14. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Apstrīdētajā normā norādīts, ka ziņas par parādnieku tiek

publiskotas ar mērķi aizsargāt bērna tiesības un veicināt vecāku

pienākuma pildīšanu - uzturlīdzekļu maksāšanu, kā arī atbildīgu

un godprātīgu saistību izpildi.

Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12.

punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01

18. punktu). Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertajam

ierobežojumam ir divi leģitīmi mērķi: sabiedrības labklājības

aizsardzība un citu personu, proti, bērnu, tiesību aizsardzība

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 39. lpp.).

14.1. Satversmes 110. pants nosaka: "Valsts

aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un

sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz

bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai

cietuši no varmācības." Satversmes 110. pants citstarp

paredz bērna tiesību aizsardzību. Satversmes tiesas praksē ir

nostiprināta atziņa, ka no Satversmes 110. panta pirmā teikuma

valstij izriet pienākums izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un

ekonomiskās aizsardzības sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2005.

gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3. punktu un

2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1.

punktu). Bērnu tiesību konvencijas 3. panta 2. punkts noteic,

ka ikvienam bērnam ir jābūt nodrošinātai tādai aizsardzībai un

gādībai, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot vērā viņa

vecāku, aizbildņu vai citu par bērnu tiesiski atbildīgu personu

tiesības un pienākumus. Šajā nolūkā valstij jāveic visi

attiecīgie likumdošanas un administratīvie pasākumi. Šīs

konvencijas 27. panta 1. punkts uzsver ikviena bērna tiesības uz

tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams viņa fiziskajai,

intelektuālajai, garīgajai, tikumiskajai un sociālajai

attīstībai.

Satversmē noteiktās bērna pamattiesības ir konkretizētas arī

Bērnu tiesību aizsardzības likuma II nodaļā. Šā likuma 7. pantā

noteikts, ka katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un

attīstības aizsardzību. Savukārt atbilstoši Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 10. panta pirmajai daļai bērnam ir tiesības

uz tādiem dzīves apstākļiem un tādu labvēlīgu sociālo vidi, kas

nodrošina viņa pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību.

Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un

pajumte.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka bērna nodrošināšana ar

uzturlīdzekļiem vismaz minimālā apmērā katru mēnesi visupirms ir

vecāku pienākums, kas izriet no Civillikuma 179. panta. Tādējādi

tiek apmierinātas bērna vajadzības, lai viņš varētu pilnvērtīgi

attīstīties sociālajā vidē, neciestu badu un būtu nodrošināts

vismaz ar pirmās nepieciešamības precēm. Civillikuma 179. pantā

ir ietverta arī norāde uz minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru

bērnam nodrošina katrs vecāks neatkarīgi no mantas stāvokļa.

Minimālo uzturlīdzekļu apmēru nosaka Ministru kabinets, ņemot

vērā valstī noteikto iztikas minimumu un bērna vecumu (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 10. janvāra sprieduma lietā Nr.

2010-18-01 11. punktu). Bērnu tiesību konvencijas 27. panta

2.-4. punkts noteic, ka vecāki ir galvenie atbildīgie par bērna

attīstībai nepieciešamo dzīves apstākļu nodrošināšanu savu spēju

un finansiālo iespēju robežās. Savukārt valsts atbilstoši saviem

apstākļiem un iespējām veic attiecīgus pasākumus, lai sniegtu

palīdzību vecākiem un citām par bērnu atbildīgajām personām šo

tiesību īstenošanā, un vajadzības gadījumā nodrošina materiālo

palīdzību un atbalsta programmas, īpaši attiecībā uz uzturu,

apģērbu un mājokli. Turklāt valsts veic arī visus attiecīgos

pasākumus, lai nodrošinātu uzturlīdzekļu piedziņu no vecākiem vai

citām personām, kas ir finansiāli atbildīgas par bērnu.

Valstij prioritāri jāsekmē tas, lai bērns saņemtu viņa

pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos uzturlīdzekļus no saviem

vecākiem. Vienīgi tad, ja vecāks bērnam minētos līdzekļus

nenodrošina, valsts uz laiku sniedz bērnam materiālu atbalstu. Šo

pienākumu valsts ir uzņēmusies, lai nodrošinātu Satversmes 110.

panta pirmajā teikumā un Bērnu tiesību konvencijā noteikto.

Vienlaikus valstij ir jāparedz mehānisms tās izmaksāto

uzturlīdzekļu piedziņai no bērna vecākiem, kuri nepilda tiem ar

tiesas nolēmumu noteikto pienākumu maksāt uzturlīdzekļus savam

bērnam.

14.2. Bērnu pamattiesību ievērošana ir arī visas

sabiedrības mērķis. Visaptveroša sabiedrības labklājība var tikt

nodrošināta tikai tad, ja valsts sekmē personu, it īpaši bērnu,

pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību.

Turklāt jāņem vērā, ka Fonda finansējumu veido galvenokārt

valsts budžeta dotācija un par jau izmaksātajiem uzturlīdzekļiem

piedzītie finanšu līdzekļi. Līdzekļi Fonda administrācijai tiek

paredzēti likumā par valsts budžetu kārtējam gadam kā atsevišķas

programmas (apakšprogrammas). Fonda atbalsts tiek pārtraukts,

tiklīdz vecāks spēj izpildīt prasību par minimālā uzturlīdzekļu

apmēra nodrošināšanu bērnam. Sabiedrības interesēs ir arī Fonda

iemaksu un izmaksu sabalansētība, proti, tas, lai tiktu atgūts

pēc iespējas vairāk valsts budžeta līdzekļu, kas izmaksāti

parādnieku civiltiesisko saistību segšanai.

Ņemot vērā šā sprieduma 14.1. un 14.2. punktā minēto,

secināms, ka apstrīdētā norma ir vērsta uz bērna tiesību

aizsardzību, proti, uz to, lai viņš savai attīstībai

nepieciešamos līdzekļus saņemtu no vecākiem, kā arī uz visas

sabiedrības labklājību.

Tādējādi apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi -

Satversmes 116. pantā noteiktā citu personu tiesību aizsardzība

un sabiedrības labklājības aizsardzība.