8. pants

Latvijas Republika kā suverēna valsts ierosina veidot savas

turpmākās attiecības ar Padomju Savienību un savienotajām

republikām uz 1970. gada «Deklarācijas par starptautisko tiesību

principiem, kas skar draudzīgas attiecības un sadarbību starp

valstīm saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem» un

uz sekojošu citu starptautisko tiesību pamatprincipu bāzes:

- atturēšanās no spēka draudu un spēka lietošanas, kas vērsta

pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību un politisko

neatkarību;

- strīdu izšķiršana mierīgā ceļā;

- atturēšanās no spēka lietošanas nolūkā atņemt tautām to

nacionālās eksistences formas;

- katras tautas neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos;

- katras valsts neatņemamās tiesības izvēlēties savu

politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras sistēmu bez citas

valsts iejaukšanās.

Minētā starptautisko tiesību principu Deklarācija paredz, ka

«tautas pašnoteikšanās tiesību īstenošana ir suverēnas un

neatkarīgas valsts radīšana, brīva pievienošanās neatkarīgai

valstij vai apvienošanās ar to vai jebkura cita politiska statusa

noteikšana saskaņā ar tautas brīvu izvēli. Ikvienai valstij

jāatturas no jebkuras vardarbības, kas atņem tautām tiesības uz

šā principa konkretizāciju, tiesības uz pašnoteikšanos, brīvību

un neatkarību.»

Deklarācijā vienlīdz taisnīgi teikts, ka visas tautas ir

suverēnas un juridiski vienlīdzīgas un katra no tām bauda

tiesības, kas piemīt pilnīgai suverenitātei.

Nav neviena dokumenta, ar kuru Latvija būtu deleģējusi Padomju

Sociālistisko Republiku Savienībai jebkādas savas suverēnās

tiesības. Turklāt Latvijas tauta neprasa un neņem neko tādu, kas

tai nepienākas. Tā vienīgi pilnībā atjauno savas valsts

neatkarību, kas tai bija prettiesiski liegta pusi gadsimta.

Latvijas Republikas Augstākā

Padome

Rīgā 1990. gada 28. maijā