4. pants

Ziņojumā norādīts, ka

Konkurences padomes praksē nav definēts konkrētais tirgus banku

sektorā, līdz ar to ziņojuma iesniedzējs uzskata par pieļaujamu

vadīties no Eiropas Komisijas prakses. Saskaņā ar kuru banku

pakalpojumus var sadalīt trīs lielos sektoros: (1) pakalpojumi

privātpersonām - pakalpojumi, kas sniegti

privātpersonām/mājsaimniecībām un sastāv no depozītiem,

aizdevumiem, ieskaitot kredītkartes, fondiem un citiem aktīvu

pārvaldīšanas veidiem, (2) pakalpojumi juridiskajām personām -

pakalpojumi korporatīvajiem klientiem, t.sk. pakalpojumu

sniegšana depozītiem, aizdevumiem, starp­tautiskiem maksājumiem,

kredītvēstulēm un ieteikumiem saistībā ar apvienošanos un

sabiedrību iegūšanu, (3) finanšu pakalpojumi - akciju un

obligāciju, derivatīvu, forex un valūtas tirdzniecība.

Ziņojumā iesniedzējs norāda, ka ar

FBI saistītās sabiedrības sniedz pilnu banku pakalpojumu spektru,

kas ietver pakalpojumu sniegšanu privātpersonām, juridiskajām

personām un arī finanšu pakalpojumus, savukārt a/s "GE Money"

galvenokārt darbojas patērētāju kreditēšanas tirgū, lai arī dažos

gadījumos tā sniedz aizdevumus maziem uzņēmumiem. Ziņojumā kā

ģeogrāfiskais tirgus minēta visa Latvijas teritorija.

Lai noteiktu konkrēto tirgu,

Konkurences padome izvērtēja ziņojumā (05.09.2006. vēstule

Nr.2225) un ziņojuma iesniedzēja pilnvarotā pārstāvja papildus

sniegto informāciju (02.11.2006. vēstule Nr.2899), no citiem

tirgus dalībniekiem - a/s "Mateks Credit" (03.11.2006. vēstule

Nr.2915), SIA "Unilīzings" (07.11.2006. vēstule Nr.2944), SIA

"HVB Leasing" (07.11.2006. vēstule Nr.2945), SIA "Nelss Līzings"

(07.11.2006. vēstule Nr.2946), a/s "Parex banka" (09.11.2006.

vēstule Nr.2977), SIA "Parex Ekspress Kredīts" (13.11.2006.

vēstule Nr.3014), a/s "Hansabanka" (13.11.2006. vēstule Nr.3018),

SIA "Hansa Līzings" (13.11.2006. vēstule Nr.3020), a/s "SEB

Latvijas Unibanka" (16.11.2006. vēstule Nr.3050), a/s "Latvijas

Krājbanka" (16.11.2006. vēstule Nr.3049) un SIA "Inserviss Group"

(17.11.2006. vēstule Nr.3069) iegūto, kā arī Konkurences padomes

rīcībā esošo vispārpiejamo un vispārzināmo informāciju.

Latvijā patēriņa kredīta jomu

regulē Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kā arī 13.07.1999.

Ministru kabineta noteikumi Nr.257 "Noteikumi par patērētāju

kreditēšanas līgumu". Ar šiem normatīvajiem aktiem daļēji

pārņemtas normas no Padomes 22.12.1986. Direktīvas 87/102/EEK par

dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu, kuri

attiecas uz patēriņa kredītu. Atbilstoši Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma 8.pantam patērētāja kreditēšana ietver

jebkuru patērētājam piešķirtu kredītu, savukārt no Padomes

22.12.1986. Direktīvas 87/102/EEK secināms, ka jēdziens "patēriņa

kredīts" neattiecas uz kredītlīgumiem un līgumiem, kas sola

piešķirt kredītu, kurš galvenokārt paredzēts, lai iegūtu vai

paturētu īpašumtiesības uz zemi vai uz pastāvošu vai projektējamu

ēku, un kurš paredzēts, lai restaurētu vai atjaunotu ēku. Padomes

22.12.1986. Direktīvas 87/102/EEK neattiecas arī uz kredītiem,

kuru summa ir mazāka par ECU 200 vai pārsniedz 20000 ECU, tomēr

Latvijā spēkā esošie normatīvie akti, kas pārņem Direktīvas

87/102/EEK prasības, iepriekš minētos ierobežojumus nesatur. Gan

Padomes 22.12.1986. Direktīvas 87/102/EEK, gan Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma izpratnē "patērētājs" ir fiziska persona, kas

attiecībā uz minēto pakalpojumu darbojas nolūkā, kurš nav

saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo jomu.

Ņemot vērā banku un ārpusbanku

finanšu sabiedrību vidē izveidojušos praksi, jēdziens "patēriņa

kredīts" tiek attiecināts uz īstermiņa kredītu, kuru klients,

kurš vēlas iegādāties patēriņa preces vai pakalpojumus (piemēram,

automašīnu vai sadzīves tehniku, ceļojumu, medicīnas vai mācību

kursu pakalpojumus utt.), var izmantot pēc saviem ieskatiem.

Klientam nav jāatskaitās, kādam mērķim tas tiek izmantots. Viena

no patēriņa kredīta pazīmēm - šo pakalpojumu veido aizdevumi,

kuri tiek izsniegti, balstoties tikai uz klienta maksātspēju -

regulāriem un stabiliem ienākumiem, to saņemšanai nav

nepieciešams nodrošinājums.

Banku un ārpusbanku finanšu

sabiedrību sniegtie patēriņa kredīta pakalpojumi ir savstarpēji

aizstājami. Jebkuram īstermiņa kredītproduktam var atrast

alternatīvu variantu un aizstājējproduktu atkarībā no vēlamās

specifikas un pielietojuma mērķa.

Lielākā daļa no aptaujātajiem

tirgus dalībniekiem uzskata par savstarpēji aizstājamiem gan

banku, gan ārpusbanku finanšu sabiedrību sniegtos patēriņa

kredīta pakalpojumus, jo to būtība ir līdzīga, lai arī to

piedāvāšanas forma var atšķirties.

Tirgus dalībnieki norāda, ka tādi

banku produkti kā patēriņa kredīts, overdrafts, kredītlīnija un

kredītkarte uzskatāmi par līdzvērtīgiem skaidras naudas

aizdevumiem, kurus piedāvā ārpusbanku finanšu sabiedrības. Tāpat

kredītietāžu piedāvātos aizdevumus (kredītlīnijas vai overdrafta

pakalpojumus, kredītkartes vai patēriņa kredītu) var izmantot,

lai iegādātos dažādas patēriņa preces, kuras ārpusbanku finanšu

sabiedrības piedāvā iegādāties, izmantojot kredītus pirkumiem

(nomaksas pirkumi) vai līzingu.

Galvenā atšķirība starp kredītu un

līzingu ir īpašumtiesību pārejas brīdis: līzinga gadījumā - prece

ir līzinga davēja īpašums līdz līzinga nomaksas termiņa beigām,

savukārt kredīta gadījumā - prece ir aizdevuma ņēmēja īpašums,

kurš ieķīlāts par labu finansējuma devējam. Tomēr abos gadījumos

pakalpojuma izmantošanas mērķis ir iegādāties preci, tās vērtību

apmaksājot nevis uzreiz, bet ilgākā laika periodā. Turklāt abos

gadījumos par nodrošinājumu tiek izmantota tā pati prece, kuru

iegādājas, līdz ar to kredīts pirkumiem (nomaksas pirkums)

atšķiras no citiem kredītiem pret ķīlu.

Patēriņa finansēšanas pakalpojumos

neietilpst nekustamā īpašuma kredīta vai līzinga pakalpojumi

fiziskām personām, jo tos raksturojošās pazīmes būtiski

atšķiras.

Līdz ar to klients, kuram nav

nodrošinājuma, var pieteikties tikai patēriņa finansēšanas

pakalpojumiem, kuri ietver gan patēriņa kredīta pakalpojumus, gan

kredītus pirkumiem (nomaksas pirkumus) un līzingus.

Pati galvenā patēriņa finansēšanas

pakalpojumu pazīme - personai, kura saņem šos pakalpojumus, jābūt

patērētājam (fiziskai personai), kurš iegādājas preci vai

pakalpojumu, vai arī ņem patēriņa kredītu nolūkam, kas nav

saistīts ar tā profesionālo vai saimniecisko darbību.

Ņemot vērā pieprasījuma un

piedāvājuma aizstājamības faktoru, preču (pakalpojumu) pazīmes un

lietošanas īpašības, saskaņā ar Konkurences likuma 1.panta

5.punktu minētās apvienošanās gadījumā ietekmētais konkrētais

preču tirgus ir patēriņa finansēšanas pakalpojumu tirgus.

Saskaņā ar Konkurences likuma

1.panta 3.punktu konkrētais ģeogrāfiskais tirgus ir ģeogrāfiska

teritorija, kurā konkurences apstākļi konkrētās preces tirgū ir

pietiekami līdzīgi visiem šā tirgus dalībniekiem, un tādēļ šo

teritoriju var nošķirt no citām teritorijām.

Izvērtējot Konkurences padomes

rīcībā esošo informāciju, secināms, ka minētās apvienošanās

gadījumā kā konkrētais ģeogrāfiskais tirgus nosakāma Latvijas

teritorija, ņemot vērā, ka tiesiskais regulējums ir vienāds,

dabiskās un valstiskās barjeras ieiešanai tirgū ir pietiekami

līdzīgas, kā arī ekonomiskā iespēja piedāvāt (sniegt) savus

pakalpojumus līdzās konkurentu pakalpojumiem un tādējādi

sacensties viena un/vai savstarpēji aizstājamu pakalpojumu

piedāvāšanā un sniegšanā ir līdzvērtīga visā Latvijas

teritorijā.

Konkurences padome uzskata, ka šīs

lietas ietvaros saskaņā ar Konkurences likuma 1.panta 4.punktu kā

konkrētais tirgus nosakāms patēriņa finansēšanas pakalpojumu

tirgus Latvijas teritorijā. Vienlaicīgi Konkurences padome

atzīst, ka patēriņa finansēšanas pakalpojumu tirgu Latvijas

teritorijā iespējams sadalīt vairākos segmentos - patēriņa

kredīta pakalpojumi (ārpusbanku finanšu sabiedrību skaidras

naudas aizdevumi un kredītiestāžu piedāvātie aizdevumi -

kredītlīnijas, overdrafta pakalpojumi, kredītkartes un patēriņa

kredīti) un kredīti pirkumiem (nomaksas pirkumi) vai līzinga

pakalpojumi. Līdz ar to citās lietās, pastāvot atšķirīgiem lietas

apstākļiem, konkrētais tirgus var tikt definēts savādāk.