2. pants

Konstitucionālās sūdzības

iesniedzēja (turpmāk - Iesniedzēja) lūdz atzīt Pabalstu

likuma 7.1 panta otro daļu (turpmāk - apstrīdētā

norma) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 91. un 110. pantam un par spēkā neesošu no tās

pieņemšanas brīža.

2.1. Iesniedzējas ģimenē

aug divi bērni. Vienam bērnam Veselības un darbspēju ekspertīzes

ārstu komisija (turpmāk - VDEĀK) ir noteikusi invaliditāti un

izsniegusi atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību.

Pēc maternitātes atvaļinājuma

Iesniedzēja devusies bērna kopšanas atvaļinājumā un līdz dienai,

kad bērns sasniedzis viena gada vecumu saņēmusi bērna kopšanas

pabalstu - apmēram 80 latus mēnesī. Pēc tam, kad bērns sasniedzis

viena gada vecumu, viņa saņēmusi bērna kopšanas pabalstu - 30

latus mēnesī.

Iesniedzēja norāda, ka Satversmes

tiesas 2007. gada 21. februāra spriedumā atzīts, ka nodarbinātiem

bērnu invalīdu ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem

vecākiem arī ir tiesības uz bērna invalīda kopšanas pabalstu - 50

latiem ik mēnesi. Pēc šā sprieduma viņa atteikusies no bērna

kopšanas pabalsta un izvēlējusies saņemt bērna invalīda kopšanas

pabalstu līdz ar to palielinot ģimenes ienākumus par 20 latiem

mēnesī.

Kaut arī Satversmes tiesa

nosprieda, ka Pabalstu likuma 7.1 panta pirmā daļa

zaudē spēku ar tās spēkā stāšanās dienu, t.i., ar 2006. gada 1.

janvāri, Iesniedzējai tiesības uz bērna invalīda kopšanas

pabalstu ir no 2006. gada 28. jūlija, kad viņai izsniegts VDEĀK

atzinums.

2.2. Iesniedzēja uzskata,

ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 91. pantu, jo

likumdevējs esot nepamatoti noteicis atšķirīgu attieksmi pret

bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem

vecākiem, kuri saņem bērna invalīda kopšanas pabalstu, un tiem

šādu pašu bērnu vecākiem, kuri šo pabalstu nesaņem.

Pēc Iesniedzējas ieskata,

atšķirīgai attieksmei nav leģitīma mērķa.

Bērna invalīda ar smagiem

fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem kopšana prasa lielus

papildu līdzekļus, taču, ja vecāks atrodas maternitātes

atvaļinājumā vai bērna kopšanas atvaļinājumā, viņam nav tiesību

uz šiem papildu līdzekļiem.

2.3. Iesniedzēja uzskata,

ka apstrīdētā norma ir pretrunā arī ar Satversmes 110. pantu.

Iesniedzēja norāda, ka valstij ir

pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas vērsta uz ģimenes

sociālo un ekonomisko aizsardzību, veikt tādus atbalsta

pasākumus, kas ir pietiekami efektīvi un, cik vien tas iespējams,

atbilst pirmām kārtām bērna vajadzībām. Turklāt atbilstoši ANO

Bērna tiesību aizsardzības konvencijai valstij ir pienākums

nodrošināt bērnus invalīdus ar cienīgiem dzīves apstākļiem, atzīt

bērna invalīda tiesības uz speciālu aprūpi un atbalstīt tās

nodrošināšanu.

Savukārt apstrīdētā norma,

nosakot, ka bērna invalīda kopšanas pabalstu neizmaksā, ja viens

no bērna vecākiem atrodas maternitātes vai bērna kopšanas

atvaļinājumā, pierāda, ka bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un

funkcionāliem traucējumiem aprūpe netiek apmaksāta, kaut arī šādu

bērnu kopšana prasa lielus papildu izdevumus.

Iesniedzēja uzsver, ka

maternitātes pabalsta mērķis ir darbā neiegūto ienākumu

kompensēšana maternitātes iestāšanās gadījumā, lai nodrošinātu

atbilstoša dzīves līmeņa saglabāšanu, kā arī lai aizsargātu

sievietes īpašo fizioloģisko stāvokli pēc dzemdībām.

Savukārt bērna kopšanas pabalsta

mērķis ir sniegt atbalstu ģimenēm sakarā ar papildu izdevumiem,

kas rodas, kopjot bērnu līdz divu gadu vecumam. Iesniedzēja

norāda, ka, neraugoties uz saņemto maternitātes vai bērna

kopšanas pabalstu, saglabājas lieli papildu izdevumi, ko prasa

tieši bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem

traucējumiem kopšana. Līdz ar to ierobežojumam vienlaicīgi ar

maternitātes pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu saņemt arī

bērna invalīda kopšanas pabalstu tiem vecākiem, kas atrodas

maternitātes atvaļinājumā vai bērna kopšanas atvaļinājumā sakarā

ar šā bērna piedzimšanu, nav leģitīma mērķa.