703. pants
noteic, ka uz mantinieku pāriet visi tie mantojuma

atstājēja prasījumi, kas nav piekrituši vienīgi viņam personīgi.

Tādējādi uz mantiniekiem pārietu visi cietušā kā mantojuma

atstājēja prasījumi, to vidū arī prasījumi par cietušā veselībai

nodarīto morālo kaitējumu, ja tie cietušajam nav piekrituši

vienīgi personīgi. Citiem vārdiem sakot, ja vien šādas prasījuma

tiesības par personas veselībai nodarītā morālā kaitējuma

atlīdzinājumu nav īpaši personiskas tiesības.

7. Civillikuma normas tieši nenoteic, ka prasījuma tiesībām

par personas veselībai nodarīto morālo kaitējumu būtu tīri

personisks raksturs vai ka tās nepārietu uz mantinieku. Tātad

jāpārliecinās, vai šādas prasījuma tiesības nav to prasījumu

starpā, kas piekrīt tiesīgajai personai vienīgi personīgi.

8. Īpaši personiskas tiesības ir subjektīvo tiesību paveids.

Subjektīvās tiesības piešķir personai tiesības veikt noteiktu

darbību, pieļaut noteiktas darbības, pieprasīt atturēties no

noteiktām darbībām, pieprasīt noteiktu pienākumu izpildi.

Lielākajai daļai subjektīvo tiesību, piemēram, prasījumiem, ir

raksturīgi, ka to saturs nav cieši saistīts ar subjektu, t.i.,

tiesīgais subjekts var šo tiesību nodot tālāk citam tiesību

subjektam, nemainot tiesības saturu. Tātad pamatā subjektīvās

tiesības ir nošķiramas no to subjekta. Īpaši personiskās tiesības

(iura personalissima) turpretim nav nošķiramas no tiesību

subjekta, jo tās ir tik ļoti cieši saistītas ar šo tiesību

subjektu, ka tādēļ ar viņa nāvi arī izbeidzas.

9. Tiesību īpašais personiskais raksturs izriet no tā, ka

subjektīvo tiesību izmantošana ir:

1) ļoti cieši saistīta ar tiesīgās personas personīgajām

attiecībām ar saistīto personu. Īpaši personiskās tiesības ir

savas paša tiesības, kas ir ļoti cieši saistītas ar tiesīgo

personu, ka tikai no tās var pieprasīt vai tikai tā var izpildīt

pienākumu, piemēram, stāties laulībā, pieprasīt un sniegt

uzturlīdzekļus, īstenot pirmpirkuma tiesības;

2) ir īpaša sasaiste ar kādām personas sevišķām

personiskajām, tikai tai individuāli piemītošajām spējām vai

īpašībām, piemēram, izpildīt darbu pie darba devēja, izpildīt

valdes locekļa pienākumus komercsabiedrībā.

Īpaši personiskas var būt ne tikai subjektīvās privātās

tiesības, bet arī subjektīvās publiskās tiesības, piemēram,

tiesības saņemt pensiju, tiesības iesniegt konstitucionālo

sūdzību, vēlēšanu tiesības.

Īpaši personiskās tiesības nav ieķīlājamas vai cedējamas.

Īpaši personiskās tiesības nav īstenojamas ar pārstāvju

starpniecību. Tādējādi īpaši personiskās tiesības nav tiesību

objekts un var būt mantojamas tikai likumā īpaši norādītos

gadījumos.

10. Prasījuma tiesības par personas veselībai nodarītā morālā

kaitējuma atlīdzināšanu būtu īpaši personiskas tiesības, ja

cietušā un viņa aizskārēja starpā pastāvētu personiskas

attiecības vai pastāvētu kāda īpaša sasaiste viņu

starpā. Šāda attiecība starp cietušo un viņa aizskārēju nepastāv.

Tā nepastāv arī starp pacientu un ārstniecības iestādi. To starpā

pastāv bezpersoniskas pakalpojuma attiecības: pacients pērk

ārstniecības pakalpojumu no ārstniecības iestādes, bet iestāde to

pacientam sniedz likumā un līgumā noteiktā kārtībā un

kvalitātē.

11. Augstākās tiesas Civillietu departaments 2011. gada 9.

februāra lēmuma lietā Nr. SKC-683/2011 9.2. punktā norāda, ka

tiesību aizskāruma miesas bojājuma veidā nodarīšanas gadījumā

tiesības prasīt atlīdzību par veselībai nodarīto morālo kaitējumu

tiesību normas piešķir cietušajai personai, un šāda kompensācija

tiek noteikta katrā konkrētā gadījumā, izvērtējot šīs personas

fizisko stāvokli, personiskas īpatnības, iespējas turpināt

profesionālo darbību, ietekmi uz ģimenes un sociālo dzīvi u.tml.

Tādējādi šīm tiesībām esot personisks raksturs, jo tās nevarot

tikt realizētas atdalīti no cietušās personas un kalpojot tieši

šīs personas ar likumu aizsargāto tiesību un interešu aizskāruma

novēršanai un kompensācijai. Šāda kompensācija neesot universāla,

bet nosakāma individuāli katram konkrētam cietušajam.

Tam var piekrist, taču apstākļi, kas raksturo aizskārumu un

cietušo ir objektīva rakstura, nevis subjektīva rakstura. Tiesību

īpaši personisko raksturu nenoteic arī tas, ka atlīdzību noteic

tiesa pēc sava ieskata. To nenoteic arī tas, ka atlīdzība kalpo

cietušā ar likumu aizsargāto tiesību un interešu aizskāruma

novēršanai un kompensācijai. Arī mantisko zaudējumu atlīdzība

kalpo cietušā ar likumu aizsargāto tiesību un interešu aizskāruma

novēršanai un kompensācijai, taču tas nepadara šīs prasījuma

tiesības par īpaši personiskām tiesībām.

12. Prasījumu par personas veselībai nodarītā morālā kaitējuma

atlīdzināšanu nepadara par īpaši personisku arī cietušā ciešanas.

Prasījuma izvērtēšanā nav nozīmes tam, vai un ko cietušais norāda

par savu ciešanu subjektīvo sajūtu un ciešanu apjomu. Tiesa

neatzīst ciešanas par ciešanām tikai tāpēc, ka cietušais skaļāk

vai tēlaināk to apraksta. Ciešanas ir subjektīvas sajūtas, un tās

nav izteicamas vai nododamas. Taču atlīdzinājumu piešķir nevis

par subjektīvām sajūtām, bet gan par aizskārumu, kuru apsver

objektīvi (neatkarīgi no radītajām sāpēm). Ciešanas tiesai

jākonstatē objektīvi pēc sabiedrības un tiesneša priekšstatiem

par kāda notikuma, darbības vai bezdarbības, stāvokļa radītu

sāpju pārdzīvojumu. Prasījuma izvērtēšanā nav nozīmes tam, kādā

apmērā cietušais novērtē savas sāpes. Šo apmēru nosaka tiesa pēc

sava ieskata par taisnīgu atlīdzinājumu cietušajam tamlīdzīgā

situācijā (ex æquo et bono). Tā kā atlīdzinājumu piešķir

par objektīvi konstatējamu un novērtējamu aizskārumu, tad šāds

prasījums vairs nav piesaistīts tieši personiski cietušajam.

13. Cietušā prasījuma tiesības uz tāda morālā kaitējuma

atlīdzinājumu, ko veido viņa fiziskas un psiholoģiskas ciešanas

līdz viņa nāves brīdim, rodas ar prettiesiskas darbības

izdarīšanas brīdi. Tā kā subjektīvās tiesības nerodas ar to

izmantošanas brīdi, tad arī prasījuma tiesības nerodas ar

prasības celšanas brīdi tiesā. Prasības celšana tiesā ir šo

subjektīvo prasījuma tiesību izmantošana. Prasījuma tiesīgā

persona nevar atteikties no savām subjektīvajām tiesībām, bet var

tās neizmantot. Prasījuma tiesību neizmantošanas gadījumā tās

nezūd, bet pēc noteikta laika noilgst, t.i., tās vairs nevar

tiesiski izmantot. Tādējādi cietušā prasījuma tiesības uz morālā

kaitējuma atlīdzinājumu, pat ja tās vēl nav izmantotas, ietilpst

mantojumā, ja cietušais pēc prettiesiskās darbības izdarīšanas

kādā brīdī mirst. Mantojumā neietilpst cietušā ciešanas, bet gan

prasījums, kas jau ir radies ar prettiesiskas darbības

izdarīšanas brīdi.

14. Atzīstot cietušā prasījumu par personas veselībai nodarītā

morālā kaitējuma atlīdzināšanu par īpaši personisku prasījumu,

tiesai cietušā iesāktā tiesvedība pret aizskārēju jāizbeidz, ja

cietušais tiesvedības laikā mirst. Tā to arī izlēma Augstākās

tiesas Civillietu departaments ar 2009. gada 2. decembra lēmumu

lietā Nr. SKC-927/2009, jo cietusī tā arī nesagaidīja Augstākās

tiesas Civillietu tiesu palātas spriedumu savā prasībā. Šā lēmuma

atziņas izmantotas arī citu tiesvedību izbeigšanā tamlīdzīgu

prasību lietās. Arī Augstākās tiesas Krimināllietu departaments

ar 2016. gada 10. novembra lēmumu lietā Nr. SKK-499/2016

izbeidzis kriminālprocesu daļā par morālā kaitējuma atlīdzības

noteikšanu cietušajai, jo viņa mirusi pirms apelācijas instances

tiesas sprieduma taisīšanas dienas.

Manuprāt, tiesību ideja nav veicināt tādu stāvokli, kurā

cietušā prasītāja nāve kļūtu izdevīga aizskārējam (atbildētājam).

Tas ir netaisnīgi.

15. Cietušā prasījumu par personas veselībai nodarītā morālā

kaitējuma atlīdzināšanu var pieteikt un uzturēt tālāk tikai

cietušā mantinieki. Mantošana ir vienīgais veids, kas pazīstams

jau romiešu tiesībās, kā cietušā prasījumi viņa nāves gadījumā

var tiesiski pāriet citai personai. Ievērojot privātautonomijas

un dispozitivitātes principu, cietušais ir tiesīgs brīvi disponēt

pār savu mantu, tostarp noteikt mantinieku loku. Tādēļ Ministru

kabinets ir pareizi noteicis, ka cietušā prasījumu var pieteikt

tieši mantinieki. Šāds regulējums atbilst Latvijas civiltiesību

sistēmai. Atbilstoši universālsukcesijas principam mantinieki

manto ne tikai mantojuma atstājēja mantiskos labumus un

prasījumus. Tādējādi cietušā mantiniekiem ir jāapsver, vai

izteikt gribu mantot cietušā prasījumu, līdzīgi kā to dara visos

citos gadījumos, kad mantojuma atstājējs ir atstājis gan mantu,

gan prasījumus, gan parādus.

Tiesnesis J. Neimanis

Rīgā 2018. gada 1. novembrī