Preču un pakalpojumu drošuma likums 8. pants — (1) Ražotāja un pakalpojuma sniedzēja pienākums ir sniegt patiesu un pilnīgu informāciju par preci vai pakalpojumu (arī brīdinājumus un lietošanas noteikumus), lai būtu iespējams novērtēt riskus, kas saistīti ar preces lietošanu vai pakalpojuma izmantošanu normālā vai paredzamā to lietošanas vai izmantošanas periodā, ja šie riski nav uzreiz acīmredzami bez attiecīgiem brīdinājumiem, un veikt piesardzības pasākumus. Brīdināšana neatbrīvo no likumā noteikto pienākumu izpildes un atbildības.

(2) Ražotāja un pakalpojuma sniedzēja pienākums ir, ņemot vērā preču un pakalpojumu raksturu, veikt visus pasākumus, kas dod iespēju novērtēt riskus, ko varētu radīt preces un pakalpojumi, un izvēlēties atbilstošas darbības, tai skaitā:

1) preču vai lietu izņemšanu no apgrozības, ja šāda darbība ir nepieciešama, lai izvairītos no riskiem;

2) patērētāju brīdināšanu;

3) preču atsaukšanu no patērētājiem.

(3) Šā panta otrās daļas 3.punktā noteiktās preču atsaukšanas mērķis ir atsaukt no patērētājiem ražotāja vai izplatītāja piegādātās nedrošās preces (preces, kas neatbilst šā likuma 5.panta pirmajā daļā noteiktajām prasībām) vai lietas. Preču atgūšana var notikt brīvprātīgi vai saskaņā ar tirgus uzraudzības iestādes lēmumu.

(4) Šā panta otrajā daļā noteiktie pasākumi var ietvert, bet netiek aprobežoti ar:

1) informāciju par ražotāja, preces vai lietas atsauces numura, kā arī ražošanas partijas norādīšanu uz attiecīgās preces, lietas vai tās iepakojuma (izņemot gadījumus, kad šādas norādes nesniegšana ir pamatota);

2) preces vai lietas paraugu pārbaužu veikšanu;

3) sūdzību izskatīšanu un, ja nepieciešams, sūdzību uzskaites sistēmas uzturēšanu;

4) izplatītāju informēšanu par attiecīgajiem pasākumiem un to veikšanas rezultātiem.

(5) Izplatītāja pienākums ir rīkoties ar pienācīgu rūpību, lai sekmētu preču atbilstību vispārīgajām drošuma prasībām. Izplatītājs nedrīkst pārdot, piegādāt vai citādi izplatīt preces, ja viņš var secināt vai viņam ir jāsecina, ka tās neatbilst drošuma prasībām, kā arī preces, par kuru drošumu viņam nav pietiekamas informācijas. Izplatītāja pienākums ir savas darbības ietvaros piedalīties preču drošuma pasākumu veikšanā, īpaši informējot par iespējamiem riskiem, saglabājot un nodrošinot nepieciešamo dokumentāciju preču izcelšanās izsekošanai, kā arī aktīvi sadarbojoties ar ražotājiem un valsts uzraudzības un kontroles iestādēm darbībās, kas paredzētas, lai novērstu apgrozībā laisto preču radīto risku.

(6) Ja ražotājam, izplatītājam vai pakalpojuma sniedzējam kļuvis zināms vai viņam kā lietpratējam vajadzēja zināt, ka prece vai pakalpojums rada risku, kas nav savienojams ar vispārējām drošuma prasībām, ražotājam, izplatītājam vai pakalpojuma sniedzējam Ministru kabineta noteiktajā kārtībā par to ir nekavējoties jāinformē attiecīgās valsts uzraudzības un kontroles iestādes. Šis nosacījums īpaši attiecas uz tiem pasākumiem, kuri veicami, lai novērstu risku patērētājiem.

(7) Nopietna riska gadījumā ražotājam, izplatītājam vai pakalpojuma sniedzējam ir pienākums sniegt vismaz:

1) informāciju, kas dod iespēju precīzi identificēt attiecīgo preci, lietu vai preču vai lietu ražošanas partiju;

2) pilnīgu attiecīgās preces vai lietas radītā riska aprakstu;

3) visu pieejamo informāciju, kas nepieciešama attiecīgo preču vai lietu izsekojamībai;

4) informāciju par pasākumiem, kas veikti, lai novērstu riskus patērētājiem.

(8) Šā panta septītajā daļā noteiktā prasība attiecināma arī uz tādu nopietnu risku, kura ietekme nav tūlītēja un tādējādi neprasa ātru valsts uzraudzības un kontroles iestāžu darbību.

(9) Lai tiktu uzsāktas darbības, kas novērš preču un sniegto pakalpojumu radīto risku, ražotāja, izplatītāja un pakalpojuma sniedzēja pienākums ir savas darbības ietvaros sadarboties ar valsts kontroles un uzraudzības iestādēm. Kārtību, kādā veicama šajā pantā minētā sadarbība, nosaka valsts kontroles un uzraudzības iestādes.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 24.10.2019. likumu, kas stājas spēkā 20.11.2019.)

8.1 pants. Ja prece vai pakalpojums var radīt nopietnu risku cilvēka dzīvībai, veselībai, videi vai īpašumam, Ministru kabinets nosaka speciālās prasības vai nepieciešamos pasākumus riska mazināšanai vai novēršanai, preču aprites vai pakalpojumu piedāvāšanas kārtību, kā arī to uzraudzības un kontroles kārtību.

(20.03.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 16.04.2014.)