2. pants

Turpmākās izaugsmes

lielākais riska faktors ir makroekonomiskās vides stabilitāte. Ja

2005.gada beigās to nevarēja raksturot kā kritisku, tad 2006.gada

beigās un 2007.gada sākumā tā vairs nav vērtējama viennozīmīgi.

Nepieciešama aktīva rīcība, lai mazinātu inflāciju un ārējā

sektora nesabalansētību.

Lai ierobežotu pārmērīgo cenu

kāpumu, konsekventi jāievieš 2007.gada martā valdībā

apstiprinātais inflācijas ierobežošanas plāns un jāizvērtē

iespēja to papildināt ar jauniem iekšējo patēriņu ierobežojošiem

pasākumiem (piemēram, patēriņa kredīta nodokļa ieviešana,

pasākumi (tai skaitā nodokļu), kas varētu stimulēt uzņēmumus

investēt ražošanā un paaugstināt produktivitāti).

Latvijas tekošā konta deficīta

pamatā (no makroekonomiskā viedokļa) ir fundamentāli faktori, un

to lielā mērā nosaka valsts tautsaimniecības konver­ģence uz

augstāku attīstības līmeni.

Tekošā konta nesabalansētība ir

saistīta ar diviem galvenajiem iemesliem: pirmkārt, ar iekšējā

pieprasījuma straujo pieaugumu, ko nodrošina kredītu ekspansija,

tas ir, apjomīgu ārvalstu finanšu plūsmu (galvenokārt caur

komerc­bankām) ienākšana ekonomikā un, otrkārt, ar ražošanas

sektora zemo konkurētspēju šo plūsmu piesaistē. Gan piesaistītais

ārvalstu kapitāls, gan iekšzemes uzkrājumi lielā mērā tiek

novirzīti investīcijās nekustamajā īpašumā, mazākā mērā

ietekmējot preču ražošanas nozaru attīstību. Tas nozīmē, ka preču

ražošanas sektors kapitāla piesaistes ziņā nevar konkurēt ar

citiem sektoriem, it īpaši nekustamā īpašuma sektoru.

Tāpēc līdztekus pasākumiem, kas

samazinātu iekšējo patēriņu, svarīgi ir visi tie pasākumi, kas

palielinātu ekonomikas spēju adaptēt finanšu plūsmas. Tie ir

pasākumi, kas saistīti ar uzņēmējdarbības un tautsaimniecības

konkurētspējas veicināšanu.