8. pants
ir interpretējams tādējādi, ka tas aptver un aizsargā

ikvienu ģimeni, tomēr tas neuzliek Latvijai pienākumu kādā

konkrētā veidā definēt ģimenes jēdzienu un nodrošināt viendzimuma

partneru tiesības uz viņu attiecību juridisku atzīšanu kādā

noteiktā formā. Katra valsts, ņemot vērā tās sociālo un tiesisko

realitāti, bauda rīcības brīvību, izvēloties attiecīgo tiesisko

mehānismu ieviešanas brīdi (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 24. jūnija sprieduma lietā

"Schalk and Kopf v. Austria", pieteikums Nr. 30141/04,

97., 105., 108.-109. punktu un 2015. gada 21. jūlija sprieduma

lietā "Oliari and Others v. Italy", pieteikumi Nr.

18766/11 un Nr. 36030/11, 162.-187. punktu).

Tas nozīmē, ka valstij piemīt zināma rīcības brīvība jautājumā

par to, kad un tieši kādā veidā viendzimuma partneriem

nodrošināma juridiska aizsardzība. Ja valstij šādas rīcības

brīvības nebūtu, tad nāktos secināt, ka visas tās Eiropas

Savienības dalībvalstis, kuras, ievērojot tajās pastāvošo sociālo

un tiesisko realitāti, vēl nav ieviesušas viendzimuma partneru

ģimeņu juridiskas aizsardzības regulējumu, rīkojas prettiesiski.

Taču šāds secinājums būtu acīmredzami pārsteidzīgs. Tāpēc par to,

kāds ir atbilstošākais ģimenes tiesisko attiecību noregulējums

mūsdienu Latvijā un kurā brīdī pašreizējais regulējums būtu

maināms, politisko debašu rezultātā un izsverot sabiedrībā

pastāvošos atšķirīgos uzskatus, kā arī pamatojoties uz

vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, ir

tiesīgs lemt vienīgi likumdevējs, nevis tiesa.

5. Papildus vēršu uzmanību uz to, ka izskatītajā lietā

tika apstrīdēta Ministru kabineta noteikumu normas satversmība.

No varas dalīšanas principa un no tā, ka parlamentam ir augstāka

demokrātiskās leģitimitātes pakāpe nekā valdībai, izriet tas, ka

likumdevējs likumdošanas procesā izlemj svarīgākos jautājumus,

detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo

tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu vai

citu valsts institūciju (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 67.

punktu un 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-11-03

14.1. punktu). Šādos Ministra kabineta izdotajos normatīvajos

aktos nedrīkst būt ietvertas tiesību normas, kas nav uzskatāmas

par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr.

2010-40-03 10. punktu).

Ministru kabinets apstrīdēto normu ir pieņēmis, īstenojot tam

Zemesgrāmatu likuma 106. panta pirmajā daļā paredzēto

pilnvarojumu noteikt par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību

nostiprināšanu zemesgrāmatā maksājamās valsts nodevas apmēru un

samaksas kārtību, kā arī atbrīvojumus no valsts nodevas samaksas.

Ministru kabinets nav tiesīgs pieņemt regulējumu attiecībā uz

mantojuma atstājēja pārdzīvojušo tā paša dzimuma partneri, kamēr

par viendzimuma ģimeņu aizsardzību konkrētā veidā nav izšķīries

likumdevējs. Tātad, ja likumdevējs vēl nav izšķīries par

atbilstošāko ģimenes tiesisko attiecību noregulējumu, tiesai

nebija pietiekama pamata secināt, ka ar apstrīdēto normu Ministru

kabineta noteiktās valsts nodevas likmes ir tādas, kas

nenodrošina viendzimuma partneru ģimeņu ekonomisko aizsardzību un

atbalstu.

Ievērojot šajās atsevišķajās domās

norādīto, uzskatu, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 110.

panta pirmajam teikumam.

6. Izskatītajā lietā tiesībsargs nav cēlis iebildumus

pret apstrīdētajā normā noteiktajiem valsts nodevas apmēriem,

tādēļ Satversmes tiesa pilnīgi pamatoti tos nevērtēja. Tomēr es

savās atsevišķajās domās par Spriedumu vēlos norādīt dažus

apsvērumus par apstrīdētajā normā noteikto valsts nodevas apmēru

samērīgumu Satversmes 105. pantā ietverto īpašuma tiesību

aspektā.

No lietas materiāliem izriet: ja mantojamā nekustamā īpašuma

vērtība ir vienāda, tad gadījumā, kad to manto testamentārie vai

līgumiskie mantinieki, valsts nodevas apmērs ir par 60 procentiem

lielāks, nekā būtu bijis gadījumā, ja mantotu pārdzīvojušais

laulātais vai pirmās, otrās vai trešās šķiras mantinieks (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 16. lp.). Uzskatu, ka šāda starpība

ir pārmērīga un būtu pārskatāma tādējādi, lai mazinātu

mantiniekiem piemērojamo valsts nodevas likmju kraso atšķirību.

Lai gan valstij ir rīcības brīvība noteikt par valsts institūciju

veicamo darbību maksājamo valsts nodevu apmēru un ieturēšanas

kārtību, tomēr šī rīcības brīvība īstenojama, ievērojot

samērīguma principu (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20.

maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu).

Tiesnesis A. Laviņš

Rīgā 2021. gada 22. aprīlī