91. pants
, gan Pakta 2. pants aizliedz jebkāda veida

diskrimināciju, arī diskrimināciju pēc vecuma un dzimuma. Taču

šīs lietas ietvaros minētās normas jāvērtē saistībā ar tām

normām, kas regulē tiesības uz nodarbošanos, proti, Satversmes

101. un 106. pantu, Pakta 25. pantu.

Ikvienu no šajās normās

paredzētajām tiesībām var ierobežot, ja ierobežojumam ir leģitīms

mērķis, tas paredz atbilstošus līdzekļus šā mērķa sasniegšanai,

kā arī ja ir ievērots samērīgums starp sabiedrības un indivīdu

interesēm. Argumenti vecuma ierobežojumam attiecībā uz

nodarbošanos civildienestā ir izklāstīti šā sprieduma

9. punktā. Tādējādi Satversmes 91. panta izpratnē

atšķirīga attieksme pret civildienestā strādājošiem atkarībā no

viņu vecuma ir attaisnojama.

Tomēr lietā esošie materiāli

liecina, ka praksē pastāv atšķirīga attieksme starp civildienesta

ierēdņiem vīriešiem un ierēdnēm sievietēm, jo apstrīdētā norma

tiek piemērota, to tulkojot saistībā ar likuma "Par valsts

pensijām" pārejas noteikumu 8. punktu.

Proti, ar Vides valsts inspekcijas

2001. gada 17. aprīļa rīkojumu Nr. 19-p

iesniedzēja tika atbrīvota no amata sakarā ar valsts noteiktā

pensijas vecuma sasniegšanu. Gan Civildienesta pārvalde, gan

visas trīs tiesu instances šādu atbrīvošanu no civildienesta

atzinušas par likumīgu un pamatotu, uzsverot, ka laikā, kad

iesniedzēja tika atbrīvota no amata atbilstoši likuma "Par valsts

pensijām" pārejas noteikumu 8. punktam, valsts noteiktais

pensijas vecums sievietēm bija 58 gadi, nevis šā likuma

11. pantā noteiktie 62 gadi.

Tādējādi, tulkojot apstrīdēto

normu saistībā ar likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu

8. punktu, līdz šim tika un līdz 2008. gada

1. jūlijam tiktu nepamatoti pieļauts, ka vīriešus un

sievietes atbrīvo no civildienesta dažādā vecumā. Tā, piemēram,

Eiropas Kopienu tiesa atzinusi, ka Māršalas kundze, kuru atlaida

no darba sakarā ar pensijas vecuma sasniegšanu, tika diskriminēta

pēc dzimuma, jo valsts normatīvie akti paredzēja atšķirīgu

pensionēšanās vecumu vīriešiem un sievietēm [sk. Eiropas

Kopienu tiesas 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā

"M.H. Marshall v. Sauthampton and South - West Hampshire

Area Health Authority (Teaching)"].

Pārbaudot tiesību normas

atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tā jātulko

pēc iespējas atbilstoši Satversmei. Apstrīdētā norma paredz, ka

valsts civildienesta attiecības izbeidzamas ar ierēdni, kurš

sasniedzis valsts noteikto pensijas vecumu. Šo vecumu - 62 gadus,

kas ir vienāds sievietēm un vīriešiem, nosaka spēkā esoša tiesību

norma, tas ir, likuma "Par valsts pensijām" 11. pants.

Savukārt likuma "Par valsts

pensijām" pārejas noteikumu 8. punkta mērķis ir pavisam cits

- nodrošināt vienmērīgu pensionēšanās vecuma paaugstināšanu un

šis punkts nav izmantojams apstrīdētās normas tulkošanai un

piemērošanai.

Tādējādi, piemērojot apstrīdēto

normu saistībā ar likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu

8. punktu, pret iesniedzēju G. Galakrodzinieci ir

pieļauta atšķirīga attieksme, diskriminējot viņu pēc dzimuma.

Tomēr, tulkojot

apstrīdēto normu saistībā ar likuma "Par valsts pensijām"

11. pantu, jāsecina, ka tā atbilst Satversmes

91. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt Valsts civildienesta likuma

41. panta 1. punkta "f" apakšpunktu par atbilstošu

Satversmes 91., 101. un 106. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Endziņš