18. pants

Secinot, ka norma rada atšķirīgu attieksmi,

Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai atšķirīgā attieksme ir

noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību

normu (sal. Ar Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta

sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 20. punktu).

Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības

pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un

apjomā. Izpildu varai - Ministru kabinetam - ir tiesības izdot

tiesību normas tikai likumā noteiktos gadījumos, likuma ietvaros,

un tās nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un citiem likumiem. Tas

izriet no tiesiskuma un varas dalīšanas principiem, kas ir

jebkuras demokrātiskas tiesiskas valsts eksistences pamats

[sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija

sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu].

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši Satversmei

Ministru kabineta kompetencē ietilpstošā izpildvaras funkcija

ietver ārējo normatīvo aktu izdošanu tikai gadījumā, kad

likumdevējs izpildvaras institūciju speciāli tam ir pilnvarojis.

Šādu normatīvo aktu izdošana ir pārvaldes darbība, nevis

likumdošanas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03

14. punktu). Ministru kabineta noteikumi tiek izdoti,

lai palīdzētu īstenot likumus. Līdz ar to Ministru kabineta

noteikumu saturu galvenokārt veido procesuālas normas, kas

darbojas kā likumā noteikto tiesību iedzīvināšanas instruments

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03

16. punktu).

Ministru kabinets ārējo normatīvo aktu var izdot, ja

likumdevējs likumā noteicis ne vien speciālu pilnvarojumu šāda

akta izdošanai, bet arī noregulējamos jautājumus. Nosacījums, ka

likumā jābūt gan tieši ietvertam deleģējumam izdot noteikumus,

gan norādītiem šo noteikumu galvenajiem virzieniem, izriet no

prasības, lai likumdevējs pats izšķirtu svarīgākos sabiedrības

dzīves jautājumus. Savukārt pārējie, mazāk svarīgie jautājumi

likumdevējam ir vismaz jāapsver. Par šādu apsvērumu izdarīšanu

liecina pilnvarojums kādu jautājumu detalizētāk noregulēt

Ministru kabineta noteikumos (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2005. gada 24. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-03-0306 10. punktu). Līdz ar to Ministru

kabinets drīkst izdot tikai tādas normas, kas sasniedz

likumdevēja noteikto mērķi.

18.1. Izskatāmajā lietā likumdevējs Ministru

kabinetam uzdevis izstrādāt transporta pabalsta piešķiršanas

kārtību. Noteikumi Nr. 805 izdoti saskaņā ar Invaliditātes

likuma 4. panta otro daļu un 5. panta otro daļu.

Invaliditātes likuma 4. panta otrā daļa paredz, ka

prognozējamas invaliditātes noteikšanas kritērijus, termiņus un

kārtību noteic Ministru kabinets. Savukārt Invaliditātes likuma

5. panta otrā daļa noteic, ka Ministru kabinets paredz

invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijus,

termiņus un kārtību. Tādējādi Invaliditātes likuma ietvaros

likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noregulēt virkni ar

invaliditātes statusu saistītu jautājumu.

Valsts sociālo pabalstu likuma projekta anotācijā ietverta

norāde, ka šā likumprojekta pieņemšanas gadījumā 2003. gada

laikā Ministru kabinetam būs jānoregulē virkne jautājumu.

Likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt transporta

pabalsta personām ar invaliditāti, kurām ir apgrūtināta

pārvietošanās, apmēru, kārtību, kādā tas piešķirams un

izmaksājams, kā arī tā pieprasīšanai nepieciešamos dokumentus

(sk. Valsts sociālo pabalstu likuma 15. panta pirmo daļu

un 17. panta pirmo un otro daļu).

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka apstrīdētā likuma norma

paredz transporta pabalsta piešķiršanu ikvienai personai ar

invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās (sk. šā

sprieduma 14.3. punktu). Tādējādi Ministru kabinetam,

izpildot likumdevēja gribu attiecībā uz transporta pabalsta

apmēra un piešķiršanas kārtības noteikšanu, bija jāievēro

likumdevēja noteiktais mērķis nodrošināt visām personām ar

invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās, vienlīdzīgu

iespēju īstenot tiesības uz šo pabalstu.

18.2. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Noteikumu

Nr. 805 9. pielikums ir izdots, ievērojot likumdevēja

noteikto pilnvarojuma mērķi.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ar pilnvarojuma mērķi

saprot to, ko likumdevējs vēlējies panākt, piešķirot Ministru

kabinetam tiesības noregulēt kādu jautājumu (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-04-03 19. punktu). Tātad ar to izpildvarai

jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet

gan likuma būtība un mērķis. Turklāt, lai pilnībā izprastu likuma

būtību un mērķi, ne vienmēr ir iespējams vadīties tikai no viena

likuma, bet jāņem vērā attiecīgās jomas un dažkārt arī ar to

saistīto jomu regulējums kopumā. Likumdevēja dotais pilnvarojums

nozīmē arī to, ka izpildvarai, šo pilnvarojumu īstenojot,

jārīkojas tiesību sistēmas ietvaros (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2015-05-03 13.3. punktu).

Valsts sociālo pabalstu likumā ietvertais pilnvarojums izdot

noteikumus par pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai

personām ar invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās,

nosakot šā pabalsta apmēru, pabalsta pieprasīšanai nepieciešamos

dokumentus un kārtību, kādā tas piešķirams un izmaksājams, tika

īstenots 2005. gadā. Proti, laikā no 2005. gada

30. jūlija līdz 2010. gada 1. janvārim bija spēkā

Ministru kabineta 2005. gada 26. jūlija noteikumi

Nr. 563 "Noteikumi par pabalsta apmēru transporta

izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta

pārvietošanās, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta piešķiršanas

un izmaksas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 563) un

vēlāk tie aizstāti ar tāda paša nosaukuma Ministru kabineta

2009. gada 22. decembra noteikumiem Nr. 1606

(turpmāk - Noteikumi Nr. 1606), kas ir spēkā kopš 2010. gada

1. janvāra.

Šie Ministru kabineta noteikumi izdoti saskaņā ar Valsts

sociālo pabalstu likuma 15. panta pirmo daļu, kas noteic, ka

pabalstus par bērnu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā piešķir

vienam no bērna vecākiem, un 17. panta pirmo un otro daļu,

kas attiecīgi noteic, ka valsts sociālo pabalstu piešķiršanu un

izmaksu saskaņā ar gadskārtējā valsts budžeta likumā paredzētajām

apropriācijām nodrošina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra

Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, kā arī to, ka, lai saņemtu

valsts sociālo pabalstu, tā pieprasītājs personiski vai ar

pilnvarotas personas starpniecību iesniedz Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūrai rakstveida pieprasījumu un Ministru

kabineta noteiktos dokumentus.

Gan iepriekš spēkā bijušie Noteikumi Nr. 563 (sk. to

4.4. punktu), gan Noteikumi Nr. 1606 (sk. to

5. punktu) paredz, ka Atzinums ir viens no transporta

pabalsta saņemšanas priekšnosacījumiem un vienlaikus arī viens no

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai iesniedzamiem

dokumentiem. Ministru kabinets noteicis, ka tiesiskais pamats

Atzinuma sniegšanai ir virkne veselības traucējumu, kas ietverti

Noteikumu Nr. 805 9. pielikumā.

Ministru kabinets ir atzinis, ka Noteikumu Nr. 805

9. pielikums veidots ar mērķi atvieglot pārvietošanās

grūtības personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura

veselības traucējumi. Šā pielikuma normu piemērošanas prakse un

saturs, uz kuru norādījis arī pats to izdevējs, apliecina, ka šis

pielikums ietver tikai fiziska rakstura veselības traucējumu

uzskaitījumu. Līdz ar to lietā nav strīda par to, ka Noteikumu

Nr. 805 9. pielikums neaptver garīga rakstura veselības

traucējumus.

Tādējādi Ministru kabinets Noteikumu Nr. 805

9. pielikumā ir noteicis tādu uz transporta pabalstu tiesīgo

personu ar invaliditāti loku, kurš atšķiras no likumā

paredzētā.

18.3. Ministru kabinets kā argumentu šādai rīcībai

min apsvērumu, ka regulējums par transporta pabalstu personām ar

invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās, turpinot

pieeju, kas pastāvējusi PSRS tiesību sistēmā. Proti, šāds

pabalsts bijis paredzēts galvenokārt kara invalīdiem, kas

karojuši PSRS bruņoto spēku sastāvā, kā arī darba un partijas

veterāniem (sk. lietas materiālu 36. lpp.). PSRS

tiesību sistēmā transporta pabalsts neesot bijis paredzēts tam,

lai atvieglotu pārvietošanās grūtības personām ar invaliditāti,

kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi.

Ministru kabinets uzsvēris, ka Noteikumu Nr. 805

9. pielikumā ietverti arī tādi veselības traucējumi, kas,

lai arī nav tieši stājas un kustību traucējumi, tomēr neļauj

personai būt "pietiekami mobilai", piemēram, sirds

mazspēja 4. pakāpē ar sacītu un anasarku (sk. Noteikumu

Nr. 805 9. pielikuma 16. punktu), kā

arī pielikumā tieši neminētas citas slimības, kuras rada

izteiktus fiziska rakstura traucējumus. Noteicošais apsvērums

esot fiziska rakstura pārvietošanās grūtības (sk. lietas

materiālu 35.-39. lpp.). Pēc Ministru kabineta ieskata,

attiecībā uz personām ar garīga rakstura veselības traucējumiem

jautājums pēc būtības esot nevis par pārvietošanās grūtību

atvieglošanu, bet gan par pārvietošanās ātruma un ērtību

nodrošināšanu (sk. lietas materiālu 72. lpp.).

Labklājības ministrija, pievienojoties Ministru kabineta

viedoklim, papildus pauž arī tādu argumentu, ka pārvietošanās

grūtības personām ar garīga rakstura veselības traucējumiem būtu

grūti objektīvi izvērtēt, jo šie traucējumi izpaužoties

epizodiski, savukārt to personu ar invaliditāti pārvietošanās

grūtības, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi, esot

objektīvi konstatējamas un pastāvīgas, proti, esot uzskatāms, ka

visām personām ar invaliditāti, kurām ir Noteikumu Nr. 805

9. pielikumā ietvertās slimības, objektīvi ir arī pastāvīga

rakstura pārvietošanās grūtības. Komisijai būtu sarežģīti

izvērtēt pārvietošanās grūtības, kādas ir personai ar garīga

rakstura veselības traucējumiem, jo nāktos uzticēties konkrētās

personas aprūpētāju un ģimenes ārsta subjektīvajiem novērojumiem.

Komisija spēkā esošā regulējuma ietvaros veicot tikai tai

iesniegto dokumentu, nevis pašas personas pārbaudi.

Pieteikuma iesniedzēja un lietā pieaicinātās personas

tiesībsargs, Ņ. Bezborodovs, Biedrība ZELDA un

S. Olsena nepiekrīt Ministru kabineta viedoklim un uzskata

par nepamatotu pieņēmumu, ka personām ar garīga rakstura

veselības traucējumiem nav pastāvīga rakstura pārvietošanās

grūtību. Garīga rakstura veselības traucējumi, piemēram, smagi

autiska spektra traucējumi, varot būt pastāvīgi un ilgstoši.

Tādējādi personām ar garīga rakstura veselības traucējumiem

pārvietošanās grūtības esot ne mazākas kā personām ar fiziska

rakstura veselības traucējumiem. Ņ. Bezborodovs ir atzinis,

ka personas veselības stāvoklis var mainīties, tāpēc tas būtu

regulāri jāvērtē un jāizlemj, vai pārvietošanās grūtības joprojām

ir aktuālas.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka PSRS normatīvais

regulējums ievērojami atšķiras no starptautiskajās tiesībās

nostiprinātajiem personu ar invaliditāti tiesību aizsardzības

principiem un demokrātiskas tiesiskas valsts, proti, Latvijas,

vispārējiem tiesību principiem (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2016-11-01 21.3. punktu). Izskatāmās lietas

apstākļos pieņemtie kritēriji personu ar invaliditāti sociālo

tiesību īstenošanai vienai personu grupai - personām ar garīga

rakstura veselības traucējumiem - liedz tiesības, kas otrai

salīdzināmos apstākļos esošu personu grupai - personām ar fiziska

rakstura veselības traucējumiem - ir nodrošinātas. Satversmes

tiesa uzsver, ka arī apsvērums par to, cik sarežģīti ir izvērtēt

personu ar garīga rakstura veselības traucējumiem pārvietošanās

grūtības, pats par sevi neattaisno nevienlīdzīgas attieksmes

noteikšanu.

Ministru kabinets, nosakot kritērijus Atzinuma sniegšanai, ar

tiem pēc būtības sašaurina to personu loku, kurām ir tiesības uz

transporta pabalstu. No lietā esošajiem materiāliem nav

konstatējams, ka Saeima būtu apsvērusi jautājumu par to, vai

Ministru kabinets varētu noteikt tādus kritērijus transporta

pabalsta saņemšanai, kuri sašaurina uz šo pabalstu tiesīgo

personu loku. Satversmes tiesa norāda, ka Ministru kabinetam,

īstenojot likumdevēja gribu, bija jāizstrādā tāda kārtība

personas ar invaliditāti pārvietošanās grūtību izvērtēšanai un

attiecīgi arī Atzinuma izsniegšanai, lai transporta pabalsts būtu

pieejams ikvienai personai ar invaliditāti, kurai tas ir

objektīvi nepieciešams. Tādējādi Noteikumu Nr. 805

9. pielikums, ciktāl tas neparedz transporta pabalstu

personai ar invaliditāti, kurai ir garīga rakstura veselības

traucējumi un līdz ar to arī pārvietošanās grūtības, neatbilst

likumdevēja noteiktajam mērķim.

Tādējādi atšķirīgā attieksme pret vienādos apstākļos esošām

personu grupām nav noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā

kārtībā pieņemtām tiesību normām.

Turklāt Satversmes tiesa uzsver, ka likumdevējam ar

parlamentārās kontroles starpniecību vai citiem tā rīcībā

esošajiem tiesiskajiem līdzekļiem ir jāgādā, lai pilnvarojums

tiktu izpildīts atbilstoši Satversmei (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2010-40-03 10.3. punktu). Izskatāmās lietas

apstākļos, kad ilgstoši līdzās likumdevēja pieņemtajai tiesību

normai par transporta pabalsta pieejamību ikvienai personai ar

invaliditāti, kurai ir pārvietošanās grūtības, pastāvējušas

Ministru kabineta pieņemtas normas, kas ir pretrunā ar

likumdevēja noteikto mērķi, likumdevējam pašam bija pienākums

gādāt par to, lai šī juridiskā pretruna tiktu konstatēta un

nekavējoties novērsta. Tomēr no lietas materiāliem nav secināms,

ka likumdevējs būtu šo pretrunu konstatējis un centies

novērst.

Apstrīdētās Noteikumu Nr. 805 normas, ciktāl tās

neparedz transporta pabalstu personai ar invaliditāti, kuras

pārvietošanās grūtības ir saistītas ar garīga rakstura veselības

traucējumiem, neatbilst Satversmes 91. pantam kopsakarā ar

Satversmes 109. pantu.