245. pants
noteic, ka aizbildņa pienākums ir sabiedrisks

pienākums. Tas nozīmē, ka persona to ir aicināta uzņemties bez

tiesībām prasīt īpašu atlīdzību. Valsts sociālā pabalsta -

atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu - mērķis ir veicināt

šāda sabiedriska pienākuma uzņemšanos, tā ir valsts sociālās

politikas izšķiršanās. Šāds pabalsts atspoguļo valsts simbolisku

pateicību personai par aizbildņa sociālās atbildības uzņemšanos

un attiecīgo pienākumu pildīšanu. Lai gan pabalsts likumā

nosaukts par atlīdzību, tas faktiski nav atlīdzība par aizbildņa

pienākumu pildīšanu, jo to maksā neatkarīgi no aizbilstamo bērnu

skaita, patērētā laika, pielikto pūļu vai izlietoto resursu

apjoma. Pabalsts par aizbildņa pienākumu pildīšanu nav darba

samaksa. Tas ir viens no valsts sociālajiem pabalstiem. Turklāt

šis sociālais pabalsts nav atkarīgs no pašas personas izdarītajām

sociālajām iemaksām. Atbilstoši Valsts sociālo pabalstu likuma

5. pantam tā finansēšanu nodrošina no valsts pamatbudžeta,

t.i., tā finansēšanu nodrošina sabiedrība.

13. Pabalsta par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksas

pārtraukšana kādos aspektos ietekmē arī aizbilstamo nepilngadīgo

bērnu. Tomēr šī ietekme nav tāda, lai atzītu, ka nepilngadīgā

bērna intereses prevalē pār kopējām valsts sociālā atbalsta

sistēmas interesēm. Pirmkārt, aizbildnim jārēķinās ar to, ka

bērnu netieši skars jebkuri viņa lēmumi, tostarp arī brīvi

pieņemtais lēmums kopā ar aizbilstamo pārcelties uz pastāvīgu

dzīvi citā valstī. Otrkārt, pabalsta par aizbildņa pienākumu

pildīšanu mērķis ir atbalstīt tieši pašu aizbildni, savukārt

aizbilstamā bērna interesēm kalpo cits pabalsts - pabalsts

aizbildnim par bērna uzturēšanu.

14. Šajā lietā Saeima jau konstitucionālās tiesvedības laikā

grozīja Valsts sociālo pabalstu likumu, paredzot izņēmumu no

rezidences principa un pieļaujot, ka atlīdzību par aizbildņa

pienākumu pildīšanu persona var saņemt arī tad, ja tā pastāvīgi

dzīvo citā valstī. Šāds valsts lēmums var būt pieļaujams un

atspoguļo citādu valsts sociālo politiku. Tomēr tas ir kā ielāps

konkrētai problēmai un rada jautājumus, vai valsts mainīs savu

sociālo politiku citos līdzīgos gadījumos, piemēram, pabalsta par

audžuģimenes pienākumu pildīšanu, ģimenes valsts pabalsta

u. tml. gadījumos un vai arī tur tiks saskatīta nepieļaujama

atšķirīga attieksme atkarībā no pabalsta tiesīgās personas

pastāvīgās dzīvesvietas (tostarp atsaucoties uz bērna labākajām

interesēm).

Tiesnesis J. Neimanis

Rīgā 2019. gada 30. maijā