23. pants
, saskaņā ar kuru dalībvalstīm vajagot nodrošināt

rūpniecisko lietotāju objektu nediskriminējošu pieslēgšanu

dabasgāzes pārvades sistēmai.

Tas, ka apstrīdētie noteikumi nosaka apstrīdētajā likuma normā

minēto subjektu, tostarp dabasgāzes lietotāju, tiesības pieprasīt

tiem piederošo objektu pieslēgšanu dabasgāzes pārvades sistēmai

un dabasgāzes pārvades sistēmas operatora pienākumu nodrošināt

šādu pieslēgumu, kā arī dabasgāzes lietotāju iespēja pēc šāda

pieslēguma ierīkošanas saņemt dabasgāzi no dabasgāzes pārvades

sistēmas nepadarot dabasgāzes transportēšanu pārvades sistēmā par

dabasgāzes sadali.

Apstrīdēto noteikumu izstrādāšanas laikā Sabiedrisko

pakalpojumu regulēšanas komisija esot izvērtējusi arī

ieinteresēto personu priekšlikumus. Ieinteresētās personas

aicinājušas noteikt ierobežojumus dabasgāzes lietotāju objektu

pieslēgšanai dabasgāzes pārvades sistēmai. Ne nacionālie likumi,

ne Direktīvas 2009/73/EK 23. panta 1. punkts neparedzot minēto

tiesību ierobežojumus. Turklāt tādā gadījumā, ja atsevišķi

rūpnieciskie dabasgāzes lietotāji nolemtu savus objektus atslēgt

no dabasgāzes sadales sistēmas un pieslēgt dabasgāzes pārvades

sistēmai, ietekme uz citu dabasgāzes lietotāju maksājumiem par

dabasgāzes sadali būtu salīdzinoši neliela.

II. Latvijas tiesiskais

regulējums

7. Ar dabasgāzes apgādi saistīto sabiedrisko

pakalpojumu sniegšana ir regulēta galvenokārt Enerģētikas

likumā.

Enerģētikas likuma 1. panta 7. punkts noteic, ka energoapgāde

ir enerģētikas jomā veicama komercdarbība, kuru ir nepieciešams

licencēt vai reģistrēt un kura ietver citstarp dabasgāzes

iepirkšanu, pārveidi, uzglabāšanu, pārvadi, sadali vai

tirdzniecību. Saskaņā ar minētā likuma 1. panta 12. punktu

enerģijas lietotājs ir fiziskā vai juridiskā persona, kas no

energoapgādes komersantiem pērk un savām vajadzībām patērē

citstarp dabasgāzi vai lieto to energoapgādē vai cita veida

komercdarbībā (turpmāk lietas Nr. 2019‑28‑0103 apstākļu ietvaros

- dabasgāzes lietotājs).

No Enerģētikas likuma 1. panta 13. un 15. punkta izriet, ka

dabasgāzes pārvade ietver dabasgāzes transportēšanu pa augsta

spiediena cauruļvadiem (izņemot transportēšanu pa sākumposma

cauruļvadiem), lai piegādātu to attiecīgai sadales sistēmai vai

tieši lietotājam, izņemot enerģijas tirdzniecību, bet dabasgāzes

sadale - dabasgāzes transportēšanu pa augsta, vidēja un zema

spiediena cauruļvadiem, izņemot enerģijas tirdzniecību. Savukārt

no Enerģētikas likuma 1. panta 12. un 16. punkta izriet, ka

dabasgāzes tirdzniecība ietver dabasgāzes iepirkšanu pārdošanai

un pārdošanu dabasgāzes lietotājiem - personām, kas no

energoapgādes komersantiem pērk dabasgāzi.

Tādējādi dabasgāzes apgādes tiesisko attiecību ietvaros

dabasgāzes lietotājs citstarp pērk dabasgāzi no dabasgāzes

tirgotāja un dabasgāze pa dabasgāzes pārvades sistēmu un

dabasgāzes sadales sistēmu tiek transportēta līdz attiecīgajam

dabasgāzes lietotājam.

8. Līdz 2017. gada 3. aprīlim Latvijas dabasgāzes

tirgus nebija atvērts, proti, tajā darbojās viens vertikāli

integrēts uzņēmums - Pieteikuma iesniedzēja, kas nodrošināja

dabasgāzes iepirkšanu, uzglabāšanu, pārvadi, sadali un

tirdzniecību (sk. 2015. gada 2. oktobrī 12. Saeimai iesniegtā

likumprojekta Nr. 396/Lp12 "Grozījumi Enerģētikas

likumā" anotāciju). Ar 2016. gada 11. februāra likumu

"Grozījumi Enerģētikas likumā" Saeima noteica, ka no

2017. gada 3. aprīļa dabasgāzes tirgus Latvijā tiek atvērts

visiem lietotājiem.

Atbilstoši Enerģētikas likuma 111. panta pirmās daļas 1.

punktam Latvijā darbojas viens vienotais dabasgāzes pārvades un

uzglabāšanas sistēmas operators un tam pieder dabasgāzes pārvades

darbības veikšanai vajadzīgie aktīvi (tostarp pārvades sistēma).

Turklāt minētā panta otrā daļa noteic, ka vienotais dabasgāzes

pārvades un uzglabāšanas operators ir energoapgādes komersants,

kas nošķirts no dabasgāzes ražošanas un tirdzniecības darbībām un

elektroenerģijas ražošanas un tirdzniecības darbībām un

neietilpst vertikāli integrēta dabasgāzes apgādes komersanta vai

vertikāli integrēta elektroapgādes komersanta sastāvā. Savukārt

Enerģētikas likuma 45. panta otrajā daļā noteikts: ja dabasgāzes

sadales sistēmas operators ir vertikāli integrēta energoapgādes

komersanta sastāvā, šis operators ir atsevišķa kapitālsabiedrība

ar patstāvīgas juridiskās personas statusu un nošķirts no

dabasgāzes ražošanas, pārvades, uzglabāšanas, sašķidrinātās

dabasgāzes pakalpojuma sniegšanas un tirdzniecības darbībām, un

tas saziņā un sava zīmola veidošanā nodrošina, ka tā identitāte

ir nošķirta no vertikāli integrēta dabasgāzes apgādes komersanta

tirdzniecības struktūras identitātes.

Līdz ar to Saeima ir noteikusi, ka pēc Latvijas dabasgāzes

tirgus atvēršanas tajā var darboties viens vienots dabasgāzes

pārvades un uzglabāšanas sistēmas operators, kurš neietilpst

vertikāli integrēta energoapgādes komersanta sastāvā un attiecībā

uz kuru īpašuma tiesības ir pilnībā nodalītas no dabasgāzes

tirdzniecības vai piegādes darbībām, un dabasgāzes sadales

sistēmas operators, kas var ietilpt vertikāli integrēta

energoapgādes komersanta sastāvā. Ņemot vērā minēto, Sabiedrisko

pakalpojumu regulēšanas komisija licenci dabasgāzes sadales

darbību veikšanai ir izsniegusi no Pieteikuma iesniedzējas

nodalītajai akciju sabiedrībai "Gaso", bet licenci

dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas darbību veikšanai - no

Pieteikuma iesniedzējas nodalītajai un neatkarīgajai akciju

sabiedrībai "Conexus Baltic Grid" (sk. Sabiedrisko

pakalpojumu regulēšanas komisijas izsniegtās licences Nr. E31002,

Nr. E32002 un Nr. E34003, pieejamas: sprk.gov.lv).

9. Ar apstrīdēto likuma normu ir noteikts, ka

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija apstiprina

dabasgāzes pārvades sistēmas operatora izstrādātos dabasgāzes

sistēmas pieslēguma noteikumus biometāna ražotājiem,

sašķidrinātās dabasgāzes sistēmas operatoriem un dabasgāzes

lietotājiem un dabasgāzes sadales sistēmas operatora izstrādātos

dabasgāzes sadales sistēmas pieslēguma noteikumus dabasgāzes

lietotājiem (sk. šā lēmuma 2. punktu). Turklāt atbilstoši

Enerģētikas likuma 1. panta 13. un 32. punktam dabasgāzes pārvade

ietver dabasgāzes transportēšanu pa pārvades sistēmu ne vien līdz

dabasgāzes sadales sistēmai, bet arī tieši dabasgāzes

lietotājiem. Saskaņā ar Enerģētikas likuma 1. panta 15. un 35.

punktu arī dabasgāzes sadale ietver dabasgāzes transportēšanu no

dabasgāzes pārvades sistēmas līdz dabasgāzes lietotāja

energoapgādes sistēmas piederības robežai.

No iepriekš minētā izriet, ka ar apstrīdēto likuma normu

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija tiek pilnvarota

apstiprināt pieslēguma noteikumus, atbilstoši kuriem biometāna

ražotāji un sašķidrinātās dabasgāzes sistēmas operatori var

pieslēgties dabasgāzes pārvades sistēmai, bet dabasgāzes

lietotāji - kā dabasgāzes pārvades, tā sadales sistēmai.

III. Eiropas Savienības tiesiskais

regulējums

10. Līguma par Eiropas Savienības darbību 2. panta 2.

punkts noteic: ja kādā konkrētā jomā līgumos Savienībai ir

piešķirta kompetence, kas ir kopīga ar dalībvalstīm, Savienība un

dalībvalstis drīkst veikt likumdošanas funkciju un pieņemt

juridiski saistošus aktus šajā jomā. Dalībvalstis īsteno savu

kompetenci tiktāl, ciktāl Savienība nav īstenojusi savu

kompetenci. Dalībvalstis atkal īsteno savu kompetenci tiktāl,

ciktāl Savienība ir pārtraukusi īstenot savu kompetenci. Turklāt

saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 4. panta 2.

punkta "a" un "i" apakšpunktu Savienības un

dalībvalstu dalītā kompetence attiecas uz iekšējo tirgu un

enerģētiku.

Atbilstoši Direktīvas 2009/73/EK ievada 1. apsvērumam

dabasgāzes iekšējais tirgus, ko Kopienā pakāpeniski ievieš kopš

1999. gada, tiek veidots, lai visiem patērētājiem Eiropas

Savienībā būtu izvēles iespējas - neatkarīgi no tā, vai šie

patērētāji ir iedzīvotāji vai uzņēmumi. Savukārt Direktīvas

2009/73/EK ievada 3. apsvērumā noteikts, ka līgumā garantētās

brīvības Savienības pilsoņiem ir sasniedzamas vienīgi pilnībā

atvērtā tirgū, kas ļauj visiem patērētājiem brīvi izvēlēties

piegādātājus un visiem piegādātājiem brīvi veikt piegādes

lietotājiem. Direktīvas 2009/73/EK ievada 6. apsvērumā norādīts:

nenodalot tīklus no ražošanas un piegādes darbībām (efektīva

nodalīšana), pastāv ne vien risks saskarties ar diskrimināciju

tīkla vadīšanā, bet arī risks, ka vertikāli integrēti uzņēmumi

zaudē stimulu veikt pienācīgus ieguldījumus tīklos. Savukārt

Direktīvas 2009/73/EK ievada 8. apsvērumā noteikts, ka efektīvi

nodalīt var tikai vienā veidā - likvidējot vertikāli integrētu

uzņēmumu motivāciju diskriminēt konkurentus attiecībā uz piekļuvi

tīkliem un ieguldījumiem. Turklāt atbilstoši Direktīvas

2009/73/EK ievada 48. apsvērumam galvenā nozīme būtu jāpiešķir

patērētāju interesēm.

Direktīvas 2009/73/EK 2. panta 3. punkts noteic, ka pārvade ir

dabasgāzes transportēšana tīklā, ko galvenokārt veido

augstspiediena cauruļvadi un kas nav gāzes sākumposma pārvades

cauruļvadu tīkls, kā arī nav daļa no augstspiediena cauruļvadiem,

kurus galvenokārt lieto vietējai dabasgāzes sadalei, lai to

piegādātu tiešajiem lietotājiem, bet neietverot piegādi. Savukārt

Direktīvas 2009/73/EK 2. panta 5. punkts noteic, ka sadale ir

dabasgāzes transportēšana vietējos vai reģionālos gāzes

cauruļvadu tīklos, lai to piegādātu lietotājiem, bet neietverot

piegādi.

Direktīvas 2009/73/EK 2. panta 24. punktā noteikts, ka

lietotājs ir dabasgāzes vairumtirgotājs vai tiešais lietotājs, kā

arī dabasgāzes uzņēmumi, kas pērk dabasgāzi. Savukārt atbilstoši

Direktīvas 2009/73/EK 2. panta 27. punktam tiešais lietotājs ir

lietotājs, kas pērk dabasgāzi pašu patēriņam, un atbilstoši 25.

un 26. punktam tiešais lietotājs var būt mājsaimniecības

lietotājs, kurš pērk dabasgāzi mājsaimniecības patēriņam, un

lietotājs, kurš nav mājsaimniecības lietotājs un pērk dabasgāzi

patēriņam, kas nav mājsaimniecības patēriņš.

Direktīvas 2009/73/EK 23. panta 1. punkts paredz, ka

dabasgāzes pārvades sistēmas operators izstrādā un publicē

pārredzamas un efektīvas procedūras un tarifus, lai nodrošinātu

uzglabāšanas objektu, iekārtu sašķidrinātās dabasgāzes atkārtotai

pārvēršanai gāzē un rūpniecisko lietotāju nediskriminējošu

pieslēgšanu dabasgāzes pārvades sistēmai. Atbilstoši minētā panta

2. punktam dabasgāzes pārvades sistēmas operators nevar

atteikties pieslēgt jaunu uzglabāšanas objektu, iekārtu

sašķidrinātās dabasgāzes atkārtotai pārvēršanai gāzē vai

rūpniecisku lietotāju, pamatojoties uz tīkla pieejamās jaudas

iespējamu turpmāku samazinājumu vai papildu izmaksām, kas

saistītas ar vajadzīgo jaudas palielinājumu.

Direktīvas 2009/73/EK 32. panta 1. punkts noteic, ka

dalībvalstis nodrošina tādas sistēmas ieviešanu, kas trešajām

personām dod piekļuvi pārvades un sadales sistēmām un

sašķidrinātās dabasgāzes iekārtām, pamatojoties uz publicētiem

tarifiem, kurus piemēro visiem tiesīgajiem lietotājiem, tostarp

piegādes uzņēmumiem, objektīvi un bez sistēmas lietotāju

diskriminācijas.

IV. Iemesli, kuru dēļ Satversmes

tiesa vēršas Eiropas Savienības Tiesā

11. Apstrīdētā likuma norma Enerģētikas likumā iekļauta

ar 2016. gada 11. februāra likumu "Grozījumi Enerģētikas

likumā", kura nepieciešamību noteica citstarp Direktīvas

2009/73/EK prasību ieviešana, nodrošinot efektīva iekšējā tirgus

izveidi, lai Eiropas Savienībā dabasgāzi varētu pārdot ar

vienādiem noteikumiem, bez diskriminācijas vai ierobežojumiem, kā

arī nodrošināt ekonomiski pamatotu un efektīvu trešo personu

piekļuvi dabasgāzes sistēmai (sk. 2015. gada 2. oktobrī 12.

Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr. 396/Lp12 "Grozījumi

Enerģētikas likumā" anotāciju).

Lietā Nr. 2019-28-0103 ir būtiski noskaidrot, vai ar Direktīvu

2009/73/EK ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums,

atbilstoši kuram dabasgāzes pārvades sistēmai var pieslēgties

jebkurš dabasgāzes lietotājs.

12. Pēc Satversmes tiesas ieskata, no Direktīvas

2009/73/EK 2. panta 3. punkta pirmšķietami izriet, ka dabasgāzes

pārvade kā viens no dabasgāzes apgādes darbību veidiem neietver

citstarp dabasgāzes transportēšanu tādā tīkla daļā, kas ir daļa

no augstspiediena cauruļvadiem, kurus galvenokārt lieto vietējai

dabasgāzes sadalei, lai to piegādātu tiešajiem lietotājiem.

Proti, dabasgāze tieši uz tiešā lietotāja dabasgāzes apgādes

sistēmu tiek transportēta no dabasgāzes sadales sistēmas, nevis

dabasgāzes pārvades sistēmas.

Tomēr no Direktīvas 2009/73/EK 23. panta izriet, ka dabasgāzes

pārvades sistēmai var tikt pieslēgti rūpnieciskie lietotāji vai

vismaz jauni rūpnieciskie lietotāji. Direktīvā 2009/73/EK nav

sniegts jēdziena "rūpnieciskais lietotājs" skaidrojums.

No Direktīvas 2009/73/EK 2. panta 24. punktā minētajām lietotāju

kategorijām ar jēdzienu "rūpnieciskais lietotājs" būtu

saistāmi tiešie lietotāji, jo, spriežot pēc direktīvas izstrādes

procesa materiāliem, jēdziens "rūpnieciskais lietotājs"

varētu attiekties uz tādām personām, kas patērē dabasgāzi (sk.

Eiropas Parlamenta 2008. gada 13. jūnija Ziņojuma par

priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko

groza direktīvu 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz

dabasgāzes iekšējo tirgu 12.i priekšlikumu). Satversmes tiesa

uzskata: tā kā Direktīvas 2009/73/EK 2. panta 27. punktā minētais

tiešais lietotājs var būt gan mājsaimniecības lietotājs, gan

lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs, tad rūpniecisks

lietotājs var būt tikai lietotājs, kas nav mājsaimniecības

lietotājs, direktīvas 2. panta 26. punkta izpratnē.

Tādējādi no Direktīvas 2009/73/EK 23. panta dalībvalstīm

varētu izrietēt pienākums pieņemt tādu tiesisko regulējumu,

atbilstoši kuram vismaz tie lietotāji, kas nav mājsaimniecības

lietotāji, var tieši pieslēgties dabasgāzes pārvades sistēmai.

Citiem vārdiem - tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā

ar kuru dabasgāzes pārvades darbības ietver dabasgāzes

transportēšanu tieši tiešajam lietotājam, kas nav mājsaimniecības

lietotājs, varētu atbilst Direktīvai 2009/73/EK.

No apstrīdētajām normām un Enerģētikas likuma 1. panta 13. un

15. punkta izriet, ka Latvijā dabasgāzes pārvades sistēmai var

pieslēgties jebkurš dabasgāzes lietotājs, tostarp arī tādi

dabasgāzes lietotāji, kas nav jauni rūpnieciskie lietotāji. Līdz

ar to lietā Nr. 2019‑28‑0103 ir būtiski noskaidrot, vai šāds

tiesiskais regulējums ir pretrunā ar Direktīvas 2009/73/EK 2.

panta 3. punktu un 23. pantu.

13. Konkrētajā gadījumā jāņem vērā Līguma par Eiropas

Savienības darbību 2. panta 2. punkts par Eiropas Savienības un

dalībvalstu kompetenci noteiktās jomās. Atbilstoši Līguma par

Eiropas Savienības darbību 4. panta 2. punkta "a" un

"i" apakšpunktam iekšējā tirgus un enerģētikas jomā

Eiropas Savienības un dalībvalstu kompetence ir dalīta.

Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot Direktīvu 2009/73/EK,

pēc būtības ir īstenojuši Eiropas Savienības kompetenci iekšējā

tirgus un enerģētikas jomā. Tomēr lietā Nr. 2019‑28‑0103 pastāv

šaubas par to, kāda nozīme Eiropas Savienības un dalībvalstu

dalītās kompetences īstenošanas aspektā ir trešo personu

piekļuves principam.

13.1. Trešo personu piekļuves princips ir nostiprināts

Direktīvas 2009/73/EK 32. panta 1. punktā.

No Direktīvas 2009/73/EK ievada 1., 3., 6. un 8. apsvēruma

izriet: Eiropas Savienības dabasgāzes iekšējais tirgus tiek

veidots, lai visiem patērētājiem Eiropas Savienībā būtu izvēles

iespējas - neatkarīgi no tā, vai šie patērētāji ir iedzīvotāji

vai uzņēmumi. Nenodalot dabasgāzes pārvades un sadales tīklus no

ražošanas un piegādes darbībām, pastāv risks saskarties ar

diskrimināciju tīklu vadīšanā. Šāda diskriminācija var rasties,

ja vertikāli integrēts komersants vienlaikus veic dabasgāzes

ražošanas vai piegādes darbības un pārvalda dabasgāzes pārvades

un sadales sistēmu. Šādā gadījumā vertikāli integrētais

komersants var nebūt ieinteresēts nodrošināt iespējamiem

konkurentiem dabasgāzes ražošanas vai piegādes tirgū pieeju tā

pārvaldītajai dabasgāzes pārvades un sadales sistēmai. Tas

apgrūtinātu Līgumā par Eiropas Savienības darbību garantēto

brīvību īstenošanu, neļaujot visiem patērētājiem brīvi izvēlēties

piegādātājus un visiem piegādātājiem brīvi veikt piegādes

lietotājiem, taču patērētāju interesēm atbilstoši Direktīvas

2009/73/EK ievada 48. apsvērumam piešķirama galvenā nozīme.

Pēc Satversmes tiesas ieskata, no iepriekš minētā izriet, ka

Direktīva 2009/73/EK ir vērsta uz patērētāju interešu

aizsardzību, kas tiek īstenota, nodrošinot attiecīgo patērētāju -

tiešo lietotāju - izraudzīto dabasgāzes tirgotāju vai piegādātāju

aizsardzību no diskriminācijas piekļuvē dabasgāzes pārvades un

sadales sistēmām. Proti, Direktīvas 2009/73/EK 32. panta 1.

punktā nostiprinātais trešo personu piekļuves princips uz

tiešajiem lietotājiem attiecas pastarpināti.

13.2. Līdzīgus apsvērumus ir paudusi arī Eiropas

Savienības Tiesa, vērtējot trešo personu piekļuves principu

elektroenerģijas iekšējā tirgū atbilstoši Eiropas Parlamenta un

Padomes 2003. gada 26. jūnija direktīvas 2003/54/EK par kopīgiem

noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par

direktīvas 96/92/EK atcelšanu (turpmāk - Direktīva 2003/54/EK)

20. pantam. Šā panta 1. punkts citstarp noteica, ka dalībvalstis

nodrošina tādas sistēmas ieviešanu, kas trešajām personām dod

pieeju pārvades un sadales sistēmām, pamatojoties uz publicētiem

tarifiem, kurus piemēro visiem tiesīgajiem patērētājiem un

piemēro objektīvi un bez sistēmas lietotāju diskriminācijas.

Turklāt, lai arī Direktīvā 2003/54/EK nebija Direktīvas

2009/73/EK 23. pantam analogas normas, Direktīvas 2003/54/EK 2.

pantā bija noteikts, ka pārvade ietver elektroenerģijas

transportēšanu ne vien izplatītājiem, bet arī

galalietotājiem.

Šajā aspektā Eiropas Savienības Tiesa secināja, ka Direktīvas

2003/54/EK 20. panta 1. punktā, iekļaujot tā piemērošanas jomā

sistēmas lietotājus, arī tiesīgajiem patērētājiem ir piešķirtas

tiesības uz nediskriminējošu pieeju sistēmai. Dalībvalstīm paliek

manevrēšanas iespējas, lai sistēmas lietotājus, tostarp tiesīgos

patērētājus, virzītu uz viena vai otra veida sistēmas lietošanu

ar nosacījumu, ka tas tomēr tiek darīts ar motivāciju, kas nav

diskriminējoša, un atbilstoši objektīviem apsvērumiem. Tātad

sistēmas lietotājiem, tostarp tiesīgajiem patērētājiem, ir

tiesības uz pieeju elektroenerģijas sistēmai, bet dalībvalstis

var nolemt, ka pieslēgums notiks viena vai otra veida sistēmai.

Ievērojot minēto, Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka Direktīvas

2003/54/EK 20. pants ir interpretējams tādējādi, ka tajā ir

noteikti pienākumi dalībvalstīm tikai attiecībā uz trešo personu

pieeju, nevis pieslēgumu elektroenerģijas pārvades un sadales

sistēmām un tajā nav paredzēts, ka atbilstoši kārtībai, kura

regulē pieeju sistēmai un kura dalībvalstīm ir jāievieš,

tiesīgajam patērētājam būtu jāļauj brīvi izvēlēties tā veida

sistēmu, kurai viņš pieslēgsies (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2008. gada 9. oktobra sprieduma lietā C‑239/07 "Sabatauskas

u. c.", ECLI:EU:C:2008:551, 45., 47. un 49. punktu).

Iepriekš minētais Eiropas Savienības Tiesas spriedums attiecas

uz trešo personu piekļuves principu iekšējā elektroenerģijas

tirgū, taču šis pats princips ir nostiprināts arī iekšējā

dabasgāzes tirgū. Līdz ar to varētu secināt, ka Direktīvas

2009/73/EK 32. panta 1. punktā ir noteikti dalībvalstu pienākumi

attiecībā uz trešo personu piekļuvi, nevis pieslēgumu dabasgāzes

pārvades un sadales sistēmām un tajā nav paredzēts, ka atbilstoši

kārtībai, kura regulē piekļuvi sistēmai un kura dalībvalstīm ir

jāievieš, jebkuram tiešajam lietotājam būtu jāļauj brīvi

izvēlēties, kura veida sistēmai tas pieslēgsies.

Ņemot vērā minēto, varētu tikt izdarīti atšķirīgi secinājumi,

proti:

1) Direktīvas 2009/73/EK 32. panta 1. punktā dalībvalstīm ir

noteikti pienākumi attiecībā uz trešo personu piekļuvi, bet ne

pieslēgumu dabasgāzes apgādes sistēmai, un dalībvalstīm paliek

manevrēšanas iespējas, lai sistēmas lietotājus, tostarp tiešos

lietotājus, virzītu uz viena vai otra veida sistēmas lietošanu,

savukārt direktīvas 23. pantā dalībvalstīm izvirzītās prasības

par rūpniecisko lietotāju pieslēgšanu dabasgāzes pārvades

sistēmai attiecas tikai uz gadījumiem, kad dalībvalsts virzījusi

tiešos lietotājus uz dabasgāzes pārvades sistēmas lietošanu;

2) Direktīvas 2009/73/EK 23. pantā un 32. panta 1. punktā

dalībvalstīm ir noteikti pienākumi attiecībā uz trešo personu

piekļuvi, kā arī attiecībā uz pieslēgumu dabasgāzes apgādes

sistēmai, tostarp paredzot rūpniecisko lietotāju pieslēgšanos gan

dabasgāzes pārvades, gan dabasgāzes sadales sistēmai.

V. Iemesli, kuru dēļ ir

nepieciešams saņemt atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem

14. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši

Satversmes 68. panta nosacījumiem līdz ar Latvijas pievienošanos

Eiropas Savienībai Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par

neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Līguma par

Eiropas Savienības darbību 288. panta trešā daļa noteic, ka

direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek

saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu

iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes. Attiecīgi

likumdevējam, pieņemot tādas tiesību normas, ar kurām nacionālajā

tiesību sistēmā tiek ieviestas Eiropas Savienības direktīvu

prasības, ir jāievēro vispārējie tiesību principi un citas

Satversmes normas, kā arī Eiropas Savienības tiesību principi

(sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2017‑21‑01 16. punktu). Turklāt gadījumos, kad

lietas iznākumā ir nozīme Eiropas Savienības tiesību aktu

interpretācijai, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai

attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir pietiekami skaidrs, bet,

ja attiecīgās normas nav pietiekami skaidras, vai šo jautājumu

jau iepriekš ir izskaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2017‑12‑01 15. punktu).

14.1. No Satversmes tiesas judikatūras izriet

secinājums: kad likumdevējs pilnvarojis izpildvaru izdot ārēju

normatīvo tiesību aktu, Satversmes 64. pantā ietvertās prasības

tiek ievērotas, ja, pirmkārt, likumdevējs pats ir noregulējis

sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības un, otrkārt,

likumdevējs pilnvarojošajā likuma normā ir skaidri norādījis,

kādas tā noregulētās tiesiskās attiecības Ministru kabinets ir

tiesīgs konkretizēt.

Pārbaudot, vai likumdevējs pats ir noregulējis sabiedrībai

svarīgākās tiesiskās attiecības, Satversmes tiesa noskaidro

konkrētajā likuma normā ietvertā pilnvarojuma saturu un mērķi.

Šajā aspektā ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs

centies panākt, piešķirot izpildvarai tiesības noregulēt kādu

jautājumu. Turklāt ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai

jāsaprot ne tikai viena konkrēta lakoniska tiesību norma, bet

paša likuma būtība un mērķi tiesību sistēmas ietvaros (sal.

sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

2019‑10‑0103 25.3.1. un 25.3.2. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai, sākot izskatīt lietu Nr.

2019‑28‑0103 pēc būtības un pārbaudot apstrīdētās likuma normas

atbilstību Satversmei, nepieciešams vērtēt Enerģētikas likuma

būtību un mērķi tiesību sistēmā.

14.2. Satversmes tiesa lietā Nr. 2019‑28‑0103 jau ir

konstatējusi Enerģētikas likuma normu saistību ar Direktīvu

2009/73/EK un tās normu saturu (sk. šā lēmuma 11.-13.

punktu). Šajā lēmumā norādītajos jautājumos Eiropas

Savienības Tiesas judikatūra vēl nav izveidojusies.

Tādējādi lietā Nr. 2019‑28‑0103 pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ

pieņemams lēmums par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai

prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

26. panta pirmo daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību

267. pantu, Satversmes tiesa

nolēma:

1. Uzdot Eiropas Savienības Tiesai

šādus jautājumus:

1.1. Vai Direktīvas 2009/73/EK 23.

pants un 32. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka

dalībvalstīm jāpieņem tāds tiesiskais regulējums, kas paredzētu,

pirmkārt, to, ka ikviens tiešais lietotājs var izvēlēties, kura

veida sistēmai - pārvades vai sadales sistēmai - tas pieslēgsies,

un, otrkārt, to, ka sistēmas operatoram ir pienākums tam atļaut

pieslēgties attiecīgajai sistēmai?

1.2. Vai Direktīvas 2009/73/EK 23.

pants ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalstīm ir noteikts

pienākums pieņemt tādu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram

dabasgāzes pārvades sistēmai drīkst pieslēgties tikai tas tiešais

lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs (proti, tikai

rūpnieciskais lietotājs)?

1.3. Vai Direktīvas 2009/73/EK 23.

pants un jo īpaši jēdziens "jauns rūpnieciskais

lietotājs" ir interpretējami tādējādi, ka šajā pantā

dalībvalstīm ir noteikts pienākums pieņemt tādu tiesisko

regulējumu, atbilstoši kuram dabasgāzes pārvades sistēmai drīkst

pieslēgties tikai tas tiešais lietotājs, kas nav mājsaimniecības

lietotājs (proti, tikai rūpnieciskais lietotājs) un kas iepriekš

nav bijis pieslēgts sadales sistēmai?

1.4. Vai Direktīvas 2009/73/EK 2.

panta 3. punkts un 23. pants ir interpretējami tādējādi, ka ar

tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums,

atbilstoši kuram dabasgāzes pārvade ietver dabasgāzes

transportēšanu tieši uz tiešā lietotāja dabasgāzes apgādes

sistēmu?

2. Apturēt tiesvedību lietā līdz

brīdim, kad stājas spēkā Eiropas Savienības Tiesas nolēmums.

3. Nosūtīt Eiropas Savienības Tiesai

šā lēmuma, pieteikuma par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr.

151/2019) ar pielikumiem, 2019. gada 25. oktobra lūguma par

informācijas ierobežotas pieejamības statusa noteikšanu (reģ. Nr.

707), kā arī Saeimas un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas

komisijas atbildes rakstu kopijas.

Lēmums nav pārsūdzams.

Rīcības sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele