrēta

saimnieciskās darbības veida vai atsevišķa darījuma samazina

kopējo pārskata gada rezultātu. Šādi zaudējumi tiek segti no

peļņas, kas gūta no citiem uzņēmuma darbības veidiem.

Atsevišķos gadījumos nodokļa piemaksa var pārsniegt uzņēmumu

ienākuma nodokļa summu. Piemēram, ja kādā no pārskata periodiem

uzņēmumam ir zaudējumi, kurus uzreiz nevar segt ar iepriekšējo

gadu nesadalīto peļņu, nākamajā gadā nodokļa piemaksa nebūs

jāveic. Taču turpmākajos gados, gūstot peļņu, nodokļa piemaksa

atbilstoši Uzņēmumu ienākuma nodokļa 4.1 panta

ceturtās daļas noteikumiem būs jāveic no visas pārskata gada

peļņas summas, neraugoties uz to, ka peļņas sadales brīdī

atbilstoši Komerclikuma noteikumiem šī summa ir primāri jānovirza

iepriekšējo gadu bilances zaudējumu segšanai un tikai tās

atlikumu pieļaujams sadalīt kā peļņu un izmaksāt dividendes.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa un tā piemaksas aprēķinu atšķirību

dēļ atsevišķās situācijās, kas nozarei nav raksturīgas, nodokļa

piemaksas novirzīšana uzņēmumu ienākuma nodokļa maksājumos var

ieilgt, kā tas ir, piemēram, Pieteikuma iesniedzējas gadījumā. Ja

nodokļa maksātājs ilgstoši nesadala peļņu un uzņēmumam

neveidosies uzņēmumu ienākuma nodokļa maksājumi, Uzņēmumu

ienākuma nodokļa likuma 17. panta 7.1 daļā ietverto

tiesību ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo objektu samazināt

par iepriekš samaksāto nodokļa piemaksu izmantošana var prasīt

ilgāku laiku.

Latvijā likumdevējs ir direktīvas 2011/96 4. panta 1. punkta

"a" apakšpunktu iestrādājis Uzņēmumu ienākuma nodokļa

likuma 6. pantā, kas attiecas uz uzņēmumu ienākuma nodokļa

aprēķinu, un 4.1 panta ceturtās daļas 2. un 3. punktā,

kas attiecas uz nodokļa piemaksas aprēķinu. Konkrētā taksācijas

gada nodokļa piemaksas aprēķinā tiek ņemtas vērā pirmstaksācijas

gadā saņemtās caurplūstošās dividendes, un tās netiek apliktas ar

nodokli. Uzkrātās caurplūstošās dividendes netiek ņemtas vērā

nodokļa piemaksas aprēķinā, taču tiek ņemtas vērā uzņēmumu

ienākuma nodokļa aprēķinā.

9. Pieaicinātā persona - zvērināta advokāte Sandija

Novicka - norāda, ka nodokļa piemaksa faktiski ir uzņēmumu

ienākuma nodokļa elements un tā tiek aprēķināta par

pirmstaksācijas gada peļņu. Ar nodokļa piemaksu apliekamajā bāzē

netiek iekļautas caurplūstošās dividendes. Piemēram, aprēķinot

nodokļa piemaksu par 2024. gadu, tiek ņemta vērā pirmstaksācijas

gada, proti, 2023. gada, peļņa. Savukārt 2023. gadā saņemtās

caurplūstošās dividendes ir daļa no nodokļa maksātāja ienākumiem,

kas veido šā nodokļa maksātāja peļņu vai arī samazina tā

zaudējumus no citiem nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības

veidiem. Par šīm caurplūstošajām dividendēm nodokļa piemaksa nav

jāmaksā, turklāt neatkarīgi no tā, vai un kad šīs dividendes tiks

izmaksātas. Nodokļa piemaksa nav jāmaksā arī par peļņu, kas

uzkrāta no iepriekšējiem taksācijas gadiem, arī par uzkrātajām

caurplūstošajām dividendēm. Turklāt vēlāk, sadalot peļņu un

izmaksājot caurplūstošās dividendes, nodokļa maksātājam nav

jāmaksā arī uzņēmumu ienākuma nodoklis, jo tas var izmantot

Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 6. pantā paredzēto atvieglojumu.

Līdz ar to neveidojas nodokļa dubulta uzlikšana caurplūstošajām,

arī uzkrātajām, dividendēm.

Nodokļa maksātājs var izmaksāt caurplūstošās dividendes saviem

dalībniekiem to saņemšanas gadā kā ārkārtas dividendes vai

nākamajos gados. To var darīt, ievērojot Komerclikumu un citus

normatīvos tiesību aktus, kas var ierobežot nodokļa maksātāja

tiesības sadalīt peļņu. Ne Latvijas, ne Eiropas Savienības

tiesību akti nenosaka termiņu, kādā būtu jāizmaksā caurplūstošās

dividendes.

Ja no 2018. gada līdz 2022. gada beigām nodokļa maksātājam ir

bijuši zaudējumi no saimnieciskās darbības un par šiem periodiem

ir uzkrātas caurplūstošās dividendes, var veidoties tāda

situācija, ka attiecīgajā gadā šim nodokļa maksātājam būs jāmaksā

nodokļa piemaksa, kuru tajā pašā gadā, sadalot peļņu, nebūs

iespējams izmantot ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā objekta

samazināšanai.

Sadalot peļņu, nodokļa maksātājs ir tiesīgs saskaņā ar

Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 6. pantu samazināt uzņēmumu

ienākuma nodokļa apliekamo bāzi par uzkrātajām caurplūstošajām

dividendēm. Turklāt nav ierobežots laiks, kādā šo atvieglojumu

var izmantot. Ar nodokļa piemaksas ieviešanu tādam nodokļa

maksātājam, kuram ir uzkrātas caurplūstošās dividendes un kuram

bijuši zaudējumi, nav liegta iespēja izmantot Uzņēmumu ienākuma

nodokļa likuma 6. pantā paredzēto nodokļa atbrīvojumu. Taču šādam

nodokļa maksātājam var būt grūti izmantot Uzņēmumu ienākuma

nodokļa likuma 17. panta 7.1 daļā ietvertās tiesības

samazināt ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo objektu par

iepriekš samaksāto nodokļa piemaksu. Līdz ar to var rasties

jautājums, vai pašreizējais nodokļa piemaksas regulējums netieši

nepadara paredzēto ar caurplūstošajām dividendēm saistīto

atvieglojumu tik neefektīvu, ka tas pēc būtības nav

izmantojams.

No direktīvas 2011/96 neizriet prasība atbrīvot no uzņēmumu

ienākuma nodokļa uzņēmuma peļņu, kas radusies citā taksācijas

periodā un citas saimnieciskās darbības rezultātā. Direktīva

2011/96 arī neprasa nodrošināt to, lai nodokļa maksātājam būtu

iespēja bez nodokļiem izmaksāt dalībniekiem peļņu tādā apmērā,

kas atbilst uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm (īpaši ja šīs

dividendes ir izmantotas nodokļa maksātāja zaudējumu

segšanai).

10. Pieaicinātā persona - Dr. oec.

Māris Jurušs - norāda, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemērošana lielā mērā ir atkarīga no nodokļa maksātāja lēmuma

sadalīt peļņu.

Apstrīdētās normas ir pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos

noteikto kārtību. Pieteikuma iesniedzējas tiesību uz īpašumu

ierobežojuma leģitīmais mērķis ir nodrošināt valsts budžeta

ieņēmumus un fiskālo stabilitāti, kā arī veicināt sabiedrības

labklājību. Apstrīdētās normas nerada pārmērīgu slogu, jo finanšu

joma ir viena no pelnošākajām. Šīs jomas uzņēmumi gūst ievērojamu

peļņu, kas ļauj tiem segt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu. Šie

uzņēmumi ir labi sagatavoti nodokļu plānošanai un spēj efektīvi

pārvaldīt savas finanšu saistības, arī nodokļu maksājumus. Tas

nozīmē, ka šie uzņēmumi spēj arī pielāgoties papildu izmaksām,

neapdraudot savu finansiālo stabilitāti.

Direktīvas 2011/96 mērķis ir novērst caurplūstošo dividenžu

dubultu aplikšanu ar nodokli mātesuzņēmuma līmenī. Taču tā

nenosaka caurplūstošo dividenžu definīciju, nedz arī izņēmumus,

ierobežojumus vai īpašus noteikumus, piemēram, caurplūstošo

dividenžu turēšanas ilgumu. Direktīvas 2011/96 prasības Latvijā

ir pārņemtas ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumu. Šā likuma 6.

pants paredz caurplūstošo dividenžu, arī uzkrāto, atbrīvojumu no

nodokļa. Nodokļa piemaksas aprēķinā atbilstoši Uzņēmumu ienākuma

nodokļa likuma 4.1 panta ceturtās daļas 4. punktam ir

ietverts caurplūstošo dividenžu atbrīvojums no piemaksas.

Tādējādi gan pirmstaksācijas gadā saņemtās, gan peļņas sadalē

izmantotās un izmaksātās caurplūstošās dividendes netiek apliktas

ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Apstrīdētās normas nedz tieši, nedz

netieši nenosaka pienākumu maksāt šo nodokli vai nodokļa piemaksu

par caurplūstošajām, arī uzkrātajām, dividendēm.

Apstrīdētās normas netieši ietekmē uzņēmumu ienākuma nodokļa

aprēķinu un samaksas kārtību. Uzņēmumi var uzkrāt caurplūstošās

dividendes un izmantot tās, lai nākamajos taksācijas periodos

samazinātu ar nodokli apliekamo bāzi. Apstrīdētās normas var

radīt situāciju, ka uzņēmumam ilgstoši neveidojas uzņēmumu

ienākuma nodokļa saistības, jo ar nodokli apliekamā bāze tiek

pilnībā vai gandrīz pilnībā samazināta par uzkrātajām

caurplūstošajām dividendēm.

Satversmes tiesa

secināja:

11. Izskatāmā lieta ir ierosināta par Uzņēmumu ienākuma

nodokļa likuma 4.1 panta pirmās, otrās un ceturtās

daļas un 17. panta 7.1 daļas atbilstību Satversmes

105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Satversmes tiesa,

vērtējot minēto likuma normu satversmību, 2025. gada 28. martā

pieņēma spriedumu lietā Nr. 2024-04-01 "Par Uzņēmumu

ienākuma nodokļa likuma 4.1 panta pirmās, otrās un

ceturtās daļas, 17. panta 7.1 daļas un pārejas

noteikumu 52. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam" (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2024-04-01).

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 5.

punktu tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes tiesas lēmumu

līdz sprieduma pasludināšanai, ja pasludināts spriedums citā

lietā par to pašu prasījuma priekšmetu. Lai lemtu par tiesvedības

izbeigšanu uz šā pamata, jānoskaidro, vai ir spēkā stājies

spriedums par tās pašas apstrīdētās normas atbilstību tai pašai

augstāka juridiska spēka tiesību normai un vai izskatāmās lietas

tiesību jautājums, ņemot vērā šīs lietas faktiskos un tiesiskos

apstākļus, ir atrisināts.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētās normas aizskar

tās tiesības uz īpašumu, jo tai ir uzlikts pienākums maksāt

nodokļa piemaksu un tai nebūs iespēju īstenot Uzņēmumu ienākuma

nodokļa likuma 17. panta 7.1 daļā noteiktās tiesības,

proti, ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo objektu samazināt

par iepriekš samaksāto nodokļa piemaksu. Tāpat apstrīdētās normas

netieši liekot Pieteikuma iesniedzējai maksāt uzņēmumu ienākuma

nodokli par uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm, un tādējādi

esot pārkāpts direktīvas 2011/96 4. panta 1. punkta "a"

apakšpunktā ietvertais nodokļu dubultas uzlikšanas aizliegums.

Arī tādā veidā Pieteikuma iesniedzējas ieskatā ir aizskartas tās

tiesības uz īpašumu.

12. Spriedumā lietā Nr. 2024-04-01 Satversmes tiesa

konstatēja, ka nebanku kreditēšanas nozarē rentabilitātes

rādītāji bija augsti, bet valsts budžetā samaksātais uzņēmumu

ienākuma nodoklis kopš 2018. gada, kad tika ieviesta atliktā šā

nodokļa maksāšanas sistēma, ievērojami samazinājies. Tādēļ, lai

nodrošinātu regulāru uzņēmumu ienākuma nodokļa samaksu valsts

ieņēmumos un sekmētu sabiedrības labklājību, bija nepieciešams

pārskatīt finanšu sektoram noteikto uzņēmumu ienākuma nodokļa

maksāšanas režīmu (sal. Satversmes tiesas 2025. gada

28. marta sprieduma lietā Nr. 2024-04-01 19.2., 19.3. un 20.2.

punkts). Rezultātā ar apstrīdētajām normām tika noteikts, ka

katru gadu no iepriekšējā taksācijas gada peļņas aprēķināma un

maksājama nodokļa piemaksa. Satversmes tiesa vērtēja gan jaunā

nodokļa maksāšanas režīma pieņemšanas apstākļus, gan to, vai

likumdevējs nav rīkojies patvaļīgi, mainot šo režīmu attiecībā uz

patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, gan arī to, vai

nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas mazāk ierobežotu personu

pamattiesības.

Satversmes tiesa analizēja, kādu ietekmi uz patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju darbību atstājusi nodokļa

piemaksas sistēmas spēkā stāšanās. Tā atzina, ka šie nodokļu

maksātāji arī pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās ir sekmīgi

darbojušies attiecīgajā tirgus segmentā (sk. Satversmes

tiesas 2025. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2024-04-01 22.1.

punktu).

Satversmes tiesa vērtēja arī to, vai nodokļa piemaksas

maksājums nerada nesamērīgu slogu, proti, vai piemērotais

nodoklis pēc sava rakstura nav konfiscējošs. Spriedumā lietā Nr.

2024-04-01 tika atzīts, ka lēmums par peļņas sadali ir patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja brīva, ekonomiskos apsvērumos

balstīta izvēle, nevis juridisks pienākums. Kapitālsabiedrības

dalībniekiem ir svarīgi vērtēt šāda lēmuma ietekmi uz

kapitālsabiedrības turpmāko naudas plūsmu un likviditātes

rādītājiem. Turklāt Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17. panta

7.1 daļā ir paredzēta iespēja ar uzņēmumu ienākuma

nodokli apliekamo objektu samazināt par iepriekš samaksāto

nodokļa piemaksu. Tādējādi nodokļa piemaksa ietekmē uzņēmuma

naudas plūsmu un likviditātes rādītājus līdzīgi kā jebkura cita

uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, kas paredz ikgadēju nodokļa

maksājumu. Satversmes tiesa atzina, ka ar apstrīdētajām normām

noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēma pēc sava

rakstura nav konfiscējoša (sal. Satversmes tiesas 2025.

gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2024-04-01 22.2.

punkts).

Tādējādi Satversmes tiesa, vērtējot arī likumdevēja noteikto

iespēju neierobežoti ilgā laikā ar uzņēmumu ienākuma nodokli

apliekamo objektu samazināt par iepriekš samaksāto nodokļa

piemaksu, atzina, ka labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par

atsevišķu nodokļa maksātāju tiesību ierobežojumu un apstrīdētās

normas atbilst Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam.

Savukārt Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tai, sākot ar 2025.

gadu, nodokļa piemaksa varētu veidoties vairāku tūkstošu

euro apmērā, bet uzņēmumu ienākuma nodoklis vēl ilgu laiku

būs 0 euro, jo tā izmantos uzkrātās caurplūstošās

dividendes. Tādēļ Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17. panta

7.1 daļā paredzēto tiesību īstenošanai būšot

nepieciešams ilgs laiks un Pieteikuma iesniedzēja faktiski

nevarēšot izmantot iespēju ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo

objektu samazināt par iepriekš samaksāto nodokļa piemaksu.

Mainoties uzņēmumu ienākuma nodokļa administrēšanas kārtībai,

atsevišķiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem var

rasties neērtības. Tā tas ir arī Pieteikuma iesniedzējas

gadījumā. Taču tās situāciju var ietekmēt dažādi faktori: pašas

veiktā saimnieciskā darbība, tās rezultātā gūtā peļņa vai

radušies zaudējumi, saņemto caurplūstošo dividenžu apmērs

turpmākajos taksācijas gados, īstenotā dividenžu izmaksas

politika u. tml. Turklāt no pieteikuma izriet, ka Pieteikuma

iesniedzēja lemj ne tikai par savu saimniecisko darbību, bet arī

par savu meitasuzņēmumu saimniecisko darbību. Tā meitasuzņēmumiem

sniedz uzņēmējdarbības atbalsta pakalpojumus un kā šo uzņēmumu

akcionāre pieņem lēmumus par peļņas sadali.

Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, tostarp

Pieteikuma iesniedzējai, turpmāk, plānojot savu komercdarbību,

jārēķinās ar jaunu uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmu. Tas var

prasīt zināmus pielāgojumus un izmaiņas patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēja darbībā vai dividenžu izmaksas politikā un

līdz ar to ietekmēt arī tā laikposma ilgumu, kurā patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzējs varēs izmantot iespēju ar

uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo objektu samazināt par

iepriekš samaksāto nodokļa piemaksu.

Līdz ar to prasījums daļā par

apstrīdētajās normās patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem noteikto pienākumu maksāt nodokļa piemaksu un

paredzētajām iespējām īstenot Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma

17. panta 7.1 daļā ietvertās tiesības ir izspriests un

tiesvedība šajā daļā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 5. punktu, ir izbeidzama.

13. Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka

apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. panta pirmajam un

trešajam teikumam arī tāpēc, ka tās pieļauj uzņēmumu ienākuma

nodokļa uzlikšanu peļņai vispirms meitasuzņēmumā un pēc tam -

mātesuzņēmumā.

Pieteikuma iesniedzēja ir patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzēja, kura ietilpst uzņēmumu grupā un kurai ir vairāki

Eiropas Savienības dalībvalstīs reģistrēti meitasuzņēmumi, kā arī

viens mātesuzņēmums. No meitasuzņēmumiem tā saņem dividendes un

tās izmaksā mātesuzņēmumam. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

likumdevējs nepamatoti, neņemot vērā faktu, ka tā iepriekšējos

periodos darbojusies ar zaudējumiem, noteicis tai pienākumu

maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli par uzkrātajām caurplūstošajām

dividendēm. Tas esot pretrunā ar direktīvas 2011/96 4. panta 1.

punkta "a" apakšpunktā ietverto nodokļu dubultas

uzlikšanas aizliegumu. Šādā aspektā apstrīdēto normu atbilstība

Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam spriedumā

lietā Nr. 2024-04-01 nav vērtēta.

Saeima ir sniegusi atbildes rakstu un pieaicinātās personas ir

izteikušas savu viedokli par apstrīdēto normu satversmību,

analizējot tieši šo konkrēto tiesību jautājumu.

Līdz ar to izskatāmajā lietā risināmais tiesību

jautājums par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. panta

pirmajam un trešajam teikumam tiktāl, ciktāl tās atbilstoši

pieteikumā norādītajam Pieteikuma iesniedzējai kā patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzējai paredz pienākumu maksāt

uzņēmumu ienākuma nodokli par uzkrātajām caurplūstošajām

dividendēm, nav izspriests un tiesvedība šajā daļā ir

turpināma.

14. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 6. punktu tiesvedību lietā var izbeigt līdz

sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja

tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama. Atbilstoši

Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punktam

tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par

normatīvo aktu vai to daļu atbilstību Satversmei ir personai

Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Ja

apstrīdētā norma neaizskar personas pamattiesības, tad

tiesvedības turpināšana nav iespējama un atbilstoši Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedība ir

izbeidzama.

Satversmes tiesa atzinusi, ka personas pamattiesību aizskārums

ir konstatējams, ja, pirmkārt, Satversmē personai ir ietvertas

konkrētas pamattiesības un, otrkārt, tieši apstrīdētā norma

aizskar šīs pamattiesības. Aizskārums izpaužas kā tiesību normas

tiešas vai tās piemērošanas rezultātā radītas negatīvas tiesiskas

sekas attiecībā uz personas pamattiesībām (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 24. janvāra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2023-36-03 5. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs, vai konkrētajā gadījumā ar

apstrīdētajām normām Pieteikuma iesniedzējai ir aizskartas

Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās

pamattiesības.

15. Satversmes 105. panta pirmais un trešais teikums

nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. [..] Īpašuma

tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu."

Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes 105. panta

izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas. Arī personas naudas līdzekļi ir

tiesību uz īpašumu objekts (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.2. punktu).

Tādējādi patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju finanšu

līdzekļu aizsardzība ietilpst Satversmes 105. panta pirmajā un

trešajā teikumā nostiprināto tiesību uz īpašumu tvērumā.

15.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka laikā no 2018.

gada līdz 2022. gada beigām tai bijuši zaudējumi, kurus tā sedza

ar daļu no caurplūstošajām dividendēm, un šajā periodā veidojās

arī caurplūstošo dividenžu uzkrājums. Zaudējumu segšanai

izmantotās caurplūstošās dividendes tai vajagot atgūt ar peļņu no

savas saimnieciskās darbības, lai minētās dividendes pilnā apmērā

varētu pārskaitīt mātesuzņēmumam. Tādējādi Pieteikuma

iesniedzējas peļņu šobrīd faktiski veidojot tikai caurplūstošās

dividendes. Nodokļa piemaksas bāzes aprēķinā minētos iepriekšējo

gadu zaudējumus, kuru samazināšanai izmantotas caurplūstošās

dividendes, nevarot ņemt vērā. Aprēķinot nodokļa piemaksu, neesot

ļauts piemērot Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 6. panta otrajā

daļā ietvertās tiesības samazināt apliekamo ienākumu par

uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm, proti, nodokļa piemaksas

bāzi drīkstot samazināt tikai par pirmstaksācijas gadā saņemtajām

caurplūstošajām dividendēm. Tādējādi tajā gadā, kad Pieteikuma

iesniedzējas pašas peļņa būs lielāka par saņemtajām

caurplūstošajām dividendēm, tā nepamatoti tikšot uzskatīta par

pašas Pieteikuma iesniedzējas saimnieciskās darbības rezultātu.

Attiecīgi tai vajadzēšot maksāt nodokļa piemaksu. Taču peļņa, kad

tā tiks sadalīta, tikšot ieskaitīta iepriekšējo gadu zaudējumu

segšanai izmantoto caurplūstošo dividenžu summā. Tādējādi

sadalāmā peļņa sastāvēšot tikai no uzkrātajām caurplūstošajām

dividendēm un uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes apmērs

samazināšoties līdz 0 euro. Tātad šis nodoklis netikšot

maksāts. Šāda situācija atkārtošoties vairākus gadus, jo

Pieteikuma iesniedzējai caurplūstošās dividendes uzkrātas vairāku

miljonu euro apmērā. Līdz ar to radīšoties tāda situācija,

ka nodokļa piemaksa ilgstoši pārsniegs nodokļa summu.

Apkopojot iepriekš minēto: Pieteikuma iesniedzējai

iepriekšējos gados bijuši zaudējumi, ko tā segusi no uzkrātajām

caurplūstošajām dividendēm, un attiecīgo summu tai vajagot atgūt

ar savas saimnieciskās darbības peļņu. Tā kā nodokļa piemaksas

bāze nevar tikt samazināta par uzkrātajām caurplūstošajām

dividendēm, kas izmantotas zaudējumu segšanai, apstrīdētajās

normās paredzēts, ka uzņēmumu ienākuma nodoklis jāmaksā par

uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm. Tādējādi pēc būtības

tiekot pieļauts, ka uzņēmumu ienākuma nodoklis peļņai vispirms

tiek uzlikts meitasuzņēmumā un pēc tam - mātesuzņēmumā. Tas esot

pretrunā ar direktīvas 2011/96 4. panta 1. punkta "a"

apakšpunktā ietverto nodokļu dubultas uzlikšanas aizliegumu. Tādā

veidā esot nepamatoti aizskartas Pieteikuma iesniedzējas tiesības

uz īpašumu, jo tai vajagot rast papildu finanšu līdzekļus nodokļa

piemaksas samaksai.

Ņemot vērā minēto, jānoskaidro, vai izskatāmajā lietā ir

aizskartas Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz īpašumu, un tāpēc

nepieciešams pārbaudīt, vai no apstrīdētajām normām izriet

pienākums maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli par uzkrātajām

caurplūstošajām dividendēm.

15.2. Satversmes tiesa atzinusi: noskaidrojot nacionālo

tiesību normu saturu un piemērojot tās, jāņem vērā Eiropas

Savienības tiesību normas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā

nostiprinātā to interpretācija (sal. Satversmes tiesas

2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 23.1.

punkts).

Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā ir paredzēta

brīvība veikt uzņēmējdarbību, un tā ietver dalībvalstu pilsoņu

tiesības dibināt un vadīt uzņēmumus ar tādiem pašiem noteikumiem,

kādus saviem pilsoņiem paredz reģistrācijas dalībvalsts tiesību

akti. Šī brīvība ietver arī tiesības veikt savu darbību

attiecīgajā dalībvalstī ar meitassabiedrības, filiāles vai

pārstāvniecības starpniecību (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2011. gada 15. septembra sprieduma lietā C-310/09

"Accor" 30. un 39. punktu un 2017. gada 17. maija

sprieduma lietā C-68/15 "X" 39. punktu).

Apstrīdētās normas ir iekļautas Uzņēmumu ienākuma nodokļa

likumā, ar kuru ir pārņemta direktīva 2011/96. Šīs direktīvas

preambulas 4. apsvērums paredz, ka ierobežojumiem, grūtībām vai

traucējumiem, ko rada dalībvalstu nodokļu noteikumi, nevajadzētu

ietekmēt peļņas sadali uzņēmumu grupā. Šā iemesla dēļ jāparedz

tādi nodokļu noteikumi, kas ir neitrāli, lai uzņēmumi varētu

piemēroties iekšējā tirgus prasībām, celt ražīgumu un uzlabot

starptautisko konkurētspēju.

Lai nodrošinātu, ka meitasuzņēmuma, kura juridiskā adrese

atrodas vienā dalībvalstī, peļņas sadale citā dalībvalstī

reģistrētam mātesuzņēmumam no nodokļu viedokļa būtu neitrāla,

direktīvas 2011/96 preambulas 3. apsvērumā noteikts, ka šāda

peļņa jāatbrīvo no nodokļa, kas ieturams izcelsmes vietā, un

jānovērš nodokļu dubulta uzlikšana, proti, jānovērš tāda

situācija, ka sadalītā peļņa pirmām kārtām tiktu aplikta ar

nodokli meitasuzņēmuma līmenī un otrām kārtām - mātesuzņēmuma

līmenī (sal. Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 12.

maija sprieduma lietā C-556/20 "Schneider Electric u.

c." 44. un 45. punkts).

Direktīvas 2011/96 4. panta 1. punktā noteikts, ka gadījumā,

ja mātesuzņēmums no tā meitasuzņēmuma, kas reģistrēts citā

dalībvalstī, saņem sadalītu peļņu, dalībvalsts var izvēlēties

vienu no šajā pantā paredzētajām sistēmām. Šā punkta

"a" apakšpunkts paredz atbrīvojuma no nodokļa sistēmu,

proti, mātesuzņēmuma valstij jāatturas no nodokļa uzlikšanas

šādai peļņai. Savukārt "b" apakšpunkts paredz

atskaitīšanas sistēmu, proti, mātesuzņēmuma valstij šāda peļņa

jāapliek ar nodokli, bet jāļauj mātesuzņēmumam no maksājamā

nodokļa summas atskaitīt to uzņēmumu ienākuma nodokļa daļu, kuru

samaksājis meitasuzņēmums.

15.3. No Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma

4.1 panta ceturtās daļas 2., 3. un 4. punkta izriet,

ka nodokļa piemaksu aprēķina, par pamatu ņemot pirmstaksācijas

gada peļņu, kuru atļauts samazināt par tajā pašā gadā saņemtajām

caurplūstošajām dividendēm. Šīs normas neparedz, ka būtu ņemami

vērā finanšu dati vai cita informācija par iepriekšējiem

taksācijas gadiem. Tātad gadījumā, ja pirmstaksācijas gada

finanšu aprēķinu rezultātā veidojas bāze nodokļa piemaksai, tā

var veidoties tikai par tādu peļņu, kas gūta paša patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja saimnieciskās darbības

rezultātā. Arī tad, ja zaudējumu segšanai izmantotās

caurplūstošās dividendes jāatgūst ar peļņu no savas saimnieciskās

darbības, tā ir Pieteikuma iesniedzējas pašas gūtā peļņa tajā

gadā, kad tā veidojusies. Līdz ar to nav pamatoti pieņemt, ka tās

saimnieciskajā darbībā gūtā peļņa faktiski būtu uzskatāma par

caurplūstošajām dividendēm, par kurām nav maksājama nodokļa

piemaksa.

Arī Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 6. panta pirmā un otrā

daļa noteic, ka uzņēmumu ienākuma nodoklis nav jāmaksā par

caurplūstošajām dividendēm. Tomēr tad, ja taksācijas periodā

saņemto caurplūstošo dividenžu apjoms ir lielāks par aprēķināto

dividenžu apmēru, caurplūstošās dividendes var attiecināt uz

nākamajiem taksācijas periodiem. Tas nozīmē, ka patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzējs tās var izmantot ne tikai tajā

gadā, kad tās saņemtas no meitasuzņēmuma, bet arī turpmākajos

gados. Tātad, lemjot par peļņas sadali, var tikt izmantotas

uzkrātās caurplūstošās dividendes, tādējādi samazinot uzņēmumu

ienākuma nodokļa bāzi. Par šādām uzkrātajām caurplūstošajām

dividendēm nodoklis nav jāmaksā.

Tādējādi caurplūstošās dividendes, kas saņemtas no

meitasuzņēmuma, kurš tā rezidences valstī ir uzņēmumu ienākuma

nodokļa maksātājs, vai tādas dividendes, no kurām to izmaksas

valstī ir ieturēts nodoklis, Latvijā nav atkārtoti apliekamas ne

ar nodokļa piemaksu, ne ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Atšķiras

tikai tas, kādus finanšu datus patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzējs var iekļaut konkrētās valsts budžetā

veicamā maksājuma bāzes aprēķinā. Tomēr secināms, ka Latvijā

ieviesta direktīvas 2011/96 4. panta 1. punkta "a"

apakšpunktā noteiktā atbrīvojuma no nodokļa sistēma.

Eiropas Savienības Tiesa atzinusi, ka ar direktīvas 2011/96 4.

panta 1. punkta "a" apakšpunktu dalībvalstīm ir

aizliegts uzlikt nodokļus mātesuzņēmumam par meitasuzņēmuma

sadalīto peļņu, nenošķirot, vai mātesuzņēmuma aplikšana ar

nodokli ir šīs peļņas saņemšana vai pārdale. Šāds aizliegums

attiecas arī uz valsts tiesisko regulējumu, kas gan pats par sevi

neparedz mātesuzņēmuma saņemto dividenžu aplikšanu ar nodokli,

tomēr var radīt tādas sekas, ka mātesuzņēmums tiek netieši

aplikts ar nodokļiem no šīm dividendēm (sal. Eiropas

Savienības Tiesas 2019. gada 19. decembra sprieduma lietā

C-389/18 "Brussels Securities" 37. punkts un 2025. gada

13. marta sprieduma lietā C-135/24 "John Cockerill" 34.

punkts).

Kā izriet no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras,

noskaidrojot, vai mātesuzņēmums tiek netieši aplikts ar

nodokļiem, jāvērtē, vai dalībvalsts regulējums var radīt tam

lielāku nodokļu slogu, nekā tas būtu gadījumā, ja caurplūstošās

dividendes būtu izslēgtas no nodokļu bāzes. Ja var tikt ietekmēts

mātesuzņēmuma nodokļu slogs, tad šis uzņēmums tiek netieši

aplikts ar nodokli (sal. Eiropas Savienības Tiesas

2019. gada 19. decembra sprieduma lietā C-389/18 "Brussels

Securities" 53. punkts un 2025. gada 13. marta sprieduma

lietā C-135/24 "John Cockerill" 45. punkts).

Ņemot vērā minēto, jāvērtē, vai apstrīdētās normas pieļauj

situāciju, ka Pieteikuma iesniedzējas uzkrātās caurplūstošās

dividendes tiek netieši apliktas ar uzņēmumu ienākuma

nodokli.

16. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka, sadalot peļņu,

tā būs spiesta neizmantot tiesības uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi

samazināt par uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm. No tās

sniegtā skaidrojuma izriet: ja, piemēram, tai 2024. gadā peļņa

būtu 17 000 000 euro, tad ar nodokļa piemaksu apliekamās

bāzes samazināšanai tiktu izmantotas 2024. gadā saņemtās

caurplūstošās dividendes 15 000 000 euro. Par atlikušajiem

2 000 000 euro tai būtu jāmaksā nodokļa piemaksa. Ja

Pieteikuma iesniedzēja lemtu par peļņas sadali, tad tā par šiem

atlikušajiem 2 000 000 euro neizmantotu savas tiesības

samazināt nodokļa bāzi par uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm.

Tikai šādā gadījumā Pieteikuma iesniedzēja varētu aprēķināt

uzņēmumu ienākuma nodokli un nodrošināt sev iespēju izmantot

nodokļa piemaksu kā daļēju šā nodokļa ieskaitu.

16.1. Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka

nodokļa piemaksa ietekmē uzņēmuma naudas plūsmu un likviditātes

rādītājus līdzīgi kā jebkura cita uzņēmumu ienākuma nodokļa

sistēma, kas paredz ikgadēju nodokļa maksājumu (sk.

Satversmes tiesas 2025. gada 28. marta sprieduma lietā Nr.

2024-04-01 22.2. punktu). Taču tas pats par sevi nenozīmē, ka

Pieteikuma iesniedzējai tiktu radīts lielāks nodokļu slogs tikai

tāpēc vien, ka tās sadalāmā peļņa pilnībā vai daļēji sastāv no

uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm. Ar nodokļa piemaksas

regulējumu mijiedarbībā ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 6.

panta pirmo un otro daļu ir nodrošināts, ka caurplūstošās

dividendes netiek apliktas ar nodokli ne to saņemšanas brīdī, kad

tiek aprēķināta nodokļa piemaksa, ne brīdī, kad tās, sadalot

peļņu, tiek izmaksātas tālāk un tiek aprēķināts uzņēmumu ienākuma

nodoklis.

16.2. Tajā pašā laikā varētu veidoties arī tāda

situācija, ka nodokļa piemaksas apmērs pārsniedz maksājamā

nodokļa apmēru. Šāda situācija var veidoties arī Pieteikuma

iesniedzējas gadījumā, jo tā darbojusies ar zaudējumiem un tie

segti ar uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm. Tomēr nevar

piekrist Pieteikuma iesniedzējai, ka tā būs spiesta no uzņēmumu

ienākuma nodokļa bāzes izslēgt uzkrātās caurplūstošās dividendes,

lai veidotos maksājamais nodoklis, ko var samazināt par samaksāto

nodokļa piemaksu.

Saskaņā ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17. panta

7.1 daļu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējam ir tiesības hronoloģiskā secībā samazināt aprēķināto

uzņēmumu ienākuma nodokli par iepriekš samaksāto nodokļa

piemaksu. Šīs tiesības var nebūt iespējams izmantot tajā pašā

gadā, kad aprēķināti un veikti šā nodokļa maksājumi. Lai novērstu

šādas situācijas negatīvo ietekmi uz patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēju finanšu slogu, likumdevējs paredzējis, ka

uzņēmumu ienākuma nodoklī neieskaitīto nodokļa piemaksas daļu var

pārnest uz nākamajiem taksācijas gadiem. Turklāt šī pārnešana nav

ierobežota laikā.

Gan peļņas gūšana, gan zaudējumu rašanās un to segšanas

kārtība ir atkarīga no komersanta saimnieciskās darbības un

stratēģiskajām izvēlēm. Arī tas, ka Pieteikuma iesniedzējai

iepriekšējos gados (no 2018. gada līdz 2022. gada beigām) bijuši

zaudējumi un tie segti ar uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm,

kuras tiek izmaksātas pat vēl vēlāk nekā sešus gadus pēc to

saņemšanas no meitasuzņēmuma, ir bijis tieši saistīts ar

Pieteikuma iesniedzējas lēmumiem par savas saimnieciskās darbības

organizēšanu.

Tādējādi patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējs, kas

nevar nekavējoties izmantot Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17.

panta 7.1 daļā ietvertās tiesības, proti, samazināt ar

uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo objektu par iepriekš

samaksāto nodokļa piemaksu, var izvēlēties šīs tiesības īstenot

vēlāk, nākamajos taksācijas gados, vai veikt citas darbības, kas

nepieciešamas, lai nodrošinātu sev iespēju šīs tiesības izmantot

konkrētajā gadā. Minētās darbības var ietvert dažādas

stratēģiskas izvēles attiecībā uz peļņu un tās sadali.

Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka Uzņēmumu ienākuma

nodokļa likuma 4.1 pants neparedz obligātu pienākumu

lemt par peļņas sadali. Lēmums par to ir patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēja brīva, ekonomiskos apsvērumos balstīta

izvēle, nevis juridisks pienākums (sk. Satversmes

tiesas 2025. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2024-04-01 22.2.

punktu). Tas nozīmē arī Pieteikuma iesniedzējas tiesības

lemt, ko ietvers tās sadalāmā peļņa.

16.3. Nacionālās tiesību normas var interpretēt

atbilstoši Eiropas Savienības tiesību normām, ņemot vērā valsts

tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas

metodes, ja tiek nodrošināta šajā lietā piemērojamās direktīvas

pilnīga efektivitāte un rasts risinājums, kurš atbilst tās mērķim

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 11. jūlija

sprieduma lietā C-279/23 "Skarb Państwa" 29. un 30.

punktu).

Apstrīdētās normas interpretējamas tā, lai tās atbilstu

direktīvai 2011/96 un tiktu nodrošināta šīs direktīvas

ievērošana. Ar tām ir novērsta uzņēmumu ienākuma nodokļa dubulta

uzlikšana uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm. Nedz no

apstrīdēto normu teksta, nedz arī no likumdevēja nolūka neizriet,

ka apstrīdētās normas uzliktu Pieteikuma iesniedzējai lielāku

nodokļu slogu, nekā tad, ja uzkrātās caurplūstošās dividendes

būtu izslēgtas no nodokļa bāzes. Tas, ka atsevišķos gadījumos

patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pašu veiktās

saimnieciskās darbības vai dividenžu izmaksas politikas dēļ var

būt nepieciešams ilgāks laiks, lai tie varētu izmantot Uzņēmumu

ienākuma nodokļa likuma 17. panta 7.1 daļā ietvertās

tiesības samazināt ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo objektu

par iepriekš samaksāto nodokļa piemaksu, pats par sevi nenozīmē,

ka uzkrātās caurplūstošās dividendes ar uzņēmumu ienākuma nodokli

tiek apliktas dubultā. Pieteikuma iesniedzēja netiek aplikta ar

uzņēmumu ienākuma nodokli ne tieši, ne netieši attiecībā uz

uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm.

Tādējādi apstrīdētās normas nerada Pieteikuma iesniedzējai

Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā ietverto tiesību

uz īpašumu aizskārumu.

Līdz ar to tiesvedības turpināšana

izskatāmajā lietā nav iespējama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 5. un 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā "Par Uzņēmumu ienākuma nodokļa

likuma 4.1 panta pirmās, otrās un ceturtās daļas un

17. panta 7.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Kucina