92. pants
negarantē personas tiesības uz jebkura tai svarīga

jautājuma izlemšanu tiesā, tajā skaitā uz šķīrējtiesas sprieduma

tiesiskuma pārbaudi apelācijas vai kasācijas kārtībā.

Satversmes tiesa vairākkārt ir vērtējusi tiesību normas, kas

regulē Latvijā izveidotas pastāvīgās šķīrējtiesas nolēmuma

izpildi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

17. janvāra spriedumu lietā Nr. 2004-10-01 un

2014. gada 28. novembra spriedumu lietā

Nr. 2014-09-01), un atzinusi, ka kontrole izpildu raksta

izsniegšanas stadijā ir uzskatāma par pietiekamu līdzekli

pamattiesību ievērošanas nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-10-01 9.1. punktu). Personai ir arī

tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību atzīt

šķīrējtiesas līgumu par spēkā neesošu, un izskatāmajā lietā

Pieteikuma iesniedzēja šīs tiesības bija izmantojusi.

Satversmes tiesa, vērtējot Sprieduma 9. punktā to, vai

tiesvedība lietā ir turpināma, nav pamatojusi, kā konkrētajos

faktiskajos un tiesiskajos apstākļos šobrīd izpaužas Pieteikuma

iesniedzējas pamattiesību aizskārums, ņemot vērā to, ka Latvijā

nav prasīta šķīrējtiesas sprieduma izpilde un ka Pieteikuma

iesniedzēja ir vērsusies vispārējās jurisdikcijas tiesā ar

prasību par šķīrējtiesas līguma atzīšanu par spēkā neesošu.

Uzskatu, ka Satversmes tiesa bez pietiekoša pamata Spriedumā

norādījusi un vērtējusi tādas situācijas, kuras saskaņā ar

tiesisko regulējumu un noteiktiem faktiskajiem apstākļiem ir

teorētiski iespējamas, nesniedzot pamatojumu tam, ka Pieteikuma

iesniedzēja atrodas konkrēti šādos faktiskajos un tiesiskajos

apstākļos (sk. Sprieduma 14.1. un 14.2. punktu).

Piemēram, no lietas materiāliem nepārprotami izriet, ka

Pieteikuma iesniedzēja neatrodas situācijā, kad šķīrējtiesas

sprieduma izpildei nav nepieciešams vērsties vispārējās

jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu.

Tāpat nav pienācīgi pamatots Sprieduma 11.2. punktā veiktais

izvērtējums par situāciju, kad šķīrējtiesas līgums ir atcelts vai

atzīts par spēkā neesošu.

Tādējādi uzskatu, ka Satversmes tiesa izskatāmajā lietā nav

pietiekami izvērtējusi lietas faktiskos apstākļus un tādējādi ir

izskatījusi lietu, kura tai pēc konkrētās konstitucionālās

sūdzības nemaz nebija jāizskata.

Līdz ar to uzskatu, ka, pamatojoties uz Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, tiesvedība

lietā bija izbeidzama.

Satversmes tiesas tiesnesis G.

Kusiņš

Rīgā 2023. gada 9. martā