7. pants

Lai izvērtētu, vai

apstrīdētā norma līdz tās izslēgšanai no Pabalstu likuma atbilda

Satversmes 110. pantam, nepieciešams noskaidrot:

Pirmkārt, vai apstrīdētā norma

ierobežoja Satversmes 110. pantā noteiktās bērna invalīda ar

smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem tiesības uz īpašu

valsts palīdzību.

Otrkārt, ja apstrīdētā norma

ierobežoja Satversmes 110. pantā noteiktās tiesības, vai šāds

ierobežojums bija pieļaujams.

7.1. Pabalsts bērna

invalīda kopšanai ir viens no pabalstiem, kas noteikts bērnu

invalīdu sociālajai un ekonomiskajai aizsardzībai.

Līdz grozījumu izdarīšanai

Pabalstu likumā apstrīdētā norma noteica, ka "bērna invalīda

kopšanas pabalstu nepiešķir, ja tajā pašā laikposmā vienam bērna

vecākam sakarā ar šā bērna piedzimšanu vai kopšanu ir piešķirts

maternitātes pabalsts vai bērna kopšanas pabalsts".

Līdz ar to apstrīdētā norma

noteica, ka persona, kas kopj bērnu invalīdu, kuram nepieciešama

īpaša kopšana sakarā ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem

traucējumiem, nesaņem šo pabalstu, ja tā atbilst noteiktām

pazīmēm. Proti, ja tai ir piešķirts maternitātes pabalsts vai

bērna kopšanas pabalsts.

Valsts, veidojot sociālo garantiju

sis­tēmu, bauda rīcības brīvību, un tai ir tiesības noteikt

dažādus ierobežojumus (sk. šā sprieduma 5. punktu). Tomēr

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums noteiktam personu

lokam pilnībā liedza tiesības uz valsts īpašo atbalstu bērniem

invalīdiem ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem, to

nenodrošinot pat minimālā apmērā.

Satversmes tiesa ir konstatējusi,

ka bērni, kuriem nepieciešama īpaša kopšana, proti, pastāvīga

aprūpe un uzraudzība, pārsvarā ir invalīdi jau kopš bērnības un

viņu invaliditāte parasti ir smaga, proti, pielīdzināma pirmajai

invaliditātes grupai. Šāda bērna kopšanai ir nepieciešama kādas

personas, piemēram, viena no vecākiem, nepārtraukta klātbūtne.

Turklāt, ja bērnam invalīdam ir smagi fiziski un funkcionāli

traucējumi, kvalificēta slimnieku kopēja klātbūtne var būt

nepieciešama arī tādā gadījumā, ja bērnu vienlaikus kopj viens no

vecākiem (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. februāra

sprieduma lietā Nr. 2006-08-01 16.3. punktu).

Bērna invalīda ar smagiem

fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem kopšana un aprūpe ietver

arī nepieciešamo medikamentu iegādi un rehabilitācijas pasākumu

nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. februāra

sprieduma lietā Nr. 2006-08-01 16.3. punktu). Attiecīgo

ģimeņu vajadzības ir nesalīdzināmi lielākas sakarā ar bērnam

invalīdam nepieciešamajām medicīnas un rehabilitācijas pasākumu

izmaksām.

Tādēļ ir atzīstams, ka tiesības

saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu nav vecāku gūstamais

labums, bet gan bērnu invalīdu ar īpašām vajadzībām tiesības.

Saeimas Sociālo un darba lietu

komisija, debatējot par Pabalstu likuma grozījumu projektu,

atzinusi par nepieļaujamu to, ka kāda persona nonāk sliktākā

materiālā stāvoklī nekā citas personas. Tādēļ valsts attieksmei

pret bērniem invalīdiem ar īpašām vajadzībām ir jābūt jūtami

atšķirīgākai un finansiālajam atbalstam, kas domāts bērnam

invalīdam, ir jābūt labākam. Līdz ar to attiecīgās tiesības

ierobežojošā norma no Pabalstu likuma izslēdzama (sk. Saeimas

Sociālo un darba lietu komisijas 2007. gada 12. septembra sēdes

protokolu Nr. 82, lietas materiālu 32. lpp.).

Smagi fiziski un funkcionāli

veselības traucējumi padara bērnu invalīdu īpaši atkarīgu no citu

personu palīdzības un rūpēm. Bez šaubām, šīs rūpes pirmām kārtām

gulstas uz vecākiem, tomēr valstij ir pienākums nodrošināt

vecākiem nepieciešamos apstākļus, lai padarītu iespējamu viņu

pienākumu pildīšanu.

Viens no šādiem apstākļiem

neapšaubāmi ir bērna invalīda kopšanas pabalsts, kura saņemšanu

noteiktam personu lokam liedza apstrīdētā norma.

Līdz ar to

apstrīdētā norma liedza tiesības uz Satversmes 110. pantā

noteikto bērnu invalīdu ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem

traucējumiem sociālo un ekonomisko aizsardzību.

7.2. Satversmes 110. pantā

noteiktās tiesības nav absolūtas. Satversmes tiesa ir atzinusi,

ka pamattiesības var ierobežot Satversmē noteiktos gadījumos, ja

to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek

ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 11. punktu).

Tādējādi, lai noskaidrotu, vai apstrīdētajā normā noteiktais

ierobežojums atbilst Satversmei, ir jāizvērtē:

1) vai ierobežojums noteikts ar

likumu;

2) vai ierobežojumam ir leģitīms

mērķis;

3) vai ierobežojums atbilst

samērīguma principam.

7.2.1. Apstrīdētā norma,

kurā ietverts Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību

ierobežojums, Pabalstu likumā iekļauta ar 2005. gada 27. oktobra

likumu "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā", kas pieņemts

un izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī paredzētajā

kārtībā.

Tātad

apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar likumu.

7.2.2. Ikviena pamattiesību

ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas

vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts leģitīma mērķa,

t.i., nozīmīgu sabiedrības interešu aizsardzībai.

Iesniedzēja uzskata, ka

apstrīdētajai normai nav leģitīma mērķa. Saeimas atbildes rakstā

viedoklis šajā jautājumā tieši nav izteikts.

Lai noteiktu, vai ierobežojumam ir

leģitīms mērķis, apstrīdētā norma jāvērtē kopsakarā ar visu

Pabalstu likuma 7.1 pantu.

Pabalstu likums tika papildināts

ar 7.1 pantu, secinot, ka valsts sociālo pabalstu

veidā sniegtā valsts atbalsta pašreizējais apjoms nav pietiekams

ģimenēm ar bērniem invalīdiem, kuriem nepieciešama īpaša

kopšana.

Viens no šā pabalsta mērķiem bija

palielināt ģimeņu ar bērniem invalīdiem pirktspēju, vienlaikus

pozitīvi ietekmējot arī ekonomiskos procesus valstī, uzlabot

dzīves līmeni ģimenēm, kuras kopj bērnu invalīdu, kā arī

nodrošināt bērnu invalīdu pilnvērtīgāku attīstību un drošāku

aprūpi mājās (sk. 2005. gada 27. oktobra likuma "Grozījumi

Valsts sociālo pabalstu likumā" projekta anotāciju.

http://www.saeima.lv/bi8/lasa?dd=LP1385-0).

Ar šo pabalstu bija paredzēts

sniegt papildu finansiālo atbalstu ģimenēm ar bērniem invalīdiem,

kuriem nepieciešama pastāvīga kopšana un uzraudzība, lai

atbalstītu vecāku (vai citu personu) tiešu iesaistīšanos bērnu

invalīdu kopšanā un aprūpē un nodrošinātu iespēju vismaz vienam

no vecākiem būt kopā ar bērnu.

Sākotnēji Pabalstu likuma

7.1 pants paredzēja, ka bērna invalīda kopšanas

pabalstu persona nevar saņemt, ja ir nodarbināta (ir uzskatāma

par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts

sociālo apdrošināšanu"). Pabalstu nevarēja saņemt arī tad, ja

tajā pašā laikposmā vienam bērna vecākam sakarā ar šā bērna

piedzimšanu vai kopšanu bija piešķirts maternitātes pabalsts vai

bērna kopšanas pabalsts.

Šobrīd situācija ir citāda.

Pirmkārt, Satversmes tiesa atzina, ka bērna kopšanas pabalstu var

saņemt arī nodarbināta persona. Tātad bērna kopšanas pabalsta

saņemšana vairs nenozīmē to, ka persona noteikti nestrādā (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra spriedumu lietā Nr.

2005-09-01).

Otrkārt, Satversmes tiesa atzina,

ka Pabalstu likuma 7.1 pantā ietvertais regulējums ir

vērsts uz bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem

traucējumiem pilnvērtīgas aprūpes nodrošināšanu ģimeniskā vidē un

tam ir leģitīms mērķis - bērna tiesību aizsardzība. Tomēr

Satversmes tiesa arī secināja, ka bērnu invalīdu ar smagiem

fiziskiem un funkcionāliem traucējumiem vecākiem ir lieli papildu

izdevumi, kas saistīti ar bērniem invalīdiem nepieciešamo

medikamentu iegādi, rehabilitācijas procedūru izmantošanu, bet

bieži vien arī ar kvalificētu slimnieku kopēju maksas pakalpojumu

izmantošanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. februāra

spriedumu lietā Nr. 2006-08-01).

Arī no jau minētā likumprojekta

anotācijas izriet, ka bērna invalīda kopšanas pabalsta mērķis

bija sniegt atbalstu ģimenēm sakarā ar papildu izdevumiem, kas

rodas bērna invalīda ar smagiem fiziskiem un funkcionāliem

traucējumiem īpašās aprūpes dēļ. Proti, lai "personas, kuras kopj

bērnus invalīdus ar mēreni izteiktiem organisma sistēmu funkciju

traucējumiem, un personas, kuras kopj bērnus invalīdus ar ļoti

smagi izteiktiem organisma sistēmu funkciju traucējumiem, kas

nosaka nepieciešamību bērna invalīda īpašai kopšanai (t.i., bērna

invalīda pastāvīgajai aprūpei vai uzraudzībai), neatrastos

nevienlīdzīgos sociālekonomiskos apstākļos" (sk. 2005. gada

27. oktobra likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā"

projekta anotāciju. http://www.saeima.lv/bi8/lasa?

dd=LP1385-0).

Satversmes tiesa secināja, ka

ierobežojums, kas liedza bērna invalīda kopšanas pabalstu saņemt

personai, kas ir nodarbināta (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai

pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

apdrošināšanu"), ir nesamērīgs. Līdz ar to bērna invalīda

kopšanas pabalstu personai ir tiesības saņemt arī tad, ja tā ir

nodarbināta.

Izskatāmajā lietā nav iespējams

secināt, ka apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums aizsargātu

kādas svarīgas sabiedrības intereses. Tā kā bērna invalīda

kopšanas pabalstu var saņemt persona, kas ir nodarbināta, nav

loģiski šādas tiesības liegt personai, kas saņem maternitātes

pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu.

Salīdzinot ar šiem pabalstu

veidiem, bērna invalīda kopšanas pabalstam ir atšķirīgs mērķis.

Proti, maternitātes pabalsta mērķis ir aizstāt darbā negūtos

ienākumus. Bērna kopšanas pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu

ģimenēm sakarā ar papildu izdevumiem, kas rodas, kopjot bērnu

līdz divu gadu vecumam, un šā pabalsta saņemšana nav saistīta ar

nosacījumu, ka persona nav nodarbināta.

Savukārt bērna invalīda kopšanas

pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu ģimenēm sakarā ar papildu

izdevumiem, kas rodas bērnam invalīdam nepieciešamās īpašās

aprūpes dēļ. Tātad katram no šiem pabalstiem ir atšķirīgs mērķis.

Līdz ar to nav pamata noteikt ierobežojumu personas tiesībām

saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu laikā, kad tā saņem

maternitātes pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu.

Tādējādi

apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam nav leģitīma mērķa

un tā neatbilst Satversmes 110. pantam.