4. pants

Tiesības uz advokāta palīdzību nav absolūtas; tās

var pakļaut noteiktiem ierobežojumiem, ciktāl tie noteikti ar

likumu vai uz likuma pamata, ir nepieciešami demokrātiskā

sabiedrībā un ir samērīgi.

Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma kalpo pie

administratīvās atbildības saucamās personas personiskai

sasaistei ar administratīvā pārkāpuma lietu, personiskai dalībai

šādā lietā, nodrošinot demokrātiskas valsts funkcionēšanu

(sprieduma 11.1.punkts).

Piekrītu, ka pie administratīvās atbildības saucamas personas

tiesiskais statuss ir īpašs personisks statuss, to nevar

nodot/cedēt tālāk citai personai. Tas arī atspoguļojas

Administratīvās atbildības likuma 40.panta otrās daļas 2.teikuma

tekstā, ka pie atbildības saucamā persona savus pienākumus

izpilda personiski tiktāl, ciktāl administratīvā pārkāpuma lietas

ietvaros nepieciešama personiska pienākumu izpilde.

Taču sūdzības iesniegšana par iestādes lēmumu nav personiska

pienākuma izpilde. Tā ir tiesība, bet ne pienākums. Sūdzības

iesniegšana par iestādes lēmumu nav pienākuma izpilde, bet gan

procesuālas tiesības - tiesību aizsardzības līdzekļa -

izmantošana. Šāda procesuāla tiesība piemīt tikai pie

administratīvās atbildības saucamai personai, bet tās izmantošanā

tā var izmantot aizstāvi.

Aizstāvis, kurš rīkojas personas uzdevumā kā tās advokāts, ir

tiesīgs gan aizvietot šo personu viņai piešķirto procesuālo

tiesību izmantošanā, gan izmantot pašam aizstāvim tieši

piešķirtās tiesības (ja tādas likumi noteikuši). Tiesības

pārsūdzēt lēmumus ir tādas pat procesuālas tiesības, kā tiesības

iesniegt iesniegumus par pierādījumiem (pievienošanu,

izprasīšanu), izvaicāt lieciniekus utt.

Šādu tiesību esība neliedz tiesai pieprasīt pie

administratīvās atbildības saucamās personas personisku dalību

mutvārdu tiesas sēdē, ja tas nepieciešams.

Tātad, ja pie administratīvās atbildības saucamā persona ir

izlēmusi, ka tā izmantos tiesību aizsardzības līdzekli (sūdzību

tiesai), tad tā var uzdot tālāko procesuālo darbību veikšanu

advokātam, un nav nedz objektīvi, nedz saprātīgi tieši sūdzības

parakstīšanu likumdevējam liegt advokātam īstenot.

Kā liecina lietā esošo pieteikuma iesniedzēju dzīves gadījumi,

kā arī citās administratīvo pārkāpumu lietās taisītie tiesu

nolēmumi, tiesību uz advokāta palīdzību ierobežošana sūdzības

parakstīšanā galu galā ir radījusi tikai pārsūdzības tiesību

liegšanu pašai pie administratīvās atbildības saucamai personai.

Apstrīdētās normas dēļ personas dotā uzdevuma ietvaros advokāta

parakstīta sūdzība tiesai nav tikusi pieņemta, procesuālo trūkumu

nav bijis iespējams novērst likumā noteiktā ierobežotā termiņa

dēļ, kā rezultātā personas ir palikušas bez tiesību aizsardzības

līdzekļa.

Apstrīdētajai normai nav pie administratīvās atbildības

saucamās personas personiskās dalības nodrošināšanas mērķa,

turklāt, kā norādījusi lietā pati Saeima kā normas izdevēja, tā

nav vēlējusies nemaz šādu ierobežojumu noteikt.