73. pants
nosaka iekšējo normatīvo aktu veidus, proti, to, ka

publiskas personas orgāns savas kompetences ietvaros var izdot

iekšējos normatīvos aktus par:

1) iestādes, iestādes izveidotās koleģiālās institūcijas vai

struktūrvienības uzbūvi un darba organizāciju (nolikums,

reglaments);

2) ārējo normatīvo aktu vai vispārējo tiesību principu

piemērošanu (instrukcija);

3) normatīvajos aktos piešķirtās rīcības brīvības izmantošanu,

nosakot vienveidīgu rīcību vienādos gadījumos (ieteikumi);

4) pārvaldes lēmuma pieņemšanas procedūru, pārvaldes

amatpersonu un citu darbinieku pienākumu pildīšanu, uzvedības

noteikumiem, darba aizsardzību iestādē, kā arī citiem

jautājumiem, kas attiecas uz iestādes darbību (iekšējie

noteikumi).

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 73. panta otro

daļu iekšējo normatīvo aktu izdošanas kompetenci, saturiskos

noteikumus, spēkā stāšanos un spēkā esību nosaka to saturs, nevis

nosaukums.

Tādējādi pašvaldība savas kompetences ietvaros ir tiesīga

izdot vairāku veidu iekšējos normatīvos aktus.

15.3. Nosakot Aptaujas nolikuma juridisko raksturu,

jāņem vērā tā mērķi un tvērums. Šis nolikums detalizēti regulēja

Ikšķiles novada iedzīvotāju aptaujas norisi, citstarp nosakot tās

vietu un laiku, par aptauju atbildīgās komisijas izveidošanas un

darba organizāciju un aptaujas rezultātu apkopošanas kārtību.

Tas, ka Aptaujas nolikums bija vērsts uz viena konkrēta

pasākuma organizēšanu, pats par sevi nenozīmē, ka šis nolikums

nav iekšējais normatīvais akts. Arī atsevišķi ārējie normatīvie

akti, piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta

īstenošanas likums vai Euro ieviešanas kārtības likums,

attiecas uz vienu konkrētu pasākumu vai projektu.

Savukārt tiesību doktrīnā atzīts: lai gan iekšējo normatīvo

aktu pamatuzdevums nav regulēt attiecības starp iestādi un

personu, tomēr iekšējās tiesību normas netieši lielākā vai mazākā

mērā ietekmē arī personu (sk.: Mita D. 1. pants. Likumā

lietotie termini (sestā daļa). Grām.: Briede J. (zin. red.)

Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2013, 66.-67. lpp.). Aptaujas nolikums ietvēra

atsevišķas vispārsaistošas tiesību normas, ciktāl tas, piemēram,

noteica to personu loku, kurām ir tiesības piedalīties aptaujā,

un veidu, kādā tas darāms. Tomēr šā nolikuma pamatuzdevums bija

nevis regulēt attiecības starp iestādi un personu, bet gan

organizēt Ikšķiles novada iedzīvotāju viedokļa noskaidrošanu.

Proti, primāri Aptaujas nolikuma mērķis bija regulēt konkrēta

pasākuma - iedzīvotāju aptaujas - norises kārtību un uz šā

pasākuma norises laiku izveidotas koleģiālās institūcijas darba

organizāciju. Turklāt šis nolikums neuzlika Ikšķiles novada

iedzīvotājiem juridiski saistošu pienākumu piedalīties aptaujā un

paust savu viedokli. Aptaujas nolikums noteica pienākumus tikai

domes darbiniekiem, citstarp noteica pienākumu veikt konkrētas

darbības, lai gadījumā, ja kāds Ikšķiles novada iedzīvotājs

vēlētos izteikt savu viedokli, viņam būtu nodrošināta iespēja to

darīt. Normatīvais akts aplūkojams kopumā, un tas, ka Aptaujas

nolikums satur atsevišķas normas ar ārēju iedarbību, neietekmē šā

akta juridisko raksturu.

Līdz ar to Aptaujas nolikums ir

pašvaldības iekšējais normatīvais akts, kura darbību ministram,

pamatojot šā akta prettiesiskumu, saskaņā ar likuma "Par

pašvaldībām" 49. panta pirmo daļu bija tiesības apturēt.

16. Ministrs norāda, ka aptaujas rīkošana par novadu kā

patstāvīgu administratīvo teritoriju neietilpst pašvaldības

autonomajā kompetencē, jo "atbilstoši publisko tiesību

principam aizliegts ir viss, kas nav atļauts ar tiesību

normu". Savukārt Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotājiem ir tiesības

tikt uzklausītiem jautājumos par pašvaldības administratīvās

teritorijas robežas izmaiņām, jo tās būtiski skar iedzīvotāju

intereses. Tieši ar aptauju, lūdzot Ikšķiles novada iedzīvotājus

atbildēt uz konkrētu jautājumu, varot visprecīzāk apzināt viņu

viedokli par novada statusu.

Lai izvērtētu, vai Ikšķiles novada domei bija tiesības rīkot

iedzīvotāju aptauju, jāaplūko pašvaldības tiesības noskaidrot tās

iedzīvotāju viedokli, īpaši attiecībā uz reformas rezultātā

plānoto pašvaldības administratīvās teritorijas statusa

maiņu.

16.1. Pašvaldība ir iedzīvotāju pārstāvības orgāns. No

Hartas 3. panta pirmās daļas izriet, ka vietējā pašvaldība nozīmē

vietējās varas institūciju tiesības un reālas iespējas likuma

robežās regulēt un vadīt būtisku daļu no publiskiem jautājumiem

pašvaldības iedzīvotāju interesēs (sk. Satversmes tiesas 2008.

gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2007-21-01 14. punktu).

Savukārt saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 3.

panta pirmo daļu pašvaldības ar pilsoņu vēlētās pārstāvniecības -

domes - un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību

nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā

paredzētajā kārtībā Ministru kabineta noteikto uzdevumu un

pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un

attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju likumiskās

intereses. Atbilstoši šā likuma 21. panta otrajai daļai

pašvaldības domes darbībai un lēmumiem jāatbilst iedzīvotāju

interesēm un jābūt maksimāli lietderīgiem.

Likuma "Par pašvaldībām" 15. pants nosaka

pašvaldības autonomās funkcijas. Satversmes tiesa ir secinājusi,

ka tās ir funkcijas, kuru dēļ pašvaldības vispār pastāv, proti,

lai noteiktas administratīvās teritorijas iedzīvotāji

demokrātiskā procedūrā paši varētu īstenot savas vietējās

intereses. Pašvaldība, īstenojot savas autonomās funkcijas, bauda

rīcības brīvību, ciktāl to neierobežo tiesību normas (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr.

2016-23-03 15.1. punktu).

Valsts pārvaldes iestādes rīcībai jābūt tādai, lai tā spētu

nodrošināt pienācīgu pārvaldību un savas funkcijas īstenotu pēc

iespējas efektīvāk (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2007‑11‑03 23.2. punktu). Lai

pašvaldība spētu efektīvi pildīt tai ar likumu piešķirto autonomo

kompetenci un funkcijas, tai citstarp ir jāapzina tās iedzīvotāju

vajadzības (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017‑28‑0306 15.3. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka valsts pārvaldes

iestādes ir padotas tiesībām kā procesuāltiesiskā, tā

materiāltiesiskā ziņā. Tiesiskuma principa procesuālais aspekts

paredz, ka iestāde drīkst rīkoties tikai savas kompetences

ietvaros, bet materiāltiesiskais aspekts noteic, ka iestādes

rīcībai jāatbilst tiesību normām pēc būtības (sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-09-0103

14.3. punktu). Savukārt tiesību doktrīnā norādīts: kamēr

procesuāltiesiskais valsts iestāžu padotības tiesībām aspekts

prasa, lai iestādes kompetence būtu pozitīvi noteikta ar

normatīvu aktu, tikmēr materiāltiesiskajā aspektā ir pietiekoši,

ja iestādes rīcība nav pretrunā ar tiesību normām, tas ir, ar

normatīvajiem aktiem vai vispārējiem tiesību principiem (sk.:

Levits E. 14. pants. Likuma prioritātes princips. Grām.: Briede

J. (zin. red.) Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B

daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 197. lpp.).

Satversmes tiesa secina, ka pašvaldībai ir rīcības brīvība

savas autonomās kompetences īstenošanā, ņemot vērā Satversmē un

citos ārējos normatīvajos aktos noteikto ietvaru un attiecīgās

administratīvās teritorijas iedzīvotāju likumiskās intereses. Tā

kā pašvaldība ir izveidota tieši iedzīvotāju interešu

nodrošināšanai, iedzīvotāju viedokļa uzklausīšana ir viens no

pašvaldības ikdienas darba elementiem, kuru tā var izmantot

dažādos savā kompetencē esošos jautājumos.

16.2. Likuma "Par pašvaldībām"

61.1 panta pirmā daļa noteic, ka konsultatīvos nolūkos

pēc pašvaldības iedzīvotāju, domes vai tās priekšsēdētāja

iniciatīvas, pamatojoties uz domes lēmumu, var organizēt publisko

apspriešanu par pašvaldības autonomās kompetences jautājumiem.

Saskaņā ar šā panta otro daļu publiskā apspriešana noteikti

jārīko par pašvaldības administratīvās teritorijas robežas

grozīšanu, kā arī par pašvaldības attīstības programmu un

teritorijas plānojumu. Savukārt atbilstoši Administratīvo

teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 8.1 pantam

administratīvās teritorijas robežas grozīšana ir tāda darbība,

kuras rezultātā administratīvā teritorija netiek pievienota citai

administratīvajai teritorijai. Administratīvās teritorijas robežu

var grozīt Ministru kabinets, ja tam piekritušas pašvaldības,

kuru administratīvās teritorijas robeža tiek grozīta. Tātad

administratīvi teritoriālās reformas ietvaros veikta vairāku

pašvaldību apvienošana nav uzskatāma par administratīvās

teritorijas robežas grozīšanu. Tādējādi likums "Par

pašvaldībām" nosaka to, kad var rīkot un kad ir obligāti

jārīko sabiedriskā apspriešana.

Taču likumā noteiktās pašvaldības autonomās kompetences

ietvaros attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju

viedokli iespējams noskaidrot arī citā kārtībā, piemēram, rīkojot

dažāda veida aptaujas, intervijas, viedokļu paušanu brīvā formā.

Šādi iegūts iedzīvotāju viedoklis nerada juridiskas sekas

pašvaldībai un citām valsts institūcijām lēmumu pieņemšanas

procesā. Turklāt pašvaldībai, noskaidrojot tās iedzīvotāju

viedokli, vienmēr ir jārīkojas atbilstoši Satversmei un jāievēro

normatīvo aktu prasības.

16.3. Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā

iedalījuma noteikšana ir fundamentāls jautājums, kas būtiski

ietekmē Latvijas valsts pārvaldes kvalitāti un iedzīvotāju

tiesības un likumiskās intereses, kā arī ievieš nozīmīgus

pārkārtojumus valsts pārvaldes organizācijā un sabiedrības dzīvē.

Lai gan visaptverošas reformas ietvaros lēmējinstitūcijām ir

atstājama ievērojama rīcības brīvība, reforma īstenojama,

līdzsvarojot sabiedrības un attiecīgo administratīvo teritoriju

iedzīvotāju intereses (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada

20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2008-08-0306 11. un 16.2. punktu).

Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka ar Hartas angļu valodā

sastādītajā tekstā lietoto jēdzienu "local

communities" saprotamas "vietējās kopienas" un

šis jēdziens aptver visus attiecīgās administratīvās teritorijas

iedzīvotājus (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 30.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 6. punktu). No Hartas

paskaidrojošā ziņojuma izriet, ka iespējamas pašvaldības

administratīvās teritorijas robežas izmaiņas, jo īpaši gadījumā,

kad iecerēts tāds ārkārtas risinājums kā pašvaldības apvienošana

ar citu pašvaldību, ir būtiski svarīgas pašvaldībai un tās

iedzīvotājiem. Ja normatīvie akti neparedz obligātu referenduma

rīkošanu šādā gadījumā, tad izmantojamas cita veida tiešas vai

netiešas iepriekšējas konsultācijas ar attiecīgās pašvaldības

iedzīvotājiem (sk.: Explanatory Report to the European Charter

of Local Self-Government, p. 6).

Savukārt Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību

kongresa Uzraudzības komiteja (turpmāk - Uzraudzības komiteja)

pēc tās ekspertu ārkārtas vizītes Latvijā 2019. gada decembrī

izteikusi viedokli, ka šādām konsultācijām jānotiek savlaicīgi,

pirms tiek pieņemts galīgais lēmums attiecīgajā jautājumā.

Turklāt konsultācijām jābūt nevis formālām un simboliskām, bet

efektīvām, proti, vietējām pašvaldībām jābūt reālai iespējai tikt

uzklausītām un to viedokļiem apspriestiem. Uzraudzības komiteja

atzinusi, ka aptaujas vai neformālas konsultācijas var uzskatīt

par efektīviem līdzekļiem sabiedrības viedokļa noskaidrošanai

(sk. Uzraudzības komitejas 2020. gada 11. februāra sākotnējā

ziņojuma CPL38(2020)05prov 12. lpp.).

Satversmes tiesa secina, ka reforma, kuras ietvaros plānotas

līdzšinējo administratīvo teritoriju robežu izmaiņas, ir tieši

saistīta ar attiecīgo administratīvo teritoriju iedzīvotāju

tiesībām un likumiskajām interesēm un pašvaldības autonomo

funkciju īstenošanu. Tāpēc pašvaldībai ir tiesības noskaidrot tās

iedzīvotāju viedokli, lai reformas gaitā to savlaicīgi sniegtu

valsts institūcijām. Turklāt pašvaldība to var darīt jebkurā

reformas stadijā, citstarp arī reformas sākumā, tiklīdz ir

saņemta informācija par to, ka reforma varētu skart attiecīgo

administratīvo teritoriju. Šādā gadījumā iedzīvotāju viedokļa

noskaidrošana aptaujas formā ir palīgdarbība, kas tiek veikta,

lai izpildītu normatīvajos aktos, tostarp Hartā, pašvaldības

domei noteikto kompetenci paust attiecīgās administratīvās

teritorijas iedzīvotāju viedokli un pārstāvēt viņu tiesības un

likumiskās intereses reformas gaitā. Likums nenosaka šādas

palīgdarbības formu, tomēr pašvaldība ir tiesīga to īstenot, arī

nenoregulējot aptaujas organizēšanu atsevišķā tiesību aktā.

Pieteikuma iesniedzēja izvēlējās izdot Aptaujas nolikumu kā

iekšējo normatīvo aktu, lai ar aptaujas palīdzību noskaidrotu

Ikšķiles novada iedzīvotāju viedokli.

Līdz ar to Ikšķiles novada

iedzīvotāju viedokļa noskaidrošana par šo novadu kā patstāvīgu

administratīvo teritoriju ietilpst pašvaldības kompetencē.

17. Ministrs norāda, ka neapšauba pašvaldību tiesības

rīkot iedzīvotāju aptaujas, bet iebilst pret formu, kādā to

darījusi Pieteikuma iesniedzēja. Proti, Ikšķiles novada domes

rīkotā iedzīvotāju aptauja līdzinājusies pašvaldības

referendumam, un iedzīvotāji esot maldināti, radot tādu iespaidu,

ka viņi piedalās saistoša lēmuma pieņemšanā. Savukārt Pieteikuma

iesniedzēja norāda, ka tā vēlējusies vienīgi konsultatīvos

nolūkos uzzināt novada iedzīvotāju viedokli par Ikšķiles novadu

kā patstāvīgu administratīvo teritoriju. Tādējādi Satversmes

tiesai ir jāizvērtē, vai Pieteikuma iesniedzējai bija tiesības

noskaidrot iedzīvotāju viedokli Aptaujas nolikumā noteiktajā

kārtībā.

Likuma "Par pašvaldībām" 61.3 pants

piešķir pašvaldībām tiesības likumā noteiktajā kārtībā rīkot

pašvaldības referendumu. Šā likuma pārejas noteikumu 23. punkts

noteic, ka likuma 61.3 pants stājas spēkā vienlaikus

ar likumu par šādiem referendumiem. Likumu par pašvaldību

referendumiem Saeima līdz šim nav pieņēmusi, tāpēc arī likuma

"Par pašvaldībām" 61.3 pants nav stājies

spēkā. Tādējādi ārējie normatīvie akti šobrīd neparedz iespēju

rīkot pašvaldības referendumu, kura rezultāts būtu saistošs

pašvaldībai un valsts institūcijām.

Ikšķiles novada dome Aptaujas nolikumā lietojusi

terminoloģiju, kas drīzāk raksturīga vēlēšanām vai referendumam,

piemēram, ir lietoti tādi termini kā "balsošana",

"iecirknis", "balsotājs". Konkrētajā

situācijā atbilstošāki būtu termini "aptauja",

"aptaujas norises vieta", "aptaujas

dalībnieks". Tomēr nevienā no Ikšķiles novada domes

lēmumiem, ne Aptaujas nolikumā, nedz arī pašvaldības sniegtajā

informācijā par plānoto iedzīvotāju aptauju nav norādīts, ka

aptaujas rezultāti varētu būt saistoši pašvaldībai vai citām

valsts institūcijām, kas pieņem lēmumus attiecībā uz reformu.

Pieteikuma iesniedzēja ir konsekventi norādījusi, ka aptauju rīko

vienīgi tādēļ, lai uzzinātu iedzīvotāju viedokli par Ikšķiles

novadu kā patstāvīgu administratīvo teritoriju. Tādējādi Aptaujas

nolikumā lietotā terminoloģija pati par sevi nepadara Ikšķiles

novada iedzīvotāju aptauju par referendumu un tātad nepadara to

arī prettiesisku.

Turklāt Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka sabiedrības

aktivitāte pat tad, ja tā izrādīta ārpus sabiedriskās

apspriešanas ietvariem, vērtējama pozitīvi un vietējai

pašvaldībai ir jāņem vērā (sal. sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 13.3.

punktu).

Satversmes tiesa secina: tā kā attiecīgās administratīvās

teritorijas iedzīvotāju viedokļa noskaidrošana ietilpst

pašvaldības kompetencē, tad konkrētajā situācijā Aptaujas

nolikumā lietotie termini un reglamentētā aptaujas organizēšanas

kārtība nav iemesls, kura dēļ šis nolikums būtu atzīstams par

prettiesisku.

Līdz ar to Ikšķiles novada dome ir

rīkojusies savas kompetences ietvaros, noskaidrojot iedzīvotāju

viedokli Aptaujas nolikumā noregulētajā aptaujas organizēšanas

kārtībā.

18. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valdība likumos

noteiktajā kārtībā veic kontroli pār pašvaldībām, tomēr šādas

kontroles īstenošanā un arī administratīvi teritoriālo vienību

iedalījuma noteikšanā tās tiesības nav neierobežotas (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306 16. punktu). Turklāt

saskaņā ar Hartas 8. panta trešo daļu administratīvā pārraudzība

pār vietējo varu tiek realizēta tādā veidā, lai būtu nodrošināts

tas, ka valdības noteiktie ierobežojumi ir proporcionāli to

interešu svarīgumam, kuras paredzēts aizsargāt.

Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa 34.

plenārsēdē 2018. gada 27. martā pieņemtajā rekomendācijā 412

(2018) par vietējo un reģionālo demokrātiju Latvijā atzīts, ka

"starp valdību un vietējām pašvaldībām ir godīgs, auglīgs un

aktīvs dialogs un sarunu modelis" (sk. Eiropas Padomes

Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa rekomendācijas 412

(2018) 3. punkta "d" apakšpunktu). Savukārt pēc

vizītes Latvijā 2019. gada decembrī Uzraudzības komiteja paudusi

bažas par to, ka vietējās demokrātijas vispārējā situācija

Latvijā pasliktinās (sk. Uzraudzības komitejas 2020. gada 11.

februāra sākotnējā ziņojuma CPL38(2020)05prov 3.

lpp.).

Konkrētajā situācijā ministram, ja viņš saskatīja

nepieciešamību pilnveidot Aptaujas nolikumu, bija iespējas

izmantot citus, mazāk ierobežojošus pašvaldību kontroles

līdzekļus, kas paredzēti likumā "Par pašvaldībām".

Piemēram, ministram bija tiesības saņemt no pašvaldības

informāciju par visiem tās darbības jautājumiem. Informācijas

pieprasīšana un saņemšana ir priekšnoteikums tālāku uzraudzības

pasākumu veikšanai, konsultāciju vai ieteikumu sniegšanai (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr.

2017-32-05 14. punktu). Tāpat ministram bija tiesības

pieprasīt, lai tiek sasaukta pašvaldības domes ārkārtas sēde,

noteikt šādas sēdes darba kārtību un ierosināt lēmuma projektu.

Šādā sēdē ministrs var arī skaidrot savu viedokli un rosināt

pašvaldību izmantot atbilstošāku iedzīvotāju viedokļa

noskaidrošanas modeli. Satversmes tiesa uzsver, ka valdības un

pašvaldību attiecības ir veidojamas dialoga formā, ievērojot

labas ticības principu un savstarpējo cieņu, lai nodrošinātu

efektīvu valsts pārvaldību un resursu izmantošanu.

Ministram nebija tiesību apturēt

Aptaujas nolikuma darbību, ciktāl tas attiecās uz Ikšķiles novada

iedzīvotāju aptaujas organizēšanu. Līdz ar to apstrīdētais

rīkojums neatbilst Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskuma

principam.

19. Pieteikuma iesniedzēja lūgusi izvērtēt apstrīdētā

rīkojuma atbilstību arī Satversmes 101. pantam un Hartas 5.

pantam. Tomēr Satversmes tiesai nav nepieciešams vērtēt

apstrīdētā rīkojuma atbilstību minētajām augstāka juridiska spēka

normām, jo ir konstatēta tā neatbilstība Satversmes 1.

pantam.

20. Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka valsts

pārvaldei demokrātiskā tiesiskā valstī sabiedrības uzticētās

funkcijas jāpilda godīgi, efektīvi un taisnīgi un ka tās rīcībai

jāatbilst likumam un tiesībām (sal. sk. Satversmes tiesas

2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) 3. punktu un

2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2008-08-0306 13. punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka no demokrātiskas tiesiskas

valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskas valsts princips prasa

tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk

tiktu novērsts tiesiskais regulējums, kas neatbilst Satversmei

vai citām augstāka juridiska spēka tiesību normām (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

2018-11-01 18.1. punktu). Turklāt demokrātiskas tiesiskas

valsts institūcijām to savstarpējās attiecībās ir jāievēro labas

ticības princips un starpinstitucionālās lojalitātes

princips.

Ministra tiesības apturēt, pēc viņa ieskata, prettiesiska

pašvaldības normatīvā akta darbību ir vērstas uz to, lai

demokrātiskā tiesiskā valstī netiktu piemērots prettiesisks

normatīvais akts. Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām"

49. panta trešo daļu gadījumā, kad pašvaldības dome vēršas

Satversmes tiesā, apstrīdot ministra rīkojumu par tās normatīvā

akta darbības apturēšanu, ministra rīkojums saglabā savu spēku

līdz Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanai. Tātad šī tiesību

norma nodrošina to, ka, iespējams, prettiesisks pašvaldības

normatīvais akts netiek piemērots līdz brīdim, kad Satversmes

tiesa ir izvērtējusi ministra rīkojuma tiesiskumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi apstrīdēto rīkojumu par

neatbilstošu Satversmes 1. pantam. Tomēr Satversmes tiesa vērš

Pieteikuma iesniedzējas uzmanību uz to, ka tā, organizējot

Ikšķiles novada iedzīvotāju aptauju saskaņā ar Aptaujas nolikumu,

kura darbību ministrs bija apturējis, pirms vēršanās Satversmes

tiesā un nolēmuma spēkā stāšanās, ir rīkojusies pretēji

demokrātiskā tiesiskā valstī pieņemtajai kārtībai un nav

ievērojusi likuma "Par pašvaldībām" 49. panta trešo

daļu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministra 2019. gada 25. aprīļa rīkojumu Nr.

1-2/59 "Par Ikšķiles novada iedzīvotāju aptaujas

"Ikšķiles novada balsojums" nolikuma darbības

apturēšanu" par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

1. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele