Rīcības sēdes lēmums lietā Nr. 2020-29-01

4. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Lietas materiālos iekļautā informācija, kas attiecas

uz personas datiem, ietilpst šīs personas tiesību uz privāto

dzīvi tvērumā. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir

tiesības uz savu privāto telpu, iespējami minimāli ciešot no

valsts vai citu personu iejaukšanās. Satversmes tiesas praksē ir

nostiprināta atziņa, ka tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti,

godu un cieņu, vārdu un identitāti, personas datus (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr.

2004-17-01 10. punktu, 2011. gada 11. maija sprieduma lietā Nr.

2010-55-0106 10.2. punktu un 2011. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2010-51-01 13. punktu). Interpretējot Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka jēdziena "privātā

dzīve" tvērums ir plašs. Personas datu iegūšana un glabāšana

ietilpst tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2000. gada

16. februāra sprieduma lietā "Amann v. Switzerland",

pieteikums Nr. 27798/95, 65. punktu un 2008. gada 4. decembra

sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom",

pieteikumi Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04, 68. un 69.

punktu).