6. pants

Pieaicinātā persona - Valsts vides dienests -

uzskata, ka vienīgais pieļaujamais kanalizācijas risinājums būtu

centralizētas kanalizācijas sistēmas nodrošināšana jau

Lokālplānojuma īstenošanas pirmajā kārtā. Lokālplānojums atvieglo

prasības, kas noteiktas Garkalnes teritorijas plānojumā un

Stratēģijā, tādējādi Lokālplānojumā paredzētie risinājumi ir

uzskatāmi par piekāpšanos ekonomiskajām interesēm uz vides

interešu rēķina.

Būtiskākā atšķirība starp centralizētajām un decentralizētajām

notekūdeņu sistēmām ilgtspējas principa aspektā ir atbilstoša

vides risku izvērtēšana gadījumā, ja pašvaldības saistošie

noteikumi paredz decentralizētu notekūdeņu sistēmu ierīkošanu.

Piemēram, centralizēto notekūdeņu sistēmas apsaimnieko

ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs, kuram ir nepieciešamie

resursi, piemēram, zināšanas un tehniskās iespējas. Savukārt

decentralizēto sistēmu ietvaros atbildība par apsaimniekošanu ir

sadalīta starp daudziem lietotājiem, kuriem šādu resursu bieži

vien nav. Šā iemesla dēļ ir nepieciešams saņemt zemes dzīļu

izmantošanas licenci un saskaņot urbuma pasi, taču iedzīvotāji to

bieži vien neievēro. Tādējādi jau savlaicīgi izveidota

centralizēta kanalizācijas sistēma ir nepieciešama jaunu blīvas

dzīvojamās apbūves teritoriju plānošanā.

Lokālplānojuma ietvaros nebūtu racionāli paredzēt

decentralizēto risinājumu - hermētiski izolētas krājtvertnes -,

ja zināms, ka tās pēc dažiem gadiem nāksies likvidēt. Ņemot vērā

iespējamo krājtvertņu daudzumu un pašvaldību pieredzi ar

pieslēgumu izveidi mājsaimniecībām pēc pašvaldības centralizēto

tīklu izbūves, ir skaidrs tas, ka pagaidu risinājumu pieļaušana

nebūtu ilgtspējīga, jo radītu papildu izmaksas iedzīvotājiem.

Tāpat ir iespējams, ka vēlāk, proti, pēc Lokālplānojuma

īstenošanas pirmās kārtas, iedzīvotāji nevarēs pieslēgties

centralizētajai kanalizācijas sistēmai.

Vienlaicīga ielu, inženiertīklu un meliorācijas sistēmu

projektēšana un dzīvojamo ēku projektēšana vai būvniecība var

nenodrošināt efektīvu meliorācijas sistēmas darbību, piemēram,

gadījumā, ja kādi būvobjekti ir savstarpēji nesaderīgi, un

nepildīt iecerēto funkciju. Par videi drošāku būtu uzskatāma

tādas kārtības noteikšana, saskaņā ar kuru vispirms tiek veikti

teritorijas sagatavošanas darbi un tikai pēc tam ēku būvniecība.

Šāda kārtība arī novērstu riskus, ka iedzīvotāju būvēto ēku

būvniecību un nodošanu ekspluatācijā var kavēt kāds no

ekspluatācijā vēl nenodotiem teritorijas sagatavošanas

darbiem.

Lokālplānojumā paredzētie risinājumi neatbilst ilgtspējas

principam arī tādēļ, ka decentralizēta ūdensapgāde ir paredzēta

191 dzīvojamai mājai. Šāds risinājums nav racionāls un var

apdraudēt pazemes ūdeņu stāvokli apkaimē. Lokālplānojuma

teritorijā pastāv arī vāji aizsargāti gruntsūdeņi, tādēļ nav

izslēdzama iespēja, ka daļa no piesārņojuma jau nonākusi

gruntsūdenī, tādējādi ar decentralizēto ūdensapgādi apdraudot

cilvēku veselību. Turklāt, pieļaujot tik blīvu individuālo

ūdensapgādes urbumu ierīkošanu un neuzraugot ūdens ieguvi dažādos

dziļumos, ir radīts būtisks pazemes ūdens nesējslāņu

piesārņošanas risks, kas var ietekmēt esošo un perspektīvo ūdens

ieguvi.

Lokālplānojumā nav vērtētas riska teritoriju izmaiņas pēc

plānotajiem meliorācijas un teritorijas uzbēršanas darbiem.

Piemēram, to rezultātā varētu tikt samazināta dabiskā plūdu ūdeņu

izplešanās telpa, bet tas nozīmē, ka plūdu ūdeņi šajā apkaimē

varētu applūdināt arī citas teritorijas.