6. pants
nepārkāpj vienlīdzības principu, noskaidrojot:

1) kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētās normas paredz

atšķirīgu attieksmi pret šīm personu grupām; 3) vai

atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti,

vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips

(sk., piemēram, Sprieduma 22. punktu).

Uzskatu, ka Spriedumā atklājas Satversmes tiesas izmantotās

vienlīdzības principa iespējamā pārkāpuma izvērtēšanas

metodoloģijas piemērošanas problemātika nodokļu lietās. Proti,

leģitīmā mērķa kritērija izmantošana, vērtējot nodokļus ar

izteiktu fiskālo funkciju.

4. Jebkurš nodoklis pēc būtības ir uzskatāms par

līdzekli ieņēmumu nodrošināšanai valsts budžetā. Tomēr, izskatot

lietas par nodokļu likumu konstitucionalitāti, jāņem vērā

atšķirības, kas pastāv starp nodokļiem ar regulējošo funkciju un

nodokļiem ar fiskālo funkciju.

Nodokļi ar regulējošo funkciju mudina nodokļu maksātājus uz

noteiktu rīcību vai noteiktā veidā to ietekmē un papildus

nodrošina ieņēmumus valsts budžetā (sk. arī Satversmes

tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2007-23-01 15. punktu). Piemēram, atsevišķiem

nodokļiem vides jomā piemīt regulējošā funkcija. Savukārt nodokļu

ar fiskālo funkciju mērķis saistāms vienīgi ar līdzekļu

nodrošināšanu valsts izdevumu segšanai. Satversmes tiesas praksē

ir bijušas lietas gan par t.s. "fiskālajiem nodokļiem"

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

13. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2010-59-01), gan par

t.s. "regulējošajiem nodokļiem" (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta

spriedumu lietā Nr. 2014-11-0103).

Satversmes tiesa, vērtējot iedzīvotāju ienākuma nodokļa jeb

"fiskālā nodokļa" likuma normas, ir konsekventi

atzinusi: iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiek noteikts, lai

nodrošinātu sabiedrības labklājību, līdz ar to apstrīdētā

ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības

aizsardzība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01

9. punktu). No "fiskālo nodokļu" būtības

izriet, ka ar šiem nodokļiem saistītie ierobežojumi gandrīz

vienmēr būs noteikti leģitīma mērķa - sabiedrības labklājības

aizsardzības - labad, jo nodrošina ieņēmumus valsts budžetā.

Attiecīgi vienlīdzības principa pārkāpuma izvērtēšanas

metodoloģijas izmantošana, kas sevī ietver leģitīmā mērķa

noteikšanu un arī samērīguma principa testu, nenodrošina iespēju

pilnā mērā ņemt vērā "fiskālajiem nodokļiem"

raksturīgās īpatnības. Arī ārvalstu tiesību literatūrā norādīts,

ka leģitīmā mērķa noteikšana un samērīguma tests lielākoties

nebūs piemērots "fiskālo nodokļu" konstitucionalitātes

izvērtēšanā, taču to ir iespējams izmantot, vērtējot

"regulējošos nodokļus" [sk., piemēram, Lepsius O.

Constitutional Review of Tax Laws and the Unconstitutionality of

the German Inheritance Tax. German Law Journal. Vol. 16,

No. 5 (2015), p. 1216].

Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka nodokļu

regulējumam jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem

apsvērumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01

9. punktu). Uzskatu, ka šādas mērauklas izmantošana ļauj

pilnā mērā ņemt vērā "fiskālo nodokļu" īpatnības.

5. Piekrītu Spriedumā norādītajam, ka solidaritātes

nodoklis pēc būtības ir jauns ienākuma nodokļa veids (sk.

Sprieduma 19.3. punktu). Šā nodokļa maksāšanas pienākums

ir paredzēts noteiktam sociāli apdrošināmu personu lokam, un

solidaritātes nodokļa likmes personām atšķiras atkarībā no

attiecīgajai personai piemērotās apdrošināšanas iemaksu likmes

(sk. Sprieduma 21. punktu). Proti, solidaritātes

nodokļa likme atbilst apdrošināšanas iemaksu likmei, kas noteikta

saskaņā ar VSA likuma 18. pantu (sk. Sprieduma

24. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa pamatoti

secināja, ka konkrētajā gadījumā atšķirīga attieksme pret

salīdzināmām personu grupām izriet no noteiktajām Solidaritātes

nodokļa likmēm (sk. Sprieduma 23. un 24. punktu).

Vienlaikus tiesa atzina, ka atšķirīgai attieksmei pret

solidaritātes nodokļa maksātāju grupām, kas noteikta ar

Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu, nav leģitīma mērķa

(sk. Sprieduma 27. punktu). Šādam secinājumam nevaru

piekrist.

6. Spriedumā pamatoti norādīts, ka viens no

jautājumiem, kas likumdevējam jāapsver, lai noskaidrotu, vai

attiecīgais nodoklis būs efektīvs, ir nodokļa administrēšanas

izmaksas (sk. Sprieduma 27.2. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir uzsvērusi, ka valstij

sabiedrības labklājības interesēs jāizveido efektīva nodokļu

iekasēšanas sistēma (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-18-01

17. punktu).

6.1. Uzskatu, ka izmaksām, kas nepieciešamas kāda

nodokļa iekasēšanai, jeb tā administrēšanas izmaksām jābūt pēc

iespējas mazākām, jo nodokļu noteikšanas mērķis nav nesamērīgu

administrēšanas izmaksu finansēšana. Tāpēc likumdevējam ir plaša

rīcības brīvība noteikt tādu nodokļu regulējumu, kas ir efektīvs

jeb tāds, kas spēj nodrošināt nepieciešamos nodokļu ieņēmumus ar

minimālām izmaksām. Tomēr, ja ieņēmumi no kāda nodokļa ir mazāki

nekā tā administrēšanai nepieciešamie līdzekļi, šāds nodoklis

nesasniedz savu mērķi.

No izskatāmās lietas materiāliem, lietas dalībnieku un

pieaicināto personu tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem

izriet, ka atšķirīgu solidaritātes nodokļa likmju noteikšana

nodrošina lielākus ieņēmumus valsts budžetā, jo neprasa jaunas

nodokļa administrēšanas sistēmas izstrādi, kā arī nerada papildu

administratīvo slogu un lielas administrēšanas izmaksas. Arī

Satversmes tiesa guva apstiprinājumu minētajam apgalvojumam

(sk. Sprieduma 27.2. punktu).

Tātad atšķirīgu solidaritātes nodokļa likmju noteikšana

nodrošina to, ka no šā nodokļa ieņēmumiem gūtie līdzekļi

papildina valsts budžetu un var tikt izlietoti sabiedrības

vajadzībām, nevis nodokļa administrēšanai. Šādā izpratnē

atšķirīgas nodokļa likmes un ar tām radītā atšķirīgā attieksme ir

noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai. Līdz ar to nevar

apgalvot, ka atšķirīgai attieksmei, kas noteikta ar Solidaritātes

nodokļa likuma 6. pantu, nav leģitīma mērķa.

6.2. Piekrītu Spriedumā norādītajam, ka atšķirīgām

solidaritātes nodokļa likmēm jābalstās objektīvā pamatojumā un

kritērijos (sk. Sprieduma 27.2. un 27.3. punktu).

Proti, tādos objektīvos un racionālos apsvērumos, kas pamatotu

konkrēto likmju izvēli tieši solidaritātes nodoklim un ar tā

noteikšanu paredzētā efekta - lai nodokli maksā personas ar

augstiem ienākumiem - sasniegšanai.

Izvēlētās atšķirīgās solidaritātes nodokļa likmes nodrošina

nepieciešamos ieņēmumus valsts budžetā un šādā aspektā tām ir

racionāls pamats. Tomēr tās nav balstītas uz apsvērumiem, kuru

dēļ solidaritātes nodoklis kā jauns "fiskālais

nodoklis" izveidots. Konkrētajā gadījumā, piemēram, nav

objektīvu un racionālu apsvērumu tam, kādēļ solidaritātes nodokļa

likmes mainās (samazinās vai palielinās) pa gadiem, salīdzinot

2016. un 2017. gadu, un kādēļ tās mainās tieši šādā

apjomā.

Tāpēc uzskatu, ka izskatāmajā lietā leģitīmā mērķa kritērija

izmantošana, izvērtējot atšķirīgās attieksmes

konstitucionalitāti, neatspoguļoja solidaritātes nodokļa

īpatnības. Secinot, ka apstrīdētais regulējums kaut vai vienā

aspektā nav balstīts objektīvos un racionālos apsvērumos, ir

pietiekošs pamats atzīt, ka tas neatbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

Satversmes tiesas tiesnesis

G. Kusiņš

Rīgā 2017. gada 2. novembrī